Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP), kura jau vairākus gadus ir izkritusi no aprites, arī pēc 11. Saeimas vēlēšanām, visticamāk, nespēs atgriezties lielajā politikā.
Lai gan krīzes apstākļos tieši sociāldemokrātiskās idejas daudzviet pasaulē kļūst arvien pieprasītākas, LSDSP neveiksmju pamatā ir pašas partijas nespēja mainīties līdzi laikam, dot ceļu jauniem līderiem un neatgriezeniski sabojātā reputācija.
Šādu viedokli sarunā ar Neatkarīgo pauda vairāki eksperti un kādreizējie LSDSP biedri, salīdzinot partiju ar dzelzsbetona konstrukciju, kas nav gatava pārmaiņām. Politologs Aigars Freimanis uzsver, ka krīze saistīta ar partijas vadību, kurā vienmēr esot valdījis totāls līderu diktāts, kas sev līdzi nesis arī greizsirdīgu nevēlēšanos audzināt jaunu līderu maiņu.
LSDSP politiskajā karjerā ir bijušas arī zvaigžņu stundas. 1997. gada pašvaldību vēlēšanās veiksmīgi startēja Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija kopā ar Latvijas Sociāldemokrātisko partiju. Rīgas domē, kas vienmēr bijusi partiju spēka un popularitātes lakmusa papīrs, tika iegūtas astoņas vietas un deputātu krēslos sēdās vēlākos gados par plaši zināmiem politiķiem kļuvušie Egils Baldzēns, Leons Bojārs un citi.
Jau pēc gada – iegūstot
14 mandātus – Latvijas Sociāldemokrātu apvienība iesoļoja arī 7. Saeimā, aizsākot politiskās organizācijas ziedu laikus. Darbam parlamentā deleģēja arī Imantu Burvi un Gundaru Bojāru, kas ar laiku kļuva par redzamākajām partijas figūrām.
Turpinot savu uzvaras gājienu, 2001. gada pašvaldību vēlēšanās LSDSP Rīgas domē ieņēma jau 14 vietas un izveidoja savu zvaigžņu komandu, Gundars Bojārs, uzņēmās Rīgas mēra pienākumus. Par liktenīgu tā laika kļūdu politologi dēvē G.Bojāra lēmumu izveidot koalīciju ar PCTVL. Lai gan abas (LSDSP un PCTVL) ieņēma kreiso politisko nišu, tomēr PCTVL kreisā orientācija saistījās vienīgi ar krievvalodīgo iedzīvotāju jautājuma eskalēšanu, kamēr LSDSP pretendēja uz sociālistisko domāšanu ekonomiskajā blokā. Vēlētāji nespēja sociķiem piedot koalīciju ar
PCTVL, savukārt LSDSP ierindas biedri sāka pārmest G. Bojāram dzīvošanu pāri līdzekļiem un uzvedību, kas nesaistās ar sociāldemokrātisma idejām. Iekšējo konfliktu un iedragātās reputācijas dēļ jau 2002. gadā LSDSP palika ārpus 8. Saeimas sastāva, bet 2005. gada pašvaldību vēlēšanās partija Rīgā ieguva uz pusi mazāku mandātu skaitu.
Eksperti norāda, ka LSDSP norieta katalizators bija arī Bojāru faktors. Iekšpartejisko kurnēšanu radīja Bojāru klana saimniekošana, kad Juris Bojārs, būdams partijas priekšsēdētājs, virzīja un aizstāvēja savu dēlu Gundaru Bojāru. Ierindas biedru neapmierinātībai augot augumā, 2006. gadā Juris Bojārs bija spiests atkāpties no priekšsēža amata, bet drīz vien savu darbību
LSDSP nācās pārtraukt arī G. Bojāram. Taču pašattīrīšanās notika pārāk vēlu, jo LSDSP reputācija bija sabojāta jau tik nopietni, ka kopš 2009. gada LSDSP vairs nav varējusi iegūt pārstāvniecību nedz Rīgas pašvaldībā, nedz parlamentā.
