Šlesera advokāts Tihonovs: Ģenerālprokurors negrib uzņemties atbildību

Intervija ar Viktoru Tihonovu, Saeimas deputāta un pagājušās nedēļas KNAB specpasākumu galvenā varoņa Aināra Šlesera advokātu.

– Saeima neatļāva veikt kratīšanu Saeimas deputāta Aināra Šlesera dzīvesvietā. Kādi bija jūsu juridiskie argumenti?

– Vispirms ir jāatzīmē, ka mans klients Ainārs Šlesers pēc būtības neiebilst pret kratīšanu, ko viņš arī norādīja gan deputātiem, gan Saeimas Mandātu komisijai. Daļa Saeimas deputātu iebilda par to, ka šī kratīšana acīmredzami netiek veikta, lai sasniegtu kriminālprocesuālus mērķus. Pārsteiguma momenta nav, informāciju kāds no tiesībsargājošām institūcijām jau bija nopludinājis, līdz ar to iznāk tikai šovs. Bet vissvarīgākais bija tas, ka juristi, tostarp es kā advokāts, stingri iestājāmies – Saeima kā likumdevējs nedrīkst rādīt priekšzīmi likumu klajā neievērošanā.

– Kādu likumu neievērošanā?

– Sākumā likās, ka kāds kaut ko ir sajaucis un mēģinās kļūdu novērst. Pēc politiķu un dažu tiesībsargu ceturtdienas un piektdienas paziņojumiem diemžēl jāsecina, ka tas tomēr ir bijis apzināts scenārijs. Pirmkārt, Satversme un Latvijas tiesiskā iekārta balstās uz trim pīlāriem – likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Ja kāds grib vērsties pret likumdevēju tieši, Satversmē noteiktais mehānisms ir tāds, ka to var darīt ģenerālprokurors vai vismaz Ģenerālprokuratūra. Tie var nākt uz Saeimu un pateikt, ka jāvēršas pret deputātu. Vienalga, vai tā ir kratīšana vai kriminālvajāšana. Viņiem ir pienākums to darīt. Interesanti, ka Ģenerālprokuratūra pateica – mēs tādu pantu nezinām. Savukārt piektdien no rīta ģenerālprokurors pateica, ka it kā esot kaut kāda pretruna ar kaut ko. Manuprāt, tas viss ir absurds.

– Kur konkrēti ir pretruna?

– To es neesmu sapratis. Es lasīju Ērika Kalnmeiera viedokli medijos, ka esot kaut kāda likumu neatbilstība. Bet tā ideja Satversmē, kas ierakstīta 28. un 29. pantā par deputātu imunitāti, precīzi atspoguļojas arī Saeimas Kārtības rullī. Ir jābūt Ģenerālprokuratūras iesniegumam! Ģenerālprokuratūrai ir jānāk uz Saeimu un jāsaka – re, kur man ir tādi fakti, es gribu pret to deputātu kaut ko darīt. Savukārt Saeimas deputāti saka: ja jau tā ir Ģenerālprokuratūra, tad mēs to nedrīkstam apšaubīt, bet mēs skatāmies politiski – vai te nav kāda apzināta vēršanās pret politiķi, vai tā nav kāda politisko spēku spēle. Turpretī šajā gadījumā Saeimā ir vērsusies KNAB ierindas izmeklētāja ar gari apcerošu vēstuli, kura ir pretrunā ar tiesas lēmumiem. Izmeklētāja saka – es gribu viņu kratīt. Mandātu komisija jautāja Ģenerālprokuratūrai – varbūt jūs iedosiet savu iesniegumu, kā likumā ir noteikts? Ģenerālprokuratūra atbildēja – nē, mēs nedosim. Atbalstiet to iesniegumu, kuru ir atsūtījis KNAB.

– Respektīvi, viņi saka, ka KNAB iesniegums ir Ģenerālprokuratūras iesniegums.

