Neatkarīgā intervē bijušo ārlietu ministru, Tautas partijas valdes locekli, deputāta kandidātu no apvienības Par labu Latviju! saraksta Māri Riekstiņu.
– PLL nesen izteica gatavību stiprināt esošo ārpolitikas kursu. Vai tas tik labs? Ārējo apstākļu vara nostiprinājusies, starptautiskās dalības struktūrās tiek rādīta drīzāk padotības nekā partnerības stāja...
– Pirmkārt, vēlos uzsvērt – nebūs tas, ko mums tagad mēģina pierakstīt, – mēs, lūk, mainīšot valsts orientāciju no tā, kur esam kā Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, uz kaut kādu tur Austrumu vasaļa lomu. Tā nebūs. Taču mūsu apvienības nostādnes paredz mainīt akcentus ārpolitikas uzstādījumos. Galvenais mūsu akcents likts uz to, ka jāizmanto tās iespējas, kas Latvijai ir. Tās neesam pilnībā izmantojuši ne kā ES, ne kā NATO dalībvalsts.
Cilvēkiem šajās vēlēšanās jāizdara izvēle arī attieksmē pret ārpolitiku. Starp Saskaņas centra uzstādījumu, kad tā tiešām būtu orientācija pamatā uz austrumu kaimiņiem, uz vienu kaimiņu lielvalsti, starp ārpolitiku Valda Dombrovska izpildījumā, kad tā būtu iztapīga izdabāšana starptautiskiem aizdevējiem, un politiku, kuru piedāvājam mēs, – nacionālās intereses ir pirmajā vietā. To mēs, domājot par cilvēku kā centrālo figūru dažādās jomās, esam iezīmējuši ne tikai savas programmas ārpolitiskajā sadaļā.
Kur mēs redzam problēmu? Līdzšinējā politika, ko īstenojusi Dombrovska valdība, esošā ekonomiskā politika ir tiešā veidā ietekmējusi valsts starptautiskās pozīcijas. Mūsu ieskatā, šādu politiku turpinot, mēs riskējam kļūt ne tikai par ES pabērnu, uz kuru visi raugās ar līdzjūtības pilnu skatienu. Esot šajā pabērna lomā, mēs turklāt nespēsim veidot līdztiesīgas attiecības arī ar citiem partneriem. Tajā skaitā – ar Krievijas Federāciju. Jaunajai valdībai būs cītīgi jāstrādā, lai atjaunotu valsts starptautisko statusu. Un, manuprāt, ārpolitikas uzdevums ir stiprināt arī pašas valsts un nācijas pašcieņu. Domāju, ka tās pietrūkst.
– Ārlietu ministrs, uzrunājot diplomātisko misiju vadītājus, par ārpolitikas prioritātēm nosauca valsts konkurētspējas atjaunošanu un ekonomisko drošību. Vai efektīvai šo ārpolitikas prioritāšu nodrošināšanai ir pietiekami efektīva iekšpolitika?
– Te atbilde sasaucas ar to, ko jau teicu. Līdzšinējā iekšpolitika un ekonomikas politika ļoti apgrūtina mūsu ārējo darbību. Gan pakārtotā, gan arī tiešā nozīmē. Es nešaubos, ka mani bijušie kolēģi vēstnieki darīs visu, kas viņu spēkos, lai Latvijas vārdu nestu pasaulē, atbalstītu uzņēmējus, lai palīdzētu grūtībās nonākušiem Latvijas pilsoņiem, bet skaidrs, ka tādā resursu samazinājuma ietvarā, kādā viņi bijuši spiesti strādāt, normāls darbs ir vai nu apgrūtināts, vai neiespējams. Piemēram, šovasar, un īpaši NVS valstīs, konsulāro pakalpojumu sniegšana ir problemātiska. Vienkārši nepietiek cilvēku, kas apkalpo vīzu pieprasītājus. Nespējam cilvēkiem vīzas iedot, viņi nespēj atbraukt uz Latviju, nespēj iztērēt šeit naudu, ko bija domājuši tērēt. Un tā ķēde aiziet līdz mūsu iedzīvotāju maciņiem. Mēs brīdinājām Finanšu ministriju, tās ierēdņus, valdību par mehānisku samazinājumu sekām. Tas tika noraidīts, sakot: "Visiem ir vienādas problēmas. Katrai ministrijai jāpacieš šis samazinājums."
