Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild premjera kandidāts no Saskaņas centra Jānis Urbanovičs
– 2009. gada rudenī Saskaņas centrs iesniedza alternatīvu valsts budžeta projektu. Tagad daudzas jūsu idejas jau iekļautas citu partiju programmās. Varbūt tās vajadzēja pietaupīt priekšvēlēšanu pēdējam mēnesim?
– Vīzija, kuru Saskaņas centrs iesniedza Saeimā 2009. gada rudenī, nevarēja rasties uzreiz un tikt izdomāta vienā mirklī. Lai konstruētu nopietnu un pamatotu valsts budžeta reformu paketi, tā bija jābalsta uz daudzu cilvēku darbu un finanšu informācijas analīzi. Saskaņas centrs veica lielu darbu un sagatavoja gan izvērstu līdzšinējā kursa kritiku, gan priekšlikumus tūlītējai rīcībai. Pret tiem, kas pārņēmuši vai pārņems mūsu idejas, izturos divējādi. No vienas puses, tas ir ļoti labi...
– ...tikai viņi uz jums neatsaucas...
– Tik un tā tas ir labi, jo atvieglos diskusijas un kompromisa meklējumus ar citām partijām. Būs vieglāk atrast kopsaucēju.
No otras puses, to uztveru ar bažām. Vai tikai tā nav kļuvusi par tādu kā... modes lietu? Vai šie politiķi paši ir izurbušies cauri principiem un idejām, kā jāveido valsts budžets? Tas attiecas ne tikai uz opozīcijas, bet arī uz valdošajām partijām. Teju vai visu neatkarības laiku valsts budžeta izveide bija absolūts Finanšu ministrijas monopols, pret kuru Latvijas Saeimas deputāti izturējās kā pret svēto govi Indijā. Tātad tas, ka ir dzirdamas daudzas Saskaņas centra idejas, no vienas puses, rada optimismu, bet, no otras puses, vairo bažas, ka partijas cenšas ar šīm idejām iegūt vēlētāju simpātijas sev. Vērīgs lasītājs, protams, sapratīs, kurš ir izrotājies ar svešām spalvām...
Manas un Saskaņas centra idejas ir izskaidrotas grāmatā Latvijas attīstības prioritātes: alternatīva valsts izaugsmei līdz 2025. gadam, tās ir izteiktas arī daudzajās intervijās un rakstos.
– Pret jums kā premjera kandidātu pārsvarā izskan divu veidu kritika. Pirmā – visos iespējamajos veidos tiek brīdināts, ka Urbanovičs solot Biškeku. Otrā – visur tiek uzsvērts, ka Saskaņas centrs tikai solot nemainīt Latvijas ārpolitikas kursu, bet patiesībā, iegūstot varu, momentā brauks uz Kremli un noklāsies tur līdz grīdai.
– Vispirms par Biškeku. Intervijā laikrakstā Telegraf es uzsvēru, ka Latvijas valdībai jābūt atbildīgai savu pilsoņu, nevis tikai Starptautiskā valūtas fonda vai kāda cita naudasmaisa priekšā. Cilvēkiem jāredz un jājūt, ka vara risina viņu problēmas. Politiķi nedrīkst nodarboties tikai ar saviem ķīviņiem. Intervijā uzsvēru, ka ne visi varēs aizbraukt uz Dublinu vai Londonu. Liela daļa paliks. Tāpēc varai ir jāiekļaujas tajās problēmās, kas uztrauc cilvēkus. Ja tas nenotiks, tad, manuprāt, arī Latvijā iespējams līdzīgs sociālais sprādziens, kāds šogad bija Biškekā. Pēc tam tika piemelots, ka es gatavojos organizēt nemierus. Politisko konkurentu algotņi to turpina tiražēt vēl arvien, jo nekā cita, ar ko varētu kompromitēt mani, vienkārši nav. Biškeka ir pēdējais salmiņš, ko oponenti atkārto pie katras izdevības. Tie, kas tiražē šo frāzi, meloja, ka es prognozējot nacionālus un etniskus nemierus. Labi, aplūkosim piemēru, kas notika Kirgizstānas galvaspilsētā! Tur etnisko nemieru nemaz nebija, tie norisinājās valsts dienviddaļā – Ošā un Džalalabadā. Biškekā notika sociālās neapmierinātības sprādziens, kas bija vērsts pret koruptīvu varu. Tā dzina rebes, bet nerisināja pilsoņu problēmas. Ļaudis sāka masveidā pamest Kirgizstānu, lai strādātu un pelnītu Kazahstānā vai Krievijā. Līdzība ar Latviju ir ļoti liela. Manuprāt, politiķi nedrīkst paļauties uz Baltijas mēreno klimatu un Latvijas iedzīvotāju miermīlīgo raksturu. Ne visi aizbrauks. Negācija var iziet ielās. Tāpēc es aicināju politiķus attapties. Mēs jau esam zaudējuši vienu gadu, jo valdība nedarīja neko, lai risinātu svarīgākās sabiedrības problēmas. Tā mēģina iegūt laiku sev, slēpjot patiesību gan no Starptautiskā valūtas fonda, gan no saviem pilsoņiem.