– Nē, arī to viņi nesaka. Viņiem prasa – tātad jūs uzskatāt, ka tie fakti, ko KNAB ir norādījis, ir tie, uz kuru pamata ir jāveic kratīšana? Viņi atbild – nē, nē, Ģenerālprokuratūra tā nav teikusi. Atbalstiet KNAB iesniegumu, bet mēs par tā saturu neatbildam. Bet ir Satversme, ir Saeimas Kārtības rullis. Un galu galā ir likums par prokuratūru, kurš nosaka ģenerālprokurora tiesības. Tur rakstīts, ka ģenerālprokurors var vērsties Saeimā ar šādu iesniegumu. Neskatoties uz to, Ģenerālprokuratūra stūrgalvīgi iestājas – mēs tādu iesniegumu nedosim. Atbalstiet to iesniegumu, par kura saturu viņi atbildību neuzņemas. Par to ir tas lielākais sašutums – kāpēc Ģenerālprokuratūrai tā ir jārīkojas! Ģenerālprokuratūrai ceturtdien no rīta pat tika piedāvāts – noformējiet to pašu KNAB iesniegumu atbilstīgi likumam un Satversmei, tad tā problēma būtu atrisināta. Nē, viņi tā atsakās darīt.

– Kāpēc viņi negrib uzņemties atbildību?

– Šajā KNAB vēstulē ir virkne absurdu, nepatiesu un melīgu apgalvojumu. Protams, Ģenerālprokuratūra atbildību par to uzņemties negrib. Ģenerālprokuratūra un KNAB ir noklusējuši faktu, ka ceturtdien no rīta jau bija iesniegts likumā noteiktā kārtībā noformēts iesniegums Ģenerālprokuratūrā, kurā norādīts uz apzinātiem meliem KNAB iesniegumā. Par šo melu izplatīšanu mans klients lūdz ierosināt kriminālprocesu un vainīgās personas saukt pie atbildības.

– Pie atbildības jāsauc KNAB izmeklētāja?

– Nē, tie cilvēki, kuri to izdarīja. Formāli iesniegumu paraksta KNAB izmeklētāja, bet mēs jau nezinām, kāpēc viņa to darīja, no kurienes viņa to informāciju ņēma, kas viņai lika to darīt. Bet KNAB izmeklētājai nav nekādu tiesību vērsties pie Saeimas. Līdz ar to ir jāizskata viņas atbilstība ieņemamajam amatam. Nedrīkst, piemēram, ierindas policists rakstīt Saeimai – lūdzu, atļaujiet man kratīt to un to deputātu. Starp citu, Ģenerālprokuratūra nezin kāpēc ir aizmirsusi arī Kriminālprocesa likuma 120. panta

7. daļu, kur ir precīzi pateikts – ja vajag institūciju saskaņojumu, prokurors ar ierosinājumu vēršas attiecīgajā institūcijā, norādot noziedzīgo nodarījumu un apstākļus. Mandātu komisijas sēdē piedalījās šīs lietas uzraugošais prokurors Māris Leja. Deputāti prasa – ja jau pat jūsu likumā ir teikts, ka ar iesniegumu jāvēršas ir prokuroram, nevis izmeklētājai, kāpēc jūs, prokurora kungs, negribat vērsties Saeimā ar iesniegumu? Nē, viņš negrib. Viņš uzskata, ka ir jāatbalsta tas, ko tā izmeklētāja ir iesniegusi, bet par to, kas tur ir uzrakstīts, viņš neuzņemas nekādu atbildību.

– Kāpēc prokurors Leja negribēja iesniegumu uzrakstīt?

