Urbanovičs stāsta par Valsts prezidenta vēlēšanu aizkulisēm

Par Valsts prezidenta un ārkārtas Saeimas vēlēšanām Neatkarīgās intervija ar Saskaņas centra frakcijas vadītāju Jāni Urbanoviču.

– Vienotības politiķi, tai skaitā prezidents Valdis Zatlers, kā arī atsevišķi mediji jūs dēvē par oligarhu atbalstītājiem, jo nebalsojāt par kratīšanu Aināra Šlesera dzīvesvietā. Jūtaties līdzvainīgi Saeimas atlaišanas rosināšanā?

– Nē. Tā ir apmelošanas kampaņa, Dievs sodīs tos, kas ar to nodarbojas.

– Kur ir meli?

– Ka Šlesera neizdošana bija pamats Saeimas atlaišanai, ka mums noteikti vajadzēja izdot Šleseru. Tas viss bija safabricēts. Mums nebija iespējams viņu izdot, jo viss tur bija tīši ačgārni saorganizēts. Vispirms vairākas dienas mediju telpā bija stāsts par šo «negaidīto» kratīšanu, turklāt Satversmē ir punkts, kas saka, ka nevis procesa virzītājam, bet prokuratūrai ir jāvēršas Saeimā, prasot ļaut veikt kratīšanu.

– Kas to safabricēja? KNAB?

– Uzskatu, ka tā bija politiskas kampaņas sastāvdaļa ar vēlmi pazemot Saeimu un atsevišķus politiskos spēkus. Es Šlesera vietā nebūtu ļāvis tik tālu lietai nonākt un no tribīnes būtu prasījis deputātiem, lai ļauj kratīt. Bet viņš izvēlējās tiesisko ceļu, un, tā kā tiesiskā procedūra nebija ievērota, mēs kā likumdevējs nevarējām atbalstīt Satversmes un likuma pārkāpumu, politiski sakaitētā gaisotnē balsojot par.

– ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis pēc Zatlera lēmuma rosināt Saeimas atlaišanu apgalvoja, ka ZZS būtu atbalstījusi kratīšanu Šlesera dzīvesvietā, ja uz balsojuma brīdi būtu bijusi tā informācija, kas bija vēlāk. Jūs arī?

– Mēs varējām būt populisti, kā to gribēja ļoti daudzi, kas gribēja izrēķināties ar Šleseru kā vienu no oligarhiem un publiski viņu sodīt vēl pirms izmeklēšanas beigām, vēl nezinot, vai ir vai nav pats pārkāpums, vai ne, jo tiesa nav bijusi. Mēs šādu rīcību neatbalstām.

– Kādas kampaņas sastāvdaļa tā bija? Valsts prezidenta vēlēšanu? Saeimas ārkārtas vēlēšanu?

– Saeimas pazemošanas kampaņa. Ja būtu jautājums par izdošanu vajāšanai, kur kratīšana būtu viena no sastāvdaļām, tad to varētu darīt, bet speciāli bija radīti grūtāki apstākļi Saeimai, kad tika piedāvāts viens kriminālvajāšanas elements – «negaidīta» kratīšana, par ko zināja visi trīs dienas iepriekš un kas netika pienācīgi noformēts.

– Tagad jau gatavojaties Saeimas ārkārtas vēlēšanām vai varbūt vēl cerat, ka Saeimu varētu neatlaist un ka par to varat pārliecināt vismaz savu elektorātu?

– Neticu, ka referendumā varētu nobalsot pret Saeimas atlaišanu, jo neticība varai ir milzīga. Tās nevarība, nespēja, meli par to, ka viss iet uz labu, kamēr cilvēki, to nejūtot, kravā mantiņas un brauc prom no Latvijas... Tas ir uzticības balsojums visiem – prezidentam, izpildvarai, Saeimai, pirmkārt, koalīcijai, kurai tauta noteikti ieliks atzīmi «2». Ja tiktu izmantotas iespējas, kādas it kā juridiski esot, atsaukt Zatlera rīkojumu, tad te vispār neviens nepaliktu.

– Viena no versijām, kāpēc Vienotība atbalstīja Zatleru prezidenta vēlēšanās, bija, ka Zatlers ir Vienotības lielākais politiskais konkurents, kuru labāk atstāt prezidenta amatā nekā ļaut kandidēt vēlēšanās ar savu partiju.

– Nē. Gan Nacionālā apvienība, gan Pilsoniskā savienība prezidenta vēlēšanu debatēs nerunāja ar radioklausītājiem, bet runāja ar Saskaņas centru. Un tas teksts bija ļoti nekomplimentārs mūsu vēlētājiem cerībā, ka mēs tomēr apdomāsimies un nebalsosim par Zatleru. Runu signāli bija: Zatlers ir mūsu, mēs ar viņu rullējam un rullēsim, nemēģiniet viņu iebalsot par prezidentu, jo viņš ir mūsējais, kauls no kaula.

– Kāpēc viņiem ar jums jāsarunājas no tribīnes?

– Viņi provocēja ar mērķi izgāzt Zatleru.

– Vai tiešām šādas runas pēdējā brīdī spēj ietekmēt deputātu balsojumu un pirms tam nebija zināms, kā kurš balsos?

– Protams! Situācijā, kad mums ir brīvais balsojums, cilvēki izšķiras līdz pēdējam brīdim.

– Lai arī teicāt, ka neprasīsiet arī pēc balsojuma, kā kurš balsojis, vai ir aptuvenas aplēses?

– Nezinu un negribu par to runāt. Tas pazemotu mani, es pazemotu savus kolēģus. Es ieguvu lielāku autoritāti frakcijā, tieši neizmantojot autoritāti. Arī pats no tribīnes nerunāju. Tas bija absurda teātris. Mums nebija tik principiāls šis prezidenta balsojums.

