Protestus sola rīkot arī turpmāk, oktobrī gatavi pieprasīt Saeimas atlaišanu

«Akcijām ir jābūt daudzskaitlīgām, un argumenti, ka tās notiek darba laikā vai skolēnu brīvlaikā, nevar būt šķērslis. Kamēr visi, kas ir palikuši Latvijā, nepiedalīsies, neko neizdosies panākt,» ir pārliecināts Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Pēteris Krīgers.

Viņš bija viens no tiem, kurš ceturtdien protesta akcijas ietvaros par Latvenergo tarifu paaugstināšanu tikās ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru. Valsts pirmā persona solīja pārrunāt jautājumu ar premjeru Valdi Dombrovski (Vienotība), ekonomikas ministru Arti Kamparu (Vienotība) un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju. Tāpat prezidents iedzīvotāju rezolūciju, kurā pieprasa apturēt jauno tarifu stāšanos spēkā, nosūtīs arī tiesībsargam un Valsts kontrolei, pēdējai lūdzot izvērtēt elektroenerģijas tarifu celšanas metodiku un procedūras, kā arī tarifu izvērtēšanas sistēmas lietderīguma pamatojamību.

«Secinājums pēc šīs tikšanās ir tāds, ka 1. aprīlī tarifus nepazeminās. Kas ir izdarīts, tas ir izdarīts. Vēl ir jāiet tāls un grūts ceļš, un ietekmīgākais būtu masu protesti, kuri pieprasa rēķināties ar iedzīvotāju interesēm, jo cilvēki kā vienmēr pie mums ir disciplinēti. Domāju, ka pēc protesta nekas nemainīsies,» Neatkarīgajai spiests atzīt P. Krīgers.

Arī Latvijas autopārvadātāju nacionālās asociācijas izpilddirektors Oskars Juhnevičs ir pārliecināts, ka vairāku simtu kravas mašīnu brauciens iepretim Rīgas pilij būs palicis nesadzirdēts. «Valstī nav sakārtota ceļu infrastruktūra. Tā Latvijas pierobežā ir tikai sešas autostāvvietas, kas ir domātas smagajām mašīnām. Ceļi nav tādā kvalitātē, lai varētu izpildīt darbu.

Piemēram, pārvadātājs, kurš izbrauc no Rīgas uz Daugavpili, pavisam var strādāt astoņas stundas. Viņam sanāk, ka darba laiks beidzas Ogrē, jo vidējais ātrums smagajām mašīnām ir 40 līdz 50 kilometri, Eiropā tas ir 70 līdz 80 kilometri. No mums prasa, lai ievērojam Eiropas normas, kur ir pavisam cita ceļu infrastruktūra,» apgalvo O. Juhnevičs. Viņš norāda, ka Latvija ir nevienlīdzīgā situācijā, salīdzinot, piemēram, ar Lietuvu. «Daudzi uzņēmēji īpaši pierobežā dzīvojošie, reģistrē uzņēmumu Lietuvā, jo tur tehniskā apskate jāiet reizi divos gados un ceļu nodoklis nav jāmaksā,» norāda autopārvadātāju asociācijas pārstāvis.

Vienīgais, ko saistībā ar autoceļu infrastruktūru šonedēļ publiski paziņojas satiksmes ministrs Uldis Augulis (ZZS), bija atskaite parlamentam. Autoceļu atjaunošanā valsts esot parādā četrus miljardus latu, taču šādas investīcijas neesot iespējamas. «Protams, ceļu un tiltu stāvoklis ir viens no Satiksmes ministrijas rūpju bērniem, un es kā jebkurš ceļu lietotājs redzu stāvokli uz mūsu šosejām un autoceļiem. Diemžēl situācija nav radusies vienā dienā un vienā mēnesī, un pat ne piecos mēnešos. Un tagad mēs plūcam augļus nepārdomātai stratēģiskai politikai, kas izpaudās, piemēram, likvidējot Autoceļu fondu vai negarantējot ceļu uzturēšanai pietiekamus resursus laikā, kad budžeta situācija nebija tik sarežģīta, kā tas ir,» uzskata U. Augulis. Kā risinājumu viņš redz Autoceļu fonda atjaunošanu.

Lai arī iepriekš tika prognozēta vērienīga iedzīvotāju aktivitāte 24. marta protestu akcijās, tā tomēr nebija liela. Sākotnēji tika gaidīts lielāks protestētāju skaits, bet, pēc Neatkarīgās novērojumiem, tajā piedalījās vien simti, nesasniedzot tūkstoti. Kārtību sargājošo iestāžu darbinieku pārstāvniecība bija vērienīga. Daži piketētāji novērojuši, ka kārtības uzturētāji veidojuši lielu daļu no kopējās protestētāju masas.

«Godmani tiesāt!», «Īrija nav mūsu mājas, bet Dombrovskim tas pie kājas!» bija rakstīts uz plakātiem. Atšķirībā no iepriekšējiem protestiem, kad satrakojies pūlis 2009. gada 13. janvārī ar bruģi izsita vairākus Saeimas logus, vakar iedzīvotāji bija noskaņoti miermīlīgāk. Daži jokoja – bruģis ir iesalis, un vienīgais, ar ko var iesviest parlamentam, ir suņu kakas.