Tagad par Kremli. Krievijas fobija ļoti daudzus ir pārvērtusi par paranoiķiem. Nomierināšu visus: Saskaņas centram intereses ir nevis par Kremli, bet gan par Krievijas tirgu. Tās patiešām ir ļoti savtīgas, jo skar visu Latvijas iedzīvotāju turību un valsts biznesa izaugsmi. Maksimāli jāizmanto Latvijas izdevīgais ģeogrāfiskais novietojums, tuvums Krievijas un NVS valstu tirgiem. Tas ir arī viss.
Protams, es personiski uzskatu un man nav pieņemami, ka Latvijas politiķi sāk mācīt, kā dzīvot citas valsts iedzīvotājiem vai valdībām. Man nav pieņemami, ka Latvijas politiķi, kuriem pašiem būtu jāiemācās, kas ir demokrātija un kā veidot dialogu ar sabiedrību, sāk audzināt Krieviju, Baltkrieviju vai Ķīnu. Tieši tāpat man nav pieņemams, ja kāda cita valsts sāk diktēt Latvijai savas pamācības.
– Attiecībā uz Ameriku gan pamācības nekad nav izteiktas...
– Protams, jo bija tika viena iespējamā atbilde: "Yes ser, izpildīsim visas jūsu vēlmes!" Taču Latvijai ir jārīkojas līdzīgi, kā to darīja Somija pēc Otrā pasaules kara. Jēdziens finlandizācija Latvijā tiek lietots kā lamuvārds, bet visur citur pasaulē tas ir vēsturisks piemērs, kā veidot dialogu starp divām kaimiņvalstīm un gūt bonusu no sava ģeogrāfiskā stāvokļa. No t.s. finlandizācijas ieguva gan Somija, gan Krievija. Somi strādāja un ražoja nevis Krievijas interesēs, bet investēja un tirgojās savam labumam. Somi saprata, ka krievi neļaus eksportēt neapstrādātu apaļkoksni, un tāpēc sāka attīstīt baļķu pārstrādi Krievijā. Latvija savukārt neglābjami nokavēja. Tagad mūsu zāģētavas nestrādā ne tikai tāpēc, ka labākie strādnieki aizbraukuši prom, bet arī tāpēc, ka trūkst izejvielu.
– Izskanējusi versija, ka apvienība Vienotība nemaz necenšas uzvarēt. Proti, ja sanāks vairākums – labi, nesanāks – vēl labāk. Tad uz kādu brīdi atdos varu Saskaņas centram. Respektīvi, ļaus, lai saskaņiešu valdība uzsāk nepopulāras, bet visnotaļ vajadzīgas reformas. Pēc tam, kad ļaužu neapmierinātība sasniegs augstāko pakāpi, baltā zirgā tautas priekšā izjās Valdis Zatlers, kurš atlaidīs Saeimu. Referendums aizies uz urrā!, bet ārkārtas vēlēšanās tiks sodīts Saskaņas centrs, kuru iepriekšējā varas elite būs iegrūdusi ar purnu dubļos uz ilgiem gadiem. Vai tagad, cīnoties par varu, neriskējat kļūt par kamikadzēm?
