Inkēns: Zatlers negribēja būt otrais vai trešais numurs

Neatkarīgā intervē politologu, vēlēšanu tehnoloģiju un parlamentu veidošanas speciālistu Edvīnu Inkēnu.

– Ar ko, tavuprāt šīs – ārkārtas – vēlēšanas atšķiras no iepriekšējām?

– Atšķiras ar to, ka šīs vēlēšanas ir spurts. Un, tikko ir spurts, uzreiz var redzēt, kura partija ir gatava vēlēšanu kampaņai klasiskajā izpratnē. Tādas ir tikai divas – Vienotība un Saskaņas centrs. Pārējās – nepaspēja, nebija resursu, nebija par to domājušas un tamlīdzīgi.

– Un ZZS? Šai partiju apvienībai taču gadu gadiem ir zināma bāze, uz kuras veidot kampaņu.

– Zaļzemnieki nekad nav paļāvušies uz kampaņu, viņi ir paļāvušies uz līderi. Un līderis arī izvelk. Atšķirībā no pārējām reizēm tagad ir pateikts, ka līderis ir ļoti slikts un ka neviens ar viņu nedraudzēsies, bet, ja viņa pārstāvētā partija iekļūs smilšu kastē, tad ir pilnīgi droši, ka neviens viņam nedos savu kūku cepamo trauciņu.

– Vai tā nav poza, kas piestāv tikai priekšvēlēšanu laikam?

– Es nevaru iedomāties, kā, piemēram, Zatlers izmainīs šo pozu... Ja cilvēks piekopj pozu, kas ir ārpus Kamasutras, tad to mainīt ir ļoti grūti.

– Nav dzirdēts, ka citas partijas kaut kā iespringtu uz oligarhu medībām, kuras tik mīļas Zatleram.

– Jāskatās, kas īstenībā notika. Par trīs sivēntiņu – kā žurnālistu aprindās dēvē tā saucamos oligarhus – ietekmi uz Latvijas politisko klimatu runā jau gadus piecpadsmit. Faktiski – kopš parādījās Andris Šķēle. Aivars Lembergs bija jau priekšā kā piemineklis. Pēc tam parādījās Ainars Šlesers...

...kurš sāka savu politisko gājienu ar aicinājumiem apkarot oligarhus.

Jā. Un viņš pats arī nepelnīti tika pierakstīts pie oligarhiem. Viņš ir cita veida cilvēks. Katrā gadījumā lozungs apkarot oligarhus nav jauns. Arī žurnālisti ir pārdzīvojuši dažādus laikus ar oligarhiem, piemēram, atcerēsimies, kā Dienas redaktore Sarmīte Ēlerte kādreiz dievināja Šķēli. Manuprāt, šobrīd oligarhi ienāk latviešu nacionālajā virtuvē kā iecienītākais ēdiens. Visu laiku bija tikai viens ēdiens – krievi. Acīmredzot latviešu politiskā virtuve top arvien bagātīgāka. Taču sauklis medīt oligarhus pēc būtības ir melīgs.

– Melīgs?

– Jā. Gan Šķēle, gan Šlesers, kuriem formāli piemīt oligarhu pazīmes, proti, zināma ietekme uz medijiem, ietekme uz politisko vidi – opozīcijā sēdēt ar astoņām balsīm (tiešām milzu ietekme!), tiek pieskaitīti oligarhiem. Ja runājam par Lembergu, ar viņu ir vienkāršāk: pret viņu ir vērsusies prokuratūra. Pārējos medī pa stūriem, uz viņu dzīvokļiem un garāžām izsludina kratīšanas, bet vismaz pagaidām tas nav pa īstam. Ja Latvijas lielākā nelaime būtu viena Latvijas mazpartija ar astoņām balsīm Saeimā un zaļzemnieki, kurus, ja vēlas, tad tiešām var izolēt, tad nebūtu problēmu. Bet mēs nekad neesam runājuši par patiešām bagātiem cilvēkiem, kuri nekad nebāžas politikā, taču pamatīgi to ietekmē. Zatlera kungs, piemēram, nerunā par korupciju, bet gan par cīņu ar oligarhiem – cilvēkiem, nevis par cīņu ar parādībām, kas ir bīstamas Latvijas valstij, un korupcija tāda ir. Tās dēļ mēs izskatāmies neuzticami pasaules partneru acīs. Protams, dažām valstīm pat varbūt ir izdevīgi, ka Latvija ir korumpēta valsts, jo tad vieglāk var panākt savus mērķus...

– Kāda, tavuprāt, ir Andra Šķēles saskare medijiem? Stāsta, ka viņam piederot žurnāls Dārzs un Drava. Vai to tu domāji, runājot par «zināmu ietekmi uz medijiem»?