Kā zīmīgākais protestētāju atmiņā paliks arodbiedrības pārstāvju un piketētāju uzstāšanās uz nelielās skatuves. Sanākušie, bruņojušies ar plakātiem un taurēm, ik pa laikam diskutēja un strīdējās savā starpā. Katram ir savs redzējums, kā pareizāk vajadzētu vadīt valsti un kur būtu jāsūta valdība un deputāti. Paralēli notika arī parakstu vākšana pret Latvenergo tarifu paaugstināšanu. Neatkarīgā novēroja, ka ne visi aptaujātie zināja, par ko tieši ir parakstījušies.

Pēc tam, kad runas pie Rīgas pils bija pateiktas, protestētāji devās uz Saeimu, kur pēc neilga laika pie piketētājiem iznāca Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (Vienotība), kuras mēģinājums runāt ar atnākušajiem beidzās neveiksmīgi. Saniknotais pūlis parlamenta spīkeri neklausījās, kā arī neļāva neko pateikt. Pēc S. Āboltiņas neveiksmīgās komunikācijas protestētāji sāka izkliegt: «Neticam! Neticam!»

P. Krīgers neslēpj, ka arodbiedrību iekšienē jau ilgāku laiku notiek diskusija par Saeimas atlaišanu un kā viens no ticamākajiem brīžiem tās atbrīvošanas pieprasīšanai tiek minēts oktobris. «Tie pilieni krājas, un šis ir viens no piemēriem, kas norāda, ka situācija nav normāla. Pašlaik viss ir otrādi. Valdība diktē Saeimai, kādi likumi, kādi grozījumi ir jāveic. Līdz šim neviena akcija īpašus rezultātus nav sasniegusi. Tagad gaidīsim līdz oktobrim, kad varēs pieprasīt Saeimas atlaišanu, jo tagad vēl tā skaitās jaunievēlēta un to nevar aiztikt. Pēc tam varēsim prasīt referendumu par Saeimas atlaišanu,» atklāj P. Krīgers.

***

KO SAGAIDĀT NO PROTESTA? VAI TAM IR JĒGA?

Helēna, 66 gadi, pensionāre:

– Jau cerēju, ka ar ievēlēto Saeimu būs labāka dzīve, tomēr redzu, ka viss palicis vecajās vietās. Tie paši zagļi, tie paši tarifu kāpumi, tās pašas mazās pensijas, tas pats valsts vadīšanas stils. No šodienas es neko negaidu, jo būs tā pati vecā tautas ignorēšana, ar kuru mēs jau esam saskārušies iepriekš. Cerēju, ka ieraudzīsim vismaz prezidentu vai premjeru, bet šķiet, ka to var negaidīt. Tikko parakstījos pret Latvenergo elektroenerģijas tarifu celšanu. Kādi līdzekļi ir mūsu rokās, ar tādiem arī jācīnās.

Ingus Mažeckis, 45 gadi, celtnieks:

– Esmu atnācis, lai piedalītos kopējā protestā pret valdību. Tā ir neapmierinātība ne tikai ar elektroenerģijas tarifu celšanu, bet arī ar visu pārējo – augstajām degvielas cenām, bezdarbu un niecīgajām algām. Šodien esmu mērojis ceļu no Ogres un stāvēšu šeit, cik vajadzēs. Un tomēr – domāju, ka jēgas no tā nebūs nekādas, jo viss norit pārāk mierīgi. Vajag tā kā Francijā vai Grieķijā, kad savācas simtiem tūkstošu piketētāju un streikotāju un tādā veidā reāli paralizē visu pilsētas dzīvi. Tur vairākas dienas nekursē nedz vilcieni, nedz arī tramvaji un metro. Tikai tā kāds var sadzirdēt.

Ādolfs Rubiķis, pensionārs:

– Šodien atnācu, lai solidarizētos ar pārējiem. Es vairs neticu, ka kaut kas mainīsies un ka valdība mūs uzklausīs. Bet problēma ir cita – man ļoti liels kauns par mūsu tautu, jo neesam spējīgi darīt galu zagļu sistēmai. Diemžēl šodien kārtējo reizi tikai parunāsim, cik viss slikti, un aiziesim pa mājām. Bet paša svarīgākā – rīcības, nebūs.

Edgars Caune, 27 gadi, students:

– Biju 13. janvāra piketā un atnācu arī šodien. Manuprāt, ikviena pilsoņa pienākums ir nākt uz šādiem pasākumiem. Latviju no pagrimuma un krīzes tādā veidā nav iespējams izglābt, tomēr atgādināt par mūsu eksistenci un esamību politiķiem vajag. Lai arī šodien nācās divas stundas braukt no Cēsīm, esmu apmierināts, ka šeit esmu.

Sandis Krūmiņš, 18 gadi, skolnieks:

– Lai arī piketi man nepatīk, tomēr nolēmām ar draugiem atnākt un pavērot šeit notiekošo. Vai kaut kas mainīsies? Ļoti šaubos. Mēs taču visi zinām, kā parasti beidzas protesti. Izbrīna tikai tas, ka cilvēku ļoti maz. Lai kaut ko mainītu, vajag lielāku protestējošo daudzumu. Jau šobrīd mani draugi aizbraukuši dzīvot uz Norvēģiju un Īriju. Zinu vairākus cilvēkus, kuri tuvākajā laikā brauks prom. Un šai tendencei nav gala. Ja tā viss turpināsies, tad drīz vairāk paziņu būs ārzemēs nekā šeit uz vietas. Lai arī vēl mācos 12. klasē, jau šobrīd pats interesējos par turpmākajām mācībām kādā citā Eiropas valstī. Mani māc bažas, ka šeit nevarēšu sevi pilnībā realizēt.