Šonedēļ Neatkarīgās redakcijā viesojās viens no Saeimas opozīcijas spēka, politisko partiju apvienības Saskaņas centrs, partijas Saskaņa priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs. Par saskaņiešu izredzēm kādreiz tikt pie likumdošanas varas svirām, par Valsts prezidenta amata kandidatūrām, par attieksmi pret pašreizējo valdību, par Saskaņas centra deputātu latviešu valodas neprasmi un citām politikas aktualitātēm šī Neatkarīgās komentētāju saruna ar viņu.
– Vai esat samierinājušies, ka visus četrus 10. Saeimas sasaukuma gadus paliksit opozīcijā?
– Pie darba opozīcijā esam pieraduši, un tas mūs nemulsina. Taču samierinājušies neesam un strādāsim, lai tur nepaliktu mūžīgi. Nebūtu nopietni, ja es apgalvotu, ka tajā un tajā datumā mēs būsim pozīcijā, taču mēs tur būsim.
Visās norisēs ir zināma loģika. Valdis Dombrovskis ir dabūjis lielu vēlētāju uzticības kredītu, taču paskatīsimies, kāda būs alga...
Premjers, viņa valdība, finanšu ministrs ļoti cer – cer uz kādu nebūt labvēlību no starptautiskajiem aizdevējiem, kas viņam nākotnē palīdzēs turēties pie varas. Šīs cerības ir uz kādām atlaidēm parāda atmaksā, uz parāda atlikšanu, norakstīšanu, izdevīgu pārkreditēšanu vai kādiem īpaši labvēlīgiem nosacījumiem Eiropas Savienības naudas piesaistē. Šīs cerības ir saistītas ar to, ka Latvija ir bijusi īpaši paraugpaklausīga, piemērs visiem grieķiem, portugāļiem, ungāriem. Par to tad tā kā gribētos kādu aizdevēju pretimnākšanu. Taču par pretimnākšanu gan ļoti šaubos – diezin vai iztapība tiks atalgota.
2012. gads ir izšķirošais pirms 2014. gada, kad tiek domāts pievienoties eirozonai. Te gan jāteic, ka mēs esam eirozonai daudz vajadzīgāki nekā eirozona mums.
Protams, ja mums ir tāda valdība kā tagad, tad labāk padoties lielajam regulatoram ārpus Rīgas. Tomēr joprojām uzskatu, ka suverenitātes instrumentu izmantošana varēja dot Latvijai labumu un joprojām vēl var dot labu, ja vien būtu kāds, kas to gribētu izmantot. Mēs varētu izmantot šo brīdi, kad Igaunijā ir eiro, un paplašināt valūtu koridoru līdz kādiem 15 procentiem Tad arī konsolidēt neko nevajadzētu. Visu ko varētu darīt, ja Latvijas Banka būtu atbilstoši savam nosaukumam Latvijas banka. Taču Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam ir savi redzējumi. Mums visi ir suverēni, neatkarīgi. Dombrovskis ir neatkarīgs no Latvijas ekonomikas, no Latvijas iedzīvotājiem; Latvijas Banka ar savu monetāro politiku arī absolūti neatkarīga no šīs valsts un tās attīstības vajadzībām. Tāpat kā savulaik tika sprausts kurss uz iestāšanos Eiropas Savienībā, tā tagad tas nosprausts uz to, ka 2014. gadā jāievieš eiro. Tas tiek darīts, nepaskaidrojot, kāds no tā labums. Runā, ka tad būšot stabilitāte...
Mēs jau pašlaik esam eiro. Ja mums kursa vibrācija pret eiro ir tikai 1% ietvaros, tas nozīmē, ka esam atkarīgi no eiro un tā svārstībām. Tad tiešām nav nozīmes mūsu valūtu saukt citādi un nav jāmāžojas, to saucot par latu. Vienīgais, ko šis lats vēl var nospēlēt mūsu maciņos, ir iespēja uzmest Latvijas iedzīvotājus, pielīdzinot viņu uzkrājumus kādam viņiem ļoti neizdevīgam eiro un lata attiecību kursam, tā iegūstot makroekonomikas rādītāju uzlabojumus un starptautisko aizdevēju uzslavas.
– Kurš ir reālākais Valsts prezidenta amata kandidāts?
– Tas ir jājautā ZZS. Jo viņi noteiks, vai būs Valdis Zatlers un visu pārējo.
Katrai normālai partijai pieklājas izvirzīt savus kandidātus, un arī mēs izvirzīsim.
Kad mēs izvirzījām Endziņa kungu, viņu pēc tam vārīja ziepēs. Pat Vaira Vīķe-Freiberga sauca, ka tā būtu katastrofa, ja viņu ievēlētu. Viss tika izdarīts, lai Zatlers kļūtu par prezidentu un neviens cits. Aivars Endziņš jau ir pateicis, ka otrreiz nekandidēs.
Mums ir brīvas rokas izvēlei. Pie mums nāk dažādi ļaudis. Mani pārsteidz cilvēki, kuri ir pazīstami ar savu nacionālo stāju. Viņi nāk pie mums un skubina izvirzīt to vai citu kandidātu. Mēs savukārt sakām, lai pretendents nāk pats pie mums runāt.
– Tie ir reāli kandidāti vai šādi tādi?
