Praktiski nav neviena politiskā spēka, kas savā priekšvēlēšanu solījumu vai darbības programmā nebūtu akcentējis demogrāfisko jautājumu, tomēr partijas vairāk apspēlē katastrofālos dzimstības rādītājus, sabiedrības novecošanās, iedzīvotāju emigrācijas jautājumus, nepiedāvājot būtiskus vai jaunus risinājumus.
Jāņem vērā, ka tieši tāda pati situācija Latvijā bija arī pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, un arī tad partijas solīja visaptverošu atbalstu ģimenēm ar bērniem. Kas no tā iznācis? Visvairāk ģimenēm palicis atmiņā fakts, ka samazināts ar nodokli neapliekamais minimums par apgādājamo, tātad arī bērnu (pēcāk gan nedaudz palielināts), pabalstus turpina ierobežot, vecāki, kuri strādā kaut dažas stundas nedēļā, nevar saņemt vecāku pabalstu, ģimeņu izdevumi arvien pieaug. Vienīgais, ar ko lepoties, ir astoņu latu pabalsts, ko ģimenes turpina saņemt, jo valdība nespēja vienoties, kā šis pabalsts reformējams.
Organizācijas Māmiņu klubs vadītāja Sandija Salaka Neatkarīgajai atzīst, ka ģimeņu noskaņojums pašlaik ir tāds pats kā pirms iepriekšējām vēlēšanām, – neuzticība un nevēlēšanās iedziļināties politisko partiju programmās, jo nav ticības partiju priekšvēlēšanu solījumiem. «Vairākkārt ir nācies vilties, tāpēc ģimenes netic,» saka S. Salaka. Apbrīnu raisa arī vairāku partiju nekonsekvence un klajas pretrunas teiktajā, solītajā un pēcāk padarītajā varas laikā. «Ministru amata kandidāti pirms vēlēšanām par pabalstu politiku runā vienu, bet, nonākot pie varas, realizē tieši pretējo. Sakiet, kāda jēga ir lasīt partiju programmas?» jautā jauno ģimeņu organizācijas vadītāja. S. Salaka norāda, ka vairāki aktīvie vecāki šogad paši iesaistās politikā, tāpēc būs jāskatās, kā viņiem veiksies.
Eksperte arī uzsver, ka demogrāfijas jautājumu kā problēmu beidzot ir atzinuši visi politiskie spēki, par to daudz tiek runāts arī partiju programmās, konstatēta katastrofāli zemā dzimstība, sabiedrības novecošanās, tomēr, kāda konkrēta rīcība sekos, grūti prognozēt. «Mums ir ieceres pašu spēkiem realizēt alternatīvus projektus bērniem draudzīgas vides veidošanai, bet to vairāk plānojam realizēt, uzrunājot Latvijas uzņēmumus un atbalstot jaunos vecākus – uzņēmējus. «No valsts īpaši neko negaidām, cerības ir zudušas,» secina S. Salaka.
Pēc tā, kā partijas sagatavojušas savas priekšvēlēšanu programmas, tās var sadalīt divas daļās – partijas, kuras programmās iekļāvušas atsevišķu sadaļu, kas veltīta ģimenēm, un partijas, kurām šī problemātika izvērstā veidā netiek piedāvāta vēlētājiem vai arī tā aprakstīta paralēli citām sociālās politikas tēmām. Piemēram, Vienotībai gan ir sadaļa – sociālā aizsardzība, tomēr demogrāfijas un tieši ģimeņu politikai veltīts viens šīs sadaļas punkts, kurā partija sola «vairāk uzmanības pievērst ģimenes atbalsta politikai», «vairāk atbalstīt ģimenes ar bērniem», tomēr, tikai uzlabojoties ekonomiskajai situācijai valstī..., kas izpaustos nodokļu atlaidēs. Paaugstināt neapliekamo minimumu ģimenēm sola ne tikai pašreizējās varas partijas, bet arī sociāldemokrāti (LSDSP), paceļot to līdz pat 180 latiem mēnesī.
Partijas ir arī akcentējušas aktuālo bērnudārzu problēmu daudzām ģimenēm un tikpat kā visas – tikai dažādos veidos – sola nodrošināt bērnu līdz divu gadu vecumam aprūpi.
Atsevišķa demogrāfijas sadaļa ir arī Zatlera Reformu partijai, tomēr lielākā tās daļa veltīta esošās situācijas aprakstam, un ir secināts, ka aktīvai rīcībai jānotiek vairākos virzienos, viens no tiem – jārada valsts stratēģija dzimstības veicināšanai. Savukārt Šlesera Reformu partijas labklājības ministra amata nominants Ainars Baštiks sola atdot likvidētās māmiņalgas. Zaļo un zemnieku savienība kā vienu no galvenajiem pamatprincipiem noteikusi sociālo jomu un sola, palielinoties inflācijai, palielināt sociālos pabalstus. Sava atsevišķa ģimeņu programma ir arī Nacionālajai apvienībai, kas uzsver, ka, tieši pateicoties viņiem, Saeimā tika nodibināta Demogrāfijas politikas apakškomisija. Šis politiskais spēks sola vecāku pabalstu maksāt ne tikai gadu, bet divus gadus pēc bērna piedzimšanas.