Viens no gada svarīgākajiem notikumiem bija 10. Saeimas vēlēšanas, kas zīmīgas ar diviem aspektiem: pirmkārt, parlamentā tika ievēlēti 60 jauni deputāti. Otrkārt, pārliecinošu uzvaru guva apvienība Vienotība, kurai sabiedrība tādējādi deva pilnvaras turpināt iesākto darbu valdībā.
10. Saeimas vēlēšanu viens no pārsteigumiem bija uzvaras lauru nonākšana Vienotības, nevis Saskaņas centra (SC) rokās, lai gan vairākums prognožu liecināja par pretējo. Eksperti, uzteicot vēlētāju vēlmi pēc politiskās pēctecības, Vienotības uzvaru tomēr nodēvēja par fenomenu, kuru savulaik bija izdevies sasniegt vienīgi Latvijas ceļa valdībai.
Eiforija par milzīgo sabiedrības uzticību nebija ilga, un jau drīz pēc vēlēšanām Vienotība sāka lavierēt starp sabiedrībai dotajiem solījumiem un politisko konjunktūru. Plašu neizpratni raisīja iecere aicināt koalīcijā SC, kā arī nacionālo spēku atstāšana opozīcijā. Tāpat Vienotības tēlu diskreditēja pats valdības veidošanas process, kurā amati tika dalīti pēc "vajadzības", nevis pēc kandidātu spējām. Vislielākos pārmetumus izpelnījās Ģirts Valdis Kristovskis, kas nonāca Ārlietu ministrijas vadībā, kā arī Artis Pabriks, kas, neskatoties uz pieredzes trūkumu, uzņēmās Aizsardzības ministrijas pārraudzību. Politiskais tirgus notika arī par amatiem Saeimas prezidijā. Lai gan līdzšinējais Saeimas priekšsēdis Gundars Daudze (ZZS) tika dēvēts par vienu no labākajiem spīkeriem, prestižais amats tomēr nonāca Vienotības līderes Solvitas Āboltiņas rokās, kura neslēpa privātas ambīcijas pēc šā posteņa. 10. Saeimas vēlēšanas zīmīgas arī ar vecās gvardes norietu, ko iezīmēja Andra Šķēles un Aināra Šlesera nonākšana opozīcijā. Tikmēr jaunā pozīcija ir riskējusi strādāt divu partneru – ZZS, kā arī Vienotības – sastāvā, apzinoties šīs savienības nestabilitāti. Tāpat viens no smagākajiem šīs valdības pārbaudījumiem bija tikko akceptētais 2011. gada budžets, kurā notikušas daudzas atkāpes no vēlētājiem dotajiem solījumiem.