Saruna ar Eiropas parlamenta deputāti Sandru Kalnieti (Pilsoniskā savienība, Vienotība) par Vienotības pārtapšanu vienotā partijā, sadarbību koalīcijā ar ZZS un Eiropas institūciju plāniem krīzes pārvarēšanu.
– Šo sestdien notiks Vienotības partijas Jaunais laiks (JL) kopsapulce, kurā lems par pārtapšanu vienotā partijā. Kā norit šis process?
– Tas norit ļoti aktīvi. Apvienošanās process sastāv no vairākām daļām. 26. janvārī ir pieņemta Pilsoniskās savienības (PS) domes rezolūcija, ka partiju apvienošanās procesā trim partijām ir jāvienojas par vērtību un politikas jautājumiem, kuros nevar palikt viedokļu dažādība vienotā partijā. Piemēram, par nodokļiem – Sabiedrība citai politikai (SCP) un PS atbalsta ideju, ka ar laiku ir jāpāriet uz progresīvo nodokļu sistēmu, JL ir kategoriski pret. Šis jautājums ir pagaidām atlikts sāņus, bet, protams, tas būs jāizrunā līdz galam. Līdzīgi ir ar citiem jautājumiem ekonomiskās politikas jomā. Vēl viens jautājums – nacionāla valsts un kā mēs to saprotam, vēl – ar kādiem nosacījumiem Vienotība iesaistās koalīcijā ar citām partijām.
Otrs jautājumu bloks ir organizatoriskie partijas uzbūves jautājumi – kā ievēlēt partijas valdi, vai partijā būs dome vai nebūs, vai partijas priekšsēdētājam ir līdzpriekšsēdētāji. Par to visu ir jāvienojas.
Trešais – svarīgākais – jautājums: kā notiks partiju apvienošanās no juridiskā viedokļa? Apvienības PS rezolūcijā ir teikts: «Mēs atbalstām jaunas, ilgtspējīgas, nacionālas, sabiedrību vienojošas politiskas partijas Vienotība izveidi.» Ko nozīmē «jaunas»? Ir divi mehānismi: trīs partijas sanāk kopā kongresā, beidz savu pastāvēšanu un izveido jaunu partiju. Otrs veids – kaut kādas grupas izstājas no visām trim partijām, piesaista vai arī nepiesaista kaut kādus politiski nevainīgos, izveido 200 dibinātāju grupu un nodibina jaunu partiju. Tas arī ir iespējams. Viss atkarīgs no tā, kādu jēgu mēs ieliekam vārdā «jauns». Otrs variants man šķiet samākslots. Tomēr, veidojot no apvienības partiju, ir jādomā par to, kā Vienotībā iesaistīt jaunus biedrus jau uzreiz, dibināšanas brīdī, lai viņi varētu jau būt pārstāvēti partijas vadības struktūrās un varētu piedalīties balsošanā. Manuprāt, turoties pie pirmā varianta, pēc trīs partiju darbības pārtraukšanas un lēmuma par Vienotības dibināšanu jau varētu tikt uzņemti jauni biedri, kas tālāk piedalās kongresa darbā un ir gatavi kandidēt uz partijas struktūrām.
Ne mazāk svarīgs ir jautājums par partijas priekšsēdētāju. Mums ir vesela virkne spilgtu politiķu. Tomēr, ja uzdod jautājumu, kas tad ir Vienotības seja? Vienotības seja viennozīmīgi ir Ministru prezidents Valdis Dombrovskis. Turklāt kongresā priekšsēdētājs būtu jāievēlē ar vislielāko balsu skaitu. Jo viņam pirmajā Vienotības kā partijas pastāvēšanas gadā būs no trim organizācijām, kurām katrai ir sava iekšējā kultūra, iekšējais sakaru tīkls, priekšstati par sevi kā vislabākajiem, jāspēj radīt vienota, integrēta partija. Jaunā partija nedrīkst būt Jaunais laiks vai Pilsoniskā savienība, kas sevi pārsaukusi par Vienotību.