– Es šādu versiju esmu dzirdējis. Arī attieksmi jūtu, bet ne no Vienotības līderiem. Manuprāt, viņi reāli cīnās par varu. Tas, ko tieši secinu, proti, ka Valdis Dombrovskis nevēlas vadīt valdību. Nekā savādāk nevaru izskaidrot viņa uzvedību. Premjers neatbild uz būtiskiem jautājumiem. Pat viņa angažētie žurnālisti un mediji to vairs nespēj noslēpt. Dombrovskis nerunā par lietu, bet atbildes nomaskē ar nesaprotamām frāzēm. Piemēram, budžeta konsolidācija, vidēja termiņa perspektīva, pie šā jautājuma strādā Finanšu ministrija u.tml. Viņa uzvedība liecina, ka cilvēks vēlas iet prom no sava amata. Kāpēc? Valdis Dombrovskis ir gudrs cilvēks un labi saprot, ka šādi valdība nevarēs strādāt ilgi. Premjeram būs jāmaina kurss. Iekšējā devalvācija un konsolidācijas galarezultāts nozīmē, ka budžetu glābt (pat samazinot sociālās izmaksas) vairs nav iespējams, – jāceļ nodokļi. Tas savukārt novedīs pie tā, ka pēc pusgada konsolidācija būs jāveic vēl lielāka utt. Dombrovskis ir tas, kuru pēdējā pusotra gada laikā Vienotības reklāmās dēvē par "augšupejas sākumu". Tagad viņam būs jāsaka: "Nē! Dzīvojam pa jaunam un īstenojam Saskaņas centra idejas." Tāpēc Dombrovskim labāk patiktos paiet malā.
Kas atteicas uz Saskaņas centru, es tagad neatklāšu pilnīgi visu, kas iecerēts. Man ir sapratne par to, kas jādara un cik tas būs grūti. Zinu, ka to varam paveikt. Apzinos, ka sākumā neviens paldies neteiks. Pēc kāda, laika, kad reformas sāks strādāt, tad – jā! Esmu gatavs uzņemties varu un iznest tās smagumu.
– Pieņemsim, ka pēc vēlēšanām varu iegūst koalīcija, ar kuru valūtas fonds atsakās sadarboties. Nebūs naudas pensijām un pabalstiem. Kur meklēsiet alternatīvu finansējumu? Šogad Baltkrievija nonāca grūtā situācijā, kad sākās gāzes karš ar Krieviju. Trūkstošos līdzekļus aizdeva Azerbaidžāna. Latvija, nonākot SVF nelabvēlībā, var meklēt aizdevumu visai ierobežotā lokā – Ķīnā, Krievijā, kādā no NVS valstīm (piemēram, Kazahstānā). Vēl ir alternatīvais variants: aizņemties naudu no iedzīvotājiem, jo visiem kopā (pat nekaitot krājumus zeķēs un ārvalstu bankās) depozītos uzkrāti 3,5 miljardi latu. Ļaužu rīcībā ir tieši tikpat liela summa, cik vajadzīga no valūtas fonda. Godmanis varēja lūgt aizdevumu iedzīvotājiem, bet viņš izvēlējās skriet uz SVF.
– Es noteikti nevēlētos iet pie Latvijas iedzīvotiem, lūdzot aizdevumu. Neatkarīgi no tā, vai nākamā valdība runās par jaunu aizdevumu vai veco kredītu pārstrukturēšanu; neatkarīgi no tā – viens uzdevums būs jāveic jebkurai valdībai. Proti, jāizveido plāns (modelis), kā saimniekot un gūt ienākumus ilglaicīgā periodā.
– 1998. gadā Dienvidkoreja vērsās pie saviem pilsoņiem un pārvarēja krīzi.
