11. Saeimas kandidātu diskusija - Ingmārs Līdaka un Jānis Dombrava
Sadarbībā ar Radio 101 FM Neatkarīgā līdz vēlēšanām publicēs vairākas 11. Saeimas kandidātu diskusijas. Šajā reizē viens pret vienu sastopas divi sarakstu līderi Vidzemes vēlēšanu apgabalā – Ingmārs Līdaka (ZZS) un Jānis Dombrava (Nacionālā apvienība Visu Latvijai!TB/LNNK).
Jautājumus uzdod žurnālists Ivo Kiršblats.
– Referendumā tauta ar pārliecinošu balsu vairākumu jūs atlaida. Ir pagājuši deviņi mēneši kopš iepriekšējām Saeimas vēlēšanām. Sāksim ar to, kas ir mainījies pa šiem mēnešiem? Kas vēlētājam jāzina, lai balsotu par Ingmāru Līdaku vai Jāni Dombravu?
Ingmārs Līdaka: – Kāpēc par mani būtu jābalso? Tāpēc, ka es neesmu mainījies. Kāds nu es esmu, tāds esmu, ņemiet par labu. Nupat nosvinēju 45 gadu dzimšanas dienu. Es domāju, katras dienas, katra mēneša, katra gada pieredze nāk klāt, taču nevaru teikt, ka es būtu radikāli mainījies – to noliegšu.
– Tātad var gaidīt «Aizver muti!» un tamlīdzīgus gājienus?
Ingmārs: – Diez vai. Tas, kas vienreiz cilvēkam ir gadījies, neatkārtojas. Mācību guvu. Varbūt polittehnoloģiski mans gājiens ir pat veiksmīgi izmantojams, taču tā izpausties nav manā dabā. Aizmirstiet šo vienu gadījumu! Tas bija dvēseles kliedziens. Taču politiķim nav jākliedz, bet jādomā.
– Tātad tie vēlētāji, kas balsoja par Līdaku, var darīt to atkal, jo zina, ka viņš darīs to pašu, ko ir darījis?
Ingmārs: – Jā.
Kāpēc esmu Vidzemes vēlēšanu apgabalā? Tāpēc, ka tad, kad kandidēju uz 9. Saeimu, un tolaik varēja kandidēt vairākos apgabalos, vidzemnieki mani pārliecinoši ievēlēja Saeimā. Tātad jāturpina šī tradīcija.
Jānis: – Jāatzīst, ka šo deviņu mēnešu laikā ir notikusi viena būtiska izmaiņa un tad vairākas citas varbūt mazāk pamanāmas izmaiņas. Pirmā būtiskā izmaiņa ir tā, ka Saeimas deputātiem ir zudusi visvarenības sajūta, ka viņi ir ievēlēti uz četriem gadiem un četrus gadus var strādāt, un tad īsi pirms vēlēšanām pieņemt tautai populārus lēmumus. Tagad visdrīzāk deputāti rēķināsies, ka viņi nav ievēlēti uz šiem četriem gadiem un ārkārtas vēlēšanas var notikt pēc gada, pēc diviem gadiem, pēc trim gadiem, un vienmēr ir jādomā par tautas interesēm. Otrais pozitīvais, kas notika 10. Saeimā, tā ir jaunu asiņu ienākšana Saeimas sistēmā. Tika ievēlēti daudzi gados jauni deputāti, un daļa no viņiem, manuprāt, ir cerības attaisnojuši.
– Bet Saeimu taču atlaida...
Jānis Dombrava: – Es teiktu, ka atlaida cinismu, kas pastāvēja Saeimā, nerēķināšanos ar tautas interesēm. Bet, kurš tieši būs atlaists, kurš pieņemts darbā, kurš pazemināts, kurš paaugstināts amatā, to mēs varēsim redzēt pēc 17. septembra.
– Uz Latvijas un Igaunijas robežas ir pilsēta Valka un pilsēta Valga. Valkā nekas nenotiek, bet Valga plaukst. Ko konkrēti jūs iesakāt darīt, lai Valkā atgrieztos dzīvība un lai tā varētu konkurēt ar Valgu?
