Inguna Sudraba: Dreifējam kā kuģis bez kapteiņa [pilns intervijas teksts]

Par potenciālo pretendēšanu uz Valsts prezidenta amatu, Valsts kontroles revīzijām un secinājumiem par valsts attīstības kursu intervija ar valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu.

– Jums ir augstākais reitings kā amatpersonai, trešais augstākais mērījums kā Valsts prezidenta amata kandidātei (SKDS), ap jūsu kandidēšanu vai nekandidēšanu nerimst baumas. Joprojām neviens jūs nav uzrunājis?

– Nē, neviens nav uzrunājis. Klausoties, kas notiek mediju telpā, saprotu, ka politiķi par reālām kandidatūrām, savu attieksmi pret konkrētiem cilvēkiem paudīs tikai maijā. Pašlaik vairāk ir spekulācijas vai viedokļu noskaidrošana, bet ne pozīcijas formulēšana.

– Domājat, maijā jūs kāds varētu uzrunāt?

– Neesmu par to domājusi.

– Runājot ar politiķiem Saeimā, izklausās, ka viņi jūs tomēr negribētu virzīt prezidenta amatam. Redzat iemeslu?

– Man par to grūti spriest. Svarīgi, izvirzot prezidenta amata kandidātu, lai politiķi formulētu savu redzējumu, izpratni, kādu cilvēku viņi vēlas redzēt. Tad ir vieglāk salīdzināt kandidātus un saprast, kāpēc viņi tiek virzīti. Šādi kritēriji līdz šim nav bijuši, gribētos cerēt, ka tagad, virzot kandidātus, partijas pamatos savu redzējumu uz izvēli.

– Jūs apsvērtu kandidēšanu, ja uzrunātu?

– Domāju, vispirms būtu pareizi dzirdēt, ko 26. aprīlī teiks pašreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers, kurš devis apstiprinājumu kandidēt uz otro termiņu, – jāredz viņa programma un politiķu reakcija. Varbūt, analizējot viņa darbību, redzējumu par nākamajiem gadiem, jau politiķu vairākums izšķiras par atbalstu Zatlera kungam un vairāk nav nepieciešamas citas kandidatūras un diskusijas.

– Kā vērtējat Valda Zatlera līdzšinējo darbību prezidenta amatā?

– Ja izsaku savu vērtējumu, tad par konkrētiem notikumiem, darbībām, nevis cilvēku kā tādu. Varu vērtēt to saskari, kas man bijusi kā valsts kontrolierei, kas nav bijusi liela. No prezidenta puses bijis atbalsts manām iniciatīvām, ko virzīju pagājušajā Saeimā par to, kā valstī mainīt plānošanas un budžeta sagatavošanas sistēmu.

– Bet jūs esat komentējusi arī virkni lietu, kas nav saistītas tikai ar jūsu tiešajiem amata pienākumiem! Varbūt arī no pilsoniskā viedokļa varat vērtēt prezidenta darbību?

– Prezidenta darbība būtu ar daudz lielāku ietekmi, ja prezidentu vēlētu tauta, ko arī es atbalstu. Nesen uzzināju, ka sadaļa par prezidenta pilnvarām Satversmē pirmās brīvvalsts laikā rakstīta kā tautas vēlētam prezidentam, tikai beigās sociāldemokrāti panāca savu viedokli, ka viņš ir Saeimas vēlēts. Prezidents varētu dot nozīmīgāku ieguldījumu sabiedrībai svarīgos jautājumos, arī tās konsolidācijā, ja tas būtu tautas vēlēts, kā tas arī bija domāts.

Domāju, ka arī esošajam prezidentam traucē tas, ka šis ir parlamenta dotais mandāts. Es savā darbībā iespējami daudz cenšos sadarboties ar parlamentu, piemēram, informējot to par mūsu revīziju secinājumiem, kur redzam nepieciešamību mainīt likumdošanu, diezgan labi veidojas arī sadarbība jomā, kas skar parlamenta uzraudzību pār valdības apstiprināto ekonomikas stabilizācijas plānu. Domāju, arī prezidents noteikti varētu vairāk sadarboties ar parlamentu, jo, manuprāt, ir slikti, ja viena varas institūcija ar otru pretnostatās, nevis meklē sadarbības un atbalsta formas.

