Sarunā ar Neatkarīgo kādreizējais Tautas partijas vecbiedrs, šobrīd zemnieks un politikas konsultants Gundars Bērziņš analizē politiķa Valda Zatlera vājās vietas un iezīmē jaunā Valsts prezidenta Andra Bērziņa iespējamos klupšanas akmeņus.
– Jūs Tautas partijā bijāt biedrs ar biedra karti Nr. 1. Kā vērtējat šīs partijas galu?
– Arī krāšņākie ziedi pavasarī uzzied un rudenī novīst. Partijas gals nav traģēdija. Svarīgi, lai partijā pavadītais laiks izrādītos produktīvs, nevis paliktu atmiņā kā kaut kāda māžošanās. Man bija liels gods strādāt kopā ar Tautas partijas biedriem. Partija dzima no bezpartejiska premjera Andra Šķēles, kuram nācās izvest valsti no dziļas politiskās, ekonomiskās krīzes un Bankas Baltija bankrota. Toreiz Latvijai neviens nepiedāvāja aizdot naudu. Tā laika politiskā sistēma bija bezspēcīga šo krīzi pārvarēt. Šķēle paveica brīnumu. Par 1995.–1996. gada krīzes pārvarēšanu un valsts nostādīšanu uz ilgtermiņa strauja attīstības ceļa viņam pienākas atzinība visaugstākā valsts apbalvojuma formā. Tolaik arī Tautas partija bija savādāka un tā atšķīrās no visām citām partijām. Lai partija būtu ilgtermiņa partija, pēc tās jābūt pieprasījumam, pat neraugoties uz to, ka tai ir spēcīgs līderis. Tautas partija vienmēr bija oranža, stipra. Mīlēta un nemīlēta, bet redzama. Partijas beigām bija dažādi iemesli. Sabiedrības vairākums uzskatīja, ka 2008.–2009. gada krīzi izraisīja Tautas partija, jo tā bija varas partija. Tā oponentiem pārvērtās par galveno uzbrukuma mērķi. Mēģinot iet vieglāko ceļu, Tautas partija izvēlējās konformismu, izdabāšanu oponentiem un beigu posmā, kad manis partijā jau vairs nebija, tā kļuva par primitīvas, neizlēmīgas politikas partiju – par tādas politikas pārstāvi, pret kādu sākotnēji partija pati cīnījās. Taču mūsu partijai vienalga bija spilgts un skaists mūžs. Tagad, kad partija jau mirusi, par aizgājēju komentāros lasu daudz skaistu vārdu. Izrādās, ka tā Latvijā bijusi pirmā eiropeiskā partija. Lai politiķis vai partija izdzirdētu par sevi labu vārdu, tai ir jānomirst. Tautas partija ir beigusies tikai kā partija. Tās cilvēki vēl teiks savu vārdu, jo sevišķi reģionos. Jebkurā gadījumā Tautas partija drosmīgi atnāca un arī aizgāja, kā neviena cita partija.
– Dienā, kad Tautas partija paziņoja par savu aiziešanu, viena cita partija paziņoja par savu tapšanu. Vai Zatlera partija spēs aizstāt Tautas partijas atstāto brīvo vietu Latvijas politikā?
