Inesis Feiferis: "Valsts mūs neciena"

Neatkarīgās viesis – Hipotēku un zemes bankas eksprezidents, tagad šīs pašas bankas valdes padomnieks Inesis Feiferis.

– Jūs nesen izteicāties, ka vērtību sistēma Latvijā brūk, bet, ja tās nav, tad arī valsts pazūd. Citēju: «Latvija kā simbols, protams, paliks, bet jāatceras, ka valsti veido cilvēki. Ja cilvēki netic valstij, tad par tās raizēm viņiem būs nospļauties, jo par viņu problēmām tāpat neviens neinteresējas un vēl ņem un apzog. Kā šādu valsti var atbalstīt? Tas nozīmē, ka valsts nav.» Izskatās, ka Latvijas valsts tiešām ir beigusies un tas, ko redzam, ir tikai valsts imitācija.

– Skaidrs, ka šis beigu process notiek. Ja tas netiks apturēts, tad tiešām būs beigas. Daudzi cilvēki brauc prom, daudzi vairs netic pozitīvai nākotnei un ir izmisumā. Ikdienā satiekos ar vienkāršiem cilvēkiem, un sarunas ir skarbas un nomācošas. Ir sācies vērtību sabrukšanas process. Katrā sabiedrībā ir sava vērtību kopa, bet patlaban tās vērtības, kas ir svarīgas, kā mēdz teikt, cilvēkiem uz ielas, ir krasā atšķirībā no tām, kuras proponē valsts augstākā vadība – politiskā elite. Līdz ar to, redzot, ka vērtības ir atšķirīgas un nesavienojamas, cilvēki izlemj, kā norobežoties no šīs disonanses: daļa sāk lietot narkotikas vai nodzeras, daļa brauc prom, daļa meditē vai meklē sevi reliģijas pasaulē, daļa meklē citu izeju. Taču nav to kopīgo garīgo vērtību, kas vieno tautu. Izskan arī prasība pēc garīgā līdera. Šobrīd viens no būtiskākajiem jautājumiem ir: kā atjaunot saskaņu starp mums un tiem, kas mūs vada, proti, kurus mēs paši esam ievēlējuši. Patiesību sakot, viņi ir mūsu domu, vēlmju un priekšstatu spogulis – lai kā arī mums tas nepatiktu.

– Tas tiešām skan nožēlojami.

– Jā, nožēlojami, bet paskatīsimies uz sevi. Man līdz šim brīdim ausīs skan Andra Šķēles kādreiz televīzijā teiktā Jaungada runa: par to, ka jāgludina bikses, jāpļauj nātres, jātīra zobi un jāmācās angļu valoda. To nevar noliegt: sāc ar sevi, tad pakāpeniski veidosies arī tava apkārtne.

– Tad jau Šķēles kungs nepateica neko nepareizu?

– Protams, viņš pateica pareizi. Bet viņu kārtīgi apspļaudīja. Tas tāpēc, ka nevienam nepatīk dzirdēt elementāru, necilu patiesību pašam par sevi. Nenoliegsim, katrā cilvēkā ir trūkumi, tad mēģināsim tos izlabot sevī, nevis katrā neveiksmē un neveiklībā vainot valdību.

– Vai domājat, ka Latvijā iespējams atrast garīgo līderi? Tiklīdz kāds pretendēs uz kaut ko tādu, viņš tiks sajaukts ar mēsliem, tieši pateicoties sabiedrības atbalstam.

