Virzība uz Saeimas ārkārtas vēlēšanām padara aktuālas partiju atskaites par pērno gadu, kad notika kārtējās Saeimas vēlēšanas: cik daudz naudas Latvijā jāsavāc, lai tiktu pie varas demokrātiskā ceļā?
Partijām (apvienībām un savienībām, blokiem un sarakstiem) nauda ir vajadzīga, lai iegūtu varu un par to vēl lielāku naudu. 10. Saeimas vēlēšanas brīdina, ka Saeimā nespēs iesprukt mazbudžeta projektu bīdītāji. Tomēr varas sliekšņa augstums latos var izrādīties ļoti atšķirīgs atkarībā no tā, cik veikli ļaudis kāpj pār šo slieksni.
Izteiksmīgākais neseno Saeimas vēlēšanu piemērs naudas varas ietekmei uz demokrātisku vēlēšanu rezultātiem ir sakritība, ka vienu un to pašu astoņu vietu skaitu Saeimā ieguva divi grupējumi, kuru priekšvēlēšanu budžeti atšķīrās reizes divdesmit. Kvantitatīviem salīdzinājumiem šeit izmantota Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja datubāze. No tās ņemta tikai ziedojumu un dāvinājumu sadaļa par laika periodu no 2010. gada 1. janvāra līdz 1. oktobrim. Līdzās tai partiju legālajos ienākumos ir arī iestāšanās un biedru naudu sadaļa, kurā uzņēmēji iemaksā laikam jau procentus no saviem ienākumiem, kas partijām nozīmē tūkstošu līdz desmitiem tūkstošu ieņēmumus pat no viena biedra un simtiem tūkstošu lielus ieņēmumus kopā.
Likumsakarība gan visur viena un tā pati, ka varenai partijai ir daudz finansiāli varenu biedru, bet politiski nevarīgai partijai ir finansiāli nevarīgi biedri, kas arī vēlēšanu gadā nevarēja atbalstīt partiju vairāk kā ar pāris latiem. Tāpēc uzskatāmībai pietiek ar to, ka nacionālisti tika pie astoņām vietām Saeimā ar saziedotiem 124 tūkstošiem latu, bet uzņēmēju deleģētais politiķu saraksts – ar 925 tūkstošiem latu. Līdzība starp šiem grupējumiem turpinājās arī pēc vēlēšanām, jo vietu valdošajā koalīcijā nav dabūjuši ne vieni, ne otri.
Varētu uzskatīt, ka Visu Latvijai!-Tēvzemei un Brīvībai/LNNK kopējais priekšvēlēšanu budžets ir minimums, bez kura neviens grupējums nespētu pārliecināt vēlētājus, ka tas patiešām kaut ko spēj, ja jau nespēj piesaistīt naudu. Tāds, lūk, ir pilnīgi legāls eksāmens, kas jānokārto partijām. Patiešām, vēlētājiem taču nav nemaz tik daudz iespēju pārbaudīt deputātu kandidātu spējas, tāpēc spēju piesaistīt ziedotājus nedrīkst ignorēt. Cita lieta, ka priekšvēlēšanu kampaņa lielā mērā balstās uz pašu kampaņas dalībnieku iemaksām – ieguldījumiem, lai vēlāk valsts apmaksātos amatos saņemtu šo naudu atpakaļ ar lieliem procentiem. Tad atliek teikt, ka deputātu kandidāti ir kārtojuši eksāmenu naudas pelnīšanā.
Viens no neveiksmīgajiem mazbudžeta projektiem pērn bija Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas centieni iesprukt Saeimā ar apmēram 30 tūkstošiem latu, ja saskaitītu visus šīs partijas un tās priekšvēlēšanu sabiedroto legālos ieņēmumus. Tomēr šis piemērs ir pamācošs galvenokārt no tāda aspekta, ka parāda nevis naudas nepietiekamību konkrētajai partijai, bet gan naudas nepietiekamību vēlēšanu rezultātu noteikšanai vispār. Proti, 2002. gadā, ar kuru sākas KNAB pārskati, šai pašai partijai bijuši saziedoti 490 tūkstoši latu, kuri pēc savas pirktspējas bija aptuveni līdzvērtīgi PLL pagājušā gada guvumam. Tomēr pat tik liela nauda nepalīdzēja tikt pie vēl lielākas naudas partijai, jo laikam gan bija tā, ka šo un citas partijas izputināja to biedri, savācot naudu par pārāk daudz neizpildītiem solījumiem.
Bailes gan no naudas sliekšņu augstuma, gan vēlētājiem, kuri pārmet partijām to neizpildītos solījumus, pērn lika partijām startēt vēlēšanās ar apvienotiem spēkiem. Prakse apliecināja, ka kopumā nauda summējas, bet neizpildītie solījumi sadalās starp priekšvēlēšanu koalīciju dalībniekiem.
Konkrētos gadījumos summēšanās un dalīšanas formulas ir ļoti sarežģītas. Varētu teikt tā, ka summas vietā starpību vēlēšanās saņēma Latvijas Pirmā partija/Latvijas ceļš un Tautas partija jeb Ainārs Šlesers un Andris Šķēle. Savukārt summa par reizinājumu pārtapa Saskaņas centram jeb tam, ko cilvēki iedomājas ar vārdiem Saskaņas centrs, kaut gan KNAB statistika rāda ko citu. Proti, tika sareizināta Rīgas mēra Nila Ušakova pievilcība vēlētājiem un kopš 1994. gada Saeimā ne vien sēdējušā, bet Saskaņas vārdu jau piecos veidos apspēlējušā Jāņa Urbanoviča prasme diskrēti apsaimniekot naudu, ko ziedotāji nevēlējās uzticēt jaunajam N. Ušakovam. Tādā veidā kaut kāda kārtējā saskaņa tika pie patiešām labiem, bet ne jau fantastiskiem rezultātiem. Fantastika jeb fantāzija būtu tā, ja 29 Saeimas deputātu vietas varētu iegūt par tūkstoti latu gabalā, ja visus deputātus skaitītu par Saskaņas centra deputātiem. Diez vai daudzi no tiem, kuri šķita balsojam par Saskaņas centru, zināja par Sociāldemokrātisko partiju Saskaņa ar valdes priekšsēdētāju J. Urbanoviču. To visu glīti un korekti aizsedza vēlēšanu zīmēs uzrādītais, ka cilvēki balso par politisko partiju apvienību Saskaņas centrs, kaut arī nelikās ne zinis, kas ar ko tur apvienojies.
Par lielu veiksmi jāatzīst arī priekšvēlēšanu triks ar vārdu vienotība kā solījumu, ka vienā partijā apvienošoties tieši tie cilvēki, kas pazīstami ar traču celšanu (šķeltniecību) savās iepriekšējās partijās. Publikai bija vieglāk sekot viņu attiecībām nekā reālajām ekonomiskajām un tālāk sociālajām pārmaiņām valstī, par kurām galvenā atbildība it kā pienāktos valdībai ar Vienotības deleģētu Ministru prezidentu. Vienotībā un visās tās sastāvdaļās investētajai naudai būtu daudz mazāka atdeve bez dažādiem trikiem. To piekopšana būs vēl svarīgāka pirms Saeimas ārkārtas vēlēšanām, kur tiešie partiju izdevumi droši vien būs mazāki nekā pērn.