– Vai neidealizējam tautas vēlēta prezidenta formu? Tas tomēr saistīts ar milzu kampaņas izmaksām, aiz tām jāstāv vai nu uzņēmējiem, partijām, oligarhiem, vai vēl kādiem mošķiem? Pieminēsim Lietuvas vienīgo impīčmenta ceļā atstādināto prezidentu Rolandu Paksu, kas uzvarēja ar lielu, kā vēlāk izrādījās, Krievijas uzņēmēju naudu.

– Veidojot tautas vēlēta prezidenta vēlēšanu sistēmu, jādara viss, lai tas notiek caurskatāmi, ar nosacījumiem, ka sabiedrība var uzticēties šādam procesam. Nedomāju, ka būtu nepieciešami milzīgi izdevumi, bet svarīgi, ka tautas mandāts prezidentam iedod citas pilnvaras un rīcības, citu atbildību. Atbildēt tautas priekšā ir pavisam cita līmeņa atbildība, arī sabiedrībai tas nozīmē cita līmeņa atbildību.

– Vai varam teikt, ka deputāti, kas ir tautas vēlēti, ir ar šo «cita līmeņa» atbildību?

– Parlamenta vēlēšanas ir vēlēšanas pēc partiju sarakstiem, tur veidojas citas attiecības starp vēlētāju un ievēlētajiem deputātiem nekā individuālu cilvēku vēlēšanās, lai gan pieņemu, ka cilvēki tomēr, balsojot par partiju sarakstiem, savās domās balso par individuāliem cilvēkiem.

– Domājat, ka cilvēks, kurš nav politikā, varētu tā ienākt, kandidēt, uzvarēt bez īpašas atkarības no sponsoriem vai partijām? Vai tomēr vairākums kandidātu netiktu virzīti caur partijām?

– Tas atkarīgs no tā, kāda būtu kandidātu izvirzīšanas procedūra. Tā noteikti nevar būt procedūra, kurā kandidātus izvirza tikai partijas, – partijās šobrīd ir ļoti maza sabiedrības daļa. Jābūt procedūrai, kas paredz, ka arī kādas sabiedrības grupas var izvirzīt kandidātus.

– Ja neesat partiju nolūkota kandidāte, kāpēc jācenšas, kā pati esat komentējusi, jūs «nomelnot» ar informāciju par jūsu attiecībām ar Krievijas Revīzijas palātas priekšsēdētāju Sergeju Stepašinu, par ko interesējoties Latvijas specdienesti, ar baumām par neatbilstību augstākās kategorijas pielaidei valsts noslēpumam? Kas ieinteresēts to izplatīšanā?

– Es to saistītu ar jūsu publicētajiem reitingiem, katras amatpersonas vietu tajā un sabiedrības viedokli. Diemžēl Latvijas politikas tradīcija ir tāda, ka tie, kam tas reitings nav augsts, cenšas nevis paši piedāvāt savu pozitīvo programmu, bet nomelnot tos, kam tas augstāks. Citu saistību tur neredzu, vien nepatiku, ka kāds ir pārāk populārs vai sabiedrībā atzīts. Man to grūti saprast. Mēs visi kopā dzīvojam vienā valstī, un kopā būtu jādomā, kā attīstīt, bet tā vietā daudz enerģijas tiek tērēts, domājot, kā kaitēt otram.

– Vai gandarījumu par tiesas spriedumu, saskaņā ar kuru Aināram Šleseram jums jāatvainojas un jāmaksā 5000 latu kompensācija, nebojā piebilde, ka viņš tomēr neatzīst kļūdu, jo esat strādājusi Parex bankā un ar šo banku saistītiem cilvēkiem ir piederējušas zemes pierobežā?

– Tas, ka strādāju bankā, vēl neko nenozīmē. Mēs kontaktējamies ar daudziem cilvēkiem ik dienu. Man ir gandarījums, ka aizstāvēju savu godu un cieņu, un tiesa atzina, ka Šlesera kungs ar saviem paziņojumiem to ir aizskāris. Slikti vienīgi, ka vīrietim nepietiek drosmes un spēka atvainoties, tāpat ka tam vajadzīgi vairāk nekā trīs gadi tiesvedībā.

– Kompensācijas apmērs segs advokāta tēriņus?

– Summa ir līdzīga tai, cik man šī tiesvedība maksāja, nosedzu savus izdevumus. Mērķis nebija nopelnīt, bet parādīt, ka gods un cieņa ir vērtība, taču būtībā to nevar izmērīt naudā.

