Ekskluzīvi: intervija ar Krievijas "spiegu" Dmitriju Jermolajevu
Lai lasītājus tuvāk iepazīstinātu ar "īstu spiegu", Neatkarīgā nointervēja žurnālistu Dmitriju Jermolajevu, kas patlaban dzīvo un strādā Maskavā.
– Atgādiniet, lūdzu, lasītājiem, kādā veidā kļuvāt par "krievu spiegu".
– Nostrādāju Krievijas vēstniecībā Latvijā man noteikto laika posmu – no 2002. gada janvāra līdz 2005. gada janvārim. Nostrādāju šo laiku bez jebkādiem aizrādījumiem. 2005. gada maijā, kad es Krievijas rūpnieku un uzņēmēju delegācijas sastāvā gatavojos izbraukt uz Latviju, lai kopā ar visiem dibinātu ekonomisko fondu, man bez paskaidrojumiem vīzu atteica. 2008. gadā, kad vēlējos doties uz Latviju, lai atspoguļotu Baltijas jūras valstu padomes pasākumus, kas notiek Rīgā, vīzu man izsniedza. Pēc tam, kad jau varēju mierīgi braukt uz Latviju, man piezvanīja no vēstniecības un pieprasīja atdot vīzu, lai to anulētu: tā esot izdota "tehniskas kļūdas" dēļ, jo es esot iekļauts melnajā sarakstā. 2010. gadā SAB vadītājs Jānis Kažociņš mani pasludināja par "spiegu".
– Varbūt tā arī ir? SAB taču jūs dēvē par ārējās izlūkošanas virsnieku.
– Nekad neesmu bijis un arī tagad neesmu nekāds ārējās izlūkošanas virsnieks. Vai tiešām jūs domājat, ka ārējās izlūkošanas virsniekam kāds ļautu tā kritizēt Krievijas varas pārstāvjus?
– SAB norāda uz jums kā uz cilvēku, kurš veido negatīvu publicitāti tām Krievijas administrācijas amatpersonām, kas iestājas par pragmatisku attiecību veidošanu ar Latviju. Runa ir par Prihodjko.
– Esmu uzrakstījis daudzus kritiskus rakstus, kuri vērsti pret Prihodjko, un tie, parakstīti ar manu vārdu, tika publicēti federālajā nedēļas izdevumā Rossijskije vesti, kur esmu galvenā redaktora vietnieks, kā arī informatīvajā aģentūrā Regnum, ar ko sadarbojos. Man gan nav skaidrs, kāpēc kritika, ko krievu žurnālists vērsis pret krievu politiķi, rada draudus Latvijas drošībai, savukārt SAB to kvalificē kā "spiegošanu"?
– Tas vēl nav viss. SAB skaidri paziņo, ka tieši jūs esat tā persona, kas pērnā gada augustā organizēja piketu par Dudajeva ielas pārdēvēšanu un – kā par nelaimi – tieši tajā brīdī, kad Rīgā ieradās toreizējais Maskavas mērs Lužkovs.
– Es neesmu šā piketa organizators vai iedvesmotājs. To organizēja Aleksandra Turčaņinova, biedrības par Dudajeva ielas pārdēvēšanu dibinātāja. Viņa pati dzīvo Dudajeva ielā. Ar Aleksandru mani saista deviņus gadus ilga draudzība: kad strādāju Rīgā, mēs Kleistu ielā nodarbojāmies ar zirgu jāšanas sportu. Dažus pēdējos mēnešus Aleksandra ir izdevuma Rossijskije vesti korespondente Latvijā. Dīvaini, ka SAB no šīs draudzības uztaisīja tik tālejošus secinājumus...
– Kā jūs domājat, kāpēc SAB nodarbojas ar tik svarīgiem jautājumiem kā, piemēram, nožēlojams desmit cilvēku pikets par Dudajeva ielas pārdēvēšanu?
– Man ir sajūta, ka SAB vadītājs Jānis Kažociņš acīm redzami neadekvāti attiecas pret mani, visu laiku mēģinādams izdomāt kaut kādus manas "spiegošanas darbības" pierādījumus. Starp citu, Uldis Dzenītis sakarā ar SAB piecpadsmitgadi, sniedzot interviju jūsu laikrakstam Neatkarīgā, ļoti jauki ieknieba Kažociņam, sacīdams: "Neuzskatu par vajadzīgu taisīt Jermolajevam reklāmu, kas neatbilst viņa darbības mērogiem.