– Domāju, ka šāds līderis tomēr ir iespējams. Viņš parādās pats. Atcerieties, Latvijas Tautas frontes 2. kongresā, kad šim politiskajam spēkam draudēja šķelšanās, par garīgo līderi kļuva mācītājs Juris Rubenis: viņš prata ar garīgā spēka pārliecību konsolidēt cilvēkus. Vai mums tagad ir šādi cilvēki? Domāju, ka ir. Rubenis toreiz bija. Es negribu teikt, ka Rubenim tagad jāuzņemas pienākums kļūt par Valsts prezidentu, kaut gan... Kāpēc ne? Gribu teikt, ka mums nav tikai Lembergs vai Zatlers, Kristovskis vai Ēlerte. Šajā valstī var atrast prezidentu. Bet tāpēc ir svarīgs jautājums par sabiedrības saskaņu, par nacionālās vienotības valdību. Zinu, ka Igaunijā savulaik tā ir bijis: notika vienošanās ar oligarhiem, ja var tā teikt – grēku piedošana. Kas bijis – bijis, piedodam cits citam grēkus, pasludinām sabiedrisko izlīgumu un sākam strādāt. Tikai tad jāvienojas par konkrētiem principiem un vērtībām, ko mēs atbalstīsim visi kopā. Vienojamies, piemēram, par to, vairs nedosim kukuļus... Jā, protams, jūs smaidāt. Un daudzi tā pasmaidīs. Bet es neredzu citu izeju, pretējā gadījumā mūsu valsts sabruks.

– Plāns ļoti pozitīvs. Tikai – kas to realizēs? Ir jābūt resursiem – gan cilvēku, gan materiālajiem, lai viss notiktu. Pagaidām tas nav redzams.

– Tad man ir jautājums: un ko dara tie cilvēki, kas vada šo valsti? Tie taču ir vismaz formālie līderi.

– Kā – ko dara? Ceļ nodokļus, griež nost ienākumus. Tikai nevienam no viņiem nav vīzijas, kas parādītu – kurp iet Latvija un kurp tai patiesībā ir jāiet?

– Diemžēl tā tas ir, un tas mani šokē. Ja palūkojamies uz atjaunotās Latvijas Republikas divdesmit gadiem, diez vai atcerēsimies, ka jelkādai valdībai būtu bijis visaptverošs valsts attīstības rīcības plāns, sak, mēs darīsim to un to, lai iedzīvotāju dzīves kvalitāte būtu augstāka, lai rīt mēs dzīvotu labāk nekā šodien. Neesmu atradis atbildi, kāpēc neviena valdība par to nedomā. Tāds rīcības plāns mums katram ir mūsu privātajā dzīvē: mēs domājam par savu ģimeni, plānojam, mums ir atbildība par to, kas notiks ar mūsu ģimeni pēc gada, pēc pieciem gadiem. Man taču jādomā: vai mani mazbērni varēs mācīties augstskolā, vai viņiem būs pieejama augsta līmeņa veselības aprūpe, bet varbūt viņiem nāksies pamest šo valsti, jo te vairs nebūs iespējams dzīvot? Neredzu nekādu attaisnojumu tam, ka valdībai nav šāda plāna. Tā ir neizdarība. Lasīju interviju ar finanšu ministru Vilku. Viņam jautāja par Latvijas attīstības vīziju. Viņš atbildēja apmēram tā: kāda vīzija un stratēģija?! Man te jātiek galā ar šodienas problēmām, šis gads jāaizvada, un tad jau redzēs. Nu, ja mēs ar tādu domu strādājam, tad tiešām nekā laba nebūs.

– Šķiet, ka tomēr bija kaut kāds plāns...

– Jā, savulaik Reģionālās attīstības ministrijas ietvaros tika izstrādāts tā dēvētais Nacionālais attīstības plāns septiņiem gadiem – atbilstoši Eiropas Savienības plānošanas ieteikumiem. Plāns, protams, bija skaists – ar lozungu Cilvēks centrā. Bet kas no šī plāna ir izdarīts? Zinu, ka gandrīz nekas, jo, pirmkārt, nebija horizontālās sadarbības starp ministrijām, otrkārt, Finanšu ministrija visiem parādīja garu degunu – naudas nav un nebūs, neceriet!

– Tad kāda jēga bija šim plānam?

