Intervija ar Andri Bērziņu - Latvija grimst. Jārīkojas!
Intervija ar Valsts prezidenta amata kandidātu Andri Bērziņu.
– Pirms Valsts prezidenta vēlēšanām vērienīgs balagāns: KNAB sarīkojis kratīšanas ar Aivaru Lembergu, Aināru Šleseru un Andri Šķēli saistītos īpašumos. Kam par godu tik skaļš pasākums? Prezidenta vēlēšanām?
– Ja jau Francijā no trases tikko ar lielu troksni noņēma vienu no prezidenta amata kandidātiem, kāpēc gan Latvijā nesarīkot līdzīgas batālijas? Iespējams, tās tieši neattiecas uz vēlēšanām, tomēr rada savu politisko fonu un konsekvences. Domāju, tagad sāksies karš – mēģinājumi pierādīt, kurš tad Latvijā īsti valda.
– Kādas jūsu versijas?
– Ka Latvijā īsti nevalda neviens.
– Vienotības Dzintars Zaķis trešdien pauda, ka šīs kratīšanas nekādā ziņā nav saistāmas ar prezidenta vēlēšanām.
– Ko gan citu viņš varētu pateikt?
– Bet nu par jums. Kā īsti notika? Vai jūs pats pieteicāties kandidēt uz prezidenta amatu? Vai arī kāds izvirzīja? Stāsta arī, ka jūs ir nosaucis Augusts Brigmanis (ZZS).
– Notika abpusēji. Brigmanis mani uzrunāja jau pirms četriem gadiem, kad notika iepriekšējās prezidenta vēlēšanas. Es atteicos kandidēt, jo biju patālu no aktīvās politikas, baidījos, ka neaptveršu tā brīža reālo situāciju. Sākot darbību Saeimā, sapratu, ka varu daudz ko izdarīt. Radās sajūta, ka varu vēl vairāk paveikt, būdams Valsts prezidents. Pēc septiņiem mēnešiem Saeimā es skaidri ieraudzīju valsts kopīgo situāciju: Latvija šobrīd nevis ceļas, bet grimst. Tāpēc jārīkojas nekavējoši.
– Piedodiet, bet no valdības dzirdam gaviles par kāpšanu ārā no bedres. Jaunais rakstnieks Valdis Dombrovskis pat grāmatu sacerējis, tai daudzsološs nosaukums: Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi. Harija Potera fantastikas sāgas noteikti nobālēs.
– Jautājums ir par to, kā to krīzi mērīt. Svarīgākās lietas mēra ne jau latos, metros vai kilogramos, bet gan trendos, proti, tendencēs. Ja ņemam vērā mūsu valsts iespējamās slēptās saistības, situācija šobrīd ir ievērojami sarežģītāka, nekā pirmajā mirklī šķiet, un ceļi ārā no tās jāmeklē nekavējoši. Banku pieredze man ir iemācījusi, ka visas lietas jāvērtē vairāk nekā piesardzīgi – izejot no tā, ka es sevi par politiķi neuzskatu un neesmu arī nevienas partijas biedrs.
– Ko esat gatavs darīt, lai mainītu šo situāciju?
– Man ir tāds moto: līdzsvarota attīstība cilvēkam, ģimenei, valstij. Šis moto jāsāk īstenot. Kāpēc tā? Mana ir liela personiskā pieredze, kas krājusies dubultjēzus vecumā – sešdesmit sešos gados, atceros arī 1949. gadu, kad sāku strādāt...
– Jums taču bija tikai kādi pieci gadi!