– Mūsu Satversme ir gudra un sarežģīta. Bet tā ir loģiska un saprotama. Ja izrādīsies, ka ģenerālprokurors vai Ģenerālprokuratūra būs apzināti sarakstījusi melus par deputātu un uz tā pamata viņš būs izkratīts, Saeima ģenerālprokuroram var ierosināt atlaišanas procedūru. Ģenerālprokuratūra šajā gadījumā skaidri pasaka – mēs šajā gadījumā negribam, lai šo mehānismu iedarbinātu. Redz, kur izmeklētājs, mēs nezinām, ko viņš sarakstījis, bet mums liekas, ka kratīšanas atļauju vajag dot. Bet ko tad, ja izrādīsies, ka izmeklētājs apzināti ir samelojies? Tam izmeklētājam jau neviens netiek klāt! Jo izmeklētājs ir pakļauts prokuroram, prokurors – uzraugošajam prokuroram, un tur tā ķēdīte beidzas. Sanāk – ja ir negodprātīgi tiesībsargājošas institūcijas darbinieki, tad viņi var ņirgāties par deputātiem, kā vien ienāk prātā. Tā nedrīkst būt. Tā nekad līdz šim nav arī bijis. Principā līdz šim Saeima vienmēr deputātus ir izdevusi, jo tā procedūra ir bijusi ievērota.

Vēl kāds kuriozs. Lai nepieļautu tiesībsargājošo iestāžu patvaļu, tas regulējums ir tāds – vispirms par deputāta izdošanu ģenerālprokurors lūdz atļauju Saeimai, un pēc tam par sankciju lemj tiesa. Šajā gadījumā kroņa numurs ir tāds, ka izmeklētāja ir aizgājusi uz tiesu, kura ir nolēmusi – iedomājieties – atļaut kratīšanu, bet ar nosacījumu, ja atļauju dos arī Saeima. Likums par tiesu varu un Kriminālprocesa likums nepieļauj tiesai pieņemt lēmumus ar nosacījumu. Nedz Latvijā, nedz Rietumeiropā tiesa nevar pieņemt tādus lēmumus – es te piespriežu, piemēram, piecus gadus brīvības atņemšanu, bet tas spēkā stāsies tad, ja tam piekritīs kāda partija vai kādas pilsētas mērs, vai jebkas cits.

– Izmeklēšanas tiesnesis Rinalds Silakalns pieņēma kļūdainu lēmumu?

– Es pieņemu, ka izmeklēšanas tiesnesis pieņēma šādu lēmumu, lai izietu no nepatīkamās situācijas. KNAB nebija tiesību iet uz tiesu, kamēr nav Saeimas piekrišanas. Ir apšaubāms šāds tiesas lēmums. Bet Saeimas deputāti prasa – kas mums tagad ir jāatbalsta – vai mums tagad ir jāvērtē tiesas lēmums, kurā jau ir nolemts, ka jākrata? Vai mums jāvērtē KNAB izmeklētājas iesniegums, kurš saturā ir atšķirīgs no izmeklēšanas tiesneša lēmuma? Varbūt tomēr darām, kā likumā noteikts – vērtējam ģenerālprokurora lūgumu? Deputāti prasa Ģenerālprokuratūrai – kas mums jāvērtē? Tiesas lēmums vai saturā atšķirīgais KNAB iesniegums? Atbildes nav. Līdz ar to tas haoss un līdzšinējā KNAB darbības vēsture liecina, ka šajā gadījumā nav vēlmes sasniegt kriminālprocesuālus mērķus. Vispirms sagaidām, kamēr cilvēkam, pie kura jātaisa kratīšana, piedzimst bērns. Tad iesniedz Saeimai kaut kādu apcerējumu, par kuru prokuratūra nekādu atbildību neuzņemas. Saeimai prasa – vai nu atbalstiet visu šo haosu, vai arī jūs visi esat politiski angažēti. Un nez kādēļ tas viss sanāk uz prezidenta vēlēšanām, kurās, kā redzams no preses, pat dažas balsis ir izšķirošas. Iespējamais scenārijs, kas tika aprunāts Saeimā un kuram neiebilda pat klātesošais prokurors Leja, iespējams, ir bijis šāds. Panākt Saeimas lēmumu par kratīšanas atļaušanu, bet KNAB kratīšanu pie Šlesera mājās, kur sieva un bērni, sākt trešdienas vakarā. Kratīšana ievelkas līdz ceturtdienas vidum. Loģiski, ka tādējādi Šlesers nevarētu nobalsot par to prezidenta kandidātu, par kuru viņš grib balsot.