– Dombrovskis ir Ministru prezidents, un tuvākajā laikā neizskatās, ka viņš varētu šo amatu pamest. Vai, rēķinoties ar šo slodzi, viņš būs spējīgs uzņemties un realizēt šos pienākumus?
– Vienkārši tas, protams, nav. Tomēr klasiskajā Rietumeiropas izpratnē parasti partijas priekšsēdētājs ir premjera amata kandidāts. Šoreiz it kā sanāk otrādi. Taču Dombrovskis nevar strādāt viens – protams, būs vajadzīgi vietnieki, arī ģenerālsekretārs. Nedomāju, ka Tonijam Blēram, vienpadsmit gadus esot par Lielbritānijas premjerministru, būtu bijis vieglāk vadīt leiboristu partiju.
– Bet vai Dombrovski var uzskatīt par politikas menedžeri, kādam būtu jābūt partijas vadītājam?
– Neņemos par to spriest, jo viņš vēl nekad nav bijis partijas priekšsēdētājs. Tikai tad, kad cilvēks ieņem attiecīgo amatu, var secināt, vai viņš ir spējīgs pildīt pienākumus, vai sasniedzis savas nekompetences griestus.
Taču atšķirībā no premjera amata atbildība par partiju ir kolektīva atbildība. Es, lai arī tikai neilgu laiku biju PS priekšsēdētāja, tomēr neko nebūtu varējusi izdarīt, ja nebūtu balstījusies uz apkārtējiem cilvēkiem.
Atgriežoties pie Vienotības izveides procesa – ja nebūs sadarbības triju partiju nodaļu starpā novados, nekas vispār nebūs iespējams. Rīgā esošo partiju vadību darbības koordinācija neko nedos, ja nebūs liela mēroga saskaņojošu darbību virkne novados. Cilvēkiem novados jāsaprot, ka jāstrādā būs kopā – Miķelis vai Anna, ar kuriem es vispār nesveicinos, man tagad būs ne tikai jāsveicina, bet arī jāsadarbojas ar viņiem. Latviešu politiskajā kultūrā, kur katrs, kas domā citādi nekā es, ir mans ienaidnieks, tas būs liels izaicinājums.
Kad es eju pārliecināt PS lielākos skeptiķus par partiju apvienošanu, tad aicinu iedomāties, kāda būtu Latvijas politiskā ainava, ja Vienotības nebūtu vispār. Un tad mani argumenti kļūst pieņemami – jo 30% vēlētāju intereses pretējā gadījumā paliktu bez pārstāvniecības.
– Vai partiju apvienošana ir izdevīga, piemēram, no varas pīrāga dalīšanas viedokļa? Ja būs viena partija, arī kvota mazāka, pieņemsim, nākamo valdību veidojot.
– Tie pazīstamākie jau nekur neaizies no Vienotības – gan Ģirts Valdis Kristovskis, gan Solvita Āboltiņa, gan Sandra Kalniete, gan Aigars Štokenbergs un citi... Varbūt kaut kur novados būs cilvēki, kas, subjektīvu motīvu vadīti, vēlēsies nošķirties, bet lielajā kodolā es neko tādu neredzu.
Faktiski partiju apvienošanās procesi ir politisko spektru sadalījuši trijos lielos blokos: Saskaņas centrs (SC), Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) un Par labu Latviju (PLL), un tad Vienotība un Nacionālā apvienība. Nekāda lielā staigāšana starp šiem blokiem no vēlētāju puses nebūs.
Runājot par ZZS situāciju – tā noteikti ir sliktāka nekā mums. ZZS desmit gadus valdībā bija komfortabla situācija, jo valdības priekšplānā darbojās Tautas partija vai LPP/LC, kas īstenoja varas politiku un ar kuriem asociējās vara. Cilvēki nepamanīja ZZS valdībā. Taču šobrīd viņi ir pilnīgi eksponēti. Ikvienā lēmumā, kur viņi vēlas būt atšķirīgi no Vienotības pozīcijas, viņi parāda, ka nevēlas caurspīdīgu politiku. Kaut vai, piemēram, balsojumā par augstāko amatpersonu atklātu ievēlēšanu, vai situācijā ap tiesībsargu.