– Neko jau nevar pierādīt. Bet ietekme ir. Taču man ir jāsaka kaut kas neparasti labs, proti, Andris Šķēle ar savu ietekmi nepārvērš šos medijus par zombijiem. Daži no šiem medijiem ir pat vieni no korektākajiem Latvijā. Savukārt daži no Šķēles pretiniekiem savā vecmeitu tikumības jājienā sadala visu pasauli melnajos un baltajos. Šajā gadījumā Šķēle ir izrādījies daudz inteliģentāks par cilvēku, kas nodarbojas ar kultūru... Jāpiebilst, ka Šķēle man nav ne draugs, ne politiskais partneris.

– Vai tev ir versija, kāpēc Sarmīte Ēlerte un līdz ar to arī Diena tik krasi mainīja savu politisko simpātiju rādījumus attiecībā uz Šķēli?

– Domāju, ka tā bija normāla izaugsme. Kāds no Šķēles palīgiem regulāri mainīja virsrakstus avīzē Diena, un viņa beigu beigās saprata, ka šī slimība jāpārslimo. Man bija konfidenciāla tikšanās ar Sarmīti Ēlerti, jo es gribēju viņu brīdināt par viņas maldiem. Taču viņa maldījās vēl vairākus gadus, jo nevienam neticēja. Bet tas ir kā ar kaķēniem – acis atveras agrāk vai vēlāk.

– Kāpēc Zatlers nevienojās kopīgā dziesmā ar Vienotību? Vēl jo vairāk tāpēc, ka Zatlera Reformu partija izskatās pēc Vienotības klona.

– Varam to analizēt no diviem skata punktiem. Pirmais – ko Zatlers gribēja panākt, otrais – kas ir sanācis. Gribēja, protams, cīņu ar oligarhiem. Lai cik ironiski tas būtu: viņam bija iespēja to darīt četrus gadus. Kad īsi pirms Saeimas atlaišanas notika Zatlera izšķirošās sarunas ar premjeru Dombrovski un Saeimas priekšsēdētāju Āboltiņu, tas, ko viņš gribēja panākt, bija – koalīcijas nomaiņa. Proti, viņš gribēja, lai Saskaņas centrs (SC) ir valdībā, jo tā aritmētiski ir vienīgā iespēja: ja tu izmet zaļzemniekus, tad vietā kāds jāņem, un vienīgais, kam pietika balsu, bija SC. Līdz ar to... Vai viņš to gribēja vai ne, bet savu valsts apvērsumu viņš paveica, jo ārkārtas vēlēšanas jau ir tas pats valsts apvērsums, bet viena no valsts apvērsuma pamatpazīmēm ir tā, ka šīs darbība veicējs pēc tam piedalās varas sadalē. Tātad visa šā pasākuma kodols ir: SC valdībā, nevis cīņa ar oligarhiem.

– Zatlers gan vienmēr ir noliedzis šādu darbības mērķi.

– Ir divas iespējas: vai nu viņš tajā brīdī nesaskaitīja vietas parlamentā, vai arī tagad nesaka taisnību. Un Saskaņas centrs valdībā ir tas rezultāts, kas izrietēs no šīm vēlēšanām. Un visi priecīgie latvieši, kuri ar tādu prieku 23. jūlijā padzina parlamentu, kuru paši pirms gada bija ievēlējuši, dabūs šo rezultātu. Un pēc tam latvieši atkal paliks skumji un domās, kā atlaist parlamentu. Velns jau ir izlaists no kastes, un tā viņš tagad arī strādā. Tāpēc es savulaik biju pret iespējām padzīt parlamentu, jo man šķiet, ka ikvienam ir jāatbild par savām darbībām. Ja vēlētājs prasa atbildību no politiķiem, vēlētājam arī jāatbild par to, ko viņš pats dara, nevis katru gadu gaida jaunu laimes lāci. Ņemot vērā to, ka Zatlers grib palikt politikā, un to, kāda ir viņa politiskās domāšanas uzbūve, viņš, protams, ir tā pati Vienotība. Kāpēc? Tāpēc, ka Vienotība ir viss, proti, tu tajā atradīsi jebkuru politiskās kartes sadaļu, sākot no nacionāli noskaņotiem cilvēkiem līdz tādiem, kuri integrāciju gatavi uztvert kā ilgstošu procesu. Saki, kurā partijā nevarētu būt Solvita Āboltiņa? Vai viņa nevarētu savulaik būt Tautas partijā vai Latvijas ceļā? Viņa ir universāla politiķe. Tā ir viņas profesija. Un tā īsti nav Latvijas vaina, ka šobrīd vairs nav ideoloģijas, jo vecie sociāldemokrāti, sociālisti, konservatīvie un liberāļi ir sajukuši kopā tādēļ, ka ekonomika dzīvo savu dzīvi, baņķieri – savu, politiķi – arī savu dzīvi. Un mēs nonākam pie lielām krīzēm, kas nav paredzētas nevienā koncepcijā un priekšvēlēšanu platformā. Tad sākas apjukums, un tad mēs sašķeļamies pa veco diagonāli: krievi – latvieši. Tas ir dabiski, bet ne pārāk gudri.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"