Dzintars un Parādnieks: mūsu svars pieaugs, ar mums runās citādi

Neatkarīgās redakcijā viesojās Saeimas deputāti Raivis Dzintars un Imants Parādnieks (abi VL!-TB/LNNK). Piedāvājam laikraksta komentētāju sarunu ar politiķiem.

– Esat jauns spēks parlamentā. Kā tur jūtaties?

Raivis Dzintars: – Trakākās bija pirmās nedēļas. Līdz ievēlēšanai Saeimā es jau desmit gadu esmu mēģinājis darboties publiskajā telpā – sākumā mēs bijām domubiedru grupa, pēc tam nevalstiska organizācija, kā politiska partija, kā ārpusparlamenta partija. Katra publicitāte bija zelta vērta, jo tādā veidā varēju uzrunāt cilvēkus un stāstīt par savām vērtībām. Savukārt pirmās nedēļas pēc ievēlēšanas bija tādas, ka no kājām gāza fizisks nogurums: gribējās teikt – dodiet mums atelpu! Mazliet pārsteidza ievēlēto VL! biedru proporcijas attiecībā pret tēvzemiešiem. Pēc divām nedēļām bijām jau apraduši, sākām iepazīt darba vidi. Pēc pāris mēnešiem sapratām: ja deputāts vēlas godprātīgi strādāt, to iespējams darīt melnās miesās. Ja nav vēlēšanās pildīt deputāta pienākumus, tad var arī nebraukt uz reģionu, no kura tu esi ievēlēts, var netikties ar vēlētājiem, var nerunāt ar ekspertiem, lai dziļāk izprastu tos jautājumus, kas izskatāmi komisijās vai plenārsēdēs. Tad var tikai ierasties Saeimā uz pāris stundām, lai paspaidītu pogas.

Imants Parādnieks: – Jau pirmajā reizē ieejot parlamentā, bija skaidrs, ka tā vide mums ir neierasta, tā mēģina ievilkt kā dūksnājs. Viens otrs gan ir izteicies asāk, proti, Saeima esot miskaste. Tikai – kas gan to miskasti ir radījis? Svarīgi ir tas, lai mēs spētu saglabāt savu vidi, un tad jau mūsu stāja arī saglabāsies. Esam jau novērojuši, kā mainās dažs labs kolēģis citās frakcijās.

R. Dz.: – Mūsu frakcijas vadītājs Einars Cilinskis reiz teica mūsu partijas biedriem: ja jūs pamanāt, ka mēs sākam pārāk labi iezīmēties parlamenta vidē, celiet trauksmi. Jo mēs paši varam arī nemanīt, ka sākam līdzināties ne tiem labākajiem piemēriem. Negribam, lai Saeimas vide mums ir vienīgā. Tāpēc otrdienu vakaros mēs sanākam kopā, runājam, sveču gaismā un ģitāras pavadījumā dziedam latviešu dziesmas.

– Nacionālais romantisms? Emociju trūkums ikdienā?

R. Dz.: – Viesturs Dūle savā raidījumā izteicās, ka emociju tiešām ir par maz, jo mēs parasti cenšamies racionāli un sausi izrēķināt, kāds būs rezultāts tādai un tādai darbībai, veidojam darba grupas un tamlīdzīgi. Taču es domāju, ka, ar emocijām palūkojoties uz racionālām problēmām, nereti var atrast daudz labāku risinājumu, nekā tās izvērtējot tikai vēsi un pragmatiski.

– Vai jūs šādā veidā sevi distancējat no saviem vecākajiem partneriem – tēvzemiešiem?

I. P.: – Protams, ne. Mūsu brīvības romantisms ļoti labi saskan ar tēvzemiešu ideāliem. Mēs strādājam kopā, viņi ir integrējušies un pieņēmuši par labu esam to vidi, kuru piedāvājam.

– Ir gan dzirdēts viedoklis, ka jūs nerēķināties ar tēvzemiešu politisko pieredzi, kaut arī paši vēl īsti neesat apguvuši konkrētās politiskās vides noteikumus.

