Neatkarīgā intervē Ārlietu ministrijas valsts sekretāru Andri Teikmani.
– No vienas puses – 91% sabiedrības neatbalsta Latvijas iesaistīšanos Lībijas konfliktā, un tiek piebilsts, ka Latvijas ārpolitika jau tā ir diezgan pakalpīga. No otras puses, tiek teikts, ka Latvijas ārpolitikai draud marginalizācija. Jo Latvijas pasivitāte neļauj cerēt uz dižu starptautisku atsaucību tai.
– Šie apsvērumi tika vētīti arī tad, kad tika pieņemts lēmums, ko mums atbalstīt un cik tālu iet. Mēs esam globālās drošības politikas daļa. Gan kā ES, gan kā NATO dalībvalsts. Mēs atbalstām to, ka ES globālā politiskā loma pieaug. Savukārt NATO ir vienīgā efektīvā starptautiskā drošības un arī militārā organizācija. Mūsu interesēs ir, lai NATO būtu spēcīga un efektīva. Vienlaikus – diez vai NATO šajā daudzpolārajā pasaulē ir jāuzņemas globālā žandarma loma.
Izejot no šiem pamatapsvērumiem, varam lemt, kurā misijā mums līdz ar ES vai NATO jāiesaistās. Noreducējam to visu uz Lībiju. Lībija ir samērā specifisks gadījums, kur starptautiskās sabiedrības rīcību nosaka ANO rezolūcija. Tas ir ļoti svarīgi. Ja Drošības padome ir šādu rezolūciju pieņēmusi, tad tas ir devis misijai skaidru starptautiski tiesisko pamatu. Sākotnēji NATO ir iesaistījusies šaurākā apjomā, nekā paredz ANO rezolūcija. Tā paredz arī civiliedzīvotāju aizsardzību. NATO sākotnējais mandāts paredzēja humanitāro palīdzību, lidojumu aizliegumus un ieroču embargo kontroli. Tātad – ko tur vajadzēja reāli? Vai nu lidmašīnas, vai kuģus. Vai mēs reāli spējam tos nodrošināt?
Katra valsts izvērtēja iespējamos resursus, ar ko tā var reāli piedalīties. Šajā misijā tik svarīgs varbūt nebija solidaritātes, cik efektivitātes moments. Mēs izvērtējām, cik varam būt efektīvi, pieņēmām pietiekami adekvātu un pareizu lēmumu: mēs atbalstām NATO kā organizācijas iesaisti, tās darbību Lībijas operācijā, bet paši konkrēti ar saviem militārajiem resursiem tur neesam.
Jā, tika apsvērts arī tas, ko jūs sakāt: ja nepiedalīsimies, vai tad, kad mums vajadzēs, sagaidīsim solidaritāti? Jāņem vērā, ka šajā gadījumā solidaritāte NATO līguma 5. panta izpratnē noteikti ir savādāka, ar citādu politisku smagumu, nekā runājot par dalību starptautiskā misijā. Es varu nosaukt tās NATO dalībvalstis, kuras Lībijā nav klāt. To ir pietiekami daudz. Taču tās visas ir ņēmušas dalību to lēmumu gatavošanā un pieņemšanā, kas tapa saistībā ar Lībiju. Savukārt, piemēram, Zviedrija nav NATO, bet piedalās operācijā Lībijā.
– Vēl dzirdēts, ka Latvijas ārpolitika sirgst ar «difūziju». Proti, atsevišķu valsts resoru un municipālo institūtu ārpolitiskās iniciatīvas un intereses esot izkliedētas, bet Ārlietu ministrija nespējot panākt to valstisku mērķtiecību un arī pati nevarot izšķirties starp Briseli un Vašingtonu.
– Vai tā ir difūzija? Jautājums man atgādina mūžīgās debates par to, vai Baltijas valstīm jābūt Siāmas trīnīšiem vai nē. Tikko kāds kaut ko kādā valstī izlemj atbilstoši tās interesēm, tā vienmēr skan – kur tad ir Baltijas valstu solidaritāte?