Partija nespēj atgūties, un arī krīzes iemesli meklējami cilvēciskajā aspektā – šoreiz partijas līdera Jāņa Dineviča ambīcijās. Neoficiālās sarunās vairāki politiķi atzina, ka tieši Jāņa Dineviča nespēja mainīt LSDSP līdzi laikam bijusi par iemeslu tam, ka šogad no partijas aizgājušas vairākas spēcīgas personības, arī Atis Lejiņš, Ansis Dobelis un vēl citi. LSDSP pametušie politiķi akcentē, ka partija joprojām nav spējusi nomainīt paaudzes un atmazgāties no vecajiem grēkiem.
***
Eksperta viedoklis
Aigars Freimanis, politologs:
– Lai gan daudzviet pasaulē sociāldemokrātiskās idejas ir populāras, Latvijā šīs nišas partijām vēsturiski ir klājies diezgan smagi, jo, vēloties aizmirst komunistisko un sociālistisko iekārtu, vēlētāji jau kopš 90. gadu sākuma izteikti vēlējušies sevi identificēt ar labējiem spēkiem. Situācija būtiski mainījās 90. gadu beigās, kad pēc banku krīzes iedzīvotāji saskārās ar smagām ekonomiskajām problēmām. Šajā momentā sociāldemokrātiskās idejas kļuva daudz pieprasītākas, un to apliecina arī LSDSP uzplaukums, kad 1998. gadā politiskais spēks ieguva spēcīgu pārstāvniecību Saeimā. LSDSP pieļāva ļoti smagu kļūdu un pati savām rokām iznīcināja partijas reputāciju, 2001. gadā izveidojot Rīgas domē koalīciju ar radikāliem prokrieviskās idejas aizstāvjiem PCTVL. Visi centieni daudzu gadu garumā pierādīt vēlētājiem, ka starp padomju gadu komunismu un mūsdienu sociāldemokrātiskajām idejām ir milzīga atšķirība, tika vienā brīdī pārsvītroti. Reputācijas krīze sakrita arī ar totāli neveiksmīgo Jura un Gundara Bojāra saimniekošanu partijā, kas praktiski iznīcināja LSDSP.
***
Uzstādījumi no 4000 zīmju programmas
Ekonomika, finanses un nodokļi: Minimālā darba alga 60% apmērā no vidējās darba algas valstī; jebkādas nodokļu izmaiņas var ieviest ne ātrāk kā pēc diviem gadiem no lēmuma pieņemšanas; neapliekamais minimums piesaistīts bērnu skaitam ģimenē; par katru nepilngadīgo bērnu strādājošajam vecākam pienākas vēl viens neapliekamais minimums; ar ienākumiem līdz 500 latiem iedzīvotāju ienākuma nodoklis tiks noteikts 15%, no 500 līdz 1000 latiem – 25%, virs 1000 latiem – 35%, virs 3000 latiem – 45% apmērā.
Sociālā joma: Nodrošināsim finansējumu veselības aprūpei 4% no IKP, to palielinot līdz 4,6% 2014. gadā; moratorijs pabalstu sistēmas izmaiņām, sākot ar 1 gadu pirms bērna piedzimšanas, un uz visu pabalstu saņemšanas laiku; atdalīt pabalstu izmaksu no sociālās apdrošināšanas budžeta, pārceļot to uz valsts pamatbudžetu; pensijas – ne mazākas kā minimālā alga.
Nacionālie un politiskie jautājumi: Panāksim izmaiņas Latvijas Republikas Satversmē, pārejot uz jaukto vēlēšanu sistēmu, nosakot vēlētājiem tiesības atsaukt Saeimu, kā arī atsevišķus deputātus.
***
lokomotīves
Rīga Aivars Timofejevs
Vidzeme Māris Pļaviņš
Latgale Jānis Dinevičs
Zemgale Guntis Jankovskis
Kurzeme Ilga Vitāle