R. Dz.: – Tā nav. Ne velti mēs par frakcijas vecāko konsultantu pieņēmām Māri Grīnblatu, ņemot vērā viņa lielo politisko pieredzi. Tāpat arī Dzintara Rasnača un Gaida Bērziņa juridiskās zināšanas ir ļoti nozīmīgas, un tās izmantojam, strādājot ar ikvienu likumprojektu.

– Kā viens no iemesliem, kāpēc netikāt uzņemti koalīcijā, tika minētas jūsu ambīcijas.

I. P.: – Nu, beidziet. Visu laiku tika meklēts iegansts, lai mūs tur neuzņemtu. Mēs bijām nevēlami. Visiem bija skaidrs, ka mēs vienkārši neļautu notikt tām lietām, kas kuluāros tika izspriestas. Nesen tikos ar Jāni Reiru (Vienotība), lai runātu par budžeta komisijas lietām, kas, manuprāt, būtu ātri atrisināmas. Un tad Reirs man pateica: "Imant, tu laikam nesaproti, uz kurieni esi atnācis." Manuprāt, daudzi nesaprot, kāpēc mēs esam atnākuši, un uzskata, ka ar mums varēs izrīkoties, kā vien patīk.

– Kas, jūsuprāt, bija tie spēki, kuri ar "čečenu naudu" mēģināja jūs kompromitēt tūdaļ pēc vēlēšanām? R. Dz.: – Izmantošu izslēgšanas metodi. Mūsuprāt, Mūrniece (Linda Mūrniece, iekšlietu ministre – E. V.) nemēģināja mūs kompromitēt, jo noreaģēja jau uz izskanējušu faktu. Varu izteikt vien pieņēmumus. Vienotības iekšienē ir dažādi strāvojumi – daži no tiem ir mums draudzīgi, daži ne. Tie, kuriem mēs šķietam nevēlami, mūsuprāt, šo lietu izcēla publiskai apskatei.

– Vai tas nozīmē, ka publiskajā telpā jūs esat bijuši pietiekami godīgi, apgalvojot, ka ar Latvijas čečenu līderi Bislanu Abdulmuslimovu jūs satikāties, lai tikai runātu? Proti, finansiāla iemesla šīm sarunām nebija?

R. Dz.: – Protams, nebija. Jau pirms vēlēšanām mūs brīdināja, ka par mums mērķtiecīgi tiek vākts kompromats. Ar Bislanu mēs tikāmies ne vienreiz vien. Es nesaprotu, vai drīkst runāt tikai ar tādiem cilvēkiem, kuri ir ideoloģiski līdzīgi? Vai, stāvot Saeimas ēdnīcas rindā, jāpalaiž kāds pa priekšu, lai es nestāvētu tūdaļ aiz Andra Šķēles?

I. P.: – Ar Bislanu es tikos pavisam nesen, nu jau kā politiķis. Bet pirms tam viņš bija klients mūsu kamīnu salonā, es viņam esmu kamīnu taisījis. Publiski viņu savulaik pasniedza kā tādu briesmoni, manī radās interese: vai tiešām viņš tik briesmīgs? Satikāmies, aprunājāmies – par plāniem, kādi viņam un viņa kolēģiem ir kā uzņēmējiem, par to, kā uzlabot uzņēmējdarbības vidi Latvijā. Ja es tiekos ar cilvēkiem no brīvas gribas, tad, domāju, man nav jābaidās un jāslapstās pa stūriem.

– Vai sveicināties ar Saskaņas centra deputātiem?

R. Dz.: – Ar dažiem. Nu, nav klaja kašķīguma. Nav tā, ka es ignorētu kāda deputāta sveicienam pastieptu roku.

– Vai Kravcovs jūs sveicina?

R. Dz.: – Nē. Es domāju, ka viņš neprot.

– Atgriezīsimies pie valdības veidošanas laikposma. Vai jūs nožēlojat to, ka neesat koalīcijā?