Jānis: – Jāizmanto šis unikālais ģeogrāfiskais novietojums, ka Valka atrodas tiešu uz robežas. Kā viens no variantiem ir attīstīt tūrisma pakalpojumus šajā pilsētā. Īstenot to, par ko pašlaik domā Valmieras pašvaldība – izvietot reklāmas plakātus igauņu valodā. Protams, ievērojot visas valsts valodas likuma prasības. Izvietot plakātus igauņu valodā, ka šeit jūs varat papusdienot. To izdarīt ir vienkārši.
Otra lieta, ko pavisam noteikti vajag darīt, vajadzētu attīstīt Valkas infrastruktūru, ievelkot platjoslas internetu, jo mūsdienās daudzus pakalpojumus gan grāmatvedības, gan IT nozarē var veikt caur internetu. Vairs nav nepieciešams fiziski atrasties Rīgā. Var šos pašus pakalpojumus veikt no Valkas vai no jebkuras citas vietas Latvijā. Pašlaik ļoti mainās darba vide – nav obligāta prasība, lai cilvēks atrastos kantorī.
Valkai jāattīstās kā tiltam starp igauņu un latviešu kultūru. Kā igauņu un latviešu valodu satikšanās vietai. Jo tas, manuprāt, ir ļoti nejēdzīgi, ka 20 gadus pēc neatkarības atgūšanas skolā var apgūt krievu valodu, bet nevar igauņu valodu, lietuviešu valodu, kaimiņvalstu vēsturi.
– Ievilks platjoslas internetu, un viss būs kārtībā?
Jānis: – Nebūs uzreiz kārtībā, bet tas ir viens no ceļiem.
Ingmārs: – Man šķiet, ka Latvijā novadi bieži atšķiras tāpēc, ka ļoti atšķiras novadu vadītāju kompetence. Un novadu vadītāju spēja aizraut.
– Tātad pašvaldības vadītāji vainīgi?
Ingmārs: – Es negribētu teikt, ka vainīgi. Valkā ir bijušas vairākas vadības. Bet domāju, ka pašvaldības rokās, enerģiskas pašvaldības rokās ir gādāt gan par investīciju piesaisti, par Eiropas naudas piesaisti. Jāatbalsta konkurētspējīgi projekti. Ja nav šo projektu, nav ideju, tad nekas nenotiek. Idejām jābūt pašvaldībā, jo ne jau no Saeimas tur kāds brauks un internetu ievilks. Tur jājautā, kāpēc šī interneta nav? Varbūt tāpēc, ka pašvaldība nestrādā pareizi. Pašlaik tur, cik zinu, ir ZZS pašvaldība. Bet laikam jau tomēr tā nestrādā pareizi un cilvēku izvēle nav bijusi pareiza. Varbūt tieši tur ir vajadzīgi jauni enerģiski vadītāji, kuri spēj nomenedžēt konkurētspējīgus, ilgtspējīgus projektus. Iebraucot Valkā, nevar atrast kafejnīcu, kur sestdienā kafiju padzert.
– Ja Aivars Lembergs būtu Valkā, tad būtu labāk?
Ingmārs: – Noteikti! Divos trijos gados tā būtu cita pilsēta.
Un nevajag jaukties pašvaldību darīšanās no Rīgas! Esmu par to, lai pašvaldībām tiktu dota daudz lielāka vara, lai pašas piesaista Eiropas finansējumu. Ne jau no Rīgas jānorāda, ko darīt, ko būvēt. Varbūt Valkā vajag ievilkt jaunu ūdensvadu vai attīrīšanas sistēmu, bet varbūt Valkai vajag pavisam ko citu. Viņi labāk zina, kur naudu ieguldīt, lai pilsētā būtu dzīvība. Šī brīvība pašvaldībai ir diezgan svarīga.
– Pašvaldību savienības kongresā, starp citu, ir pieņemta rezolūcija, ka naudai jāseko cilvēkam. Pagaidām gan ir tā, ka viss koncentrējas Rīgā. Tātad jūs principā atbalstāt to, ka naudai jāseko cilvēkam?
Ingmārs: – Jā.
– Bet Valkā nav daudz cilvēku.
Ingmārs: – Valkā nav daudz cilvēku, tomēr ir Valkas novads, un, ja Valka prasmīgi rīkojas ar tiem līdzekļiem, kas tai ir, tad soli pa solim var iet uz priekšu. Es nedomāju, ka Valgai būtu kas milzīgi vairāk ticis nekā citām Igaunijas pilsētām.
