Andris Ameriks: skaudrā statistika – Latvija no Igaunijas atpaliek par astoņiem gadiem

Daiga Stokenberga schedule3.nov 2022

Par aktualitātēm Eiropas Parlamentā “Neatkarīgā” vaicā Latvijas parlamentārietim Andrim Amerikam.

Vai varat definēt, kas šobrīd ir ES parlamenta fokusā?

Es domāju, ka visas ES kontekstā šis ir lielu pārbaudījumu laiks un notikumi ar citām acīm liek paraudzīties uz procesiem, par ko mierīgos apstākļos pat neaizdomājamies. Pirmais signāls bija “Brexit”, kad Apvienotā Karaliste izstājās no ES, apliecinot, ka savu lēmumu pieņemšanā vēlas būt daudz brīvāki. Tad nāca Covid-19 pandēmija, kuras laikā tika gūta pārliecība, ka tikai visas ES valstis kopā var pārvarēt šādas krīzes. Tas attiecas gan uz vakcīnu iepirkumiem, gan citiem ar medicīnu saistītiem jautājumiem, ko risināja nevis katra valsts atsevišķi, bet gan kopējiem 27 valstu spēkiem. Es uzskatu, ka kovida pandēmija pierādīja, ka dzīvot ES ietvarā ir daudz drošāk nekā atsevišķi. Šobrīd esam līdzīgā situācijā, taču saistībā nevis ar pandēmiju, bet enerģiju. ES politiķi visas savienības iedzīvotājiem parāda, ka viņi zina, ko viņi dara, un pieņemtie lēmumi ir tādi, kas dos iespējas un tiesības izdzīvot ikvienam.

ES politiķi apzinās, ka viena lieta ir tad, ja cilvēks nevar apmaksāt rēķinus vienu mēnesi, bet pilnīgi kas cits, ja to nevar izdarīt daudzus mēnešus, jo cenas ir pārāk augstas un sākas milzu krīze. Mūsu kā ES parlamentāriešu uzdevums ir nepieļaut šādu krīzi - tas ir uzdevums numur viens. Ne tikai Latvijā, bet arī citās ES valstīs cilvēki gaida no politiķiem risinājumus, kas dotu iespēju katrs valsts iedzīvotājiem izdzīvot un neieslīgt parādos.

Vai ES parlamentā tiek virzīti konkrēti lēmumi, kas pasargātu ES valstu iedzīvotājus no pārmērīgiem rēķiniem?

Jā, lēmumi, kaut arī ļoti smagnēji, taču pamazām tiek virzīti, un vairāki jau ir pieņemti un apstiprināti. Zināmas grūtības lēmumu pieņemšanai ir fakts, ka ES ir suverēnu valstu apvienība, kurā katrai valstij ir savs viedoklis un savas intereses. Saprotams, ka ASV šādus lēmumus pieņemt ir daudz vieglāk, jo tā ir federāla valsts.

Konkrēti par kādiem lēmumiem tiek runāts?

Par dažādiem, tostarp par vienotiem gāzes iepirkumiem. Tāpat arī par citu resursu cenu griestiem - ja mēs iepriekš uzskatījām, ka tirgus ekonomika ir svēta un tirgus pats regulē ekonomiku, tad šobrīd mēs runājam par daļēji regulētu ekonomiku, kas nozīmē, ka var tikt noteikti gāzes cenas griesti, kas ir priekšnosacījums iedzīvotāju atbalsta programmām. Tāpat šodien runājam par naftas cenas griestiem, kas ietekmētu degvielas cenu pieaugumu. Veicot kopēju ES naftas iepirkumu, tiek panākti vienādi spēles noteikumus visām valstīm. Pašlaik piedāvājums ir noteikt naftas cenu 60 ASV dolāru par barelu naftas.

Līdz ar straujo energoresursu cenu kāpumu ļoti lielu, visbiežāk ekonomiski nepamatotu peļņu gūst zaļās enerģijas ražotāji. Vai EP plāno regulēt arī šo nozari?