Un es īsti neredzu pretrunu vai vajadzību izvēlēties – vai nu Brisele, vai Vašingtona. Cits teiks – vai nu Vašingtona, vai Maskava. Cits teiks – bija Maskava, tagad Brisele... Laiki mainās, un politika arī mainās. Bet ārpolitika ir iekšpolitikas turpinājums. Ar to viss sākas. Ne jau ārpolitikā jāmeklē tā difūzija. Drīzāk iekšpolitikā. Ar vāju iekšpolitiku ir grūti sasniegt spēcīgu ārpolitiku.
Bet, runājot par Latvijas ārpolitiku, es domāju, ka varbūt mūsu šā brīža trūkums ir – spēcīgas ārpolitiskās līnijas nedefinēšana. Uzreiz gan gribu teikt, ka mēs no tā īpaši neciešam un necieš arī mūsu ārpolitika. Bet – šī līnija varētu būt izteiktāka.
– Ārlietu ministrs, uzstājoties Saeimā, teica, ka viens no svarīgākajiem ārpolitikas uzdevumiem ir «Latvijas kā ES un NATO uzticama partnera tēla uzturēšana». Tātad ārpolitikai tomēr jāpiesedz iekšpolitika? Jo tēlu jau var uzturēt, cik uziet, bet sociāli un ekonomiski vāja valsts šā vai tā nav drošs partneris.
– Mums nav jārada tēls, mums jādomā, kas mēs esam. Nevar pārdot to, kā nav. Es domāju, ka šajā gadījumā runa ir par akcentiem. Ņemam Latvijas drošību. Viens no ārpolitikas pirmajiem uzdevumiem ir – gādāt par ilglaicīgu, stabilu risinājuma perspektīvu valsts drošībai. Mēs to atrisinājām, ņemot vērā Latvijas vēsturisko pieredzi. Ja runājam par drošību, ir jāskatās vairāk nekā piecus gadus atpakaļ. Te jāskatās laiks kopš Latvijas valsts nodibināšanas. No lozunga – Brīva Latvija brīvā Krievijā! No lozunga – Mēs būsim neitrāli, ar mums nekas nenotiks. No lozunga – Veidosim Baltijas Antanti un būsim spēcīgi... Tas viss iezīmē mūsu neveiksmju sēriju. Ar ko tā beidzās? Ar 1940. gada 17. jūniju. Tātad – iepriekšējais koncepts pierādīja, ka nav dzīvotspējīgs. Latvijas drošībai tika pārvilkta svītra. Tātad – vajadzīgs jauns koncepts, kas dod ilglaicību. Mēs to atradām. Atcerieties diskusijas deviņdesmito gadu sākumā – krusteniskās garantijas... Baltijas reģiona garantijas. Garantijas, kuras dotu Zviedrija, Krievija, varbūt Vācija, varbūt vēl Somija. Tā arī bija zināma taustīšanās. Beigās atrisinājums bija ļoti vienkāršs – Latvija, Baltija ir NATO locekles. Viss.
– Taču šis priecīgais stāsts nenozīmē, ka, pastāvot NATO, mēs paši varam izlaisties.
– Mēs to nepiedodami atļaujamies, samazinot savu militāro budžetu zem viena procenta no IKP.
– Bet, ņem kuru NATO gudrinieku gribi, tie teiks, ka drošības pamats ir valsts kvalitāte.
– Un viņiem būs taisnība. Tā ir formula, ar kuru mēs gājām uz NATO, ar kuru gājām uz Eiropas Savienību. Vienkārši – jo vairāk jūs palīdzēsiet paši sev, jo vairāk palīdzības jūs saņemsiet. Šīs formulas apdraudējums mani šodien uztrauc vairāk. Bet NATO kopumā formula šobrīd darbojas. Visi tās teritorijā bauda vienāda veida drošības garantijas. Tomēr, ja mēs paši sevi aiz matiem nevilksim ārā, solidaritāte mums nepalīdzēs. Protams, diplomāti ir spējīgi, bet arī viņi nevar pārdot to, kā nav. Latvijas ārpolitika nevar uzgleznot skaistāku Latviju par to, kāda tā ir.