– Jā! Arī Anglijas valdība kara laikā aicināja iedzīvotājus ziedot. Pat aristokrātiskas lēdijas atdeva savas dārglietas. Tā rīkojas, kad valstī ir nacionāls pacēlums vai arī kad draud ārējas briesmas. Latvijas lielākā problēma ir tā, ka vara 20 gadus ir krāpusi savus iedzīvotājus, melojusi un slēpusi patiesību. Mānījusi visus – gan pilsoņus, gan nepilsoņus. Svaigākā blēdība saistās ar Parex banku. Pie varas esošajiem neuzticas, un tie nespēj gūt savu pilsoņu atbalstu.
– Jā, bet atgādināšu, ka toreiz, kad sāka atmaksāt Satversmes tiesā apstrīdētos ieturējumus no pensijām, daudzi ļaudis pat centās atteikties no atgūtās naudas, jo valstij, lūk, esot grūti laiki...
– Tie ir tikai izņēmumi. Kopumā pie varas esošajiem nav lielas autoritātes. Turklāt iedzīvotāju kopējais hipotekārais parāds ir divreiz lielāks nekā uzkrājumu un depozītu apjoms bankās. Daļa cilvēku var aizdot valstij miljardus, bet otra ļaužu daļa divreiz vairāk miljardu ir parādā skandināvu un citam bankām. Valdībai ir nevis jāprasa nauda no iedzīvotājiem, bet gan jāpalīdz tiem, kas jau kļuvuši (un vēl kļūs) par zviedru privāto banku īstenotā biznesa upuriem. Cilvēki vieni paši netiks galā ar parādu nastu. Valdībai jau tagad bija jāsāk diskusijas ar baņķierim un jāatrod modelis, lai parādu verdzības draudi neizstumtu ļaudis ārā no Latvijas.
Nevaru iedomāties situāciju, ka SVF pasaka: "Viss, neatbalstīsim valdību", jo kādam ekspertam nepatīk viena vai otra politiskā partija. Ja Ministru kabinetam ir plāns, kā pārvarēt problēmu zonu, tad problēmām nevajadzētu būt. Esmu ticies un apmainījies domām ar lielākajiem SVF donoriem. Sapratu, ka ir iespējams pārskatīt gan termiņus, gan apjomus, kā arī kredīta izmantošanas mērķi. Tikai jāpierāda, ka Latvijai patiešām ir konkrēts valsts attīstības plāns. Ja aizdevēji šādu modeli akceptē, viss kārtībā. Nu, ko tad – strādāsim ar valūtas fondu... Ja tas saka: "Nē!", tad gan būs jāmeklē cits aizdevējs, kas var pārfinansēt varbūt pat visus SVF izsniegtos kredītus. Tad ar šo programmu būs jāiet pie cita donora. Nav tā, ka pasaulē naudas ir maz. Tieši pretēji. Dažām valstīm un institūcijām pat ir problēmas, kā izvietot un diversificēt savus līdzekļus. Jebkurai naudai līdzi nāk savtīgas intereses – tas taču jāsaprot. Tāpat ir gan SVF, gan Eiropas Komisijas kredītiem (EK mērķis ir nesagraut eiro). Starptautiskā valūtas fonda un premjera Dombrovska kopīgā vienošanās paredz uzturēt t.s. budžeta rāmi, tādus makroekonomiskos rādītājus, kas nerada draudus pie eiro piesaistītajam latam. Proti, kad EK atbalsta Latviju, tā palīdz arī pati sev. Tas nav slikti, jo eiro netiek pakļauts sabrukumam. Es neesmu tā ienaidnieks. Latvija ar savām budžeta grieznēm palīdz uzturēt eiro un, nebūdama eirozonā, stabilizē šo valūtu. Neaizmirsīsim, ka esam atkarīgi gan no eiro, gan no ES. Latvijai ir jāparāda sava sapratne – tā negrib lielāku atkarību vai stiept laiku, mēs vēlamies atdot aizņemto naudu. Lai to panāktu, ir vajadzīgas darba vietas (kas radīs nodokļu ieņēmumus); jāattīsta eksports un importu aizvietojošas nozares. Ja šādas nostādnes būs valdības plāna pamatā, tad nespēju iedomāties, kāpēc SVF vai EK teiktu: "Nē!" Tas, kas jāmaina, – tie ir budžeta parametri. Piemēram, lai pārvarētu krīzi, Somija pēc PSRS sabrukuma ar padsmit procentiem IKP krituma pieļāva 20% lielu iekšējā kopprodukta deficītu. Kāpēc mākslīgi uzturēt budžeta rāmi, ja tas neveicina valsts attīstību un perspektīvu?
