Irēna Krūmane: Banku sistēma ir daudz stiprāka nekā jebkad agrāk

 

Saruna ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētāju (FKTK) Irēnu Krūmani.

- Starptautiskie aizdevēji, skatot valdības piedāvāto 2011. gada budžetu, ne vien neļāva samazināt iemaksu daļu 2. pensiju līmenī, bet pat uzstāja, lai tā nākamgad tiktu palielināta no pašreizējiem 2% līdz 4%. Pret šo prasību nebūtu ko iebilst, ja vien 2. līmeni apkalpojošie pensiju fondi šo naudu apgrozītu Latvijas ekonomikā. Realitātē šī nauda tiek izņemta no Latvijas ekonomikas un strādā citur pasaulē. Kādas bija un ir iespējas ar FKTK lēmumu likt pensiju fondiem investēt Latvijas ekonomikā?

– Par pensiju fondiem mums būtu jāveido atsevišķa saruna, jo tas ir milzīgi plašs jautājums. Kas attiecas uz jūsu jautājumu, tolaik, kad veidojās pensiju fondi, es šajā iestādē ne tuvu nestrādāju un darbojos privātajās struktūrās. Mans viedoklis ir, ka pensiju menedžeris mēs katrs esam pats.

– Savas pensijas menedžeris mēs varam būt katrs, bet runa ir par pensiju fondu darbību valstiskajās interesēs. Nauda, kura varētu dzīt uz priekšu mūsu ekonomiku, aizplūst uz citām valstīm un stimulē turienes ekonomisko izaugsmi. Vai nevajadzētu likt šai naudai strādāt Latvijā?

– Jā, nauda aiziet tur, no kurienes nāk šis pensiju fonda pārvaldnieks. Ideja par to, ka šie līdzekļi būtu izmantojami Latvijas tautsaimniecībā, ir apsveicama, un par to ir vairākkārt runāts. Tam ir jārada instrumenti, kas šobrīd nav izstrādāti. Varētu pensiju fondu naudu izmantot atsevišķās programmās un to visu varētu darīt.

– Kam būtu šie instrumenti jārada? Vai jūs nevarat nākt ar likumdošanas iniciatīvu?

– Instrumentus mēs noteikti neradīsim, jo tos izveido tie, kas šajā biznesā piedalās ciešā saistībā ar Fondu biržu. Mēs esam tie, kas šos procesus regulē un uzrauga.

– No kuras puses jānāk iniciatīvai, lai pensiju fondu nauda beidzot paliktu Latvijā un nestu labumu Latvijas tautsaimniecībai?

– Tā ir politiskā izšķiršanās, un tas ir politisks lēmums.

– Pirms krīzes bankas burtiski kredītus meta pakaļ katram, kurš bija gatavs parakstīt banku sagatavotos līgumus. Cilvēki bija nepieredzējuši un līguma nosacījumos daudz neiedziļinājās. Tagad ne viens vien ir palicis bez nopirktā mājokļa un vēl ar mūža parādu bankai. Bankas ar maksātnespējīgajiem parādniekiem daudz neauklējas. Vai kaut kas tiek darīts, lai palielinātu banku atbildību, jo šobrīd atbildību par neapdomīgo kredītu ņemšanu pilnā mērā uzņemas vienīgi pats kredītņēmējs.