– Viena jēga bija. Šis plāns bija jāizstrādā, jo ar tā palīdzību valsts varēja dabūt ES struktūrfondu naudu. Brisele pateica: šim plānam jābūt, citādi neko nedabūsiet. Bet plānam ir jābūt ne jau tāpēc, ka Briselei to vajag! Mums pašiem ir jāzina, ko mēs gribam sasniegt, balstoties uz mūsu vērtību sistēmu. Es kā šīs valsts iedzīvotājs negribu klausīties par makroekonomiskajiem rādītājiem un ārējiem parādiem, es vienkārši gribu zināt: kad es varēšu normāli dzīvot, kad mums būs jēdzīgi (samaksājami!) siltuma un elektroenerģijas tarifi? Vai arī tie augs bezgalīgi? Kad es varēšu atvilkt elpu? Vai tiešām man nekad nepaliks pāri nauda, lai es to varētu izmantot garīgai, intelektuālai attīstībai, hobijiem, ceļojumiem? Šobrīd cilvēki par to var aizmirst, turklāt neviens par šo tēmu ar mums negrasās pat runāt. Mēs no valdības gribētu sagaidīt vienkāršu, godīgu valodu: protams, ir grūtības, visi to zina, bet kad beidzot kaut kas tiks darīts, lai šīs grūtības pārvarētu?

– Ir kādas indikācijas, ka ar mums kāds varētu sākt sarunāties?

– Pagaidām nav, bet to izdarīt būtu vienkārši. Pirmām kārtām jādefinē, kāds ir šābrīža dzīves kvalitātes līmenis, un tam ir sava metodika. Tātad mēs tagad esam te, bet rīt mēs gribam būt tur. Kas ir jādara, lai mēs tur būtu? Vai ar tiem resursiem, kas ir mūsu rīcībā, mēs varam to izdarīt? Ja ne, tad jārunā ar cilvēkiem konkrēti: vēl vienu vai divus, vai piecus gadus mums jāsavelk jostas, un tad mēs dzīvosim normāli. Vēl ir būtisks jautājums: vai mēs gribam saglabāt latvisku Latviju? Bet varbūt mums jau ir vienalga?

– Daudziem noteikti jau ir vienalga. Liela daļa domā tikai par desmaizi. Un tie, kuri tā domā, faktiski nav vainojami šādu domu ģenerēšanā: uz to piespiedusi valdība – nav svarīgi, šī vai cita.

– Par laimi, ne visi domā tikai par desmaizi. Es bieži tiekos ar jauniešiem, kuri stingri turas pie latviskajām idejām un grib dzīvot šajā valstī. Ceru, ka viņi arī dzīvos šeit – par spīti tam, ka valdība nemitīgi organizē pasākumus, lai iznīdētu šādu jauniešu vēlmi būt savas valsts patriotiem. Bet ir skaidrs, ka sabiedrībai nepieciešama savstarpēja izrunāšanās, es pat teiktu – katarse. Ir kļūdas, ir vaina. Bet visi mēs esam vienas sabiedrības locekļi.

– Grūti iedomāties valdību katarsē... Neskaitāms reizes ir pierādījies, ka varneši vienkārši nezina, ka eksistē arī tauta, kur nu vēl domāt par to, ka tai ir kaut kādas vēlmes, un kur nu vēl katarse kopā ar to! Arī mūsu labdarus – Starptautisko valūtas fondu – neinteresē Latvijas iedzīvotāju problēmas. SVF tikai pārskaita naudu un piekodina, ka tā nav paredzēta ražošanas attīstībai. Varbūt jūs kā baņķieris zināt, kāpēc aizdevuma nauda tika paredzēta apēšanai?