– Nepilni seši. Es strādāju mežā – mizoju celmus, vācu zarus. Tāda tā dzīve bija. Ikviens varēja paļauties tikai uz sevi, uz savu ģimeni, citu palīgu nebija. Vēl vairāk: diemžēl jāatzīst, ka pēckara Latvijā bija cilvēki, kas rīkojās nelietīgi pret saviem tautiešiem. 1949. gads to pierādīja: izsūtāmo sarakstus veidoja tie, kas mitinājās blakus, kuri zināja, ka tur un tur dzīvo cilvēki, kuriem pieder vairāk mantas vai kuri vienkārši ir gudrāki. Man bija iespēja papētīt izsūtāmo sarakstus un pavēles, un es atklāju, ka tie cilvēki, kuri ievācās mūsu Nītaures mājā, bija šos sarakstus veidojuši. No bērnības vēl atceros to, ka bija labie bērni un bija ienaidnieku bērni. Toreiz augumā biju pavisam maziņš, rocība bija niecīga, mamma ziemā veda mājās no skolas vienu bērnu, pēc tam gāja uz skolu atpakaļ, lai ar to pašu mētelīti vestu mājās otru bērnu... Skolā sāku iet 1951. gadā, tur priekšā bija lieli puikas, viens, uzvārdā Svece, tos ienaidnieku bērnus dauzīja kā pelavmaisus. Kad gāju uz veikalu, pārdevējs paskatījās uz mani un teica: ahā, tu esi ienaidnieka bērns, es tev sērkociņus nedošu, tu kaut ko vari nodedzināt. Un tie, kas tā runāja, bija latvieši, nevis kaut kādi no Krievijas atbraukušie. Vērtējot šodienas sabiedrību, jūtu, ka tā īpaši nav mainījusies: par sevi vēl neesmu dzirdējis vienīgi to, ka esmu cilvēkēdājs.
– Kandidējot uz Valsts prezidenta amatu, nebaidāties sadzirdēt par sevi kaut ko tādu, par ko jums nav bijušas pat nojausmas?
– Literatūru tieši tā arī raksta, lai to būtu interesanti lasīt... Tas jāpārcieš.
– Vai Latvijai vajadzīgs stingrās rokas cilvēks? Tautsaimnieks? Tāds, kā, piemēram, bija Kārlis Ulmanis? Jūs jau arī esat tautsaimnieks.
– Negribu sevi salīdzināt ar Ulmani. Toreiz bija cits laiks. Taču skaidrs ir tas: ja mēs negūsim panākumus tautsaimniecībā, tad nevaram runāt nedz par demogrāfijas problēmu risināšanu, nedz par cilvēku palikšanu Latvija. Pagaidām visi tikai aizplūst prom. Ko līdz runāt, ka Latvija 2030. gadā būs plaukstoša valsts, ja šajā valstī vairs cilvēku nebūs – ja tā turpināsim saimniekot?
– Krīze paātrināja cilvēku aizplūšanu no Latvijas: personiskie bankroti mudināja cilvēkus doties darba meklējumos.
– Jā. Bet tā bija mūsu pašu dullība ar tiem nelaimīgajiem hipotekārajiem kredītiem: privātie aizņēmumi bija vairāku miljardu latu apmērā, lai realizētu latvisko konceptu – savs kaktiņš, savs stūrītis zemes. Daudzi domāja tā: lūk, te uzcelšu savu mājiņu, te mani bērni dzīvos, te – mazbērni. Es paņemu kredītu uz 30 gadiem, skaidri zinot, ka es to varu atmaksāt ar to algu, ko šodien man maksā. Bet mazākais kritums, un – viss vējā! Ne bērniem, ne pašam.
Šīs latviešu tradīcijas ir dziļi iesēdušās.
– Bankas gan neteica: neņemiet kredītus, jo dzīvē visādi var gadīties. Tieši otrādi – bankas mudināja to darīt, tās burtiski meta pakaļ kredītus!
– Esmu mācījies klasisko ekonomiku. Un tā māca: tu nedrīksti aizņemties vairāk nekā pusi no tā, kas tev pieder. Ja tu piekop šo principu, viss ir kārtībā: mazliet iegrožosi izdevumus, tomēr iesi uz priekšu.
– Nebija aktīvistu, kas šo principu izstāstītu kredītņēmējiem.