– Vai Eiropas Savienībai vajadzīga vienota ārpolitika?
– Tā ir vajadzīga. Lai arī ES iekšpusē diskusija starp diviem blokiem vai divām paradigmām – federālā Eiropa un valstu savienība – nav beigusies. Tā turpinās arī pēc Lisabonas līguma pieņemšanas, protams, jau ar citu argumentāciju. Taču ir lietas, kas Eiropai, lai tā tiešām varētu būt pasaules globālais aktieris, ir objektīvi nepieciešamas. Un tā pirmā lieta ir kopēja ārpolitika. Arī drošības politika.
Turklāt pašas ES politika – tā ir iekšpolitika. Es jau krietnu laiku neuzskatu ES dažādās kopīgās politikas par Latvijas ārpolitikas sastāvdaļu. Tā ir mūsu iekšpolitika. Migrācijas politika, finanšu politika, iekšlietas, konkurence... tā ir iekšpolitika. Lai arī lielā mērā risināta ar ārpolitiskiem līdzekļiem, tā vairs nav ārpolitika. ES ārpolitika ir «trešās valstis», drošības jautājumi, konflikti, krīzes...
– Vai nebūs tā, ka vienotā ES ārpolitika būs Eiropas lielvalstu ārpolitika?
– Es domāju, ka tā arī būs pastāvīga diskusija ES iekšpusē. Protams, ikvienai ES dalībvalstij atsevišķos jautājumos ir veto tiesības. Bet – vai tā būs gudra ārpolitika, ja kāda neliela valsts mēģinās spēlēt globālu politiku vienpatnībā? Valsts riskē kļūt smieklīga.
– Manā uztverē tas, ko virkne lielo valstu līderu definēja kā multikulturālisma krahu, faktiski ir ES migrācijas politikas izgāšanās.
– Šobrīd ES iekšpusē migrācijas politika ir viens liels jautājums. Jauna formula nav atrasta. Turklāt ES iekšienē katra no valstu politikām šajā ziņā ir citā stadijā. Šeit darbojas dažādas intereses, dažādas pieredzes un dažādas atklāsmes. Bet tagad ES jau kopumā ir nonākusi pie tā, ka liberāla migrācijas politika noved pie dažādu etnisku kopienu segregācijas, pie multikulturālisma koncepta izgāšanās... Tagad ES stāv krustcelēs – ko tad darīt ar migrācijas politiku ES? Celt žogu vai turpināt integrēt to, kas nav integrējams? Uzstādīt jaunus noteikumus integrācijai? Tautai bija vienkārša formula – ar savu lūgšanu grāmatu svešā baznīcā neej. Tā ES netika ievērota gadu desmitiem. Bet izrādījās, ka tautas gudrībai tomēr ir liels pamats.
Vienlaikus Eiropas problēma ir objektīva. Tā noveco, un kvalificēta darbaspēka tai pietrūkst. Eiropa ir tādās kā spīlēs starp ambīciju – turpināt spēlēt savu pasaules ekonomiskā giganta lomu – un to, ka šai ambīcijai vajag spēku, smadzenes un instrumentus, ar ko spēlēt.
Bet mums jāapzinās, ka šī tēma nav un nevar būt Latvijas nacionālās politikas daļa. Diemžēl. Vai mums tas patīk vai nepatīk. Vairs nav.
– Tātad – nav no mums atkarīgs, kas te ievāksies?
– Es negribētu teikt, ka pilnīgi nav atkarīgs. Bet, ja mums nav kontrolpaketes, ar ko ietekmēt šādu vai tādu politiku, tad ir jāmeklē kopīgs kompromiss.