– Vai kaut kas mainītos, ja nomainītu pašvaldības vadību?
Jānis: – Mainītos. Bet domāju, ka daudz kas atkarīgs no cilvēkiem pašiem. Var nolaist rokas un neko nedarīt, ieslīgt alkoholismā, un var censties iekrāt naudu, paņemt kredītu, sākt uzņēmējdarbību.
Ingmārs: – Smiltene ir tāda kā pasaku pilsēta. Atlika kādam tur kaut ko ieguldīt, kā pašvaldības priekšnieks jau skrēja pa priekšu un teica: «Es tev palīdzēšu papīrus sakārtot, es tev to palīdzēšu un to, pieasfaltēsim tev celiņu klāt. Nāc tikai un šeit ieguldi! Viss būs kārtībā!»
Citās pilsētās, esmu dzirdējis, nerunāju par Vidzemi, bet vispār, tur skatās, kur varētu kādu kušķi sev noraut, kur sev kādu procentiņu dabūt, kur varētu uzlikt kādu papildu šķērsli, lai investors sabrūk papīru jūklī un šķiras no kāda otkata. Tāpēc investori nenāk un bēg projām. Bet Smiltenē palika. Pašvaldība gaidīja atplestām rokām un bija gatava iesaistīties investīciju vides nodrošināšanā. Tas pats jau ir arī valsts līmenī. Nav jāgaida, ka kāds atnāks un gribēs lielo naudu ieguldīt. Ir jābrauc pašiem un investori jāmeklē. Pilnīgi piekrītu Aināram Šleseram, ka jābrauc, jāmeklē un, ja kāds izrāda interesi, tad jānāk investoram pretī.
– Vai Šlesers negribēs procentus?
Ingmārs: – Nu es nezinu, kā Šleseram... procentus, ne procentus, bet principā valstij ir jābūt pretimnākošai un katrs šis investors jāsagaida, jāpiedāvā viņam kaut kas, jārada infrastruktūra, jāpalīdz. Tā vietā Latvijā ir šķēršļi.
– Sievietes brauc uz Valgu dzemdēt...
Ingmārs: – Diemžēl tā notiek.
Jānis: – Vēl viena lieta, kas ir kropļojusi Valkas attīstību, ir atšķirīgā nodokļu politika abās valstīs, darbaspēka nodokļi vienā un otrā valstī. Daudziem uzņēmumiem ir izdevīgāk reģistrēt savu struktūrvienību Igaunijas pusē un ietaupīt – maksāt kaut nedaudz mazākus nodokļus, lai turētos pie dzīvības. Diezgan bēdīga situācija. Lai gan es neteiktu, ka Valka būtu tas depresīvākais apgabals Ziemeļvidzemē. Ir vairākas citas mazās pašvaldības, kur visa pašvaldība balstās uz vienu uzņēmumu. Un, ja šis uzņēmums bankrotē, tad sekas var būt pavisam sliktas. Manuprāt, ir apspriešanas vērts tāds risinājums, ka pašvaldība ļauj cilvēkiem nopirkt īpašumu par vienu latu. Un attīstīt uzņēmumu. Ja viņš bankrotē vai pārtrauc darbību, tad īpašumu viņš var pārdot tikai atpakaļ pašvaldībai un tikai par vienu latu.
Ingmārs: – Viens no mūsu ZZS ministriem, zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, ir paudis ļoti labu domu, ka visu pierobežu, 30–40 kilometrus no robežas, jāizveido par lielu brīvo ekonomisko zonu.
Tiesa gan, Rēzeknē jau ir brīvā ekonomiskā zona, tomēr tur kaut kas buksē, neiet uz priekšu. Nevar jau pateikt vienas zāles, bet principā doma par pierobežu kā brīvo ekonomisko zonu varētu kaut kad aiziet.
– Varētu aiziet, bet tur nav cilvēku...
Jānis: – Tieši tas arī piesaistītu cilvēkus uz šo pierobežu. Tas ir arī stratēģiski svarīgi, lai valsts visā teritorijā būtu apdzīvota, nevis lai ir tikai viena Rīga un visi pārējie lauki neapdzīvoti.
