Valsts prezidenta Valda Zatlera lēmums rosināt 10. Saeimas atlaišanu un jauna prezidenta ievēlēšana ir galvenie notikumi, kas radījuši neviennozīmīgu sabiedrības attieksmi. Vieni ir gatavi iet pie parlamenta un skaļā balsi izkliegt dažādus saukļus, citi uz to visu noraugās, saglabājot mieru.
Viedokļu daudzveidība un diskusiju apjoms dažus kultūras darbiniekus novedis tik tālu, ka vairs nav ne mazākās vēlmes kaut ko komentēt. Tā Latvijas Nacionālā teātra aktieris Uldis Dumpis neslēpj: «Tagad ikviens komentē politiskos procesus, es šoreiz atturēšos.» Savukārt dzejnieks Jānis Peters ir pārliecināts, ka tauta ir panākusi to, ko savulaik vēlējās. «Tas ir tas, par ko mēs dziedājām Atmodas laikā – par demokrātisku valsti, kur visiem un katram ir savas tiesības. Tas ir piepildījies, un redzam, kā tas realizējas dzīvē,» Neatkarīgajai klāsta dzejnieks.
Līdzīgi kā 2007. gada jūnijā pie parlamenta ēkas pulcējās protestētāji, kuri iebilda pret tā laika Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas vadītāja Valda Zatlera ievēlēšanu prezidenta amatā, šogad valsts pirmās personas vēlēšanu dienā aina bija līdzīga. Daļa cilvēku, kas pirms četriem gadiem protestēja pret V. Zatlera nonākšanu prezidenta amatā, šogad kā mantru locīja Andra Bērziņa vārdu.
Emociju iespaidā
Skatoties televīzijā prezidenta vēlēšanas, sirds pilna kļuva divām aktrisēm – Verai Gribačai-Valterei un Helgai Dancbergai. Viņas pirmo reizi piedalījās šāda veida protestā, taču motivācija katrai bija cita. V. Gribača-Valtere neslēpj: viņas simpātijas pieder V. Zatleram, un tāpēc devusies pie Saeimas, lai paustu viņam savu atbalstu, savukārt H. Dancberga pirmo reizi mūžā piedalījusies piketā, lai paustu neapmierinātību ar veidu, kā tiek vēlēts nākamais valsts līderis. Viņa atzīst, ka jaunais prezidents ir ievēlēts pret tautas gribu. Tik radikāla gan nav V. Gribača-Valtere, kura atklāj tālākos plānus: «Dzīvošu savu dzīvi ar savu godīgo darbu. Neesmu nekad bijusi naidīgi noskaņota. Todien nevarēju mājās nosēdēt, man tas vienkārši nāca ārā. Biju ļoti emocionāla, tāpēc gāju pie Saeimas.»
Lūgta komentēt, vai abas ar H. Dancbergu bija sarunājušas kopā doties uz parlamentu, viņa atzīst, ka tā tas nav bijis. «Es viņu sākumā nemaz nepazinu. Taču nevar būt, ka tā ir Helga Dancberga. Viņa bija tik ļoti aktīva. Es zinu, ko [Ēvalds] Valters teiktu – tā ir drosme. Valdis Zatlers zināja, ka zaudēs amatu, bet daudz iegūs. Pēc tam iegāju pie pils baznīcā, gar Rīgas pili, tā mierīgi atnācu mājās un domāju, cik labi, ka aizgāju uz parlamentu. Man pieder simpātijas esošajam prezidentam, un tur es neko nevaru darīt,» teic aktrise.
Nepamatota atlaišana
Jaunas iespējas – atrast jaunu kvalitāti visās dimensijās: pārvaldē, attiecībās pret valsti, arī tajā, kādas prioritātes izvēlēties politikā un ekonomikā – ir bijušā parlamentārieša ar 20 gadu stāžu, komponista Imanta Kalniņa nākotnes redzējums. «Neesmu līdz šim brīdim pārliecināts, ka lēmums par Saeimas atlaišanu ir pamatots un nepieciešams. Domāju, ka šis solis ir neapsvērts. To es lielā mērā attiecinu uz prezidenta vēlēšanām. Mans vērtējums ir tāds, ka diemžēl iepriekšējais prezidents nav spējis izvairīties no piedalīšanās milzīgā politiskā šovā un nav spējis aptvert, ko nozīmē politiskais process. Tas, par ko viņš runā, par tautas interesēm – tā ir bijusi tikai retorika.»
I. Kalniņu bažīgu dara tas, ka mūsdienu politiskos un ekonomiskos procesus diktē globāls konteksts, ne tikai lokāls. «Tas ir ļoti grūts uzdevums jaunajām sejām [parlamentā]. Lielā mērā šo balsojumu par Saeimas locekļa izdošanu kratīšanai noteica šo jauno deputātu pieredzes trūkums. Es vēlētos, lai šie jaunie cilvēki, kuriem valsts un tautas intereses ir sirdslieta, stājas politiskajās partijās, veido savas un sāk apgūt šo profesiju,» mudina komponists.
Stagnācija parlamentā
Skarbs vērtējumā par politisko situāciju valstī ir kinorežisors Jānis Streičs. Viņš neslēpj, ka valstī iestājusies politiskā stagnācija. «Nav politiskās rotācijas. Kāpēc saka: ir 60 procenti jaunu seju? Kāpēc ir tāds vārds sejas? Vai tad sejas vajadzīgas? Jauni politiskie spēki, idejas vajadzīgas. Tie paši vēži citā kulītē,» komentē J. Streičs.
Izeja no stagnācijas, pēc kinorežisora ieskatiem, varētu būt izteikta labējā un kreisā spārna izveidošana. «Tas, kas nacionāli sevi piesaka, – tas nav labējais spārns. Labējam vajag domāt par ražošanu, kapitālisma izaugsmi, kapitāla veidošanos, nevis par idejām – nacionālām vērtībām. Pašiem savā zemē pārticīgi dzīvot – tas būtu labējam spārnam jādara. Kreisajam – skatīties uz sociālo taisnīgumu, lai nebūtu kapitālisma patvaļas. Lūk, šo divu spārnu mums nav..»
Tikai trīs vainīgie?
Kamēr nebūs citas vēlēšanu sistēmas –jauktās, mažoritārās –, no Saeimas atlaišanas, pēc J. Streiča domām, nebūs jēgas, jo parlamentā ievēlēs tos pašus deputātus, kas tur jau tagad strādā. Viņam piekrīt arī komponists Raimonds Pauls, kurš gribētu redzēt nākamos ārkārtas parlamenta vēlēšanu rezultātus.
«Man ir diezgan lielas aizdomas, ka nekā jauna nebūs, jo mums nav nekādas rezerves. Tautai jau neko nevar izdarīt. Kādi būs vēlēšanu rezultāti Ventspilī? Skaidrs. Runāt par to cilvēku var, ko grib. Man izraisīja pārdomas tā pati Latvijas Televīzija, kas būtībā dzīvo no Ventspils. Muzikālie un citi pasākumi tiek finansēti no Ventspils – viņi dod naudu. Tad esiet solīdi un nesaukājiet Lembergu par oligarhu vai neņemiet naudu. Iznāk, ka pie visas latviešu tautas nelaimes vainīgi ir tikai trīs cilvēki. Bet kāpēc visi klusē par Parex banku? Te taču ir desmitām lietu, par ko varētu runāt, kas ir ieveduši valsti smagā krīzē. Kā nu ir, tā ir, nesīsim to savu krustu tālāk,» rezumē R. Pauls.