– Svarīgi būtu zināt, ko var nākties zaudēt.
– Te nonākam pie identitātes vērtībām. Un tā, cik liela nozīme tām ir starp pārējām vērtībām. Eiropa tagad atgriezusies tajā sākotnē, kur pašu identitātes vērtība tomēr spēlē lielāku lomu nekā vispārējā eiforija par pasaules globalizāciju, Eiropas apvienošanos, mediju telpas dominanci visā pasaulē... Cilvēks atgriežas pie tā, kas ir daļa no viņa paša.
– Kā ārpolitika uztver Latvijas valstspiederīgos? Arvien kā tūristus, kas nonākuši ārzemēs, kur tiem šad tad gadās problēmas? Vai arī jau kā jauno laiku noteiktu diasporu, attieksmē pret kuru valsts vairs nevar pietikt ar konsulārajiem pakalpojumiem?
– Mums jāapzinās, ka latviešu identitāti veido visi latvieši. Cik vien mēs esam. Latviešu uz pasaules ir pārāk maz. Mēs nevaram atļauties sevi šķirot labajos latviešos un sliktajos. Lai arī vienmēr esam to darījuši. Tāpēc, lai kur latvieši būtu – Krievijā, Peru, Kanādā vai Austrālijā –, viņi ir mūsējie. Neatkarīgi no tā, kad viņi no Latvijas izbraukuši.
Attieksmē pret veco trimdu un jauno emigrāciju Latvijas valsts uzdevums ir – nodrošināt saikni. Nodrošināt sajūtu, ka Latvija viņus gaida, ka viņi ir cieši saistīti ar Latviju. Pamats šādai saiknei ir pilsoniskā piederība. Tāpēc es domāju, ka dubultpilsonības jautājums ir jāatrisina. Un, vēlreiz atkārtoju, latviešu pasaulē nav tik daudz, lai mēs varētu kādu atmest un teikt – nē, mums viņš nav vajadzīgs. Mums ir vajadzīgi simtprocentīgi visi latvieši. Tādai jābūt Latvijas ārpolitikas stratēģijai saistībā ar saviem valstspiederīgajiem.
– Taču palaikam nākas dzirdēt, ka Latvijas diplomātiskais dienests, saskaroties ar mūsējiem, rauc degunu un atbalstu nesniedz.
– Notikumi Ēģiptē, Lībijā, Japānā, kas sekoja cits citam, deva mums zināmu mācību. Bija vēlreiz jāveic «lidojumu» analīze un jāizvērtē, cik efektīvas ir mūsu diplomātiskās pārstāvniecības ārzemēs. Uzdevumi tām vēlreiz tika formulēti pirms pāris nedēļām konsulārajās mācībās Rīgā. Un tieši krīzes situācijas bija viena no būtiskākajām tēmām. Šomēnes darīsim zināmus savus secinājumus arī Latvijas sabiedrībai. Lai visiem valstspiederīgajiem būtu skaidrs, kas ir tie starptautiskie pārvietošanās, uzturēšanās noteikumi, pasažieru, tūristu noteikumi, ar kuriem ir jārēķinās. Lai mūsu valsts iestādes vai mūsu vēstniecības un mūsu valstspiederīgie varētu viens uz otru paļauties, ir jāzina, kādu palīdzību var sagaidīt, kam tā tiek sniegta un kādos brīžos. Tā panākot maksimālu efektivitāti palīdzības sniegšanā tad, kad šī palīdzība ir nepieciešama. Es uzskatu, ka efektīvs instruments gan krīzes situācijās, gan saiknes veidošanā ar mūsu pilsoņiem būtu konsulārais reģistrs.
– Viena no Latvijas ārpolitikas prioritātēm ir ekonomisko sakaru meklēšana. Vai krīze ir atvērusi pasauli šiem sakariem?