ZZS arī ir ieņēmuši visai populistisku pozīciju strukturālo reformu jautājumā, un tas ir ļoti riskanti. Šī pozīcija ir simpātiska lielai vēlētāju daļai, taču tikai līdz tam brīdim, kamēr nenotiks finansiāls krahs. Tad var iznākt kā trekno gadu arhitektiem – var nonākt politikas aizkrāsnē.
Un vēl – viņi ir izteikušies, ka naudu budžeta konsolidācijai var iegūt, cīnoties ar ēnu ekonomiku. Finanšu ministrija drīz nāks klajā ar nulles deklarāciju ieviešanas likumprojektu, kas ir viens no spēcīgākajiem instrumentiem cīņā ar ēnu ekonomiku. Ja ZZS balsos pret šo likumprojektu, tad jau viņi nav nekādi ēnu ekonomikas apkarotāji.
– Viena ideoloģiska problēma Vienotībai jau radās, veidojot Dombrovska valdību, – Solvita Āboltiņa teica, ka koalīcijai jābūt ar SC, bet Dombrovskis ar PS – ka VL!TB/LNNK. Kā šāds konflikts būtu risināms vienas partijas ietvaros?
– Jā, šis ir ļoti svarīgs jautājums. PS ir piedāvājums – noteikt, ka Vienotības partneriem valdības koalīcijā skaidri jāatzīst pamatvērtības un pamatprincipi, kas ir noteikti Satversmē, Deklarācijā par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu un citos valsts pamatdokumentos. Tas nozīmē – okupācijas atzīšana, latviešu valoda kā valsts valoda, pilsonības statusa nemainīgums. Tie ir kritēriji, kuriem – pēc jau notikušajām sarunām – arī JL var piekrist. Ja atceraties, Valda Dombrovska deklarācija, kas tika vienubrīd piedāvāta Saskaņas centram, paredzēja līdzīgus principus. Neredzu iemeslu viedokļu dažādībai šajā jautājumā.
– Vai jūs, šādi vienojoties, neizslēdzat potenciālu koalīciju ar SC no savas politiskās dienaskārtības?
– Tas ir paradokss – ka SC ievēlētie deputāti, saņemot mandātus, dod zvērestus, kur apņemas pildīt Latvijas likumus un turēt svētu latviešu valodu, un publiskajā telpā nodarbojas ar pilnīgi cita veida demagoģiju. Tāpēc īsti nesaprotu, kāpēc SC nevar atzīt šīs Latvijas valstij un latviešu tautai svarīgās lietas. Nesaprotu, kāpēc viņi izslēdz sevi no iespējas strādāt valdībās. Viņiem tas nav izdevīgi. Ja mēs maināmies, arī viņiem ir jādomā, kā tikt vaļā no savas akmens laikmeta retorikas.
– Koalīcija ar ZZS ir Vienotībai slogs vai atvieglojums?
– Ne viens, ne otrs. Koalīcija ir vēlētāju radīta, jo tā šobrīd ir vienīgā reāli iespējamā. Šādos apstākļos ir ļoti grūti strādāt. Tā dod pamatu Vienotības kritikai, ka mēs esam gļēvi, neizlēmīgi utt. ZZS atrodas komfortablākā pozīcijā – viņi atļaujas pārkāpt koalīcijas līgumu, koalīcijā spēlē opozīciju, it kā pasakot – redz, mēs esam labie, tie sliktie ir tie otrie. Es domāju, ka arī Vienotībai vajadzētu biežāk norādīt uz ZZS nekonsekvencēm. Taču Dombrovska pozīcija ir – svarīgākās lietas vispirms, tas nozīmē – svarīgākā ir valdības stabilitāte, budžeta konsolidācija, un tālāk iet grūto vienošanās ceļu par strukturālajām reformām.