– Atcerieties, savulaik eirokomisārs Almunja atsūtīja uz Rīgu vēstuli, kurā skaidri pateica, ka aizdevuma naudu nedrīkst izmantot attīstībai. Tas bija šoks arī man. Jo es saprotu tā: naudu aizņemas tāpēc, lai uzsāktu ražošanu un lai varētu sākt labāk dzīvot. Taču šo naudu paņēma, lai varētu samaksāt pensijas un algu, piemēram, skolotājiem. Un tas bija strupceļš. Mēs arvien vairāk ieslīgstam parādos, un nākotnē mūs sagaida ļoti lielas problēmas.

– Varbūt starptautiskie aizdevēji tieši to grib – lai mūs sagaida šīs problēmas.

– Neesmu sazvērestības teoriju piekritējs, kaut gan atsevišķi fakti par šis teorijas esamību liecina. Tad rodas tādas domas: nu nevar mūsu pašu valsts vadība rīkoties tik muļķīgi! Bija taču pietiekami daudz laika, lai tiktu izstrādāta ekonomikas sildīšanas programma. Vai tad tiešām Ekonomikas un Finanšu ministrija nevarēja to izdarīt? Mūsu valstī nav vietas, kur varētu sanākt kopā gudras galvas un izstrādāt attīstības stratēģiju. Protams, ir Ministru kabinets, kur ministri tiekas reizi nedēļā, lai risinātu tekošos jautājumus, bet nav īpašas stratēģisko jautājumu grupas, kas diendienā risinātu attiecīgās problēmas. Patlaban katra ministrija strādā pati par sevi, nav nekādas koordinācijas. Jūtu, ka nebūs nekādu konkrētu risinājumu, kamēr netiks izveidota nacionālās vienotības valdība, kas strādā nevis pēc tumšos kabinetos sarunātiem principiem, bet gan pēc principiem, kas atbilst tautas vērtību kopumam. Kad par tekošajiem jautājumiem, apejot būtību, tālrādē sāk runāt Dombrovskis, negribas pat klausīties. Mana sievasmāte mēdz teikt: «Es nesaprotu, ko viņš saka, un mani tas arī neinteresē. No manas pensijas viņš noņēma 10%, un tas man bija aizvainojoši.» Valdošajiem nav izpratnes, kas notiek ar tautu, un man ir sajūta, ka viņiem nav arī vēlēšanās to uzzināt.

– Nerunāsim pat par izpratni. Varnešu attieksme pret tautu ir vienkārši ciniska, runājot kaut vai par elektroenerģijas tarifu kāpumu. Latvenenergo akcionārs – valsts – mēģina tautai, kuru šis akcionārs acīmredzot uzskata par vientiesi, iestāstīt, ka pusi mājsaimniecību šis drastiskais tarifu kāpums vispār neietekmēs.

– Tarifu kāpums ietekmēs pilnīgi visus! Varbūt lielas algas saņēmējiem, piemēram, valdības locekļiem vai Latvenergo vadītājiem, kaut kādi desmit lati šķitīs tāds nieks vien. Taču vienkāršam cilvēkam tā jau ir liela nauda, jo viņš vairs nevar sabalansēt savu budžetu. Man ir izjūta, ka valsts atkal ar mums nerunā atklāti, bet es vēlos, lai mani ciena un lai ar mani runā godīgi. Ja man skaidri pateiktu: zināt, mums jāatjauno elektrolīnijas, tāpēc mums vajag vairāk naudas, tad es teiktu, ka gribu redzēt plānu, kā tas notiks. Bet te viss notiek tā: mums vajag, un viss.

– Pirms daudziem gadiem man šķita dīvaini, ja kāds teica: vienīgais Latvijas resurss ir cilvēks. Es domāju: nu kā tad tikai cilvēks, ir taču meži, ūdeņi... Bet tagad skaidrs: cilvēks tiešām ir visvienkāršāk un efektīvāk izmantojamais resurss, kas turklāt neturas pretī – viņu var slaukt un slaukt. Taču tad, kad viens otrs uzņēmējs ierunājas par atomelektrostaciju (AES), ko vajadzētu būvēt Latvijā, visi metas viņam virsū, sak, tas ir bīstami un nepatīkami. Bet AES būtu varens atspaids mūsu ekonomikai: nevajadzētu slaukt cilvēkus un, kazi, arī elektroenerģija taptu lētāka? Taču mūs AES būvniecībā jau apsteiguši lietuvieši un krievi.