– Mūsu gadījumā viennozīmīgi – krīze ir atvērusi iespējas. Bet – vēl strādājot Eiropas Padomē vai Vācijā, mani ļoti pārsteidza itin daudzas tikšanās ar Latvijas uzņēmējiem. Sarunas notika pēc vienas formulas. Piemēram. «Vācija ir liels tirgus, tu tāds spēcīgs uzņēmējs, es palīdzēšu, tiksim tajā tirgū iekšā.» «A, zin, man pietiek, man tepat Latvijā visu noņem.» «Kā!? Tev laba prece, nu ražo vairāk, paplašinies.» «A priekš kam? Man maizītei pietiek, sviestiņam arī.» Un te man vienkārši nolaižas spārni. Jo es redzu, ka latviešiem nav ambīciju iekarot pasauli.
Bet – krīze piespieda. Tagad tie paši Latvijas uzņēmēji, kuri agrāk pat neskatījās uz kādiem nepazīstamiem reģioniem, atrod interesi gan arābu valstīs, gan Āfrikā, gan Dienvidamerikā. Un šī interese ir augoša. Tas ir ļoti labi. Latvietim vajag lielāku ambīciju. Viņam jānotic sev, ka viņš spēj būt vislabākais. Un viņš patiešām spēj. Es ceru, ka krīze dos atbildi arī uz ambīciju trūkumu.
– Kas mainījies pēc Valda Zatlera vizītes Krievijā?
– Pirmkārt, jāapzinās, ka šī vizīte bija solis ceļā uz ilgtspējīgu kaimiņattiecību veidošanu ar Krieviju. Mūsu iepriekšējā pieredze tomēr saistās vairāk ar tādu kā ledus laikmetu. Ļoti daudziem tas ir ērts stāvoklis. Taču – ne pārāk adekvāts, ja runājam par divām kaimiņvalstīm. Kā ķīniešu sakāmvārdā – katrs garākais ceļš sākas ar pirmo soli. Mēs esam šo soli spēruši un ar šo vizīti ielikuši pamatu tālākajam dialogam. Jācer, ka būs arī nākamie soļi. Nevis ar troksni aizcirstas durvis.
Turklāt mēs neesam atteikušies no saviem principiem un pārorientējušies uz Austrumu vērtībām.
– Kas spēts četros mēnešos?
– Domāju, ka mūsu biznesa cilvēki ir sajutuši attieksmes maiņu Krievijā. Protams, nevar aizmirst, ka nekādas īpašas priekšrocības viņi nav saņēmuši. Nevajag gaidīt, ka šīs attiecības veidosies ļoti strauji. Uzticības līmenis abu valstu starpā joprojām ir salīdzinoši zems. Tas pieaug lēni. Bet tikai pastāvīgā dialogā to var attīstīt. Galvenais, lai šī attīstība būtu stabila un augšupejoša.
Iespējams, Krievijas pusei spert šos soļus ir pat grūtāk nekā Latvijas pusei. Piemēram, Krievija četru mēnešu laikā vēl nav izveidojusi savu vēsturnieku komisiju. Viņi to izdarīs, bet acīmredzot Krievijai tas ir sarežģīts uzdevums.
– Ko tad jūs sagaidāt no vēsturnieku komisijas?
– Es domāju, ka labs rezultāts būtu viens kopīgs dokumentu krājums. Dokumentu, kuri atspoguļo vēsturisko realitāti. Manuprāt, tas būtu vērtīgāk nekā rakstu apmaiņa. Raksti ir viedoklis. Bet dokuments ir tāds, kāds tas ir. Dokumentiem var tikt klāt arhīvos. Tātad piekļūšana arhīviem kļūst par centrālo jautājumu. Svarīgi arī, lai vēsturnieki savā starpā diskutētu kā akadēmiķi, kuriem svarīga vēsturiskā īstenība. Lai tie būtu gatavi šo īstenību pieņemt, vai tā patīk vai nepatīk.
– Ko Valsts prezidents darīja Amerikā? Te dažs izteicās – ja viņš netiekas ar Baraku Obamu, nebija vērts braukt.