– Krīze skāra Latviju ļoti dziļi, un mēs bijām viena no tām ES valstīm, kuru krīze ķēra vissmagāk. Kopš iestāšanās ES 2004. gadā šeit neierobežoti plūda finanšu līdzekļi. Mums vienmēr ir bijis labi attīstīts finanšu sektors. Banku sektoru var sadalīt trīs daļās. Tās ir skandināvu bankas, kurām ir lielās mātes bankas; ir bankas ar vietējo kapitālu, un trešais segments ir mazās bankas, kuras ir eksponētas maksājumu tirgū, nevis kreditēšanas tirgū. Šie tirgus dalībnieki ir agresīvi savā starpā konkurējuši. Tām bankām, kurām ir ES valstu mātes bankas, ir bijuši neierobežoti līdzekļi, un tie ir plūduši iekšā Latvijā. Vidējā lieluma bankas arī gribēja sacensties un gāja uz cīņu par tirgus daļas paplašināšanu. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē stratēģiski noteikto vadības mērķu sasniegšanu, pārpildīšanu, peļņas gūšanu, kas nodrošināja banku valdēm, menedžmentam un citiem darbiniekiem attiecīgus bonusus. No vienas puses – tas nav nekas peļams, jo bizness tādēļ ir radīts, lai pelnītu. Bet peļņas kāre ir bijusi tik liela, ka nekam citam netika pievērsta uzmanība. Netika izvērtēti riski. Tas viss noveda mūs tajā dziļajā krīzē. Tam visam bija labvēlīgi blakus apstākļi. Nodokļu sloga faktiski nebija nekāda. Latvija bija no tām valstīm, kurā nebija ar likumu regulēts pirmās iemaksas lielums. Labi atceros, cik ļoti nevienam negribējās ieviest inflācijas apkarošanas plānu. To izdevās ieviest tikai ar trešo piegājienu, un tas bija novēloti. Tomēr labāk vēlu nekā nekad. Pat negribas domāt, kas būtu, ja tas netiktu pieņemts. Tad sekas būtu vēl dziļākas. Liela nozīme ir zināšanu trūkumam, jo klientiem netika izskaidroti līguma nosacījumi, riski. Klientam bija svarīgāk pēc iespējas ātrāk saņemt naudu. Atceramies reklāmas, kuras aicināja aizņemties un dzīvot uz parāda. Tagad kopš 2007. gada, kad tika pieņemts inflācijas apkarošanas plāns, mums ir noteikta obligātā iemaksa 10% apmērā no kredīta summas. Zviedrijā tā ir jau palielināta līdz 20%. Šobrīd nekustamie īpašumi un darījumi ar tiem tiek aplikti ar nodokli. Mēs esam konstatējuši, ka ir iztrūcis tāds elements kā klientu izglītošana. Esam uzsākuši programmu – klientu skolu, kuru prezentēsim nākamā gada sākumā. Šī skola vērsīs klientu uzmanību – pirms ņemt kredītu, izvērtēt, pie kā viņš ņem kredītu un ar kādiem nosacījumiem. Tālāk mēs šo prasību iedibinām bankām un citām finanšu iestādēm.

– Lētticīgi un neizglītoti cilvēki vienmēr atradīsies. Kas tiek darīts, lai bankas, un to pašu var teikt par apdrošināšanas kompānijām, nemakšķerētu šos neizglītotos, kas, daudz nedomājot, paraksta jebkuru priekšā nolikto dokumentu?

– Mēs esam sākuši tādu praksi, ka izskatām sūdzības. Mēs redzam, ka sūdzību skaits pieaug. Daudzas no tām ir Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) kompetencē. Latvijā šīs kompetences robežas ir strikti nodalītas. Mēs esam sākuši strādāt ar bankām, kas prasa papildu darba resursus, un šobrīd šajā virzienā mums strādā viens cilvēks, kas patiesībā ir par maz, lai katru sūdzību izskatītu un pārbaudītu. Ne visos gadījumos klientam ir taisnība, bet ir gadījumi, kad mēs esam atklājuši nekorektu rīcību un panākuši vienošanos. Bankām vienmēr ir rūpējusi to reputācija, un banku var iznīcināt ar avīzi. Attieksme ir mainījusies, un bankas ir sapratušas, ka tā nedrīkst rīkoties.

– Es tomēr par to atbildību. Kad cilvēki ņēma kredītus nekustamajiem īpašumiem, banku nolīgts vērtētājs novērtēja tos īpašumus. Tagad izrādās, ka viņa vērtējums ir bijis pilnīgi aplams, bet kredīts 25 vai pat 40 gadus jāmaksā tam, kurš noticējis bankas vērtētājam. No klienta 100% atbildība, bet vērtētājam nekādas atbildības.