– Cik ilgā laikā var ieviest brīvo ekonomisko zonu?
Ingmārs: – Ņemot vērā to, kā strādā valdība un Saeima, apmēram divos gados.
– Tas ir tad, ja viss notiktu un pie tā ķertos klāt?
Ingmārs: – Jā. Taču šaubos, ka tas tā viegli var notikt, jo Finanšu ministrija aprēķinātu, kādus nodokļus neiekasēs, ja būs brīvā zona...
Manā uztverē Finanšu ministrijai būtu jābūt grāmatvežiem, viņiem būtu jāsastāda bilance jeb budžets. Grāmatvežiem nav jāveido uzņēmuma politika.
Taču mums nezin kāpēc tieši Finanšu ministrijai ir nodotas nodokļu politikas funkcijas. Tām būtu jābūt Ekonomikas ministrijā. Normāli būtu tā, ka Ekonomikas ministrija paņem sev nodokļu politikas funkciju un strādā, bet Finanšu ministrija pēta, analizē finanšu plūsmas, gādā, lai Valsts ieņēmumu dienests strādā un iekasē nodokļus. Tad kaut kādas cerības būtu. Pašlaik tās cerības ir diezgan vājas, zinot, kā Finanšu ministrija strādā – zīmē stabiņus un līknes, tur par tik un tik procentiem samazināsim, tur pieliksim.
Jāvienojas valstij un uzņēmējiem, ka valsts plāno ienākumu nodokli, iedzīvotāju ienākuma nodokli un tā tālāk. Ja ir nodokļu ieņēmumu pārpilde, tad valsts tur solījumu un nodoklis tiek samazināts. Tas būtu stimuls uzņēmējiem mazliet saspringt, varbūt vienam otru pieskatīt. Jo uzņēmēji paši vislabāk zina, kurš maksā nodokļus, kurš nemaksā, kurš varētu maksāt vairāk.
– Stučīšanas metodes?
Ingmārs: – Es domāju, ka ir arī citas metodes. Uzņēmēji savā starpā runā ne caur stučīšanu Valsts ieņēmumu dienestam. Līdz ar to, ja ir nodokļu pārpilde, neatkarīgi no tā, ko kurš prāto un grib, solījums tiek pildīts un nodokļa likme samazināta.
Jānis: – Manuprāt, ir svarīgi apzināties šābrīža situāciju, ka Džini indekss, īpaši krīzes gados, rāda, ka ir strauji palielinājusies plaisa starp turīgo un mazturīgo slāni. Ir izzudis vidējais slānis, un sabiedrība ir sadalījusies turīgajos un nabadzīgajos. Nodokļu sistēmai jārēķinās arī ar demogrāfisko bedri – ar negatīvajām demogrāfiskajām tendencēm. Tāpēc mūsu apvienība piedāvā grozīt nodokļu sistēmu, ieviešot progresīvo ienākumu nodokli – saprātīgu, ar pakāpeniskiem sliekšņiem, bāzes likmi paturot daudz zemāku nekā šobrīd, bet tajā pašā laikā lielāki ienākumi lai tiek aplikti ar daudz lielākiem nodokļiem.
Pavisam noteikti jāpalielina neapliekamais minimums un jāpalielina neapliekamais minimums par katru apgādībā esošu bērnu.
Jāpiešķir nodokļu atlaides uzņēmumiem, kas iegulda sabiedriskā labuma organizācijās. Jānovirza līdzekļi speciālā dzimstības veicināšanas fondā, lai varētu ilgtermiņā palielināt arī, iespējams, bērnu pabalstus.
– Vai bērnus taisa, pateicoties nodokļu politikai?
Jānis: – Ja apskatām pagātnes demogrāfiskās līknes, tad var redzēt, ka bērnu radīšanu pozitīvi kā galvenais faktors ietekmē tas, ka cilvēki jūtas droši un stabili. Un kad ir kāpusi nacionālā pašapziņa. Tas ir saskatāms gan starpkaru periodā, gan 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā. Valsts finansiālā palīdzība arī palīdz bērnu radīšanai netiešā veidā. Te mēs varam apskatīties kaut vai tos gadus, kad bija salīdzinoši lielāki bērnu pabalsti.