R. Dz.: – Diez vai ir vērts kaut ko nožēlot un zīlēt: kas būtu, ja būtu... Iespējams, ka tajā vietā, kur esam, mēs vislabāk varam veikt savu misiju. Latvijas iedzīvotāju vidū uzskati par nacionālajiem jautājumiem var būt atšķirīgi, taču mēs pārstāvam tieši to vēlētāju uzskatus, kas mūs ievēlēja. Problēma ir tā, ka par šīs gribas aizstāvjiem uzdevās ļoti daudzi, taču, iesniedzot priekšlikumus, skaidri var redzēt, kas ir kas. Kāpēc, piemēram, lielākā daļa Vienotības deputātu nenobalsoja par pretdiskriminācijas pasākumiem attiecībā uz krievu valodas nepratējiem, pieņemot viņus darbā? Dažos jautājumos panākam pozitīvu balsojumu, piemēram, par dubultpilsonību, par finansējuma piešķiršanu nacionālo partizānu, karavīru, represēto organizācijām. Taču ir daudz jautājumu, piemēram, par Valsts valodas centra finansējumu, par Imigrācijas likumu, un par šiem jautājumiem Vienotība nebalso.

I. P.: – Budžeta komisijā tūlīt iesniegšu priekšlikumu par nodokļa likmes palielināšanu azartspēļu jomā – tieši spēļu automātiem un divreiz, jo tiem nodoklis nav palielināts kopš 2007. gada 1. janvāra. Valsts budžetā mēs tādējādi varam iegūt ap deviņiem miljoniem latu. Mēs ceram dabūt finanšu ministra atzinumu, tad šis likumprojekts nonāks Saeimā, un to var pieņemt steidzamības kārtībā. Tad redzēs, kā balsos Vienotība.

– Kāda ir jūsu versija, kāpēc Vienotība jūs neatbalsta?

R. Dz.: – Viens no iemesliem varētu būt tas, ka mēs esam konkurenti. Un konkurenti nav jāatbalsta neatkarīgi no tā, ko viņi piedāvā. Nebrīnīšos, ja pēc kāda laika viens otrs mūsu priekšlikums, ko Vienotība noraidījusi, mazliet izmainītā veidā parādīsies jau kā šīs partiju apvienības priekšlikums. Mēs nebūsim stūrgalvīgi un par tiem balsosim. Mums kādreiz pārmet: kāpēc jūs atbalstāt Šķēli? Bet kāpēc neatbalstīt, ja viņa priekšlikums ir loģisks un pieņemams?

– Kādas ir jūsu domas par kārtējo konsolidāciju? Jūsu domas par to, ka varētu samazināt bērnu pabalstus par godu

konsolidācijai?

I. P.: – Mūsu priekšlikums ir bērnu pabalstu jautājumu skatīt Budžeta komisijā, izveidojot demogrāfijas jautājumu apakškomisiju. Uz demogrāfijas jautājumiem jāskatās no budžeta viedokļa: ja mēs tikai lemjam par to, cik naudas mēs varam iztērēt, tas ir strupceļš, mums jādomā par to, kas notiks pēc desmit un divdesmit gadiem. Mūsu situācija ir katastrofāla.

– Ja valdošie aicina tautu savilkt jostas, kāpēc viņi paši tās nesavelk? Kur tad palikusi solidaritāte?

R. Dz.: – Saeimas deputāti ir jau savilkuši: ienākumi samazināti par aptuveni 200 latiem.

–Diez vai policists vai skolotājs, kas saņem 250 latu, izpratīs deputātu skumjas, no viņu 1200 latiem atņemot 200.

R. Dz.: – Nezinu, kā tas būtu, ja visi iestātos par to, ka ikvienam jāsaņem vienāda, piemēram, 300 latu alga. Domāju, ka ikvienam jāsaņem normāla alga par godīgi padarītu darbu.

– Es domāju: vai tas nav amorāli – pieprasīt savilkt jostas, kad tās jau līdz galējai robežai savilktas, pašiem pieprasītājiem tās nesavelkot nemaz.

I. P.: – Diez vai tas būtu pareizi: noteikt niecīgu algu tiem, kuri lemj par miljardu izlietojumu.

– Jūs ierosinājāt likumprojektu par to, ka jāatklāj masu mediju patiesie īpašnieki. Kam jums tas vajadzīgs? Vai tad īpašnieki nav zināmi? Tos var noskaidrot Uzņēmumu reģistra datubāzēs. Protams, mēs labprāt uzzinātu, piemēram, portāla pietiek.com patiesā labuma guvējus, bet šajā jautājumā jūsu likumprojekts nepalīdzēs.