Šobrīd ir pieņemts lēmums, ka zaļās enerģijas ražotājiem var tikt atskaitīta virspeļņa, kas kopumā visā ES ir vairāk nekā 300 miljardi eiro. Paskaidrošu, ko nozīmē virspeļņa. Piemēram, Latvijas HES kā strādāja pirms gada un šodien, tā strādās rīt un vēl pēc gada, un vienas saražotās elektroenerģijas kilovatstundas pašizmaksa būtiski nemainās. Tajā pašā laikā elektrības tirgus cena ir nesalīdzināmi augstāka par to, kāda tā bija pirms dažiem gadiem. Līdz ar to zaļās enerģijas ražotāji gūst ievērojami lielāku peļņu, kas nav pamatota nedz ar lielākiem ieguldījumiem, nedz ar lielāku ieguldīto darbu elektroenerģijas ražošanā. Faktiski ir tā, ka šobrīd zaļās enerģijas ražotāji saņem to, ko nav pelnījuši, bet gan pelna uz enerģijas biržas cenu kāpuma rēķina. Tas pats attiecināms gan uz saules, gan vēja enerģiju. ES ir piekritusi, ka valstis drīkst iejaukties šajā tirgū un zaļās enerģijas virspeļņu izņemt no ražotāja kabatas un ieskaitīt speciālā fondā, kas kalpotu kā atbalsta mehānisms visiem pārējiem enerģijas ražotājiem un iedzīvotājiem. Jo ir jāsaprot, ka būtībā tas ir karš, kas elektrības cenu ir uzdzinis debesīs, tāpēc nepamatotā peļņa ir kara peļņa un tā ir jāatdod tiem, kuri no augstajām enerģijas cenām cieš visvairāk. Atšķirīgā situācijā ir tie, kuri elektroenerģiju ražo no gāzes vai oglēm, kuru cenas šobrīd ir ļoti augstas, un likumsakarīgi, ka elektroenerģijas ražošanas pašizmaksa ir būtiski pieaugusi.

Vai Eiropa šo pieeju uzliek kā obligātu vai ieteicamu?

Katra valsts var rīkoties pēc saviem ieskatiem, taču ES pieņemtie lēmumi dod iespēju izmantot instrumentus, kas mazinātu resursu cenu ietekmi uz gala patērētājiem. Arī Latvija drīkst iejaukties ekonomiskajos procesos un resursu segmentā ieviest regulētu ekonomiku. Latvijā šobrīd stutē jauno valdību, nezina, kurš būs ekonomikas ministrs un kā Ekonomikas ministriju sadalīt saskaitāmajos. Likumsakarīgi, ka šādos apstākļos par iespējām, kā mazināt resursu cenu patērētājam, neviens nedomā.

Arī augstā gāzes cena ir kara sekas. Vai Latvija ir rīkojusies tālredzīgi, iegādājoties gāzi priekšdienām?

Baidoties, ka gāzes varētu visiem nepietikt, kaut arī tam nebija nekāda objektīva iemesla, Latvija un arī citas valstis histēriski iepirka gāzi brīdī, kad biržā tai bija visaugstākā cena - ap 300 eiro. Šobrīd biržas cena gāzei ir vien ap 100 eiro. Arī šī situācija parāda, cik liela loma cenai ir spekulācijām biržās. Kad jautāju cilvēkiem, kāpēc tika iepirkta gāze par tik augstu cenu, man atbild: “Ja mēs nebūtu nopirkuši un šodien tās nebūtu vai tā būtu vēl dārgāka, mūs sauktu pie atbildības. Neviens taču nevarēja prognozēt, ka oktobrī cena būs trīs reizes zemāka.” No vienas puses, ierēdņus var saprast, jo neviens jau negrib tikt sodīts. Reizēm neko nedarīt ir daudz drošāk nekā izrādīt iniciatīvu. Es domāju, ka tā ir viena no Latvijas nelaimēm un tieši tāpēc mēs atpaliekam gan no igauņiem, gan lietuviešiem.

Jūs to sakāt, balstoties datos vai sajūtās?

Tā ir skaudrā statistika! Salīdzinot attīstības procesus ES valstīs un Latvijā, statistiskie dati pierāda, ka IKP un labklājības indeksā no Igaunijas Latvija atpaliek par astoņiem gadiem. Pirms dažiem mēnešiem Levits vienā no runām teica, ka jaunās Saeimas un valdības uzdevums ir panākt, lai nākamajos četros gados mēs noķertu šodienas Igaunijas līmeni. No tā izriet, ka mums nav cerību nostāties vienā rindā ar Igauniju vismaz tuvāko četru gadu laikā. Savukārt Lietuva ir veikusi izrāvienu un, visticamāk, jau šoziem sasniegs Igaunijas līmeni. Tas nozīmē, ka arī no Lietuvas mēs atpaliekam par astoņiem gadiem. Rodas jautājums: kā, atrodoties vienā ģeopolitiskajā situācijā, vienādu iespēju apstākļos pamanāmies atpalikt no kaimiņiem par tik daudziem gadiem? Ir skaidrs, ka neviens no esošajiem vai bijušajiem politiķiem nepiecelsies, nenovilks bikses un neteiks, ka ir vainīgs pie tā, ka Latvijā ir tik zems dzīves līmenis. Kariņš neteiks, ka pieļāva daudz kļūdu Covid-19 pandēmijas vadībā, ka esam bijuši neizlēmīgi vai nekompetenti vienā vai otrā jautājumā. Visi apgalvos, ka ir visgudrākie un labākie. Taču rezultāts ir tāds, kāds tas ir. Es gribētu, lai politiķi tomēr reizēm paskatās spogulī!

Aizejošās valdības realizētais lēmumu pieņemšanas procesa dejas solis - viens solis uz priekšu, divi atpakaļ un tad vēl apgrieziens - ir novedis Latviju pie tik lielas atpalicības, kāda tā ir šodien. Izskatās, ka arī nākamā valdība dejos līdzīgi. Tas ir skumji!