– Nē! Tautas partiju par daudz ko var lamāt, un arī es jūtos atbildīgs par to, ko tā ir darījusi līdz pat pēdējam brīdim. Taču mani visvairāk aizvaino, ja kāds uzskata, ka Zatlera partija politikā būs kaut kas līdzīgs Tautas partijai. Salīdzināt Tautas partiju ar Zatlera partiju – tā ir necieņas izrādīšana. Visus šos četrus gadus Zaltera rokās atradās visai neierobežota vara. Politiku veido idejas un to piedāvājumi sabiedrībai. Vienīgais, ko Zatlers četru gadu laikā izdarīja, bija rīkojums Nr. 2. Viss pārējais – tas nebija nekas. Atminēsimies «pateicību lietu». Viņš pats atzina, ka ņēmis pateicības. Delnai tika ziedota budžeta nauda, lai tiktu veikti pētījumi, jo bija konstatēta konkrēta problēma. Ja pats «pateicības» esi pieņēmis un pats esi bijis veselības sistēmas organizators, tad kādēļ četru gadu laikā nepiedāvāji šai problēmai risinājumu? Visus četrus gadus – neviena piedāvājuma! Varam droši teikt: Zatlera gulbja dziesma politikā jau ir nodziedāta, jo četrus gadus viņam bija vara, taču nebija neviena redzama darba. Tā vietā visus šos četrus gadus Zatleru pāris bija aizņemts ar savu personisko lietu kārtošanu. Visi jau sen aizmirsuši, ka prezidentūras sākumā viņi bija izdomājuši, ka pēc prezidentūras valstij viņiem jāpērk māja, nevis dzīvoklis. Pat zemes gabalu jau bija pieskatījuši. Tad viņi pa kluso nopirka divus Mercedes, piecus jaunus BMW, ap diviem miljoniem latu ieguldīja Jūrmalas rezidencē, nopirka dīvānu par 40 000 latu un to visu pēc tam noslepenoja. Četrus prezidentūras gadus viņi izmantoja savu vajadzību apmierināšanai.
Šobrīd priekšvēlēšanu cīņa notiek divās dimensijās. Pirmā: latvietis – krievs, Saskaņas centrs – Visu Latvijai/TB!LNNK. Otra dimensija: oligarhs – neoligarhs, korumpants – nekorumpants. Viss pārējais novirzās otrajā plānā. Pēdējos četros gados valstī nav pieņemts neviens ilgtermiņa lēmums. Zatlera partijas pamatā ir konfrontācija. Tās pamatā ir karš. Bet karš nekad nerada vērtības. Tas tikai izposta. Pats bēdīgākais, ka karā cieš nevainīgi mierīgie iedzīvotāji. Kara rezultātus uzzina, saskaitot ieguvumus un kritušos. Zatleram ir kara piedāvājums pret oligarhiem. Tautas partijai aizejot, par vienīgo viņa uzbrukuma objektu kļuvuši zaļie zemnieki. Mēs paši vien par šo karu maksāsim. Tie nav tikai četri miljoni latu par vēlēšanām, tas mērāms daudz lielākās summās.
– Jūs pieminējāt prezidenta Zatlera tēriņus. Vai viņš par valsts naudu nevarēja noalgot ekspertu komisijas, iegūt idejas problēmu risināšanai un ar šīm idejām nākt pie vēlētājiem?
– Jums ir pilnīga taisnība! Mēs varam paraudzīties uz viņa prioritātēm. Vai zināt, cik Valsts prezidenta kancelejā tērēja prezidenta ēdināšanai? 5000 latu mēnesī! Turpretī valodnieku komisijai gadā tika tērēti tikai 9000 latu. Ēšanai – 5000 latu mēnesī, valodai – 9000 latu gadā. Valsts prezidenta institūcijai nekas neliedza fiksēt problēmas un veidot ekspertu grupas jebkādu problēmu risināšanai. Vēlies pārbaudīt cilvēku – iedod viņam varu! Zatleram varu nedrīkst dot! Viņš to izmanto savā un savas ģimenes labā! Nesen Jūrmalā viņa rezidence tika izrādīta žurnālistiem. Pēc nepārbaudītas informācijas, visas tur esošās pārmērības pirms tam tika sanestas augšējā stāvā. Lai saprastu, ko Zatlers šajos četros gados ir notērējis, jāveic prezidenta kancelejas tēriņu analīze. Daudzi tēriņi nav redzami, jo daudz kas ir noslepenots. Ja iekārojas dīvāniņa, kolekcijas modelis par 40 000, darījums tiek noslepenots kā NATO noslēpums. Arī automašīnas sākumā tika iegādātas slepenos darījumos.
– Neraugoties uz to, kā redzam, viņa lēmumam atlaist Saeimu ir lielas sabiedrības daļas atbalsts. Kāds ir racionāls skaidrojums, ka tik liela sabiedrības daļa atbalsta Saeimas atlaišanu?
