Lai gan atsevišķas partijas Guntim Ulmanim pārmet eksprezidenta necienīgu epitetu lietošanu un pārlieku agresivitāti, taču tēlaina retorika Latvijas politiskajā vidē nav nekas jauns.
Apvienība Vienotība un „tēvzemieši” pauduši pārmetumus par kādreizējā Valsts prezidenta, apvienības Par labu Latviju! (PLL) līdera Gunta Ulmaņa daiļrunību, intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei vaļsirdīgi norādot, ka „Vienotība ir tāda paplukusi vista, bet tēvzemieši māj atvadu sveicienus visos jautājumos”.
Pats Guntis Ulmanis savu daiļrunību gan sauc par folkloru.
Tiesa, spilgtu epitetu lietošana Latvijas politiskajā vidē nav nekas jauns. Savulaik daiļrunīgus apzīmējumus bieži lietoja Jaunā laika līderis Einars Repše, kurš savus politiskos oponentus sauca par „tumsas spēkiem”. Arī Latvijas Pirmās partijas kādreizējais līderis Ēriks Jēkabsons 2003. gadā nevairījās lietot asus vārdus, sakot, ka Jaunais laiks iedūris dunci Latvijas Pirmās partijas (LPP) mugurā. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir arī toreizējās partijas Latvijas ceļš Saeimas deputāta Kārļa Leiškalna 2000. gadā no Saeimas tribīnes Jānim Ādamsonam veltītie apzīmējumi „mudaks, liellops un kretīns”. Bet Vilis Krištopans savulaik Andri Šķēli iedēvēja pat par „Ulbrokas Betmenu”.
Līdzīga politisko spēku retorika ir atrodami arī nesenā pagātnē. Tā, piemēram, 8. Saeimas deputāte Ināra Ostrovska premjeru Valdi Dombrovski nosauca par „puiku”, bet JL līdere Solvita Āboltiņa, runājot par Tautas partiju (TP), sacīja „tas ir sunītis, kas stāv pie sētas un skaļi rej (...) — nekož un nesargā māju, bet skaļi rej un kaitina”. Tikmēr TP līderis Andris Šķēle pērn publiski paziņoja, ka ”valsts vadītājs nedrīkst izskatīties kā sabraukts ezītis. Savaldīt emocijas nav varējuši arī parlamentārietis Ingmārs Līdaka, kurš saviem oponentiem no Saeimas tribīnes pavēlēja „aizvērt muti!”, kā arī Juris Dobelis, kurš regulāri kreisajām partijām publiski velta aizskarošus komentārus.