– Es gan nedomāju, ka ZZS retorika ir neadekvāta – ļoti plaši sabiedrības slāņi saka – mēs vairs nevaram izturēt nemitīgi kāpjošo nodokļu slogu, pieaugošos elektrības tarifus un apkures cenas. Tad ir labi, ka ir kāds politiskais spēks, kas šo tautas noskaņojumu atskaņo.
– Protams, ka ZZS ir sapratusi, kas viņiem jārunā, lai būtu tuvāki tautai.
– Vienotība iespēju šādi runāt neizskata? Jo es ļoti šaubos, vai šogad tauta līdzīgi kā pagājušajā gadā kārtējo nodokļu un tarifu pieaugumu sagaidīs tādā trulā bezcerībā.
– Detalizēti nevaru jums atbildēt, bet tikai pačalot par šo tēmu es nevēlos. Taču, ja Latvijas ekonomiku neskars kāda jauna krīze, sektorāla krīze, piemēram, ļoti būtisks degvielas cenu kāpums pasaulē, tad var teikt, ka Latvijas ekonomika atveseļosies. Jo suns ir pārkāpts, palikusi tikai aste – to nu redz katrs.
Kādus līdzekļus tad šobrīd var izmantot Latvijas ekonomikas attīstības stimulēšanai? Tie ir tikai un vienīgi dažādu Eiropas struktūrfondu līdzekļi. Jo – mēs iekasējam nodokļos 30%, tērējam 36% no IKP. Tā mēs palielinām ārējo parādu, kurš būs jāatdod mūsu bērniem. No nodokļu ieņēmumiem apmēram 40% mēs tērējam sociālajiem maksājumiem. Tas parāda, ka strukturālās reformas ir neizbēgamas. ZZS Labklājības ministriju vadīja 10 gadus un piekrita, ka sociālajā budžetā iekrāto miljardu ieplūdina pamatbudžetā un iztērē. Jo, ja miljards tur būtu, tad tomēr tas būtu sociālā budžeta atspaids...
– Nebija jau ZZS tāda varianta – nepiekrist.
– Jā, tā varētu teikt. Taču tas neko nemaina attiecībā uz šodienas ZZS nostāšanos pozā un tekstiem – mēs neko nemainīsim, nemēģiniet ķerties klāt pie izglītības sistēmas, nedomājiet ķerties klāt pie sociālās sistēmas, nedomājiet ķerties klāt pie veselības aprūpes sistēmas.
– ...Un ko nozīmētu ķerties šīm jomām klāt – piekrist bezdarbnieku un citu sociālo pabalstu, pensiju samazināšanai?
– Arī šajā sistēmā pastāv nevienlīdzība – ļoti lielas pensijas, strādājošie pensionāri, kas saņem pilnu algu un pensiju. Normāli būtu, ja strādā, tad nesaņem pilnu pensiju. Protams, nevar ķerties klāt trūcīgākajiem, mazo pensiju saņēmējiem. Arī ar māmiņu algām ir līdzīgi – arī tajās ir liela disproporcija. Nu, un kopumā ņemot – ja trešā daļa valsts budžeta aiziet sociālajai sfērai – kas tad notiek ar pārējām nozarēm? Šobrīd mēs pensionāru dēļ upurējam ļoti daudz ko – lai noturētu pensijas, ZZS piedāvā nemācīt angļu valodu pirmklasniekiem. Mēs faktiski padarām mūsu bērnus nekonkurētspējīgus Eiropā.
Valdībai būs jānonāk reformu plānā arī līdz pieminētajām jomām – jo ne no kurienes šī nauda nenokritīs.