– Vērtējot Valsts kancelejas darbību, secinājāt, ka Eiropas Savienības fondu aktivitātes valsts pārvaldes administratīvās kapacitātes stiprināšanā vairāk orientētas uz finansējuma apguvi nekā uz pārvaldes darba efektivitāti un pakalpojumu pieejamību. Kam īsti iztērēti 6,3 no plānotajiem 12 miljoniem? Kāds taustāms labums no tiem?

– Šie secinājumi balstīti uz to, ka apstiprinātajos projektos mēs neredzam, ka būtu veikta analīze un aprēķināts, kāds ieguvums būs pēc līdzekļu iztērēšanas, ieviešot kādas izmaiņas, jaunas informācijas, kvalitātes vadības sistēmas, darbinieku zināšanu pilnveides. Nav grūti iztērēt līdzekļus tehniskā palīdzībā, bet svarīgi apzināties, kādu efektu tie dod valsts pārvaldē, kā ietaupīsies līdzekļi tāpēc, ka cilvēki patērēs mazāk laika kādām darbībām, pateicoties jauniegūtajām zināšanām vai informācijas sistēmām, kas valsts pārvaldi padarīs lētāku vai kvalitatīvāku. Šādā veidā līdzekļu ieguldījums valsts pārvaldes efektivitātē nav vērtēts, nav arī definēti konkrēti sasniedzami rezultāti. Piemēram, paredzēts ieviest vienotu personāla vadības informācijas sistēmu ar mērķi izveidot vienotu personāla vadību, bet pirms tam vispār valsts pārvaldē nav izstrādāta ne stratēģija, ne metodika, kā valsts pārvaldes personāls tiek vadīts, nav vienotas procedūras, lai visās valsts iestādēs tas notiktu līdzīgi.

– Vai nevajadzētu vispirms būt arī šīm daudzinātajām strukturālajām reformām un tad celt «administratīvo kapacitāti»?

– Tas tieši ir viens no revīzijas pamata secinājumiem. Vienlaikus ir izveidotas darba grupas, paredzēts ES struktūrfondu atbalsts dažādiem pētījumiem un palīdzībai funkcionālo auditu veikšanai, vienlaikus līdzekļi tiek tērēti, lai veiktu strukturālās reformas.

– Pērn gada nogalē arī pašvaldībām avansā izmaksāja vairāk nekā miljonu latu «administratīvās kapacitātes celšanai»? Vai «administratīvās kapacitātes celšana» jau nebūs folklorizējies jēdziens tāpat kā «strukturālās reformas», apzīmējot ko tādu, par ko daudz runā, bet kas netiek sasniegts?

– Tur var bezgalīgi runāt un ieguldīt līdzekļus. Rezultātā būs sarakstīti ļoti daudzi dažādi pētījumi, apmācīti darbinieki. Esmu tikusies ar vairākām kontraktētajām pētnieku grupām, kas strādā Valsts kancelejas projektos, taču speciālisti var iedot konkrētu informāciju, izanalizēt kādus statistikas datus, bet neviena pētnieku grupa nevar valsts pārvaldes, ierēdņu, politiķu vietā veidot politiku.

– No jūsu revīzijas faktiem uzmanību pievērsa tas, ka Iekšlietu ministrijas (IeM) sistēmas dienestos strādā vairāk nekā 4000 amatpersonu bez atbilstošas dienesta izglītības, no tām visvairāk Valsts policijā – vairāk nekā 2400 amatpersonu. Ar ko tas draud?

– Te atklājas vairāku lietu nesakārtotība. No vienas puses, amatpersonām tiek prasīta atbilstoša izglītība, kvalifikācija, vienlaikus daudzi cilvēki tiek pieņemti darbā bez tās. Tas liecina par attieksmi pret cilvēku profesionalitāti. No otras puses, 2400 cilvēku ir bez atbilstoša izglītības dokumenta, bet IeM izveidotajā izglītības sistēmā nav tādu mācību programmu, kas cilvēkiem ar pieredzi ļautu kādā speciālā apmācības programmā iegūt izglītības dokumentu.