– Jūs minējāt, ka šajā iesniegumā ir virkne absurdu apgalvojumu, kas atšķiras no tiesas lēmuma. Kas konkrēti?

– Deputāts, protams, nevar vērtēt cita deputāta vainu, spriest par faktiem un apstākļiem. Tā ir tiesas kompetence. Bet nevar būt tā, ka KNAB izmeklētājs, kuram neviens pārsūdzības kārtībā netiek klāt, saraksta melus, bet prokuratūra, kura neuzņemas nekādu atbildību par iesnieguma saturu, atnāk uz Saeimu un aģitē par viena deputāta izdošanu, tā teikt, saplosīšanai.

KNAB izmeklētājas vēstule nav procesuāls dokuments, bet tajā ir izteikta virkne apgalvojumu. Tajā ir kādas trīs vai četras epizodes, ka kaut kas, iespējams, ir noticis. Turpretī tiesa ir atļāvusi kratīšanu tikai sakarā ar vienu epizodi. Tiesas sankcionētajā epizodē teikts – persona A tiek vainota par to, ka pati ir izplānojusi un organizējusi to, ka persona B prettiesiski vērsīsies pret personu A, lai izspiestu mantisku labumu. Un ja mēs paskatāmies tos datumus, kad tas, atbilstīgi izmeklētāja versijai, ir noticis, tad izrādās, ka persona A ir bijusi tik duāla, ka izplānojusi – persona B pret personu A vērsīsies ar nolūku izspiest mantisku labumu, lai kaut kāds notikums notiktu, jau pēc tam, kad tas mantiskais labums ir nodots.

– Jūs noteikti runājat par to Rīgas brīvostas līgumu ar Mediju namu, ko Lembergs no Šlesera esot izspiedis. Tātad tas līgums tika noslēgts vispirms, bet tā noslēgšana izspiesta tikai pēc tam?

– Tā izriet no tiesas lēmuma, kas iesniegts Saeimā. Tajā rakstīts, ka tas tā varētu būt noticis. Saeimas deputāti prasīja – kāpēc prokuratūra Šleseram nenosaka aizdomās turamā statusu un nenāk uz Saeimu prasīt izdošanu? Pasakiet, kas tas par noziedzīgu nodarījumu, un mēs deputātu izdosim. Paanalizējot šo galveno un faktiski vienīgo tiesas akceptēto epizodi, Šleseram jābūt aizdomās turamajam, jo viņš, kā te rakstīts, «izplānoja un veica darbības», ka Lembergs no viņa izspiedīs. Ja ir izspiešana – tad kādam jābūt cietušajam. Tātad Šlesers ir arī cietušais.

– Tiešām izklausās pēc anekdotes.

– Tā nav anekdote. Tas te ir melns uz balta uzrakstīts. Kāpēc Ģenerālprokuratūra nepateica, ka visas šīs KNAB pasakas jau ceturtdien no rīta ir apstrīdētas kriminālprocesā noteiktā kārtībā? Šlesers saka – no viņa nekas nav izspiests. Ja jau pats cietušais apgalvo, ka tā nav bijis, tad kā kāds cits var apgalvot, ka tā tomēr ir bijis? Tālāk. Vēršoties tiesā pēc kratīšanas sankcijas, KNAB izmeklētāja teica, ka nevis tas tā tiešām ir noticis, bet, citēju – «rīcība dod pamatu aizdomām». Tad ir vai nav bijis noziedzīgs nodarījums? Savukārt Saeimai KNAB izmeklētāja jau apgalvojuma formā raksta, ka persona tā ir izdarījusi. Procesa virzītājs tiesai saka – «iespējams», tātad – «nezinu, meklēsim». Saeimai viņš apgalvo – ir noticis. Tad kam procesa virzītājs apzināti melo – tiesai vai Saeimai? Abas divas ir valsts institūcijas. Tie ir noziegumi pret jurisdikciju. Tāpēc Šlesers, kad vērsās Ģenerālprokuratūrā, teica – mani apmelo. Šlesera pozīcija ir vienkārša – nāciet un kratiet, bet jūs melojat tiesai un Saeimai.

