Didzis Šmits: "KPV LV" vispirms grib runāt par darbiem. Par amatiem pēc tam

Par sniega krabjiem un krabjiem politikā pēc Saeimas vēlēšanām Neatkarīgās intervija ar Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidentu, 13. Saeimas deputātu Didzi Šmitu (KPV LV).

- Pazīstu aukstumiekārtu speciālistu, kuram jau divus gadus garāžā stāv kompresors, kas bija paredzēts vienam no kuģiem, kas grasījās uz sniega krabju zveju pie Svalbāras. Kuģi ir dīkstāvē, cilvēki cieš zaudējumus, vienu no kuģiem joprojām tur pie sevis arestā Norvēģijas varas iestādes. Kas notiek?

- Strīds joprojām turpinās. Norvēģi uzskata, ka vienā no zvejas rajoniem tiesības uz krabjiem ir tikai viņiem un nevienai citai valstij. Visas pārējās pasaules valstis uzskata citādi. Latvijas valdība jau ir pieņēmusi virkni pareizu lēmumu, bet ir nepieciešami vēl daži valdības lēmumi, lai lieta ietu uz priekšu.

- Vai ir pamats īgnumam pret Zemkopības ministriju, Ārlietu ministriju, valdību par nepietiekamu savu zvejnieku interešu aizstāvību?

- Šajā lietā nav pamata ko pārmest Zemkopības ministrijai un zemkopības ministram Jānim Dūklavam, kas savas kompetences ietvaros ir paveicis tuvu maksimumam, ko šajā lietā ir iespējams darīt. Valdība kopumā arī iet pareizā virzienā, bet ir vilcinājusies ar dažu nepieciešamu lēmumu pieņemšanu.

Mana dzīves filozofija ir kaut ko lobēt tikai tad, ja tas, ko uzņēmēji vēlas sasniegt, ir reizē labums arī valstij.

- Nesen bijāt nozares lobijs no malas, bet tagad pats jau esat pie varas un lemšanas. Vai jūsu iešanai politikā ir sakars ar «krabju lietu»?

- Protams, es krabjus neaizmirsīšu un turpināšu cīnīties. Mana dzīves filozofija ir kaut ko lobēt tikai tad, ja tas, ko uzņēmēji vēlas sasniegt, ir reizē labums arī valstij. Eiropas krabju zvejas asociācija cīnās ne tikai par konkrētu uzņēmumu interesēm, bet par valsts interesēm kopumā - par resursiem, kas pieder Latvijas valstij. Latvijai jācīnās par krabju zvejas iespējām, kas tai bija un ir, un kuras tai prettiesiski cenšas atņemt.

Bet es negāju politikā tikai vienas lietas dēļ - mani saista daudzas nozares, kurās tāpat, cik tas iespējams, jāaizstāv valsts intereses.

Man nav saistības ar satiksmes nozari, bet redzu, piemēram, vienu lietu, kas obligāti jāizdara - jāpanāk, lai tiek atjaunots dzelzceļa posms Mažeiķi-Reņģe. Lietuva desmit gadus ņirgājas par mūsu valsti.

- Ir jau panākts, ka Eiropas Komisija (EK) ir uzlikusi lietuviešiem 28 miljonus eiro sodu un paģēr sliežu posmu atjaunot. Lietuvieši ir solījuši, ka tas tiks izdarīts.

- EK lēmumu panāca privāta poļu kompānija, nevis Latvijas valdība. Lietuva jau desmit gadus visu ko sola Latvijai. Tas, ko viņi tagad ir izdarījuši - ir Mažeiķu centrā uzlikuši vienu sliežu posmu. Par to pie mums dažs politiķis nopriecājās, bet es to uzskatu par vēl vienu, vēl augstākas pakāpes ņirgāšanos. Ir uzlikts viens simbolisks sliežu posms. Ko kaimiņi ar to gribēja pateikt?

EK lēmums bija jau pirms gada. Neesmu redzējis otru tik nepārprotamu, tik «cietu» EK lēmumu, kur konstatēts, ka Lietuvas rīcība ir bezprecedenta gadījums - nojaukt infrastruktūras objektu otras ES dalībvalsts pierobežā, lai gūtu sev ekonomiskas priekšrocības. Šo lietu nevar nolikt malā, aizmirst, kamēr sliedes nav atpakaļ vietā, bet galvenais - naftas produktu eksports caur Latvijas ostām nav atjaunots.