– Pirmkārt, mums jāapzinās, ka Baraks Obama no rītiem nemostas ar pirmo domu – kas gan ir noticis Latvijā? Un nedomāju, ka apmēram divām trešdaļām Eiropas valstu līderu Amerika ir vizītēm slēgta. Jo arī viņi nav tikušies ar Obamu. Vai tādēļ viņi nebrauks uz ASV? Valdim Zatleram bija vairāk nekā stundu ilga saruna ar viceprezidentu Džo Baidenu. Un tā bija ļoti laba saruna. Zatleram bija daudzas tikšanās ar senatoriem, kongresmeņiem, Kongresa spīkeru ieskaitot. Programma bija smaga. Vēstniecība bija labi pastrādājusi, un Latvijas prezidents labi tika galā.
Otra daļa bija bizness. Un es varbūt pirmo reizi redzēju pieaugošu Amerikas biznesa interesi par Latviju. Tam arī ir nozīme. Jo mūsu politiskā saikne ar Ameriku tradicionāli ir spēcīga, un mēs gribētu, lai biznesa saikne ir adekvāta. Un es redzēju, ka arī ekonomiskai saiknei ir iespējas izveidoties spēcīgai, noturīgai un plašai. Es gribētu teikt, ka vizīte bija saturiski piesātināta, saturiski nozīmīga, ļoti daudzpusīga.
Protams, būtu bijis labi, ja būtu arī tikšanās ar prezidentu Obamu. Bet domāju, ka tobrīd Obamam pirmā prioritāte bija – vai Kongress nenobloķēs visu valdības budžeta finansējumu un valdība paliks bez algām.
– Kad Latvija sāks gatavoties ES prezidentūrai 2015. gadā?
– Darbs jau ir sācies. Piemēram, mums jau tagad ir jāizdomā, kuras politiskās prioritātes mēs izvirzīsim par savām 2015. gadā. Jāizdomā taktiskais laika ietvars un taktiskās darbības, ko veiksim, lai šo savu politisko ambīciju realizētu. Otrs – jāizdomā gan praktiskais, gan administratīvais, gan informatīvais mehānisms. Koordinācija. Koordinācija gan ES valstīs, gan trešajās valstīs, gan Briselē. Telpas, drošība, organizācija, palīgpersonāls, katrai delegācijai nodrošināta komunikācija ar savu valsti. Spēja reaģēt uz situācijas izmaiņām. Piemēram, ungāri savas prezidentūras ietvaros neparedzēja krīzi Ziemeļāfrikā. Bet krīze sākās.
Prezidentūra – tas ir milzīgs tīkls, kurā katra šūniņa ir jāpiepilda. Prezidentūras laiks no pirmās līdz pēdējai dienai ir sadalīts pa stundām, varbūt pat pa minūtēm. Latvijā jāņem vērā, ka valdība, kas prezidentūru realizēs, būs apstiprināta divus mēnešus pirms tās sākuma. Tātad – pamatā prezidentūras uzdevums gulsies uz ārlietu dienestu. Tas gan ir labāk, nekā piedzīvot vēlēšanas prezidentūras vidū. Kā tas bija Čehijas gadījumā, kā tas bija Beļģijas gadījumā. Tas jūtami ietekmē prezidentūru.
Prezidentūra – tas nozīmē, ka šo pusgadu visi ministri brauc uz Budapeštu. Nākamajā pusgadā Polijas prezidentūras laikā visi brauks uz Varšavu vai Krakovu. Un novērtēs to.
2015. gada pirmajā pusgadā visi brauks uz Rīgu. Un novērtēs. Katra valsts savu prezidentūras ambīciju realizē valsts tēla pasniegšanas interesēs. Katras prezidējošās valsts mērķis ir ne tikai efektīvi vadīt ES, bet arī parādīt savus ekonomiskās attīstības sasniegumus, savas vēsturiskās un kultūras bagātības.