Spriežot pēc tā, ko raksta dažādās interneta vietnēs, rodas iespaids, ka ir ļaudis, kas ļoti gribētu redzēt Latvijas Televīzijas ģenerāldirektoru Edgaru Kotu dabūtu nost no amata. Par šīm baumām un baumotājiem, par LTV kā sabiedriskā plašsaziņas līdzekļa vietu un misiju telpā un laikā, kā arī par iecerētajām pārmaiņām un radošajiem plāniem šī intervija ar Edgaru Kotu.
– Internetā izplatās apmēram tāda satura apgalvojumi, ka jūsu atlaišana vai neatlaišana būšot atkarīga no tā, cik liela ietekme valdībā būšot Ventspils mēram Aivaram Lembergam, kurš esot liels jūsu draugs. Savukārt pret jums esot noskaņota Vienotība. Vienā portālā bija pat virsraksts, ka Kota dienas jau skaitītas. Tiesa gan, ar jautājuma zīmi beigās. Vai kāds nopietni zāģē vai arī tā ir tikai zāģa skaņas radīšana?
– Nevar noliegt, ka ir ļaužu grupa, kas cenšas radīt zāģa skaņu, taču mans darba devējs ir Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP), kurā, piemēram, Lembergu nekad vēl neesmu sastapis.
– Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) veicis pārbaudi par KHL spēļu translāciju un reklāmas laika pārdošanu un vēstulē NEPLP norādījis uz iespējamiem reklāmas pārdošanas līgumu pārkāpumiem. Jūs esot pārdevis ekskluzīvas tiesības tirgot reklāmas laikus hokeja laikā un tādā garā.
– Es neesmu saņēmis nekādus oficiālus pārmetumus. Bet, protams, pastāv dažādas cīņas, un ir personas, kas iedomājas, ka pietiks nosūtīt sūdzību KNAB, lai varētu īstenot savas vēlmes. Ir, piemēram, asa konkurence starp televīzijām par daudzām tiesībām. Esmu izcīnījis un tagad cīnos par to, lai noturētu LTV 7. kanālā tik ļoti vērtīgu mantu, kā Rīgas Dinamo KHL spēles. Nav noslēpums, ka 1. Baltijas kanāls un Viasat arī iekāro šo auditorijas pieprasīto hokeju.
Ja es neiegūtu šo pārraidi, tad man pārmestu, kāpēc es nespēju to izdarīt. Bet, tā kā man ir izdevies to iegūt, citi komersanti raksta kaudzēm sūdzību uz dažādām institūcijām. Amizanti, ka Komercraidorganizāciju asociācija sūdzējās, ka esmu pārdevis reklāmas laikus par dārgu, bet tajā pašā laikā uz KNAB tiek sūtīta sūdzība, ka es pārdevis par lētu. Kur tad īsti problēma?
– Jūs esat sacījis, ka pats nodarbošoties ar reklāmdevēju piesaisti...
– Sabiedriskajā medijā noturēt laba līmeņa reklāmas pārdošanas speciālistus ir grūti, jo diemžēl atalgojuma sistēma ir tik ierobežojoša, ka nav iespējams viņus motivēt, un reklāmas pārdevēju amatā ir bieža kadru mainība. Šo rotāciju laikā es pats cenšos piesaistīt reklāmu. To esmu darījis arī iepriekš.
– Kāpēc tika parakstīts līgums ar "iespējamajiem reklāmas līgumu pārkāpumiem"?
– Ja kāds iedziļinātos šā līguma būtībā, tad viņš atrastu, ka līgums tika noslēgts astoņas reizes dārgāks nekā parastās LTV7 cenas. Cits jautājums, ka diemžēl otra līgumslēdzēja puse nepildīja līguma saistības. Nu, ja nepilda saistības, tad līgums jālauž.
– Jūs pēc definīcijas esat tādā amatā, par kuru ļaudīm jau izsenis ir iespaids, ka ar reklāmas laiku pārdošanu gan jau notiek visādas shēmas – otkats jeb peibeks, kas ir, kad kādu daļu reklāmas naudas saņem nevis televīzija, bet tās priekšniecība.
– Žēl, bet Latvijā ir tāda aizraušanās ar aizdomu radīšanu, ka beigās neviens netic nevienam. Kas ir aizdomas? Vai nu ir fakts, vai nav. Ja ir, tad jāpierāda. Taisiet pret mani provokācijas un, ja es uzķeros, tad runājiet, ka esmu negodīgs.
Es daru savu darbu. Ja aizdomas ir arī kādam kādā institūcijā, tad es aicinu izvērtēt sabiedriskās televīzijas saimniecisko attīstību. Kad es sāku strādāt kā vietas izpildītājs, LTV bija neatdoti kredīti 400 000 latu apjomā. Tagad esam ļoti stabili. Mums ir stabila finanšu plūsma, mums ir izveidota tā sauktā drošības zona, kurā mēs varam līdzekļus pārgrupēt. LTV pirms dažiem gadiem bija ļoti labs Valsts kontroles atzinums, kas ir liels retums.
– Viens no jūsu priekšgājējiem bija saveidojis shēmas un sāka arī ļoti biezi dzīvot. Cilvēki redzēja, ka kaut kas nav kārtībā. Un acīmredzot tāpēc viņš zaudēja amatu.
– Es saprotu, par kuru priekšgājēju ir runa. Bet ir milzīga atšķirība starp tām shēmām un to, ko LTV dara tagad. Tolaik televīzijā bija grūtības ar naudas plūsmu un tika parakstīts līgums, kas radīja milzu dempingu – tika pārdotas reklāmas par zemāku cenu nekā tirgū. Tas tiešām varēja radīt aizdomas, ka pastāv kādas vienošanās ar reklāmdevējiem. Es izlieku tirgū hokeju, kas astoņas reizes sadārdzina cenu. Kāda te var būt motivācija vēl kaut ko pa kluso maksāt man? Tas ir vienkārši neloģiski.