Mūsu ārpolitikai nav tāda svara, lai nopietni ietekmētu ASV un Krievijas attiecības, mēs nenosakām pasaules kārtību, bet ir reālas lietas, kas ir jādara un kur mēs varam sasniegt praktiskus rezultātus. Sliedes ir viena tāda lieta, bet ir jau vēl. Piemēram, lietuvieši «atrada» sieriņā Kārums salmonellas, kas pat teorētiski nav iespējams - tās tur nevar būt. Un vēl «atrada» stafilokokus zivju konservos, kas tāpat nav teorētiski iespējams. Vienkārši fizika un ķīmija to nepieļauj. Kad mūs dauza kā pelavu maisu, varbūt vajag iedot pretī? Un ir ko iedot pretī. Īpaši pēc Zolitūdes traģēdijas bija tāda iespēja, bet arī tā netika izmantota. Diemžēl ir daudz politiķu un amatpersonu, kas tādās kategorijās nedomā, viņiem svarīgākais saglabāt savu amatu, un sasniegums ir katra nākamā diena, kuru vēl izdodas pavadīt savā amatā. Bet būtu jādomā: «Ko es šodien paveicu savas valsts labā? Ko es savā amatā varu paveikt tādu, lai es varētu lepoties, ka esmu to paveicis?» Ja man izdosies palīdzēt sasniegt rezultātu, ka tiek atjaunotas Mažeiķu-Reņģes sliedes, es varēšu teikt, ka kaut ko savā dzīvē esmu izdarījis.

- Tagad jūs esat tautas priekšstāvis un jums ir visas iespējas visu ko darīt... Kādēļ iesaistījāties politikā tieši no partijas KPV LV? Šīs partijas līdera Artusa Kaimiņa huligāniskais uzvedības stils stipri atšķiras no pieklājīgajām manierēm, kas raksturīgas jums. Kas jums kopīgs, kā jūs sadzīvosiet vienā partijā?

- Esmu politikā jau bijis, pirms vairāk nekā desmit gadiem biju Jaunā laika preses sekretārs un partijas biedrs. Vēlāk biju viens no partijas Jaunlatvija dibinātājiem. Pēc tam darbojos uzņēmēju interešu aizstāvībā, gan Latvijas Zivrūpnieku savienības vadībā, gan Pārtikas uzņēmēju federācijā un citur. Vadīju arī TV24 raidījumu Nacionālais interešu klubs. Bija labi celt augšā lietas un runāt par tām televīzijā, bet sapratu, ka ar to vien par maz.

Nav tāda viena iemesla, kas būtu pastūmis mani atkal iesaistīties politikā. Piemēram, redzēju, kā mūsu finanšu ministrija un premjers menedžēja «banku krīzi». Katru dienu šķita, ka nupat jau vājāk vadīt procesu nav iespējams, bet nākamajā dienā izrādījās, ka var gan... Tāpat skatījos uz to, kas tiek «darīts» ar OIK, un citas lietas.

Tad satikos ar KPV LV līderiem. Viņi mani aicināja pievienoties. Pirms sākt sarunu par pievienošanos es pastāstīju, kādi ir mani uzskati par to, kas jādara nodokļu politikā, eksporta veicināšanā, valsts ekonomisko interešu aizstāvēšanā, lai Latvija kļūtu par vienu no vadošajām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Nonācām pie tā, ka par ļoti daudzām lietām mūsu uzskati sakrīt. Viņi mani uzklausīja, saprata, piekrita un teica, ka, cik varēs, atbalstīs manas idejas. Šī ir pirmā reize, kad kandidēju Saeimas vēlēšanās, taču ar politiku man ir liela pieredze, strādājot ar dažādām partijām, ministrijām un valdībām. Esmu redzējis, kā valdība strādā. Un es KPV LV līderiem sacīju, ka pietiek, ir pienācis laiks darīt citādi. Viņi sacīja: «Tā arī darīsim!» Domāju, ka viņi ir pietiekami traki labā nozīmē, lai tieši tā arī darītu, viņi nav nākuši, lai viss paliktu pa vecam. Es domāju, ka varam panākt ekonomikā, reģionālajā politikā, valsts interešu labā 100 labus lēmumus. Centīsimies to paveikt. Protams, vienkārši tas nebūs, bet darīsim.

- Bet kā tad ar Kaimiņu?

- Mēs esam dažādi cilvēki, bet acīmredzot mēs esam bijuši viens otram ļoti vajadzīgi. Es varu izdarīt šo to tādu, ko nevar Kaimiņš, un viņš var to, ko nevaru es. Tāpēc esam vienā partijā.

- Ir bijusi iepriekšējo valdību muļļāšanās, vāji un slikti darbi, un sevi piesaka jauni politiskie spēki. Taču vajadzētu pastāvēt kādai pēctecībai - nebūtu labi, ja viss, kas bijis un sasniegts iepriekš, tagad tiktu grauts. Jūsu iespējamajam sadarbības partnerim Jaunajai konservatīvajai partijai (JKP) programmā ir ļoti krasas idejas - «galvas nost» trešdaļai valsts un pašvaldību darbinieku, apvienot kriminālizmeklēšanu ar izlūkošanu. Viņiem nepietiek ar «sarkano līniju» pret Saskaņu, un viņi jau ir uzvilkuši «sarkano līniju» arī pret ZZS.

- Ir pagājusi knapi viena nedēļa pēc vēlēšanām, mēs vēl neesam tikušies ar visiem Saeimā ievēlētajiem politiskajiem spēkiem. Mums nekur nav jāsteidzas. Vispirms jāiziet cauri saturam, nevis ar steigu jāsadala ietekmes sfēras.

