Kas ir Valsts prezidenta amata kandidāts Andris Bērziņš?
Par Latvijas Valsts prezidenta kandidātu minētais Andris Bērziņš izceļas ar to, ka pabeidzis aktīvo uzņēmējdarbību ar naudas pārpalikumu, nevis ar parādiem.
Kopš 2004. gada Latvijā ir daudz kas noticis un izdzēsis no cilvēku atmiņas to, ka Andris Bērziņš desmit gadu laikā bija kļuvis par Unibankas seju un sinonīmu. Varbūt pat nav lieki atgādināt, ka kādreizējā Unibanka ir tagadējā SEB banka. Latvijas valsts izveidoja Unibanku pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā uz Latvijas Bankas filiāļu bāzes. Tādējādi tika nošķirtas valsts centrālās bankas un valstij piederošas komercbankas funkcijas. Jaunizveidoto iestāžu vadīšanu tajā laikā mēdza uzticēt valsts atjaunošanas laika Augstākās padomes deputātiem. Unibankas gadījumā tas bija Andris Bērziņš. Vēlāk viņš stāstīja, ka 1994. gadā bankas aktīvu vietā atradis tikai Ļeņina Kopoto rakstu sējumus kabinetā, kur viņam bija jāsāk bankas vadītāja darbs. Tomēr ar to pietika, lai banka uzsāktu darbību.
Andris Bērziņš ir dzimis 1944. gadā, ieguvis augstāko izglītību radioinženiera specialitātē un strādājis uzņēmumā Elektrons, kur tapis no speciālista par vadītāju līdz sadzīves pakalpojumu ministra vietnieka amatam Latvijas PSR valdībā, kuru vadīja Vilnis Edvīns Bresis. No valdības viņš pārcēlies uz dzimto pusi vadīt Valmieras rajona pašvaldību. No Valmieras viņu ievēlēja Augstākajā padomē, kas pasludināja Latvijas neatkarību. A. Bērziņš sāka strādāt deputātu komisijās, kas nodarbojās ar finanšu jautājumiem.
Unibanka A. Bērziņa vadībā drīz vien kļuva par kārdinošu kumosu intrigās ap valsts īpašumu privatizāciju, bet tad, par nelaimi vai varbūt laimi, nāca 1998. gads. Krievija vēsā mierā atteicās atdot savus parādus. Nākamā gada pavasarī tika sarēķināts, ka Latvijas komercbankām tas izmaksājis kopumā 57 miljonus latu, no kuriem 15 miljoni bija uz Unibankas rēķina. A. Bērziņš izpirka savu vainu tādējādi, ka sarunāja zviedru Skandinaviska Enskilda Banken (lūk, kā Latvijā uzradās SEB), lai tā samaksā bankas parādus Latvijas valsts vietā. Līdz ar to, protams, SEB bija ne vien atpirkusi bankas parādus, bet arī pašu Unibanku.
Latvijas Unibankas zaudējumi bija sīkums attiecībā pret kopējiem zaudējumiem, kādus Krievija atļāvās nodarīt daudzām pasaules mēroga bankām. Zviedri par zaudējumiem A. Bērziņu nevainoja un atstāja vadīt banku. Pašā trekno gadu sākumā viņš izbrīnīja sabiedrību ar labprātīgu atteikšanos no lielas bankas vadītāja amata un algas. A. Bērziņa pēcteči vispirms lepojās ar daudz lielāku peļņu nekā viņa laikā, bet pēc tam bija spiesti taisnoties par vēl lielākiem zaudējumiem, pie kuriem vairs nav vainīga Krievija.
Atbrīvošanās no bankas prezidenta pienākumiem izrādījās pareizs lēmums, kas ļāva A. Bērziņam koncentrēties uz pašam piederošā būvmateriālu kombināta Lode pārvaldīšanu. Tālāk sekoja nākamais pareizais lēmums šo uzņēmumu pārdot. 2007. gada vasarā notikušā darījumā četri lielākie Lodes akcionāri tika pie kopā 16,7 miljoniem latu.
Detalizētāku informāciju un A. Bērziņa skaidrojumu par darījumu Neatkarīgā publicēja 2007. gada 25. jūlijā. Internetā ir atrodama arī šāda atsauksme: «Labi informētais Bērziņš ir saodis būvniecības nozares ilgstošu stagnāciju.» Patiešām,
A. Bērziņš guva simtkārtīgu revanšu par 1998. gadu, kad Unibanka bija zaudētāja, bet Parex banka – labākā pelnītāja. Šīs bankas īpašnieki Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis izrādījās pa desmit gadiem pilnībā zaudējuši biznesa ožu. Viņi atteicās pārdot savu banku par labu cenu, noveda to līdz bankrotam un uzkrāva savus parādus Latvijas nodokļu maksātājiem. Mazākā apjomā to pašu izdarīja arī tādas vietējā biznesa zvaigznes kā Gunārs Ķirsons un Ieva Plaude viena un vēl arī komplektā ar Rēlingeru. Uz šāda fona A. Bērziņš iepeldēja politikā balts kā gulbis.