Intervija ar Saeimas deputāti, Pilsoniskās savienības valdes locekli profesori Inu Druvieti.
Jaunajā Saeimā būs daudzi deputāti, kuri nepārvalda latviešu valodu, proti, tā esot sarunvalodas līmenī, «vidēja», «daļēji apgūta» un vēl nezin kāda.Kādas konsekvences, jūsuprāt, šī situācija radīs?
– Par to, ka šāda situācija izveidosies, sociolingvisti brīdināja jau kopš 1995. gada, kad spēkā esošā Valodas likuma kontekstā izraisījās diskusijas par vēlētām amatpersonām jau kandidēšanas periodā, proti, vai tām nepieciešams norādīt valsts valodas prasmi, lai kvalificētos startam vēlēšanās. Diskusijas bija ļoti sarežģītas, mēs tobrīd izvirzījām argumentus, ka Latvijā tirgus valodu lietojumu neregulē un ka mūsu valodu situācijā ir nepieciešami juridiskie mehānismi, lai vēlētām amatpersonām valsts valoda tik tiešām būtu reāls viņu darbības instruments. Šo cīņu mēs toreiz zaudējām. Tika pieņemts citās valstīs pats par sevi saprotams viedoklis, ka valodas prasme ir saprotama pati par sevi un ka vēlētāji nemaz nebalsos par personām, kas valsts valodas neprasmes dēļ nespēj pilnvērtīgi veikt savus darba uzdevumus. Līdz ar to periodā pirms mūsu valsts iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā Latvija atteicās no
normas par obligāto valsts valodas prasmi.
Tagad tam visam redzam sekas, kas diez vai ir labojamas.
– Jā. Daudzās Latvijas pašvaldībās ir deputāti, kas valsts valodu nezina, un ir tādi,kas savas latviešu valodas zināšanas nevēlas pilnveidot. Un tagad šī problēma ir sasniegusi arī Saeimu. Parlamentā ir deputāti, kam runāšana latviešu valodā sagādā lielas grūtības. Piemēram, deputāts Mihails Zemļinskis, intervēts televīzijā, nespēj latviski atbildēt pat par savu ikdienas nodarbi – futbolu, kur nu vēl runāt par sarežģītākām valsts lietām. Un viņš tāds nav vienīgais. Turklāt viņš ir atkal ievēlēts Saeimā. Vēlreiz apstiprinās tas, ko mēs jau prognozējām, proti, vēlētājiem latviešu valodas neprasme nebūt nešķiet nozīmīgs faktors, lai cilvēkam liegtu deputāta mandātu. Saeimā acīmredzot darbosies vismaz viens deputāts, kas
atzinies pilnīgā latviešu valodas neprasmē, – es domāju Valēriju Kravcovu, kā arī vairāki tādi, kas savās pieteikuma anketās norādījuši savu latviešu valodas prasmi kā viduvēju. Viņi vismaz teorētiski nav nolieguši vēlmi apgūt valodu. Vai tas tā notiks, to
mēs redzēsim. Taču līdz ar to skaidrs ir tas, ka vairs nav runa par kvalitatīvu Saeimas
darbu. Ir taču redzēts, ka viens otrs deputāts kāpj tribīnē, turot rokā lapiņu, uz
kuras lieliem burtiem rakstīts viņa runājamais teksts. Nav iespējams arī kvalitatīvs darbs Saeimas komisijās. Diemžēl mūsu iespējas regulēt šo situāciju ir juridiski ierobežotas. Ir vienīgi mehānisms, kā varam risināt jautājumu par mandāta atņemšanu
pašvaldību deputātiem pēc laika perioda, kurā pašvaldība par saviem līdzekļiem dod iespēju šiem deputātiem apgūt valsts valodu, kas, protams, ir kuriozs pēc būtības. Cerēsim, ka vismaz dažos gadījumos šis instruments darbosies, jo faktiski ir juridiskas iespējas vērsties tiesā par deputāta mandāta anulēšanu. Attiecībā uz Saeimu šādas normas pagaidām nav. Mēs vienīgi varam konstatēt šo valodas neprasmes faktu un apelēt pie deputāta sirdsapziņas.
Apelēt var gadu gadiem, nekas jau nemainīsies, jo – kāpēc gan Kravcovam, Zemļinskim un citiem ivanoviem, petroviem un sidoroviem mācīties latviešu valodu, ja deputāta algu viņi var saņemt tāpat, bet par Latvijas un tās pilsoņu interesēm cīnīties
viņiem nav ne vēlmes, ne vajadzības?
– Šajā gadījumā redzu divus rīcības virzienus. Mums tomēr būs jāatgriežas pie jautājuma par valsts valodas prasmi kā kvalifikācijas kritēriju,kandidējot vēlēšanās.
Protams, būs zināmas grūtības pierādīt šādu nepieciešamību starptautiskajiem ekspertiem un cilvēktiesību organizācijām. Bet mums ir jāsāk iztālēm. Mums jāpierāda,
ka latviešu valodas situācijā šāds solis nepieciešams, lai varētu īstenot gan sabiedrības integrāciju, gan latviešu lingvistiskās cilvēktiesības. Otrs solis ir apelēt pie sabiedrības veselā saprāta, ar to domājot gan latviešus, gan nacionālās minoritātes. Taču ir viena svarīga problēma: paši latvieši nerada pietiekamu motivāciju latviešu valodas apguvei un lietošanai. Mūsu valsts augstākās amatpersonas – ministri, deputāti un citi – ir ne tikai privātpersonas, bet arī sabiedrības priekšstāvji, un viņu attieksme pret valodas lietojumu ir svarīga arī citiem. Apzinoties, ka tas ir sauciens vējā, es tomēr aicinu ministrus un deputātus ar mūsu valsts plašsaziņas līdzekļiem runāt tikai latviešu valodā. Kvalitatīvs tulkojums, protams, tiks nodrošināts, bet vienlaikus parādīta attieksme pret valsts valodu un pret lietu patieso kārtību. Un tam nebūs nekāda sakara ar necieņu pret minoritātēm vai citām valodām, tā būs savas pašcieņas parādīšana.