– Vai šādā situācijā aicinājums diplomātiskajam dienestam vairāk rosīties investīciju piesaistē, eksporta veicināšanā... nav vien vēlamības atskaņošana?
– Ja nepalielinātu pieejamos resursus, tā, protams, ir utopija. Kāds mans kolēģis teica: vēstniecības ir kā dārgas automašīnas, bet, ja viņās nelietu benzīnu, no tām nav nekādas jēgas. Ja vēstniecībai nav pietiekami līdzekļu, lai organizētu tikšanās, apaļos galdus, pat uzaicinātu kādu potenciālu investoru uz kafiju, to darbu, protams, veikt nevar. Mans piedāvājums būtu – nodot visas ārējās ekonomiskās attiecības Ārlietu ministrijas atbildībā, nodrošinot tam nepieciešamos resursus.
– Vai ir kāds vēstniecību produktīvas darbības piemērs šajā laukā?
– Ir. Gan mums tradicionālajos (vēstniecības Krievijā, Igaunijā, Lietuvā...), gan vēl neapgūtajos tirgos. Piemēram, Japāna. Vēstnieks Vaivars ir cītīgi strādājis, lai atbalstītu tur Latvijas uzņēmējus, piesaistītu Japānas tūristus Latvijai. Vai Azerbaidžāna, kur, lielā mērā patiecoties vēstniecības un arī vēstnieka personīgai aktivitātei, strādā virkne Latvijas uzņēmumu. Rīgas piena kombināts spējis paaugstināt savu eksportu uz šo valsti par 30 procentiem.
– 26. un 27. augustā notika Baltijas un ziemeļvalstu ārlietu ministru tikšanās. Vai šīm regulārajām sanāksmēm ir kāds nopietns iespaids uz reģiona valstu rīcību un tās koordināciju?
– Latvijai ir vitāli svarīgs šis reģions, kurš, ja paskatāmies pēdējos desmit gadus, bijis savā attīstībā viens no dinamiskākajiem Eiropā. Ar vienu no labākajām izaugsmēm. Kopā šā reģiona valstis, kā liecina aprēķini, ir devītā lielākā ekonomika pasaulē. Mums šī reģionālā sadarbība jāstiprina. Jo jāsaprot tas, ka pasaulē ir ļoti daudz jautājumu, kur atsevišķas valstis – pat tādas lielvalstis kā Vācijas Federatīvā Republika – īstenot savas intereses pa vienai nevar nekā. Pat ES kopumā nevar tās atrisināt, ja neesam pietiekami monolīti savās pozīcijās. Piemērs. Kopenhāgenas lielais klimata samits pagājušajā gadā. Tas beidzās ar to, ka ES tika marginalizēta un atstāta malā sarunās, kurās piedalījās Amerika, Ķīna, Indija un Brazīlija. Tāpat, ja mūsu reģions savu interešu labā nebūs pietiekami monolīts, mums būs problēmas, aizstāvot tās arī Starptautiskajā valūtas fondā, Pasaules bankā...
Nav tā, ka šī sadarbība ir problēmu pilna. Bet jāteic gan, ka šī reģionālā sadarbība bija laba, kad bija izaugsmes gadi. Tajā brīdī, kad sākās problēmas un grūtības, solidaritātē un sadarbībā parādījās plaisas. Piemēram, no starptautiskiem finanšu satricinājumiem reģionā visvairāk laikam cieta Islande. Esmu bijis klāt sarunās un diskusijās, kur islandieši ļoti uzstājīgi lūdza savus ziemeļu partnerus: "Palīdziet mums! Jūs esat mums pirmie draugi un partneri." Taču viņi saņēma tādu atbildi, kas nez vai būtu gaidāma ziemeļvalstu solidaritātes ietvaros: "Ejiet pie valūtas fonda, ja valūtas fonds sarosīsies, mēs palīdzēsim."