ES nākusi klajā ar direktīvu, ka līdz 2026. gadam pie galvenajiem ES nozīmes autoceļiem ik pa 60 kilometriem ir jābūt elektroauto uzpildes stacijām. Vai Latvijā tas ir izpildāms un vajadzīgs?

Es uzskatu, ka šis lēmums ir pareizs un Latvijai ļoti vajadzīgs ne tikai iespēju dēļ uzpildīt elektroauto, bet paralēli tam tiktu sakārtota un būtiski uzlabota elektroenerģijas pārvades sistēma, kas šobrīd ir nožēlojamā stāvoklī.

Ir skaidrs, ka tehnoloģijas attīstās un zinātne virzās uz priekšu lieliem soļiem. Es ticu, ka līdz 2035. gadam, kad ES tiks aizliegts pārdot jaunas automašīnas ar iekšdedzes dzinējiem, tehnoloģijas būs tiktāl attīstījušās, ka elektroauto būs salīdzinoši lēti un ērti izmantojami. Taču, lai elektroauto pilnvērtīgi ienāktu mūsu ikdienā, ir nepieciešams izveidot tam nepieciešamo infrastruktūru. Nedrīkst būt tā, ka brīdī, kad elektroauto uzlādes stacijā pieslēdzas smagā automašīna, pusei rajona pazūd elektrība. Šobrīd esošajā elektroenerģijas pārvades infrastruktūras tīklā tas būtu pilnīgi iespējams. Tāpēc šis lēmums ir pamudinājums arī Latvijas valdībai savlaicīgi domāt par elektrotīklu un apakšstaciju jaudu palielināšanu.

Jau 2024. gadā Latvijai ES ir jāiesniedz elektrouzlādes staciju tīkla plāns, bet jāizbūvē līdz 2026. gadam.

Piebildīšu gan, ka laikā, kad notika EP balsojums, no Latvijas Satiksmes ministrijas saņēmu ieteikuma īsziņu balsot pret šo iniciatīvu. Taču, izprotot lēmuma turpmāko ietekmi uz mūsu valsts tautsaimniecību, es tomēr balsoju par.

Kas par to maksās? Kāda ir jūsu sajūta - Latvija to izdarīs?

ES šiem mērķiem rekomendē izmantot ES atveseļošanās fonda naudu, kas šajā gadā Latvijai piešķirta 200 miljonu eiro apmērā. Tīklu izbūves izmaksas un projektu virzīšana ir valstu uzdevums. Piebildīšu, ka ES runā arī par ūdeņraža uzpildes staciju tīkla izbūvi.

Ar ko mēs esam sliktāki par Igauniju, Lietuvu, Bulgāriju un citām ES valstīm? Kāpēc viņi to varēs izdarīt un mēs nē? Sakot, ka mēs to nevaram, ka mums trūkst prāta un spēju, mēs to nekad neizdarīsim. Tas vienkārši ir jāizdara!

Jūs jau pieminējāt tikko notikušās vēlēšanas. Saeimā neiekļuva četras no pagājušās saeimas valdības partijām - “Attīstībai Par”, “Saskaņa”, “Konservatīvie” un „KPV LV”. Tajā pašā laikā iepriekšminētās partijas partiju finansēšanas sistēmas ietvaros no nodokļu maksātāju naudas ir saņēmušas krietnas summas. Tagad sanāk, ka tā ir zemē nosviesta nauda. Vai ES ir kādas valstis, kas tik dāsni finansē partijas, neprasot nekādu atbildību?

Cik man zināms, ES šāds partiju finansēšanas modelis ir tikai Latvijā. Esam parēķinājuši, ka minētās četras partijas pēdējo gadu laikā no valsts ir saņēmušas kopumā 7,5 miljonus eiro. Tā ir milzīga nauda, kas visburtiskākajā veidā ir nosviesta zemē. Tieši šīs partijas nav attaisnojušas vēlētāju uzticību, un var teikt, ka finansējums ir notrallināts. Es zinu, kādas ir priekšvēlēšanu izmaksas, un varu teikt, ka partijām piešķirtais finansējums ir ārkārtīgi dāsns un to ir grūti lietderīgi izmantot. It īpaši tagad, kad cilvēkiem ir grūti nomaksāt rēķinus, palielināt partiju finansēšanu, piesaistot to valstī noteiktajai minimālajai algai, ir negodīgi pret valsts iedzīvotājiem. Trakākais, ka šīs partijas turpinās saņemt finansējumu, jo likumdošana paredz finansēt arī Saeimā neiekļuvušās partijas, ja tās vēlēšanās pārsniegušas 2% robežu, tostarp Krievu savienība un “Saskaņa”. Summa gan būs mazāka, bet būs pietiekami liela. Es teiktu, ka partijas varēs dzīvot kā Arābu Emirātu šeihi.

https://www.socialistsanddemocrats.eu/meps/ameriks-andris