– Es to teicu visiem, bet neviens to nevēlējās dzirdēt: mani pat uzskatīja par jokainu cilvēku. Kāpēc tad es aizgāju no Unibankas, no tās prezidenta amata? Tieši šīs manas klasiskās koncepcijas dēļ. Tad, kad Unibankā man vajadzēja taisīt 2004. gada plānu, mums vajadzēja līdzināties ar citām bankām. Viena no tām pēc Rietumu banku paraugiem uzzīmēja plānu, ka hipotekāro kredītu pieaugums Latvijā gada laikā būs 60%. Taču es uzskatīju, ka pieaugums būs maksimāli 10%. Es izgāju no pretējā, proti, kāda ir maksātspēja. Un tad man pateica: tu nesaproti, ko tu dari, tu mums nederi! Man, par laimi, bija zviedru līgums, kas paredz man izmaksāt piecu gadu algu, un tā es saņēmu šo algu, pats būdams bez tiesībām strādāt banku sistēmā piecus gadus. Tā ka es nemaz neesmu tas, kurš to Latviju sagāza. Tieši otrādi. Bet domāt katrs var, kā vēlas.
– Aizejot no Unibankas, naudas jums bija gana, lai nopirktu būvmateriālu ražošanas uzņēmuma Lode akciju paketi. Pēc trim gadiem jūs savas akcijas pārdevāt par 4,53 miljoniem latu. Atdodam savus uzņēmumus ārzemniekiem?
– Viss jāvērtē trendos. Tā, piemēram, varam precīzi pateikt, kurā brīdī banka nogrims, ja jau reiz tā sākusi grimt. Ar Lodi bija līdzīgi. Vienas valsts robežās šādi uzņēmumi nevar izdzīvot, ja tie nav spējīgi investēt tālāk. Uz Latvijas un Igaunijas robežas tika uzcelts līdzīgs uzņēmums, un viņi mūs nokautu divu gadu laikā pavisam mierīgi. Tāpēc izlēmām pārdot Lodi, jo man bija skaidrs, ka braucam lejā no kalna un ka tūlīt aiziesim pļaujošā kritumā. Pārdevām 2007. gada jūlijā, bet septembrī viss jau bija sabrucis – sākās pasaules krīze. Tagad viens otrs man pārmet, ka esmu bijis nelietīgi tālredzīgs, jo saņēmu četrarpus miljonus latu šajā darījumā. Tas pats ar manu pensiju. Žurnālisti skrien man pakaļ un taujā: kā jūs jūtaties, saņemot tik lielu pensiju – vairāk nekā 4000 latu? Es atbildu, ka jūtos lepns, ka esmu varējis legāli un godīgi nopelnīt tādu naudu, un šī pensija tam ir pierādījums. Tas ir iznākums, ko aprēķināja citi, ne jau es. Un pierādījums tam, ka ikviens var tā strādāt un pelnīt.
– Kāda ir Aivara Lemberga loma jūsu nominēšanā par Valsts prezidenta amata kandidātu?
– Nu kāda viņam var būt loma? Paskatieties manā deklarācijā, man ir vairāk nekā divi miljoni latu brīvas naudas, es esmu brīvs pilsonis un varu brīvi ar to rīkoties. Ko man Lembergs var dot? Tā ir mana priekšrocība, ka esmu finansiāli neatkarīgs. Tas ir mans pluss, nevis mīnuss. Pasaulē ubagi nevalda, un tikai pie mums dažs labs domā: ja izvirzīs pēdējo nabagu, tad viss būs kārtībā. Vāciešiem ir tāda filozofija: ja tu nespēj priekš sevis, tad tu nespēsi arī priekš citiem. Protams, ja tu spēj priekš sevis, tas negarantē, ka tu gribēsi darīt arī priekš citiem. Bet ja nav prasmes darīt sev, tas izslēdz prasmi veikt kaut ko citu labā.
– Ko jūs pirmām kārtām gribētu pateikt tautai, ja tiksiet ievēlēts?
– Doma būtu apmēram tāda: jūs man esat devuši iespēju attīstīties un nokļūt līdz šim momentam, un es ar visiem spēkiem centīšos attaisnot jūsu uzticību. Jāatzīstas, ka es padomju laikos Valmierā pie Ļeņina pieminekļa šo un to jau paguvu pateikt tautai...
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"