– Šobrīd valdības politika tomēr ir ļoti ir vērsta uz to, lai Latvijā saglabātos zems atalgojuma līmenis un darbaspēks būtu atalgojuma ziņā konkurētspējīgs. Lielākie ES investīciju projekti ir infrastruktūras objektos, kas jau nebūtu slikti, bet tas viss sāk atkal atgādināt eiroskeptiķu teikto, ka ES vecajām dalībvalstīm šeit vajadzīga plika teritorija ar labiem ceļiem, lai var tranzītā labi vest preces uz lielo Krievijas tirgu.
– Tukša teritorija un labs ceļš uz Maskavu – jūs ar šo jautājumu man pilnīgi esat uzdāvinājusi tēmu. Es kā ārlietu speciāliste allaž domāju lielās ģeopolitiskās kategorijās par nacionālās drošības interesēm. Un tas, ka satiksmes ministrs, atgriežoties no vizītes Maskavā, saka, ka Latvijas prioritāte ir dzelzceļš Rīga–Maskava, tas izklausās pēc joka. Bet, kad es Briselē uzzinu, ka tas nebūt nav joks, jo Eiropā ir liels Krievijas lobijs un [Uldis] Auguļa kungs savos centienos nav viens, tad man ir pamatots jautājums – kādas ir tiesības satiksmes ministram mainīt Latvijas ārpolitiskās orientācijas stratēģisko dokumentu nostāju un virzienu? Otrs – Visaginas elektrostacijas un Kaļiņingradas elektrostacijas – atbalsts tām nozīmē, ka mums nebūs savienojuma ar Eiropu un mūsu energoatkarība no Krievijas tikai palielināsies.
– Eiropā ir ļoti liels Krievijas lobijs?
– Jā, Eiropā ir ļoti izteikts un aizvien pieaugošs Krievijas lobijs. Jāatceras, ka ļoti daudzām Eiropas valstīm ir divpusējie līgumi ar Krieviju, kas tām uzliek zināmas saistības. Nesen Eiropas Parlamentā bija balsojums par līdzsvarotu rezolūciju par likuma varu Krievijā. Un pat tad – daļa itāļu par to nebalsoja, atturējās, un daļa franču un vāciešu arī nebalsoja. Tas atspoguļo attieksmi un saistības ar Krieviju.
– Tad jau jums Maskavā Valsts prezidenta vizītes laikā paustais atbalsts bezvīzu režīmam starp Latviju un Krieviju arī šķiet aplamība?
– Jā, man tā šķiet aplamība. Ja mēs līdz šim esam kā valsts visvairāk iestājušies par to, ka attiecībās ar trešajām valstīm nedrīkst būt divpusējo attieksmju, ir jābūt pēc iespējas vienotai Eiropas Savienības ārpolitikai. Latvijas ārpolitiskais svars nav tik liels kā Vācijai vai Itālijai, vai Francijai. Bet šajā jautājumā par bezvīzu režīmu ar Krieviju mēs piepeši atkāpjamies no šīs nostājas un līdz ar to arī no vienotas un spēcīgas Eiropas ārpolitikas principa. No otras puses, Latvijai nav nekādas lielas ietekmes uz bezvīzu režīma ieviešanu, jo ES valstis tam nepiekritīs, kamēr nebūs sakārtota situācija uz Krievijas dienvidu robežām.
– Vai bažas par atgriešanos pie divu ātrumu Eiropas (kas nozīmē nevienmērīgu jauno un veco ES dalībvalstu attīstību) idejas ir pamatotas?
– Jā, tās ir pamatotas. 4. martā ir plānotas debates par Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī un Vācijas kancleres Angelas Merkeles piedāvāto Konkurētspējas paktu. Tajā ir ietverti seši pasākumi, no kuriem, manuprāt, ļoti grūti būs pieņemt nosacījumu par vienotu pensionēšanās vecumu visās ES dalībvalstīs, kā arī nosacījumu par vienotu ienākuma nodokļa bāzi.