Te parādās vadītāja izpratne par to, kā panākt maksimāli kvalitatīvu darba rezultātu, un tas, pirmkārt, ir atkarīgs no tā, kādi ir darbinieki. Policijai ir ļoti svarīga sabiedrības uzticība, tāpēc tās struktūru profesionalitāte ir ļoti būtiska. Plašāk raugoties, arī strukturālo reformu un konsolidācijas kontekstā, – tāpēc jau ir svarīgi saprast, kurp valsts dodas, izanalizēt katru no jomām, lai tā varētu attīstīties, profesionāli strādāt, sasniegt kvalitatīvu rezultātu. Žēl, ka līdz šim tas netiek nekur tādā veidā darīts, ir tikai matemātiska pieeja, nav attieksmes ar izpratni, kādu īsti vēlamies redzēt policiju un kas tai ir nepieciešams.

– Vienotības Jūrmalas nodaļa VK adresējusi vēstuli ar informāciju par to, kā pašvaldības uzņēmumos darbā iekārtoti domnieku radi un speciālas, labi atalgotas darba vietas radītas viņiem, augsti apmaksāti amati piešķirti valdošās koalīcijas stutēm. Uzskaitījums ir visai iespaidīgs. Nav pamata ķerties klāt?

– Esam uzsākuši revīziju Jūrmalas pašvaldībā par to, kā Jūrmala pārvalda savas kapitālsabiedrības. Vērtēsim arī pašas pašvaldības darbību, kādā tiek doti uzdevumi kapitālsabiedrībām, veidotas valdes, apstiprināti amatos cilvēki, vai ir profesionalitātes kritēriji, vai tiek veikta atlase un analīze, cik pamatoti ir vadības lēmumi. Šīs revīzijas ietvaros izvērtēsim arī Jūrmalas deputātu iesniegumu.

– Ja tur nav klaju likuma pārkāpumu, bet ir neētiska vai nihilistiska rīcība, vai tiks ņemti vērā jūsu ieteikumi, ja tie būs ieteikumu formā?

– Nevaru vēl pateikt, kādi būs secinājumi, jo revīzija tikko sākusies. Iepriekš veicot revīzijas Latvijas Valsts mežos un citās kapitālsabiedrībās, devām konkrētus ieteikumus likumdošanas izmaiņām par profesionalitātes kritērijiem tolaik vēl kapitālsabiedrību padomju pārstāvjiem, atlases procedūras caurskatāmību. Sliktākais nav tas, ka radinieki nokļūst amatos, bet, ja tur nokļūst cilvēki, kas nav amatam atbilstoši.

– Redzat iespēju veikt revīziju Ekonomikas ministrijā (EM) pēc Latvijas Tranzīta biznesa asociācijas iesnieguma par tās īstenoto vēja enerģijas kvotu sadali?

– Joprojām vērtējam šo iesniegumu. Iespējams, ka vienai revidentu grupai, kura, kad būs pabeigusi saimnieciskā gada pārskatu šā gada jūlijā, atbrīvosies laiks uz pāris mēnešiem, un viņi varētu veikt šādu revīziju. Mēs apsveram, vai tā varētu būt revīzija ne tikai par vēja kvotām, bet plašāk – par alternatīvās enerģētikas politiku.

– Jūs arī devāt savu vērtējumu EM vīzijai par valsts kapitālsabiedrību atdeves palielināšanu, ko Saeimas komisija un arī jūs kritizēja par konkrētības trūkumu.

– Veicot 2009. gada pārskata revīziju, devām savus ieteikumus Ministru kabinetam par to, kā jāizveido vienota politika kapitālsabiedrību pārvaldībai, to atdeves rādītājiem. Saeima uzdeva valdībai izstrādāt šos atdeves rādītājus. Tā bija mūsu iniciatīva.

Nav normāli, ka jūs atverat gada pārskatus un redzat vairāk nekā divu miljardu latu vērtībā valstij piederošus aktīvus, bet jums nav pilnīgi nekādas informācijas par to, ko tie aktīvi dod, kā tie tiek izmantoti. Neeksistē nekāda politika, kā valsts pārvalda savus aktīvus, kapitālsabiedrības, nav konkrētu uzdevumu, kas tām jāsasniedz. Nav arī tāda politika, kas pateiktu, kuras kapitālsabiedrības mums ir svarīgas tāpēc, ka no tām gūstam lielu atdevi, papildu ienākumus budžetā kādu citu politiku, sociāli nozīmīgu programmu finansēšanai, kā tas skar biznesu, kāpēc svarīgi to vai citu jomu saglabāt valsts rokās, kādu politiku kapitālsabiedrībās realizējam, lai iedzīvotājiem, biznesam nebūtu papildu sloga.