– Kā tik pieredzējis politiķis kā jūs varējāt sabojāt vēlēšanu zīmi!

– Tas bija paķerts joks. Ja paskatīsieties vēlēšanu zīmes, redzēsiet, ka tādas zīmes «Andris Bērziņš, no Zemgales» nav. Mans labs draugs Andris Bērziņš no Zemgales sēdēja norūpētu vaigu, un gribēju viņu kaut kā iejokot. Tas bija labsirdīgs joks parlamenta garā. Mans biļetens nebija sabojāts.

– Lembergs vai kāds cits no ZZS centās pirms balsojuma nodrošināt atbalstu Bērziņam, runāja arī ar jums?

– Es to gaidīju, bet nesagaidīju. Mani tas pārsteidza, ka ar mani runāja tikai A. Bērziņš un Iveta Grigule, un vairāk neviens. Bērziņš runāja ar deputātiem, ar kuriem viņam bijusi kāda sadarbība.

– Ne tikai frakcijā, bet arī individuāli runāja?

– Jā.

– Jūsuprāt, Bērziņa ievēlēšana bijis pārsteigums arī ZZS?

– Jā, tajā dienā vēl runāja par dažiem cilvēkiem – otrās kārtas kandidātiem, kas ar smukām frizūrām noīrētās telpās bija gatavi komentāriem. Tas nozīmē, ka lielākā daļa gaidīja otro kārtu.

– Ko jums negribējās?

– Nav mums principiāls šis jautājums. Vienīgais, ko mūsu vēlētājs mums nepiedotu, ka mēs iegultos par vienu vai par otru. Tāpēc mēs patiešām bijām brīvi. Protams, pēc tam konstatējām, ka vairākums nobalsojis par Bērziņu.

– Bija runas, ka otrās kārtas kandidāti būtu bijuši Solvita Āboltiņa, Jānis Maizītis, VVF, nolēmāt – tad jau labāk miers un Bērziņš? Un zināmā mērā sagādājāt pārsteigumu arī Bērziņa atbalstītājiem?

– Kāpēc man tagad ar šiem jaukajiem cilvēkiem ķildoties, zelējot viņu kvalitātes šajā intervijā? Ievēlēts jauns prezidents, un tie, kas gānījās un spļāva, arī man, tāpat spļāva Zatleram, pēc pāris mēnešiem aizstāvēs Bērziņu pret jaunievēlēto parlamentu. Tāda ir mūsu politiskā kultūra un attieksme.

To, ka ir pārsteiguma elements, pierāda šī kņada, kas sākusies pēc prezidenta ievēlēšanas. Tā vietā, lai saprastu, ka cīņa beigusies, prezidents ievēlēts, veidojam ar viņu attiecības Latvijas labā, ir skaidrošanās, kas par ko balsoja, kas labie, kas sliktie.

– Pirms prezidenta vēlēšanām tika spekulēts, ka SC varētu atbalstīt Zatleru apmaiņā pret ņemšanu valdībā, tieši tāpat vēlāk – ka atbalstīts Bērziņš šā paša iemesla dēļ. Kurš tad jums labvēlīgāks?

– Vai, kad un kādā kvalitātē SC būs valdībā, nav atkarīgs no viena vai otra prezidenta. Parlamentārā republikā prezidents var, protams, spītīgi nenominēt vēlēšanu uzvarētāju, bet parasti tas ne ar ko labu nebeidzas. Vēlēšanu uzvarētāji veido koalīcijas. Valdis Dombrovskis izvēlējās koalīcijas modeli, izbaudiet! Es gandrīz visu darītu savādāk, bet ko tieši un kā vajadzētu rīkoties, atklāšu, kad iesim ar plānu vēlēšanām.

– Esat papētījuši, ja ne socioloģiskā, tad vismaz sarunu līmenī, kā jūsu elektorāts uzņem Zatlera 28. maija lēmumu un cīņu pret oligarhiem?

– Mūsu vēlētājs ir gudrs, viņam nav iemesla vilties, mēs lielas kļūdas nepieļāvām vēlēšanu laikā un arī pēc tām. Tāpēc domāju, ka mums izdosies saglabāt savu vēlētāju un vēl piesaistīt citus, kad precīzi formulēsim darāmos darbus un to veikšanas veidus. Lai arī saukļa «Ļaujiet Dombrovskim strādāt!» zemtekstā gribēts pateikt, ka viņš kaut ko dara un strādā, darbu rezultātu joprojām neredz. Vienotībai arī priekšvēlēšanu programmu aizstāja šis sauklis. Viņi Dombrovski ekspluatēja un ekspluatēs, cik nu viņš izturēs. Bet viņš kompromisu ķīlnieks – ne tikai to kompromisu, kas jāizcīna ar koalīcijas partneriem, bet arī to, kas ikdienā jāizcīna ar grupējumiem «draudzīgajā» Vienotībā par varu, ietekmi uz viņu pašu. Papildus situācijā, kad nav nekādas emocionālās vilkmes, vajadzēja radīt kādu emocionālo elektrību, kas var mobilizēt vēlētāju, un tas atkal bija «Krievi nāk!». Mēs tikām personificēti kā iekarotāji no Austrumiem, mongoļi–tatāri ar sarkanām zvaigznēm pierēs. Un tas turpināsies.

– Bet kas liek domāt, ka šoreiz atkal «Krievi nāk» strādās, nevis «Oligarhi nāk!»?

– Vai nostrādās, tas ir atkarīgs no cilvēkiem, cik ilgi viņi gatavi šo gadu desmitiem uzsildīto zupu sagremot.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"