Ja no SVF aizdevējiem nebūs izpratnes, ir vēl citi varianti. Man bija tikšanās ar Ķīnas vadību. Ķīnieši jautāja – ko darīsiet, ja jums neveiksies? Atbildēju, ka tad meklēsim partnerus citur un ne tikai Eiropā. Neaizmirsīsim, ka Ķīnā ir koncentrēta pasaules nauda. To var gan diversificēt, gan aizdot, piemēram, Latvijai. Bet Ķīna nav vienīgais iespējamais risinājums. Ir finanšu grupas, kas gatavas izveidot kredīta līniju, kad aizdevums nāktu no vairākiem investoriem. Šāda nauda varētu ieplūst kā tiešās investīcijas, kurām valsts kļūtu par zināmu garantu. Septembra vidū Londonā man bija sarunas ar potenciālajiem investoriem. Zināmas intereses par Latviju ir arī Krievijai. Es neredzu problēmas, ja no šīs valsts ienāks tiešās investīcijas loģistikas centros vai lielu rūpniecības uzņēmumu celtniecībā. Sauciet mani, kā gribat, bet, ja Krievija vēlas investēt Latvijas loģistikā vai rūpniecībā, tad es esmu par. Taču, lai šādi plāni īstenotos, ir jābūt vienam priekšnoteikumam. Proti, investoriem un aizdevējiem jānotic, ka Latvijas valdība nestrādās tikai vienu gadu, ka tai ir atvēlēti vismaz četri. Tas iespējams tikai tad, ja ir kopīga sapratne valdošajā koalīcijā un tā pārstāv vismaz 60% no Saeimas, ja ministrijas netiks pārvērstas par politisko spēku dzimtmuižām, kuru galvenais uzdevums ir pumpēt naudu partijas kasēs.
***
- JAUTĀJUMI PREMJERA KANDIDĀTAM
1. Kādas nodokļu izmaiņas uzskatāt par nepieciešamām?
Uzskatām, ka nepieciešams samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli, pārnesot nodokļa slodzi no nabadzīgajiem uz bagātajiem. Mūsu piedāvājums ir ieviest palielinātu neapliekamo minimumu. Šim neapliekamajam minimumam jābūt vienotam ar pensijas neapliekamo minimumu – 165 latiem.
Valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas likmes pagaidām mazināt nav iespējams.
Nekustamā īpašuma nodokļa likmes tuvākajos gados palielināt ir problemātiski, jo nav sagatavota attiecīgā datu bāze. Mēs perspektīvā iestājamies par progresīvo likmi par vairāk nekā par vienu mājokli.
2. Vai apņematies nesamazināt pensionāru ieņēmumus no pensijām?
Pensionāru ieņēmumus samazināt nedrīkst un vajag nodrošināt pensiju izmaksu pilnā apmērā, ieskaitot piemaksu par darba stāžu.
3. Cik lielai jābūt minimālajai algai Latvijā?
Tuvākajos gados minimālo algu palielināt nav iespējams, jo komersanti palielināto minimālo algu nevarēs izmaksāt.
4. Vai uzskatāt par lietderīgu lielo uzņēmumu privatizāciju?
Nē, lielo uzņēmumu privatizācija nav lietderīga, vismaz tuvākajos gados.
5. Kad jūsu vadītā valdība sagatavos Latviju iestājai eirozonā?
Tas noteikti nav tuvāko divu gadu dienaskārtībā. Tāpēc jāizmanto iespējas, ko dod valstij sava nauda – lats.