– Tiesai vai Saeimai?

– Izskatās, ka abiem. Tiem melot ir noziegums pret jurisdikciju. Ģenerālprokuratūrai ar to būtu jānodarbojas. Vēl kāds moments no amizantās KNAB vēstules, ko mans klients Mandātu komisijā norādīja arī Janīnai Kursītes kundzei kā valodniecei. Vēstulē rakstīts: «iespējams, noslēdzot fiktīvus līgumus ar vairākiem masu medijiem» par reklāmu. Tiktāl skaidrs. Pēc rindiņas rakstīts: «Izmantojot ieņemamo stāvokli, Fliks noslēdza fiktīvus līgumus ar masu mediju īpašnieku uzņēmumiem.» Tātad līgumi slēgti vairs ne ar meitu, māti vai vecmāmiņu, bet ar draugu draugu draugiem. Kā tu vari nākt uz Saeimu vai tiesu un teikt – «es nezinu, vai viņš ir nosists, bet varbūt kāds viņa klasesbiedra radinieks kaut kādā autobusa pieturā kaut ko ne tā pateicis»? Tāda ir tā loģika un valoda, ko lieto KNAB. Mēs te nevērtējam Šlesera vainu. Ja jūs nākat uz Saeimu, tad, atbilstīgi Kriminālprocesa likumam, jums ir jāpasaka, kas ir noziedzīgs nodarījums. Bet viņi saka – «iespējams». Tad ir tie līgumi fiktīvi vai nav? Vai varbūt grib kratīt par citiem līgumiem? Mani izbrīnīja dažu Vienotības deputātu teiktais – mēs saprotam, ka tur kaut kas nav pareizi. Bet nāc, Šleser, pats piekrīti, ka tevi izkrata. Lai ņirgājas par tevi, apmelo. Kas tev, grūti? Pacieties taču. Bet, ja nu pēkšņi kādas citas tiesībsargājošās institūcijas jaunākais izmeklētājs kaut ko citu sadomās un tad pašai Kursītes kundzei būs jāielaiž kratītāji savās mājās un jāpacieš apmelojumi?

– Mēs jau arī Mediju namā gaidījām – nāciet, ņemiet to līgumu, kas esot izspiests. Ņemiet arī pārējos līgumus, mums nekas nav slēpjams.

– Kriminālprocesa likums regulē kriminālprocesuālo darbību smagumu un vajadzību. Prakse un likuma jēga ir tāda – izmeklētājs ierodas pie personas, kas var nebūt nedz liecinieks, nedz aizdomās turamais, ar lēmumu par izņemšanu un saka: «Cienījamais kungs, es no jums gribu visus līgumus.» Jūs pasakāt: «Re, kur man viens ir, bet vairāk līgumu man nav.» Ja izmeklētājam ir pamats uzskatīt, ka jums tomēr ir vēl citi līgumi, tad izmeklētājs nekavējoties lūdz sankciju kratīšanai. Mediju nams piedāvāja tos līgumus, bet neviens tos neprasīja. Publiski visi bļauj – ir kaut kādi līgumi saistībā ar Mediju namu. Aizejiet un paņemiet tos līgumus. Tāpat – kāda problēma aiziet pie visiem subjektiem, kas minēti lietas sakarā, izprasīt no viņiem līgumus, pārliecināties, vai vispār ir noticis noziedzīgs nodarījums, un tad taisīt kratīšanu? Bet tiek taisīti šovi. Tas arī ir tas, ko Saeimas deputāti norādīja – netiks pieļauta rupja, apzināta likuma neievērošana, apmelošana, šovi un vienu politiķu vēršanās pret otriem politiķiem caur tiesībsargājošo iestāžu pakalpojumiem. Visu cieņu Saeimai

– Kratīšana ir kā iebiedēšanas līdzeklis. Vistrakākais ir tas, ka tā iebiedēšana vērsta pret medijiem, turklāt vairākiem.