– Tagad tehnoloģijas ir tādas, ka par bīstamību jau nu gan nevajag uztraukties. Uzskatu, ka mums noteikti vajadzēja būvēt savu AES. Tas, ko lielā mērā brēc zaļie, ne vienmēr ir balstīts uz racionāliem apsvērumiem un lietu pareizu izpratni. Bieži ir tā, ka zaļo akcijas ir tīši provocētas, lai dabūtu naudiņu to pašu zaļo pasākumiem. Ne viss, ko viņi stāsta par pasaules piesārņojumu, atbilst patiesībai. Tas ir attiecināms arī uz atomenerģiju. Vācieši būvēs ļoti daudzas AES, somi jau būvē, to darīs gan lietuvieši, gan krievi. Bet tas, protams, nenozīmē, ka mums nav jāattīsta zaļā enerģija: tā var nosegt trūkstošo enerģijas daudzumu, šīs enerģijas ražošana veicina nodarbinātību. Tas ir labs risinājums krīzes laikā, taču tam nav stratēģiska dziļuma un pamatīguma. Savulaik es interesējos par enerģētikas jautājumiem, un tad konstatēju, ka Ekonomikas ministrijā, kas ir atbildīga par šo sfēru, ir tikai pusotrs cilvēks, kas ar to nodarbojas. Un tas ir viens no svarīgākajiem valsts attīstības jautājumiem! Eiropas Savienībā neviens nesaprot, kā mēs varam tā dzīvot. Vārdos ikviens piekrīt, ka mūsu valsts neatkarība ir tieši saistīta ar neatkarību enerģētikas jomā. Nu tad rullējam dotajā virzienā! Bet ir tik maz to, kuri kaut ko vēlas darīt... Un ir vēl viena lieta, kas mums ļoti traucē. Tā ir vienaldzība. Iespējams, ka cilvēki ir noguruši un nekam vairs netic.

– Atgriezīsimies pie starptautiskajiem aizdevējiem. Viņus neinteresē nedz mūsu sašutums par elektroenerģijas tarifiem, nedz citi absurdi, kas mūs padara finansiāli aizvien mazspējīgākus. Viņi tikai secina, ka valsts izdevumi nesakrīt ar ienākumiem, un pieprasa sabalansēt budžetu. Ja mums nepatīk viņu vienaldzība vai aizdevuma procenti, vai mums ir iespēja vienoties ar citiem aizdevējiem?

– Protams, ir. Piemēram, ķīnieši ar saviem neaptverami milzīgajiem ārējās valūtas uzkrājumiem. Vēl ir indieši un arābi. Taču arī viņi, pirms aizdot naudu, iztaujās ņēmējus. Bankā, aizdodot naudu, arī jautā: vai jums ir biznesa plāns? Ja ir, tad sēžamies pie galda un apspriežam. Arī ķīnieši vai indieši taujās pēc valsts biznesa plāna. Bet tāda mums diemžēl nav. Starp citu, mums ir atvērta iespēja sadarbībai ar Ķīnu, bet neviens neko nedara, kaut arī pērn Valsts prezidenta vizītes laikā tika parakstīts sadarbības līgums. Izskatās, ka tas nevienam nav svarīgi, bet tajā pašā laikā visi dzied, ka naudas nav.

– Jums droši vien kāds ir teicis: ko tu te puksti un kritizē, ej pats par deputātu un tad vari regulēt!

– Protams, ir. Bet tas nav īsti korekti: esmu kritizējis arī ārstu darbu, bet vai tas nozīmē, ka man tagad pašam vajadzēs sevi ārstēt? Domāju, ka ikvienam cilvēkam ir jādara tas darbs, ko viņš prot.