R. Dz.: – Medijus dēvējot par ceturto varu, mēs tiešām gribētu zināt, kas ir šīs varas saimnieki. Par pirmajām trim tā kā viss skaidrs. Protams, ir kādas pelēkās zonas, kuras būs grūti atšifrēt. Bet mēs esam par atklātību jebkurā sfērā.

– Kāda jēga pieņemt likumu, kas nenoved nekur? Sanāk tāds tiesiskais nihilisms. Varbūt jūs baida Krievijas ietekme Latvijas mediju tirgū?

R. Dz.: – Mums ir piemērs ar laikrakstu Diena, kam vairākkārt mainījušies īpašnieki, un joprojām nav īsti skaidrs, kam tā pieder. Un nav arī skaidrs, kādu viedokli tas pauž.

– Ar to viedokli ir tā: to nevar nopirkt. Tas vai nu ir, vai nav. Tas ir vai nu tāds, vai citādāks. Tāpēc šie absolūtie stāsti par "nopirktajiem viedokļiem" ir pilnīgs absurds. Ja žurnālists kaut kādam viedoklim vai virzienam nepiekritīs, viņš nekādā gadījumā to nepaudīs. Neviens viņam nevarēs piespiest to darīt. Latvijā ir pietiekami liela viedokļu dažādība, lai žurnālists varētu atrast savai pārliecībai piemērotu mediju.

R. Dz.: – Pie mums vērsās viena sabiedriska organizācija ar šādu ierosinājumu – noskaidrot īpašniekus. Tā bija Žurnālistu asociācija. Domāju, ka tas nav nekas slikts.

– Nesen ASV pilsonis Aivars Slucis nāca ar ierosinājumu: pārtrauksim runāt krieviski. Es tam piekristu ar vienu nosacījumu: pārtrauksim runāt visās svešvalodās. Kāpēc no jūsu puses nav nekādas reakcijas uz to, ka jauno paaudzi pārņēmis pilnīgs anglicisms? Kur jūsu patriotisms?

R. Dz.: – Ja jūs piedalītos mūsu jauniešu pasākumos, jūs redzētu, ka nekāds anglicisms mūs nav pārņēmis. Bet starp krievu valodu un angļu valodu ir diezgan lielas atšķirības. Problēma ir tajā apstāklī, ka tik lielam procentam Latvijas iedzīvotāju krievu valoda ir vienīgā saziņas valoda.

I. P.: – Tas, uz ko aicina Slucis, kurš, starp citu, nekad nav bijis mūsu partijas, bet gan Vienotības biedrs, ir akcentēt latvisko vidi un latviešu valodu. Bet sanāk tā, ka sveštautieši ar vienas valodas zināšanām jūtas šeit komfortabli.

R. Dz.: – Manuprāt, Slucim aicinājumu vajadzēja formulēt tā: runā ar vietējiem krieviem latviski.

I. P.: – Vilis Vītols savā grāmatā pateica vairāk: nemācieties krievu valdu.

– Tas nav pareizi. Tā ir mūsu priekšrocība: zināt krievu valodu.

I. P.: – Protams. Bet latviskai Latvijai ir nepieciešams, lai katrs latvietis ar katru vietējo krievu runātu latviski.

– ...un dzīvotu pārangliskotā vidē.

R. Dz.: – Mēs varam nolikt sev priekšā vairākas glāzes ar indi un vienu glāzi ar tīru ūdeni. Vienam šķitīs, ka bīstamāka ir viena inde, otram – cita, un mēs varēsim ilgi diskutēt katrs par savu patiesību. Bet runa jau būs par ko citu: glāzei ar tīro ūdeni vienmēr jābūt pilnai, lai mums nevajadzētu izvēlēties jebkuru no indēm. Savukārt daudzi žurnālisti nemitīgi mēģina sabiedrībai iestāstīt, ka mēs, latvieši, neesam nekas, mūsu valoda nav nekas, ka mēs visi izmirsim, ka globālajā pasaulē mums nav nozīmes, ka Saeimā viens deputāts var mierīgi nezināt latviešu valodu un pārējie deputāti uz to mierīgi noskatās. Protams, ja šis tīrais ūdens iztukšojas, tad jau ir vienalga, kādu indi tu liesi sev iekšā.