– Kā no šā viedokļa vērtējat Latvenergo jauno tarifu plānu, būtībā – paaugstinājumu? No vienas puses, gūstot papildu peļņu, var varbūt finansēt šīs sociāli būtiskās programmas, no otras puses, tas ir reāls slogs uzņēmējiem, mājsaimniecībām.

– Šis piemērs labi demonstrē, ka valstij, akcionāram, šajā gadījumā – EM, nav vispār redzējuma par to, kā pārvaldīt savu kapitālsabiedrību. Ja būtu izpratne, redzējums, kāda ir Latvenergo loma mūsu ekonomikā, tautsaimniecībā, būtu arī skaidra, izprotama, politika, kā pašam uzņēmumam jāattīstās, cik nepieciešams investēt, cik tas ir nozīmīgs visai tautsaimniecībai, mājsaimniecībām, biznesam, – izejot no tā, būtu saprotama arī tarifu politika. Tā kā tādas politikas nav, tad būtībā pati kapitālsabiedrība nosaka savu politiku, dod savus aprēķinus par nepieciešamajiem ienākumiem, pamatojumu tarifiem, bet tam vajadzētu sākties ar akcionāru uzstādījumu un redzējumu par to, kāda kapitālsabiedrība ir vajadzīga.

– Vienlaikus tiek runāts par kapitālsabiedrību pārdošanu – Lattelekom un LMT valsts daļām? Varbūt arī Latvijas pastu, kas strādā ar zaudējumiem, un kura privatizācija esot iespējama pēc 2013. gada?

– Nedrīkst pateikt pēkšņi, ka pārdosim kādu kapitālsabiedrību. Vispirms jābūt analīzei, politikai, kuras kapitālsabiedrības un kāpēc ir svarīgi saglabāt valsts īpašumā un kuras ne, kādi ieguvumi vai zaudējumi ir katrā gadījumā. Protams, ieguvumiem jābūt lielākiem nekā zaudējumiem. Nevar lemt par konkrētu kapitālsabiedrību vai to daļu pārdošanu, pirms nav izvērtēta kopējā politika saistībā ar katru nozari visas ekonomikas un valsts pārvaldes kontekstā, šo lēmumu ietekmi uz visu ekonomiku.

– Vai ejam ārā no krīzes un uz stabiliem pamatiem? Ko varam secināt, raugoties uz budžetu, ražošanu, eksportu, banku darbību un kādiem citiem rādītājiem?

– Es vispār neredzu virzienu, uz kurieni ejam, tas nav pateikts. Man šķiet, ka mēs dreifējam kā kuģis, kam nav kapteiņa, ir varbūt viena grupa, kas darbojas mašīntelpā, viena – stūrmaņa telpā, bet kuģim nav kapteiņa, konkrēta, definēta virziena, kurp mēs dodamies, kāds ir kurss, ko mēs vēlamies sasniegt. Tas ir valdības kopīgs darbs premjera vadībā.

– Ekonomikas ministrs Artis Kampars 2012. gada budžeta konsolidāciju redz pamatā uz sociālā budžeta reformas rēķina, bet ne veselībai, izglītībai, turklāt piedāvā samazināt sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tas ir reāli? Kā vispār lielās līnijās redzat budžeta konsolidācijas iespēju?

– Varbūt jābūt būtiskam nodokļu samazinājumam, kas dod stimulu biznesam, bet nezinu, vai ir rēķināts, ko nozīmētu budžeta ienākumu daļā sociālās apdrošināšanas iemaksu samazināšana, vai pietiks resursu pensijām un citiem sociālajiem izdevumiem.

Uzskatu, ka saruna jāsāk nevis ar to, kam atņemt, bet – ko darīt, kas un kā jādara, kas jādara savādāk? Nepārtraukti koncentrējoties tikai uz vienas dienas lēmumiem, kā konkrēto summu savākt, nerodas attīstības virziens, tāpēc arī dreifējam. Statistikas pārvaldes informācija par 2009. gadu rādīja, ka 37% mājsaimniecību iztiek no pabalstiem, tas ir šausmīgs rādītājs! Domāju, ka 2010. gadā situācija ir bijusi vēl sliktāka. Bet, ja pamatdiskusija ir par to, kam atkal atņemt naudu, tas ir ritenis braukšanai uz leju.