– Ko vēl vajag darīt?
Ingmārs: – Viena daļa uzņēmēju domā – ja viņiem būs pieci seši strādnieki, tad viņi paši varēs nestrādāt, varēs braukt labā mašīnā, aizbraukt reizi gadā kādā ceļojumā. Viņam ir neliels veikaliņš, strādnieki tiek nodzīti uz to zemāko samaksu, viņš skaitās uzņēmējs, kas tagad var dzīvot labi, jo viņam pieder uzņēmums.
Cik zinu, piemēram, Īrijā, ja cilvēkam pieder uzņēmums, tad viņš skrien kā tāda atspole, viņš nesēž rokas klēpī salicis. Domāju, ka arī Latvijā pakāpeniski mainīsies uzņēmējdarbības kultūra.
Par progresīvo nodokli – tas jau sen ir arī ZZS programmā. Ir, protams, viens no veidiem arī Jāņa pieminētā neapliekamā minimuma pacelšana. Ja to pakāpeniski celtu, zināma progresivitāte būtu.
–Acīmredzot tā panākumu atslēga ir stabilitātē. Ja uzņēmējs skaidri zina, ka nodoklis būs vēl astoņus un 15 gadus, kā tas ir Anglijā, kur ir stabila nodokļu sistēma un reti kad kas mainās, tad viņš strādā mierīgi un nodokļus maksā.
Ingmārs: – Jābūt līdzekļiem, lai varētu atļauties bērnu. Noziedzīgi ir radīt bērnus, ja tev nekā nav – nav kur dzīvot, nav ko ēst. Bet šie Jāņa pieminētie 80. gadu beigas, 90. gadu sākums, kad es savus bērnus arī laidu pasaulē... stabilitātes nebija nekādas, pilnīgi nekādas. Bet bija nacionālās pašapziņas kāpums, bija ticība, ka nākotnē būs labāk. Bet runājot par finanšu ietekmi uz bērnu radīšanu, bagātajās valstīs, piemēram, Nīderlandē, kur valsts var atļauties maksāt milzīgus bērnu pabalstus, ir tā pati problēma – arī bērnu paliek aizvien mazāk. Bet paraugieties uz Itāliju, kas nav gluži bagātības topa pirmā valsts! Tur bērnu ir daudz. Tur ir ģimeniskuma tradīcijas. Tur dzīvo vienā mājā vairākas paaudzes.
Bet pie mums ir padomju laikā sabūvētas blokmājas, kur dzīvo jauna ģimene, tad vēl tur ir babuška... Tur jau nav kur to bērnu mierīgi radīt, jo babuška visu laiku zem deķa skatās.
Tāpēc cilvēki rāvās projām no šīm blokmājām, gribēja savu mājiņu, bet šis ceļš nelaimīgi aprāvās ar krīzi. Taču šis ceļš ir vienīgais cerīgais – sava mājiņa, kurā dzīvot pašiem, lai vecmāmiņa un vectētiņš tur var dzīvot, lai ir kāds, kas bērnus pieskata. Tāpēc valstij ir jādomā par kādām atbalsta programmām jaunajām ģimenēm.
Jānis: – Šeit risinājums, ko vajadzētu darīt Saeimas līmenī – valsts galvojums kaut kādam procentam no jaunās ģimenes pirmā
mājokļa.
Manuprāt, ģimeniskuma tradīcijas Rietumos ir mērķtiecīgi grautas, sludinot, ka katram pirmām kārtām vajag izveidot savu karjeru, iegūt izglītību, darba vietu, paaugstinājumu amatā un tikai tad domāt par ģimeni.
– Ko vajag darīt?
Jānis: – Vajag mainīt vērtību sistēmu – kinoindustrijā, sabiedriskajā televīzijā, radio – ar šo instrumentu palīdzību. Manuprāt, ir labs darbs, ko veic Ilmāra Meža Nākotnes fonds, kas norāda šīs problēmas un kaut nedaudz cenšas pagriezt domāšanu šajā virzienā.
Ilmārs: – Man meitai 22, dēlam 18. Es domāju, ka es ne, bet tev, Jāni, jārisina tā demogrāfiskā situācija! Ķeries pie darba un risini!
Jānis: – Ir jau risināta...