Prezidenta startam Saeimas vēlēšanās juridiskas un ētiskas dilemmas
Nedz mūsu Satversmes tēvi pagājušā gadsimta sākumā, nedz 9. Saeimas deputāti, koriģējot Satversmes pantu par Valsts prezidenta tiesībām atlaist Saeimu, acīmredzot nevarēja iedomāties tādu situāciju, kāda var izveidoties pašlaik.
Valsts prezidents savās pēdējās darbības dienās rosina Saeimas atlaišanu un pats steidzīgi prāto par startu Saeimas ārkārtas vēlēšanās.
Līdzšinējais prezidents Valdis Zatlers uzreiz pēc neievēlēšanas uz otro termiņu bilda, ka vēl apdomās tālāko darbību politikā, taču vakar – pēc tikšanās ar jaunievēlēto valsts pirmo personu Andri Bērziņu – V. Zatlers skaidri lika noprast, ka viņš nebūšot «malā stāvētājs».
V. Zatlers nedeva tiešu atbildi par to, vai veidos savu partiju un startēs vēlēšanās, taču apliecināja, ka neatgriezīšoties pie ārsta aroda, bet gan ir plānojis palikt politikā, kļūstot par profesionālu politiķi.
Grūtas dilemmas
Lai paspētu izveidot partiju, to reģistrēt un pieteikties vēlēšanām, kas Saeimas atlaišanas gadījumā notiktu 17. septembrī, no 8. jūlija prezidentam būtu tikai viens mēnesis laika. Tik īsā laikā savākt kvalitatīvu auditoriju un izstrādāt programmatisko piedāvājumu ir grūti vai teju neiespējami, turklāt politikas eksperti jau norādījuši uz V. Zatlera kā politiķa bez amata iespējamo mazspēju. Bet arī piebiedrošanās Vienotībai nav tik vienkārša. Vienotībā jau tagad netrūkst varas centru un ambiciozu līderu, pienākot vēl vienam, vienotas partijas izjukšanas risks vēl vairāk palielinātos. Arvien vairāk cirkulē aplēses, ka arī vairāki Vienotības deputāti nobalsojuši pret V. Zatlera ievēlēšanu prezidenta amatā otrajam termiņam, nez vai ar aprēķinu, ka tādējādi viņš nāks talkā partijai ārkārtas vēlēšanās. Ne mazāk būtiski – V. Zatlers, rosinot Saeimas atlaišanu, ir izteicis neuzticību arī Vienotībai, kura Saeimā pārstāvēta ar lielāko deputātu skaitu, kura vada koalīciju un valdību, tāpēc viņa piebiedrošanās tai būtu morāli apšaubāma.
Likuma robi vai iespējas?
Vai prezidents, vienā vai otrā variantā startējot ārkārtas Saeimas vēlēšanās, nenonāk interešu konfliktā? Likums Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā amatpersonām paredz ierobežojumus divus gadus pēc amata pilnvaru beigām attiecībā uz amatu ieņemšanu un mantiska labuma saņemšanu no komercsabiedrībām, par kurām amatpersona iepriekš pieņēmusi lēmumus, bet nekādi ierobežojumi nav attiecībā uz dalību partijās vai kandidēšanu paša tikko atlaistā Saeimā. Zvērināta advokāte un Tautas partijas valdes locekle Kristiāna Lībane-Šķēle to uzskata par likumu robu, prezidenta tiesību un pienākumu disbalansu. Viņa rosina prezidentam, kurš atlaidis Saeimu, noteikt ierobežojumus tūlītējas politiskās darbības veikšanai, no kuras viņš var gūt labumu, kā arī noteikt kvorumu referendumam par Saeimas atlaišanu arī gadījumā, ja to rosina Valsts prezidents. Kvorums – vismaz divas trešdaļas no dalībnieku skaita pēdējās Saeimas vēlēšanās – noteikts gadījumā, ja Saeimas atlaišanu rosinājusi tauta, bet tas nav noteikts referendumā, ko rosinājis prezidents. Interesanti, ka pēc 13. janvāra nemieriem 2009. gada pavasarī Valsts prezidenta kanceleja rosināja noteikt liegumu prezidentam atlaist Saeimu, ja līdz viņa paša pilnvaru termiņa beigām ir mazāk par trim mēnešiem, taču lieguma laiki Saeimas atlaišanai tika noteikti tikai tautas rosinātas Saeimas atlaišanas gadījumā.
Neredz jaunu piedāvājumu
Juridiski Valsts prezidentam nav lieguma startēt ārkārtas Saeimas vēlēšanās, kuru izraisītājs ir viņš pats, bet par šādas rīcības ētiskumu viedokļi nav tik vienoti, jo īpaši ņemot vērā arī esošo aizdomu ēnu uz V. Zatlera 28. maija lēmuma motīviem. «Ir grūti neievērot, ka V. Zatlers Saeimu atlaida jau pēc tam, kad bija atklājies, ka viņš nav vienīgais kandidāts, pēc tam, kad bija beigusies iespēja papildināt kandidātu loku pirmajai kārtai. Turklāt viņš neatsauca savu kandidatūru un ļāva, lai par viņu balso paša nonievātā Saeima. Lai nebūtu šaubu ēnas, ka prezidents atlaiž Saeimu nolūkā tūlīt turpināt savu darbību citā politiskajā līmenī un uz šāda lēmuma rēķina gūt panākumus, būtu nepieciešami šādi ierobežojumi,» domā K. Lībane-Šķēle. LPP/LC līderis Ainārs Šlesers savukārt gluži pretēji aicinājis V. Zatleru nākt politikā un kļūt par premjeru.
«V. Zatlera cīnīšanās pret oligarhiem mani nepārliecina situācijā, kad divas nedēļas pirms šīs cīņas pieteikuma viņš ar tiem kopā dzer vīnu, kad neatlaiž Saeimu, kad šādai rīcībai bija pieprasījums sabiedrībā. Redzu nevis konsekventu rīcību, bet manevrēšanu un sev izdevīgu rīcību, neriskējot ar amatu,» spriež ekspremjera Einara Repšes uzticības persona Dans Titavs. «Ja V. Zatlers ar oligarhu apkarošanas karogu ienāks Saeimā, tad tā būs kārtējā cīņā pret kaut ko, bet beidzot būtu laiks iestāties par kaut ko,» spriež D. Titavs. Viņaprāt, sabiedrībā kopš E. Repšes ienākšanas politikā, kopš 2003. gada, vairs nav pieprasījuma pēc jauniem politiskajiem spēkiem, bet varētu būt pieprasījums pēc jaunas politiskās domāšanas, taču pagaidām par šāda piedāvājuma esamību nekas neliecina.
Politologi Aigars Freimanis un Kārlis Daukšts neuzskata, ka līdz ar V. Zatlera ienākšanu politikā mainīsies arī politiskā kultūra – tam nepieciešamas sabiedriskās domas izmaiņas, kas savukārt notiek lēnām, turklāt pagaidām saukļiem par taisnīgumu un pret oligarhiem nav reāla seguma.
Saskaņas līderis Jānis Urbanovičs teic, ka šis gadījums parāda, ka politiski neitrāls un politiski neatbildīgs prezidents, kā tas ierakstīts Satversmē, ir «nonsenss», jo tieši tad, kad viņš rīkojas politiski, sabiedrība aplaudē. Viņaprāt, «nav vajadzības taisīt vēl vienu partiju, vajag tikai Vienotībai piekrist saukt viņu par vadoni, bet vai to ļautu, to būtu interesanti pavērot».