– Kādas būs konsekvences ar jau pieminēto deputātu Valēriju Kravcovu?

R. Dz.: – Mēs iesniegsim grozījumus Kārtības rullī un lūkosimies, kā šo situāciju tālāk risināt. Nereti izskan, ka mēs esam šo latviski nerunājošo cilvēku mednieki, kas vēlas viņus spīdzināt un mocīt. Nevajag domāt, ka mēs tīksminājāmies, skatoties un klausoties, kā Kravcovs tur uz tribīnes mokās, boksterēdams latviski... Runa jau nav par Kravcovu kā vienu deputātu, runa ir par to, cik tālu esam nodzīvojušies: Saskaņas centrs iekļauj vēlēšanu sarakstā cilvēku, kurš neprot latviski, tas norāda, kāda ir politiķu attieksme pret valsti.

– Manuprāt, jūs patlaban esat nonākuši tādā pašā izstumto lomā, kādā bija PCTVL gadu gadiem. Diez vai jūs kādreiz nonāksiet varā.

R. Dz.: – Atļaušos nepiekrist. Tajā brīdī, kad pārtapām politiskā partijā, mums teica: labi, ja jūs savāksiet kādus divarpus procentus, un tur jūs arī paliksiet, jūs būsiet iekalti mūžīgā opozīcijā. Mūsu nacionālā pārliecība ir cieši saistīta ar desmitiem dažādu lietu: vai mēs braucam prom no Latvijas, vai paliekam, vai mēs cenšamies domāt par kopīgo labumu, vai par individuālo un tamlīdzīgi. Uzskatu, ka daudzi, kas balsoja par Vienotību, būtu balsojuši arī par Visu Latvijai!, bet viņi par mums nezināja. Mūsu reklāmas iespējas bija ļoti mazas.

– Es nedomāju elektorātu, es domāju par jūsu iespējām tikt valdībā. Diez vai ASV vēstniecība jelkad tam piekritīs...

R. Dz.: – Ja SC būtu astoņas balsis, diez vai kāds ar to runātu par iespējām tikt valdībā. Tajā brīdī, kad mūsu svars pieaugs, ar mums runās citādi.

– Vai prezidenta krēslā redzat Valdi Zatleru? Varbūt kādu citu cilvēku?

R. Dz.: – Ir iespējami labāki varianti.

– Vai Grūtupa kungs jums neder?

R. Dz.: – Grūtupa kungs jau rāda uz mūsu pusi. (Smejas). Patiesībā domāju, ka būs tas pats Zatlers. Taču prezidenta izvēle ir tāda liela pseidoproblēma. Patlaban esošā sistēma neatstās iespaidu nedz uz Valsts prezidenta ievēlēšanu, nedz uz viņa pilnvarām. Gribas tomēr sagaidīt laiku, kad būs tautas vēlēts prezidents, kas būs arī līderis un nācijas pašapziņas cēlājs. Zatlers tāds nav. Un tā nav Zatlera vaina. Ir lietas, kas cilvēkos ir iedzimtas. Un ir lietas, kuras apgūt nav iespējams.

– Vai esat aicināti piedalīties Āboltiņas veidotajā komisijā, kas vētīs prezidenta amata kandidātus?

I. P.: – Mēs pieklājīgi gaidām, kad mūs uzaicinās. Presē izskanējis, ka aicinās visu frakciju pārstāvjus. Pagaidām ir klusums.

– Agrāk vai vēlāk Saeimā nonāks jautājums par ebreju kompensācijām. Kāda būs jūsu nostāja šajā jautājumā?

R. Dz.: – Mēs esam pret rasismu jebkādā veidā. Ja vienai etniskai grupai tiek piešķirtas kādas priekšrocības, tas ir rasisms attiecībā pret citām etniskajām grupām.