– Tie ir dažādi. Endziņu jau arī mēs toreiz nenosapņojām – pie mums nāca arī tādi pārstāvji no plašsaziņas līdzekļiem, kuri mūs biežāk lamā nekā uzslavē. Nu un tad mēs ņēmām un Endziņa kārti izspēlējām.
Par ZZS es saku tāpēc, ka ir divi lielie, un tie mazie kā zolītē tad piemetīs savas kārtis. Lielākās izredzes it kā pašlaik ir Zatleram. Viņam izredzes būs lielākas, ja viņu izvirzīs ZZS, nevis Vienotība. Savukārt, ja ZZS izvirzīs kādu citu kandidātu, arī tam būs lielākas izredzes nekā Vienotības kandidātam. Tāda ir pašreizējās politiskās situācijas loģika.
– Ko nozīmē Vienotības gājiens ar Valsts prezidenta amata kandidātu vērtēšanas komitejas izveidošanu?
– Te redzami dažādu personu dažādi mērķi. Dažiem gan biksēs, gan brunčos tērptiem kandidātiem no Vienotības šķiet, ka viņi patiešām varētu kļūt par valsts prezidentiem.
Otrs mērķis ir uzurpēt politisko procesu. Jo prese, televīzija un politiķi ies un skatīsies, kas notika komitejā, ko teica vai neteica Solvita Āboltiņa.
Vēl ar šo pašu komitejas izveidošanu Vienotība noliek pie vietas un ķircina Zatleru: "Nāc, Zatler, uz mūsu komisiju. Nāc stāsti, cik tu būsi mums lojāls, un tad mēs padomāsim, vai tevi atbalstīt!"
– Un kāda ir Saskaņas attieksme pret Zatleru? Jums taču ir 29 Saeimas deputātu mandāti!
– Es pagaidām neteikšu ne jā, ne nē. Ja teikšu jā vai nē, es abos variantos gan palīdzēšu, gan traucēšu Zatleram. Bet nu mūsu balsis būs ļoti svarīgas prezidenta vēlēšanās.
– Tātad jūs pieturēsities pie kuluāru taktikas un skaidri neko neteiksiet?
– Mēs darām to pašu, ko citi. Ja Solvita Āboltiņa būtu pateikusi, ko viņa domā par Zatleru, tad mēs tagad runātu, kas ir labs un slikts Zatlerā. Tā būtu viena situācija. Taču Āboltiņa runā nevis par Zatleru, bet Valsts prezidentu, kas nozīmē, ka viņa grib šo politisko procesu vadīt. Un kuluārus absorbēt arī. No mūsu puses tad nebūtu gudri viņai šajā procesā palīdzēt.
– Vai Valsts prezidenta kandidatūras nevar kļūt par preci uz politiskā tirgus letes? Pie jums atnāks un teiks: "Ja jūs atbalstīsiet šo kandidātu, mēs jūs paņemsim koalīcijā!"
– Ja jūs zināt šādus politiķus, kas tā teiks, tad sūtiet viņus pie manis! Tas būtu jauki. Taču šādi politiķi pagaidām nav bijuši pie mums.
Mēs joprojām esam opozīcijā un kādu laiku tur paliksim. Taču tas mūs pārāk nesāpina. Mēs pašlaik jau ļoti cītīgi gatavojamies pašvaldību vēlēšanām. Valsts prezidenta vēlēšanās, tāpat kā jebkurā citā svarīgā jautājumā, mēs skatīsimies, kas mums patīk, kas nē, kas atbilst mūsu interesēm, kas nē, un atkarībā no tā kaut ko atbalstīsim vai neatbalstīsim. Te ir iespējamas saspēles ar vienu vai otru koalīcijas spēku – mēs varam ietekmēt procesus, lai gan neesam valdībā. Un tas ir zināms varas elements. Mēs to izmantosim, un mēs to darām jau pašlaik. Piemēram, nelaidīsim sliktus ļaudis pie amatiem.
– Bet ko jūsu elektorāts par jums domā? Sak, nupat jūs ieguvāt tik daudz balsu un tomēr pie varas netikāt. Vai vēlētāji būs ar mieru gaidīt šos četrus un vēl sazin cik gadus?
– Nebūs tiesa teikt, ka mēs jau esam sasnieguši savus griestus. 10. Saeimas vēlēšanās palika vēl daudz neizmantotu iespēju – mēs zaudējām padaudz gan krievu balsu, gan latviešu balsu. Paši esam vainīgi. Nebija gudri virzīt sarakstu priekšgalos vecbiedrus, vajadzēja jaunos. Taču tam ir savs skaidrojums, kāpēc tā darījām. Mūsu partiju apvienība bija nodarbināta ar savu iekšējo pārformēšanos. Šosestdien tam tiks pielikts punkts – no četrām partijām paliks Saskaņa plus sociālisti. No četrām partijām būtībā paliks viena. Kas būs tālāk, to nestāstīšu. Mūsu saraksts vēlēšanām tika veidots kvotētas partnerības ietvarā, un tas mums traucēja kvalitatīvi strādāt. Tagad šī problēma mums vairs netraucēs. Rudenī nosauksim savus pilsētu mēru kandidātus. Arī tas radīs vilkmi.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"