– Tajā mirklī, kad klients vairs nespēj kredītu nomaksāt, tas bankai kļūst problemātisks un bankai jāveido uzkrājumi, kas nozīmē, ka banka jau cieš zaudējumus. Tas samazina banku kapitāla bāzi, kā rezultātā nonākam līdz banku akcionāriem, tas ir, īpašniekiem, kuriem, ja viņi grib šo biznesu turpināt, jāpalielina bankas kapitāls un ir jādalās šajos zaudējumos. Pagājušo gadu visas Latvijas banku sistēmas zaudējumi bija 700 miljoni latu jeb miljards eiro, kas ir ļoti ievērojami. Kopš krīzes sākuma 2008. gada rudenī banku kapitāla bāze ir stiprināta par 1,3 miljardiem latu. Viņi ir izjutuši šos zaudējumus. Viņi arī vēl turpina šos zaudējumus ciest. Lēnām pieaug to banku skaits, kas sāk parādīt pirmos peļņas rādītājus, bet sistēmā kopumā arī nākamajā gadā peļņu neredzēsim. Tā ir atbilde uz jautājumu, vai bankām arī ir līdzatbildība. Par vērtētājiem gribu piekrist. Patiesi, kur ir viņu atbildība šodien? Risinājums varētu būt, ka arī viņiem ir jāuzņemas kaut kāda atbildība. Tas varētu būt vai nu caur apdrošināšanu, vai caur mājokļu atpirkšanu no šo vērtētāju puses, kas sākumā arī tika darīts, kad bija pavisam cits cenu līmenis.

– Par pagātnes kļūdām skaidrs, bet kas ir izdarīts, lai otrreiz uz tā pašā grābekļa neuzkāptu?

– Izmaiņas ir lielas. Varu pateikt, kas ir izdarīts uzraudzības pusē. Mans laiks FKTK sakrita ar krīzes sākumu, un saņēmu šo saimniecību laikā, kad eksistēja filozofija – nekāda regulēšana nav nepieciešama, tirgus pats visu noregulēs. Tā bija pilnīgi cita filozofija. Ir pilnīgi skaidrs, ka ir nepieciešama harmonizēta uzraudzība, harmonizēta likumdošanas bāze [ES valstīs], un virkne soļu jau ir sperti. Arī banku nodoklis. Šā gada sākumā šī ziņa parādījās kā pirmā iniciatīva par finanšu sektora atbildību, bet tagad jau ir vienprātīgs atbalsts šā nodokļa nepieciešamībai. Ja runājam par to, kas notiek šeit uz vietas, galvenā mācība, kuru esam guvuši, ir tāda, ka viena lieta ir likviditāte, bet ne mazāk svarīga ir kapitāla bāze. Bankas likviditāte vienmēr būs atkarīga no klientu uzticības. Ja uzticības līmenis būs augsts, bankai nekad nebūs likviditātes problēmu. Kā banka var uzturēt šo augsto uzticības līmeni? Tikai ar akcionāru attieksmi un spēju segt zaudējumus, ieguldot papildu kapitālā. Būt stabilam finanšu investoram, nevis īstermiņa spekulatīvam investoram. Sākoties krīzei, mūsu pamatprasība bija minimālā kapitāla pietiekamības radītāji – 8%. Tā ir harmonizēta ES dalībvalstīs, kaut atsevišķās valstīs ir 10%. Pirms iestāšanās arī pie mums bija 10%, bet pēc iestāšanās tas tika mainīts. Sākoties krīzei, ieviesām ikdienas likviditātes monitorēšanu. Tas, tēlaini izsakoties, nozīmē, ka mēs ik dienas veicām rentgena caurskatīšanu iepretim asinsspiediena mērīšanai reizi ceturksnī. Tā ir kardināla atšķirība. Mēs pieprasījām veidot kapitāla pietiekamības buferi līdz 10%, ko bankas arī piekrita. To esam panākuši, nemainot likumdošanu. Tas ir radījis pilnīgu noguldītāju uzticību, un šodien mums ir likviditāte augstākajā līmenī. Kad sākās krīze, SVF mums prognozēja banku sistēmas sabrukumu. Viņi prognozēja, ka mums bankrotēs piecas sešas bankas un pazudīs puse noguldījumu. Mums izdevās noturēt noguldījumu bāzi un atjaunot sabiedrības uzticību bankām. Kapitāla bāzes pieaugums par 1,8 miljardiem latu ir ļoti iespaidīgs rādītājs. Mūsu skandināvu partneri brīnās, kā mēs to esam panākuši. Noguldījumu bāze ir pieaugusi līdz 10,2 miljardiem latu.

– Vai var teikt, ka šobrīd Latvijas banku sistēma ir stiprāka nekā jebkad agrāk?

– Daudz stiprāka. Lai kā daudziem gribas mūs pelt, tas ir sasniegums, ar kuru lepojamies.