– Vēl kāds piemērs par nepatiesām ziņām, kas rakstītas KNAB vēstulē. Tiek veltīta puslappuse tam, ka persona caur tai piederošu uzņēmumu iegādājusies citus uzņēmumus. Rakstīts – «radās izdevība slēpti piederošās kapitāla daļas noformēt oficiāli juridiski uz sev piederoša uzņēmuma vārda». To varētu uzskatīt par anekdoti, ja vien uz tā pamata netiktu pieprasīta kratīšana. Paanlizēsim. Vispirms izmeklētājs nesaka, ka tā tas tiešām notika. Viņš saka – «radās izdevība». Tātad – «jūs nenozagāt, bet izdevība jums bija – mēs taisīsim pie jums kratīšanu». Ģenerālprokuratūrai liekas, ka šāda konstrukcija ir normāla. Man liekas, ka tas ir vairāk nekā nenormāli. Tālāk – kāds uzņēmums «oficiāli juridiski» noformē, ka tam pieder citi uzņēmumi. Ja es gribu redzēt, vai kaut kas ir «oficiāli juridiski» noformēts, es šajos gadījumos paskatos Lursoft. Tam nav vajadzīga kratīšana. Tāpēc mēs vērsām deputātu uzmanību, ka te nav runa par Šlesera vainu vai faktiem. Te ir runa par neloģiskiem, apzinātiem un tiesību sistēmai neatbilstošiem apgalvojumiem. Ja uzņēmums nav ierakstīts Uzņēmumu reģistrā, tad tas tev nevar piederēt «oficiāli juridiski». Varbūt tas tev var piederēt «slēpti», «netieši» vai kā citādi, bet tas jau ir cits stāsts.

– Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers aicināja pārskatīt deputātu imunitātes institūtu kā tādu. Ko jūs par to domājat?

– Pirmkārt, ja Ģenerālprokuratūra nejauši bija kļūdījusies un nepamanīja likuma normu, kas bija jāievēro, tad tā arī bija jāatzīst. Kas nedara, tas nekļūdās. Otrkārt, tad, kad viņiem norādīja, ka viņi to nav pamanījuši, viņi varēja paņemt pārtraukumu uz pusstundu un noformēt iesniegumu tā, kā likums paredz. Ģenerālprokuratūra pamanījās stundas laikā mainīt viedokli par 180 grādiem. Vienā vēstulē viņi saka, ka nav pamata piekrist lēmumam par kratīšanu; pēc stundas viņi lūdza, lai Saeima piekristu KNAB lēmumam. Faktiski tiek piedāvāts jebkuram ierindas izmeklētājam uz «iespējamībām», pārdomām un tamlīdzīgi vērsties pret parlamentu. Tiesiskā regulējuma pamatbūtība ir cita – ja tu vērsies pret parlamentu, tad atbildi par saviem vārdiem un apgalvojumiem. Vērsties pret Saeimu pilnvarojums ir dots Ģenerālprokuratūrai. Tas ir izšķirošais moments visai šai epopejai. Nav pamata runām par imunitātes atņemšanu un Satversmes grozījumiem, ja Ģenerālprokuratūra negrib uzņemties atbildību, tad parlamentam jādomā, kura iestāde tad tā varētu būt. Tagad rodas iespaids, ka ir kāds politiskais spēks, kurš jūtas komfortabli, ka izšķirošos vēlēšanu momentos tiesībsargājošās iestādes veic kaut kādus pasākumus šovu veidā pret citiem politiskajiem spēkiem. Bet tad, kad viņiem šovs neizdodas, jo viņi paši neievēro likumu, tad pēkšņi – imunitāte jāmaina. Man ir sajūta, ka kāds bija izrēķinājis – procedūra speciāli netika ievērota, lai Saeima Šleseru neizdod, un tad lai politiski varētu izņirgāties par tiem citiem.