Savu amatpersonas deklarāciju esmu pildījis cītīgi. Esmu nodevis visas savas deklarācijas, un attiecīgās iestādes tās analizē. Es apzinos, kādā amatā es atrodos, un man nepārtraukti ir pašam sevi jāuzmana. Puspajokam varu teikt, ka pat pāri ielai nevaru iet pie sarkanās gaismas. Man amats uzliek pienākumus.
– LTV kritušies reitingi!
– Viens ir izteikt pārmetumus, otrs – iedziļināties. Teikt, ka pašlaik reitingi būtu pagalam slikti, ir pārspīlēti. Runājot par LTV reitingiem, tiek manipulēts ar tā saukto šēru jeb vidējo reitingu skaitli.
– Tas ir kā slimnieku vidējā ķermeņa temperatūra palātā?
– Apmēram uz to pusi. Viena mēneša laikā ir izmērīts un konstatēts, ka šis skaitlis ir 7,5. Komerctelevīzijām šis skaitlis ir augstāks. Tā ir – es piekrītu. Taču šie dati ir jāanalizē. Sabiedriskie mediji naktīs pagaidām neraida, bet komerctelevīzijas raida.
Var jau visu ko mērīt, bet tad mums visiem kopā – sabiedrībai – ir jāizlemj, kas tad īsi ir sabiedriskie mediji. Ja arī sabiedriskos mērām ar tām pašām šērām, tad sabiedriskajiem jāatsakās no visām teātra izrādēm, no izglītojošajiem raidījumiem un tādā garā. Atstājam tikai Skroderdienas Silmačos, kas parasti ir ļoti skatīta izrāde, un citas izrādes vairs nerādām!
– Raimonds Pauls nupat nesen intervijā Latvijas ziņu kanālam skumji teica, ka LTV rāda maz teātra uzvedumu un koncertu. Laikam jau tāpēc, ka tos neskatītos. Vai tiešām neskatās?
– Šlāgerus skatītos. Mēs varam veidot šlāgermūzikas aptaujas. Eirovīziju skatās, Dziedošās ģimenes skatās. Taču, tiklīdz tiek rādīta Krievu drāmas teātra atklāšana, kur pirmajā daļā bija gaismas šovs un otrajā Raimonda Paula koncerts, tā neskatās. Es jūtu, ka cilvēki ir tik ļoti noguruši no savas saspringtās dzīves, ka viņi atnāk mājās un ar pulti izvēlas pašu vieglāko un izklaidējošāko. Televīzija tagad kalpo kā tāds relaksējošs SPA. Izvēlas to mediju, kurš šādu relaksāciju piedāvā.
Ja mēs kādā sestdienas, svētdienas vakarā rādītu dziedošajām ģimenēm un tamlīdzīgiem raidījumiem līdzīgu šovu, mums arī parādītos reitingi.
Taču mēs šajā laikā rādām augstvērtīgas filmas, un tās pulcē salīdzinoši mazāk skatītāju.
Tas ir saprotams, un to nevar cilvēkiem pārmest. Tas pats jau ir redzams arī laikrakstos un žurnālos. Diezin vai Rīgas Laiks spēj sacensties tirāžā ar Kas Jauns? Bet nevar sabiedriskais medijs skriet pakaļ komerctelevīzijām. Ir jābūt tā, ka tā alternatīva tomēr pastāv.
– Kāda ir LTV misija, ar ko tā atšķiras no citām televīzijām?
– Manā uztverē tā ir investīcija nākotnē. Pašlaik sabiedriskā televīzija daļēji iet pret straumi – pret pieprasījumu, lai radītu pieprasījumu nākotnē. Mēs radījām savu unikālo, pirmo pašmāju seriālu. Mēs to radījām, un radās pieprasījums. To pašu var teikt par Rīgas Dinamo hokeju. Mums nostrādāja intuīcija, mēs investējām, tika radīts produkts, un tagad pēc šā produkta raujas komerctelevīzijas.
Agrāk mēs vieni paši raidījām no militārajām svētku parādēm, bet tagad mūsu autobusiņam blakus stāv arī LNT autobusiņš.
Ilgu laiku mēs vienīgie rādījām prezidenta gadumijas uzrunu. Tagad to pašu dara arī citi. Sabiedriskā medija uzdevums ir piedāvāt inovatīvo, jauno pretstraumi, kas var pēkšņi pārtapt lielā pieprasījumā. Arī nākotnē sabiedriskajam medijam jābūt industrijas skolai. Tur jāveidojas televīzijas darbinieku kalvei, kas ceļ vispārējo industrijas kvalitāti. Ja panīks sabiedriskais medijs, arī visiem pārējiem latiņa nolaidīsies zemāk. Jo komerctelevīzijas nav gatavas investēt savos nākotnes kadros – tās grib lielu peļņu un tūlīt.
– Vai taisnība, ka LTV ziņu dienesta vadītāju Mareku Gailīti atlaidīs no darba?
– Te atkal kāds savas iedomas grib uzdot par esošo. Tas ir milzīgs absurds... es pats nelietoju Twitter čivinātavu, tomēr esmu interesējies, kas tas ir un kas tur notiek. Dažbrīd rodas doma, vai nevajadzētu saviem darbiniekiem šo čivināšanu kaut kā regulēt un ieviest kādas ētikas normas. Jo dažbrīd tās baumas, kas tur tiek izplatītas, ir gluži pārsteidzošas.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"