– Tas raksturo mūsu valsts perspektīvas. Tās nav visai rožainas. Brīvā tirgus apstākļos konkurē gan uzņēmēji, gan valstis. Lai konkurētu, jābūt stājai un savai pieejai arī grūtās situācijās. Lēmums atlaist Saeimu līdzinās principam – ja man negaršo zupa, tad es ne tikai to izliešu, bet arī sasitīšu visus traukus virtuvē. No kā pēc tam ēdīšu, tas man šobrīd neinteresē. Tā kā pieprasījums politikā no sabiedrības puses šobrīd ir neskaidrs, var rasties Zatlera un citas līdzīgas partijas. Var jau teikt, ka cilvēki politikā nāk nez no kurienes, piemēram, no Marsa. Muļķības! Latvijas politiķi ir Latvijas sabiedrības spogulis! Patīk tas vai nepatīk, bet mēs šajā spogulī nespējam skatīties un ieraudzīt grumbas. Mēs sasitam spoguli, taču no tā daiļāki nekļūsim. Mēs nespējam objektīvi izvērtēt nelaimju cēloņus, un līdz ar to mūsu risinājumi nav ilgtspējīgi un neved uz skaidru nākotni.
– Pirms četriem gadiem jūs bijāt viens no tiem, kurš dzemdēja Zatleru – politiķi. Tikko jūs teicāt, ka Zatlers mīl labi paēst un uz laba dīvāna pagulēt. Izrādās, latviešu tautai ir tīkams tieši tāds karalis, kurš ir labi paēdis un labi izgulējies. Vai tad tā nav veiksmes formula politikā?
– Grūti teikt. Prezidentu vienmēr grūti atrast, jo vajag, lai par viņu nobalsotu 51 deputāts. Tādēļ reizēm kandidāti tika meklēti kaut kur no malas. Reiz rēķināju, ka Latvijas politikai 20 gadu laikā cauri gājuši aptuveni 5000 politiķu un viņu pietuvināto personu – Saeimas deputāti, ministri, kandidējušie. Arī šajā Saeimā ir 60% jaunu, iepriekš Saeimā nebijuši seju. Ja mēs katru reizi, slēdzot durvis, nevaram tās atslēgt, tad ir problēma vai nu slēdzenē, vai atslēdziņā. Mēs redzam, ka sabiedrība politikā vēlas iesaistīties biežāk nekā reizi četros gados. Galvenais sabiedrības iebildums, ka tās deleģētā vara nedarbojas sabiedrības interesēs. Tādēļ tur, kur tas ir iespējams, jāmēģina sabiedrību iesaistīt lēmumu pieņemšanā. Tautas vēlēts prezidents problēmu neatrisinās, taču tas dos iespējas tautai plašāk iesaistīties politiskajos procesos. Jautājums – vai jaunievēlētais prezidents Andris Bērziņš redz to, kas ir jāmaina. Pagaidām viņa piedāvājums enerģētikā un izglītības jomā to neļauj īsti saprast. Jāmeklē valsts pārvaldes un sabiedrības sadarbības mehānisma uzlabojumi. Ja ir pieprasījums pēc pārmaiņām un ja tās netiek piedāvātas, tad vienā brīdī situācija nokaitējas un notiek sprādziens, līdzīgi kā tas notika arābu pasaulē. Referendumā par Saeimas atlaišanu, maksimums, 7% būs «pret», pārējie būs «par». Šis Latvijas politikā ir tāds juku laiks, kurš var ilgt vēl piecus gadus. Es lūgšu Dievu, lai mēs šajā laikā ciestu pēc iespējas mazākus zaudējumus.
– Kāpēc Zatleram īsti neveicas ar partijas veidošanu?
– Tāpēc, ka partija nozīmē, pirmkārt, idejas. Esmu runājis ar cilvēkiem, ar kuriem Zatlers ir runājis par partijas veidošanu. Ja tu ej politikā, tev pašam jābūt pārliecinātam, ko tu vēlies panākt, un par to jāspēj pārliecināt arī citus. Ja mēģināsiet parunāt ar Zatleru, pēc piecām minūtēm atskārtīsiet, ka viņam nav ideju, ka viņš ir tukšs un sekls cilvēks.
– Bet Zatleram apkārt taču ir tik liela domubiedru grupa.