Taču kopumā – domāju, ka šī prasība ir neapejama. Tāpēc, ka ir neiespējami prasīt, lai Vācija nodrošina eirozonas stabilitāti iepretī valstīm, kas neievēro noteiktus eirozonas principus. Merkele nevar pārliecināt vāciešus, ka viņiem jāiet pensijā vēlāk, lai grieķi varētu aiziet pensijā agrāk. Vācija šobrīd balsta eirozonas stabilitāti. Un lielāka saliedēšanās ap eirozonas pastāvēšanas principiem ir Vācijas prasība, ko būs grūti noraidīt, jo pastāv bažas, ka pretējā gadījumā var būt jauna nestabilitāte. Cik lielā mērā Vācijas prasības tiks realizētas, tas būs redzams marta sākumā, bet kustība uz lielāku ES politisko un fiskālo saliedēšanos ir nenovēršama.
– Kā tas izpaužas?
– Šī tendence ir vērojama visos ES dokumentos – par Eiropas ekonomisko pārvaldību, otrs – Stratēģijā 2020, arī tajos, pie kuriem šobrīd strādāju es – par ES vienotā tirgus paktu. ES domā, kā vienoto tirgu padarīt vēl vienotāku, jo, sākoties ekonomiskajām grūtībām, tirgus barjeras starp valstīm ir nevis mazinājušās, bet pieaugušas. Eksperti saka – ja tiks īstenoti Eiropas Komisijas piedāvātie 50 priekšlikumi vienotā tirgus nostiprināšanai, ES kopprodukts varētu palielināties par 4% un par 7% palielināties darba vietu skaits. Tie ir kolosāli skaitļi. Eiropas Parlaments strādā ar šo dokumentu trijos virzienos – kā novērst barjeras uzņēmējdarbībā, kā novērst barjeras ES valstu pilsoņiem: nostiprināt studēšanas brīvību, profesionālās kvalifikācijas starptautisko atzīšanu utt. Man ir jāraksta ziņojuma sadaļa par vienotā tirgus pārvaldību – šeit ļoti svarīgs jautājums ir digitālā tirgus vienotība, jo tas ir pats fragmentētākais.
– Precizējiet, kā parādās digitālā tirgus fragmentācija ES?
– Labprāt. Piemēram, ja es gribu nopirkt jaunu, noteiktas kvalitātes mobilo telefonu vai Beļģijā, vai Francijā, vai Latvijā – tas parasti ir saistīts ar noteiktu pakalpojuma operatoru. Ja es pērku internetā – tad savukārt dažādās ES valstīs ir noteikti dažādi ierobežojumi, izņemot Vāciju, kur man izdevās nopirkt tālruni bez šīs sasaistes. Faktiski tas parāda, ka manas patērētāja tiesības elektroniskajā iepirkšanās sistēmā ir ierobežotas, un tas ir jānovērš. Turklāt, iepērkoties internetā, ir arī dažādas papildizmaksas, kas nav pamatotas.
Būtu arī ļoti svarīgi nostiprināt kārtību, kādā jaunās direktīvas nekavējoši tiek ieviestas nacionālajā likumdošanā.
Kāpēc tas ir svarīgi Latvijai? Latvijai ir maza un atvērta ekonomika. Taču ir citas ES dalībvalstis, kas nostiprinājušas nacionālajā likumdošanā tādu kārtību, kas ļauj vilcināties ar direktīvu ieviešanu un pēc būtības nostādīt citus, tādas valstis kā Latvija, diskriminējošā situācijā. ES ir jādomā, kā saīsināt direktīvu ieviešanas termiņus un izveidot skaidru un pārskatāmu kontroles sistēmu, lai būtu redzams, kas ko ir kavējis. Laba vienotā tirgus pārvaldība ir tikpat svarīga kā laba valsts pārvaldība. Es gan apzinos, ka patērētājam un uzņēmējam pārvaldības jautājumi var nelikties tik svarīgi kā vienotā transporta un ceļu sistēma, vienotā enerģētikas sistēma, īpaša investīciju klimata ieviešana maziem un vidējiem uzņēmējiem – ja to visu izdosies īstenot, arī šeit Latvijā, – no tā būs jūtams atvieglojums un ekonomiskā izaugsme.