Skaidrs, ka krīzes situācijā arī mēs būtu vēlējušies ciešāku sadarbību. Piemēram, domāju, ka Zviedrijas valdības attieksme ir bijusi lielā mērā aroganta. Proti – Latvijas izvēlētais iekšējās devalvācijas ceļš Zviedrijas bankām neapšaubāmi bija mazāk sāpīgs, nesa mazākus zaudējumus, nekā tas būtu, ja mēs izvēlētos lata devalvāciju. Es negribu teikt, ka zviedru bankām jājūtas mums kā parādā vai arī ka Zviedrijas valdība var pavēlēt savai finanšu industrijai, kādu politiku tai īstenot. Bet tomēr gribējās cerēt, ka Zviedrijas valdība krīzes situācijā dos saviem uzņēmumiem iedrošinošus signālus veidot šeit ražotnes, nodarboties ar reālu biznesu, nevis tikai ar spekulatīviem darījumiem. Arī banku sektors, kurš tajā laikā daudz pelnīja uz patēriņa kredītiem, varēja tikt iedrošināts nevis atvilkt līdzekļus, bet ieguldīt ekonomikas stimulēšanā. Tas ir tas, ko mēs nejūtam.
– Savulaik jūs rakstījāt, ka Latvijas enerģētiskā drošība ir tikpat svarīgs mērķis kā iestāšanās ES un NATO. Bet neliekas vis, ka reiz par nepieciešamu atzītā rīcība – atkarības pārvarēšana no viena piegādātāja, atjaunojamo resursu īpatsvars u.tml. – tagad būtu mērķtiecīga un rezultatīva. Vai šis mērķis zaudējis aktualitāti?
– Domāju, ka šobrīd šis mērķis ir varbūt vēl aktuālāks nekā iepriekš. Un piekrītu – šis temats Latvijā ir atstāts novārtā. Lai arī tam būtu jābūt valdības vadītāja pastāvīgas uzmanības lokā. Jo tas skar ne tikai Ekonomikas ministrijas atbildību, tas skar gan valsts drošību, gan tautsaimniecības attīstību. Man liekas, ka enerģētiskā drošība Latvijā šobrīd ir ļoti pusaizmirstā stadijā. Viena lieta ir elektroenerģija. Te runāt par atkarību nevar. Atjaunojamo energoresursu īpatsvars jāpalielina, bet ar to visas vajadzības nosegt būs grūti. Cita lieta ir gāze. Te esam atkarīgi no viena piegādātāja. Visas runas, kuras tagad, priekšvēlēšanu gaisotnē nāk no ekonomikas ministra par iespējām samazināt gāzes piegādes cenas, manuprāt, ir ne uz ko nebalstītas, bērnišķīgas. Kā mēs varam tirgoties par gāzes cenu, ja mums nav alternatīvas? Turklāt Latvijā kā nelielā valstī viss ir ļoti personificēts. Tikko parādās mazākā ideja vai izteikums par kādu jaunu projektu vai ideju, teiksim, gāzes termināli, tā rodas virkne oponentu, kas jautā – kurš ar to nopelnīs, skatās, kas to ir pateicis, kas aiz tā stāv, kuram te ir interese... Bet, ja paskatāmies uz sašķidrinātās gāzes termināļa ideju vēsi, sašķidrinātā gāze, lai arī šobrīd dārgāka par dabas gāzi, faktiski ir vienīgais enerģētiskais produkts, kuru Krievija šajā virzienā neeksportē. Tātad – alternatīva.
Ir ļoti grūti runāt par nopietnu enerģētikas politiku, ja Ekonomikas ministrijā ar to nodarbojas pusotrs cilvēks. Tam būtu jābūt svarīgam, fundamentālam premjera darbības virzienam valsts tālākā enerģētiskā attīstībā.
Pilnu interviju ar Māri Riekstiņu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"