– Robertam Ķīlim ideju ir pārpārēm. Ķīļa ēverģēlībām par to, ka pensionāriem jāmaksā pabalsti, var piekrist un var nepiekrist, bet viņam ir idejas. Zatleram ideju nav. Zatlers savu partiju nosaucis par reformu partiju. Latvijas politikā ieviesusies mode saukt lietas tām neatbilstošos vārdos. Piemēram, melnu saukt par baltu, vai par «vienotību» saukt partiju kopu, kurai ir viss, izņemot šo vienotību. Tāpat Zatlers nosaukumā liek to, kā viņam visvairāk trūkst. Reformators varētu būt Ķīlis, bet Zatlers ir pilnīgs stagnāts. Viņam ar reformām nav nekāda sakara. Viņš tik bieži lieto reformas vārdu, ka beigu beigās jau ir diskreditējis reformas jēgu. Ja Zatlers savu partiju sauktu par Zatlera veco stagnātu partiju, tad nosaukums atbilstu partijas saturam.
– Oponēsim. Prezidentūras sākumā viņu skarbi kritizēja par saņemtajām pateicībām, taču viņš rada risinājumu – nopucēja zābakus un aiztraucās uz Ņujorku noklanīties Džordžam Sorosam. Kritika uzreiz izbeidzās, un par pateicībām visi aizmirsa. Pēc tam viņš labi paēda, izgulējās uz laba dīvāna un saņēma visu Sorosa finansēto organizāciju nedalītu atbalstu kandidēšanai uz prezidentūras otro termiņu, kā arī uz ieiešanu politikā. Vai tad tas nav Zatlera veiksmes stāsts?
– Par aizgājējiem parasti vai nu labu, vai neko. Zatlera ziedu laiks politikā jau ir pagājis. Tagad mēs redzam viņa gulbja dziesmu. Var jau būt, ka kaut kādi Zatlera gulbēni pat iekļūs Saeimā, bet viņa politikai turpinājuma nebūs, jo viņam nav politikas. Apspriest šo primitīvo veidojumu nevēlos. Es nevēlos nolaisties tik zemu.
– Jūs bijāt redzams tā dēvētās Valmieras grupas pārstāvis. Arī prezidents Andris Bērziņš ir šīs grupas pārstāvis, tādēļ jūs par viņu varat pateikt daudz vairāk nekā citi. Ko jūs sagaidāt no jaunā prezidenta?
– Valmieras grupa – tā nebija organizācija. Tie bija cilvēki, kuri pa retam sanāca kopā un apsprieda valsts problēmas Tā vairāk bija alternatīva Klubam – 21. Pagaidām es īsti nesaprotu, ko prezidents Bērziņš grasās darīt. Tas, ka viņš ir mierīgs un kompetents ekonomikā, ir labi. Bet politikā ar to vien nepietiek. Manuprāt, viņš vēl nav gatavs prezidenta amatam. Zatlera partijas veiksme ir atkarīga no tā, vai būs redzams, ka ievēlēts jauns veiksmīgs prezidents, un visu to, ko darījis Zatlers, var darīt arī savādāk. Bērziņš kā veiksmīgs vai neveiksmīgs prezidents, īpaši jau prezidentūras sākuma posmā, ir arī Zatlera izdzīvošanas jautājums. Viena lieta, ja Bērziņš izrādīsies tikpat vājš kā Zatlers; cita lieta, ja viņš valdīs ar skaidru domu un redzējumu. Jebkurā gadījumā pozitīvi ir tas, ka Bērziņš ir ļoti patstāvīgs un finansiāli neatkarīgs. Viņš kā asinssūcējs nesūks ārā budžeta naudu caur slepeniem kanāliem, kā to darīja Zatlers. Bērziņš ir mierīgs un nosvērts. Viņš neies konfrontācijas un kara ceļu.
– Bērziņš, līdzīgi kā to darīja Zatlers, savā komandā pieņēma pa vienam pārstāvim no galvenajiem politiskajiem strāvojumiem. Vai arī jūs pamanījāt šo tendenci?