Paredzu, ka viens otrs jūs tagad nosauks par karojošu nacionālisti, varbūt pat vēl skarbākos vārdos, jo tā pēdējā laikā pieņemts: ja kāds runā par latviešu valodas aizstāvību, viņš kļūst par ultralabējo, par nacistu, fašistu un tamlīdzīgi.
– Nacionālists – tas ir godpilns apzīmējums. Nacionāla valsts arī 21. gadsimta Eiropā – tas ir vienīgais iespējamais kāda etnosa pastāvēšanas modelis. Ne tikai deklaratīvās frāzēs, bet pēc būtības atzīstams, ka latviešu etnosam ir milzīga vērtība citu aptuveni 7000 etnosu vidū, un tas, ka mūsu valoda ir ne tikai kultūras mantojums, bet arī modernās identitātes sastāvdaļa. Līdz ar to mums nav citas idejas, kā vienīgi, apzinoties mūsu sociolingvistiskās situācijas sarežģītību, uzstāt uz valsts valodas
prioritāti augstākajās funkcionālajās jomās, proti, valsts varas un pārvaldes institūcijās. Tieši tādēļ šo institūciju amatpersonām ir īpašs uzdevums un īpaša atbildība.
Pirms dažām dienām dzirdēju, ka premjers Valdis Dombrovskis tālrādē
runā krieviski.
– Man nav tiesību norādīt deputātiem, ministriem un Ministru prezidentam, kā viņiem būtu jārīkojas noteiktā situācijā. Šajā gadījumā varu izteikt savu viedokli ne tikai kā pilsone, bet arī kā valodas politikas pētniece: es varu aicināt viņus apzināties savu atbildību ne tikai latviešu valodas, bet pat visas pasaules valodu daudzveidības priekšā. Amatpersonām valodas prasme un lietojums ir ne tikai ar funkcionālu, bet arī ar simbolisku nozīmi. Un tieši simboliskajai nozīmei ir ļoti liela jēga.
Kā vērtējat Kaspara Gerharda iziešanu no TV5 studijas tiešā ētera laikā, kad viņam liedza runāt latviski?
– Viņš rīkojās pilnīgi pareizi. Taču Gerhards ir bijis viens no ministriem, kas pirms tam sniedza intervijas arī krieviski, ko es viņam arī esmu aizrādījusi. Tomēr labāk vēlu nekā nekad. Šim simboliskajam solim ir bijusi liela sabiedriskā rezonanse. Cerēsim, ka no šīs situācijas būs mācījies ne tikai konkrētais TV kanāls un citi kanāli, bet arī valsts amatpersonas.
Iespējams, ka jēdzieni «nacionāls» un «nacionālisms » pēdējā laikā ir aktualizējušies tieši tāpēc, ka Saeimā ienācis jauns spēks – partija Visu Latvijai!, kuru burtiski nozākā, ieliekot vārdā «nacionālisti” » vissliktāko nozīmi, kāda vien tajā atrodama.
– Jārunā par terminu lietojumu. Jāatzīst, ka terminu «nacionāls» mēs bieži izmantojam
tur, kur būtu jāsaka «valsts». Piemēram, nevis nacionālie elektroniskie mediji, bet gan valsts mērogā raidošie. Mūsdienās vārds «nacionāls» nav ar sliktu papildu nozīmi, tas vienkārši norāda piederību valstij un nācijai, tomēr tas nenozīmē vienas etniskas grupas absolūtu dominēšanu. Nācijā, kā zināms, ietilpst pamatetnoss un arī integrētās minoritātes. Tas ir mērķis, uz ko tiecamies. Un tas nenoliedz citu kultūru eksistenci, tieši otrādi – Latvija kā valsts apzinās citu kultūru un etnosu bagātību. Jēdziens «nacionāls» nenozīmē citu kultūru nolie-gumu, tas nozīmē savas nacionālās identitātes saglabāšanu šodienas globalizācijas situācijā. Nav noslēpums, ka ik pa divām nedēļām pasaulē nomirst kādas valodas pēdējais runātājs, un nav noslēpums,
ka eksistē pretruna starp nacionālo identitāti un globālo integrāciju, tāpēc skaidrs, ka kādas valodas pastāvēšana bez īpašām sabiedrības pūlēm nav iespējama. Latviešu valoda atrodas asā konkurencē ar megavalodām un megakultūrām, proti, ar angļu un krievu. Pasaulē ir tikai 200 valodu, kuru runātāju skaits pārsniedz vienu miljonu cilvēku, un latviešu valoda ir starp tām, un tas nozīmē – latviešu valoda ir lielas tautas valoda, tā ir izkopta valoda, tā darbojas visās funkcijās un līmeņos, bet spiediens pret – gan iekšējais, gan ārējais – ir tik liels, ka jābūt stingrai nostājai un juridiskajam pamatam, mērķtiecīgi virzītai sabiedriskajai domai, lai valoda saglabātos. Diemžēl par to visu ir daudz paviršu viedokļu, kas jau kļūst bīstami.
(Pilnu interviju lasiet 16. oktobra Neatkarīgajā Rīta Avīzē).