– Tātad ar bankām viss ir kartībā. Vai to pašu varam teikt par apdrošinātājiem? Teiksim, cilvēks ir apdrošinājis savu māju, bet vēlāk izrādās, ka tā kompānija ir finansiāli nedroša.

– Nē, tur bažām nav vietas. Apdrošināšanas sektors 3. ceturksnī ir strādājis ar peļņu. Tā ir pamata atšķirība no banku sektora, kas joprojām strādā ar zaudējumiem.

– Parastu pilsoni peļņas rādītāji maz interesē. Viņu interesē – dabūšu no apdrošinātāja naudu, ja gadīsies nelaime, vai nedabūšu? Cik viņš var būt drošs – kamēr galvenais uzraugs ir Krūmane, tikmēr apdrošināšanas sektors tiek stingri uzraudzīts?

– Apdrošināšanas bizness ir ļoti sašaurinājies, jo iedzīvotājiem ir mazāk brīvo līdzekļu. Prēmiju apjoms ir sarucis, bet maksājumu izpildes rādītājs ir stabils un būtiski pārsniedz normatīvos rādītājus. Tā ir mana atbilde uz jautājumu – vai var uzticēties.

– Jūs vienpersoniski personificējiet to drošības izjūtu, kurai ir jārodas saskarsmē ar jebkuru finanšu institūciju. Ja Krūmane garantē, tad tas ir droši.

– Jūs gribat mani piespiest pateikt, kā Kalvītis to darīja, – es esmu stabilitātes garants. Uz to nevēlos pretendēt. Bet atbildību no sevis nenoņemu. Mana atbilde ir šie finanšu rādītāji (rāda izdrukātus grafikus), un tā ir mūsu atbildība, lai šie normatīvie rādītāji būtu izpildīti un mēs laikus pamanītu, ja kaut kas netiek izpildīts. No vienas lietas gan mēs nekad nebūsim pasargāti. Tas ir, no kriminālām darbībām. No ļaunprātīgām aktivitātēm neesam pasargāti.

– Īrijā mēs redzam, ka banku augstākā līmeņa vadība brutāli apzagās. Kas tiek darīts, lai pie mums nepieļautu līdzīgas darbības?

– Krīzei sākoties, mēs ieviesām risinājumu, kuru vēlāk uzraudzības iestādēm ieteica ieviest arī citās ES valstīs. Mēs, sākot no 2009. gada janvāra, sākām saņemt no visām bankām kredītkomiteju un valžu sēžu protokolus, no kuriem redzam visu, kas bankā notiek. Ja mēs redzam, ka kāds no lēmumiem rada jautājumus, tūlīt to noskaidrojam. Faktiski mēs esam radījuši nepārtrauktu online uzraudzības sistēmu. Nav iespējama situācija, kas bija iespējama Īrijas piemērā vai citās valstīs, kur ir arestēti desmitiem banku valžu locekļu. Ikdienas likviditātes monitorings rāda, kādi katrā bankā dienas beigās ir likvīdie aktīvi. Vairs nevar kā agrāk – visus rādītājus savest kārtībā uz atskaites datumu, bet starplaikos darīt visādas lietas. Visi normatīvi ir jāievēro katru dienu, nevis rādītājiem jāatbilst normatīviem noteiktos datumos.

– Vai tas nozīmē, ka nav iespējama situācija, kad īpašnieki ieliek depozītus ar nesamērīgiem procentiem?

– Ja runājam par šādiem gadījumiem, tad tā bija publiski pieejama informācija jau kopš 1995. gada. Visos gada pārskatos tas bija redzams. Finanšu sektors, kas piesaista noguldījumus, tagad ir drošs. Daudz lielāka bīstamība ir tajā sektorā, kas nepiesaista noguldījumus. Tajā sektorā, kas sniedz tos pašus finanšu pakalpojumus, tikai ar saviem līdzekļiem. Tiesa, šīs naudas izcelsme maz kuru interesē. Finanšu uzraudzības iestādes tika izveidotas, lai aizsargātu noguldījumus. Tas sektors, kas nepakļaujas finanšu uzraudzībai, šobrīd ir ļoti aktīvs. Ne tikai Latvijā. Tā ir tāda kā sērga visā ES, un var pat teikt, globālā mērogā. Visi ir pamanījuši šīs ātro kredītu reklāmas. Tur ir ārkārtīgi svarīgs šis klientu izglītības līmenis.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"