– Jā! Bet daži cilvēki Bērziņa komandā ir spēcīgi speciālisti. Ja runājam par neatkarības atslēgu, jāatzīst, ka Zatlers nebija neatkarīgs. Viņš bija spītīgs. Neatkarīgs tu esi tad, kad tev ir sava doma un sabiedrības uzticība un tu brīvi vari rīkoties. Gan Zatleram, gan arī tagad sākumā Bērziņam nav šīs neatkarības, jo sabiedrības atbalsts ir niecīgs, un to izmanto politiskie oponenti un liek prezidenta komandā savus cilvēkus. Cīņa par ietekmi Zatlera komandā mums nodemonstrēja – ja prezidentam nav pašam savas domas, par ietekmi viņa komandā cīnās spēcīgākie politiskie strāvojumi. Šajā ziņā Zatlera un Bērziņa prezidentūru sākumposmā vērojamas līdzības.
– Bērziņš izvēlas padomnieku, kurš paziņo, ka kancelejas vadītājam nepakļausies. Vai līdz ar to jau nav iestrādāta dziļumbumba Bērziņa komandā?
– Lai izstrādātu sabiedrībai nepieciešamo piedāvājumu, komanda jākomplektē no dažādiem cilvēkiem. Politikā savulaik viena no spēcīgākajām bija premjera Šķēles komanda, kurā bija ļoti dažādi cilvēki. Ja runājam par padomnieku nacionālās drošības jautājumos, viņam tiešām ir sava atsevišķa loma prezidenta komandā – viņš ir Nacionālās drošības padomes sekretārs, kura funkcijas ir aprakstītas likumā. Bet slikti ir tas, ka Bērziņa komandā nav ideju ģeneratora. Nedz Gundars Daudze, nedz Jānis Maizītis nav ideju ģeneratori. Bērziņam vēl nav sava Ķīļa.
– Toties komandā varētu būt stukačs.
– Ar stukačiem ir tā – ir svarīgi zināt, kurš ir stukačs. Ja tu viņu izmetīsi, atnāks cits, un tad būs jāmeklē, kurš stučī. Ja ir zināms, kurš, kam, ko «plūdina», to var izmantot, tas noder.
– Jaunā Saeima var savākt divas trešdaļas balsu un atlaist jaunievēlēto prezidentu. Cik liela ticamība šādai iespējai?
– Paraudzīsimies, kas būs ievēlēti jaunajā Saeimā: Saskaņas centrs, Vienotība, ZZS, Visu Latvijai/TB/LNNK, Zatlera partija. Jautājums ir par PCTVL. Visi jau ir norakstījuši arī Šleseru. Es gan vairāku iemeslu dēļ viņu nenorakstītu. Pagājušajās vēlēšanās Par labu Latviju labākais rezultāts bija Latgalē. Rita Strode tur savāca 13% balsu. Ja vienā Latgalē Šlesera partija savāktu 13–14% balsu, tas dotu jau trešdaļu 5% barjeras pārvarēšanai. Rīgā Šleseram arī ir stabils elektorāts – jaunā paaudze. Buldozers vēl pacīnīsies, lai gan izredzes nav rožainas. Būtiski saprast – visticamāk, vēlētāju aktivitāte būs zemāka nekā iepriekšējās vēlēšanās. Tas nozīmē, ka vēl bīstamāk būs atstāt opozīcijā spēcīgu partiju, jo tad pēc gada viņiem būs vēl vieglāk atlaist Saeimu, nekā tas bija līdz šim. Līdz ar to pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām Saskaņas centru atstāt ārpusē būtu neprāts. Visprātīgāk būtu veidot kvalificētā vairākuma [divas trešdaļas balsu Saeimā] koalīciju. Un, ja valdībai ir kvalificētais vairākums, kādēļ gan lai viens no tās dienas kārtības punktiem nebūtu arī Valsts prezidenta pārvēlēšana?
– Kā viens no tirgus objektiem?
– Jā. Es prognozēju, ka arī nākamā Saeima nenostrādās pilnu termiņu. Trauku sišana un juku laiki vēl turpināsies.
[Pilnu tekstu lasiet šīsdienas laikrakstā NRA]