Jāizrunājas, kā mēs stiprinām valdību, kā stiprinām premjerministru. Valdībai jāatgriežas pie normāla darba. Mums pārmet, ka mēs gribam likvidēt koalīcijas padomi. Bet ideja jau nav tāda, ka pirms lēmumu pieņemšanas nevar notikt konsultācijas - ideja ir pārvietot varas centru uz valdību, jāstiprina premjera vara. Valdības sēdēm jābūt slēgtām. Valdībai katrs savs pieņemtais lēmums pēc iespējas labāk jāizskaidro - pēc pieņemtiem lēmumiem jāiznāk ārā un jāizskaidro sabiedrībai, kas un kāpēc ir pieņemts. Jāatceras, kāpēc ir tāds jēdziens «parlamentārais sekretārs» - ka tāds amats vajadzīgs, lai uzturētu saikni starp valdību un parlamentu, ka tas nav čalis, kurš staigā pa kabinetiem un pats nesaprot, ko dara un par ko saņem algu.

Manuprāt, vajag uzlikt uz diskusiju galda 10-20 būtiskas lietas un jāvienojas, ko gribam sasniegt. Tad var domāt un vienoties, kam šo lietu izdarīšanu uzticēt. Mēs necenšamies vilkt «sarkanās līnijas». Protams, Saskaņas nonākšana valdībā vienkārši nav iespējama. Bet visām pārējām partijām ir vērts savā starpā runāt un vērts mēģināt vienoties.

Prioritāte nav «jauni spēki» un «veci spēki», un «jaunu spēku» nākšana pie varas - prioritāte ir jauni, pozitīvi notikumi, jauni, labi pavērsieni valstī. Kāds mans labs paziņa, politiķis ar lielu pieredzi, man nesen gudri stāstīja un lika pa plauktiem «varas ministrijas», «naudas ministrijas» un «nepatīkamās ministrijas», dodot padomus, pie kurām ministrijām KPV LV labāk tikt klāt. Pēc brīža viņš uz mani paskatījās un sacīja, ka es izskatos neieinteresēts un nemaz viņā neklausos. Bet es patiešām esmu neieinteresēts - es to visu zinu. Un vēl es zinu, ka tas ir pa vecam.

Mums nav nekur jāskrien. Veltīsim laiku, lai vienotos, ko gribam mainīt; veltīsim laiku, lai izdomātu, kā mainīt, un tad būs jau krietni vieglāk vienoties, kas to darīs.

Es neesmu nācis politikā, lai viss paliktu pa vecam. Bet es neesmu arī nācis, lai kaut ko spridzinātu, atriebtos kādam. Es gribu 100 lēmumus, kas paceltu mūsu ražošanu, ļautu nopelnīt uzņēmējiem un valstij, lai pēc tam var pacelt algas mūsu skolotājiem, ārstiem un pensijas pensionāriem.

Man bija bēdīgi redzēt priekšvēlēšanu debašu kvalitāti televīzijā un citur, kurās 90% laika tika veltīts tam, kā pārdalīsim naudu, kuras nav. Un pavisam maz par to, kur šo naudu iegūsim.

Bija arī kvalitatīvas debates, bet tās notika uzņēmēju biedrībās, ko sabiedriskā televīzija nerādīja un cilvēki neredzēja.

Mūsu partijas labo rezultātu konkurenti visādi skaidro, bet es varu pateikt, kur es redzu kampaņas panākumu atslēgu. Mēs tikāmies ar cilvēkiem, mums bija kvalitatīvas tikšanās un sarunas. Kopš marta KPV LV ir izbraukājusi apmēram 150 vietas, un gandrīz visur bija liela atsaucība un pilnas zāles ar vēlētājiem, dzīva interese. Un neatbilst patiesībai, ka cilvēki alkst dzirdēt vienkāršu runu un vienkāršus risinājumus. Es runāju tāpat kā runāju vienmēr - ja tēma bija sarežģīta, tad lietoju atbilstīgus ekonomikas jēdzienus, skaidroju, kā tās lietas darbojas. Un cilvēki mani ļoti labi saprata. Dažs atzinās, ka varbūt ne visu ir sapratis detaļās, bet ir atzinis, ka mūsu partijai ir stāsts, kur dabūt to naudu viņa pensijai. Mēs bijām tajās vietās un paši daudz mācījāmies no šiem cilvēkiem - no tā, ko viņi saka, no tā, ko viņi vēlas. Viņi grib dzirdēt nevis solījumus iedot naudu, bet solījumus izdarīt lietas, kuras objektīvi var radīt viņiem labākus apstākļus.

- Nupat dažos medijos ir sacēlies neizpratnes troksnis, ka jūs tiksieties ar Saskaņu. Kāpēc tiksieties?

- Ar Saskaņu mēs tiekamies nevis valdības veidošanas sakarā, bet iepazīties un nodot savu vēsti, kas sakrīt ar to, ko solījām vēlētājiem pirms vēlēšanām. Proti, mēs no savas puses esam gatavi apliecināt šai partijai vēlmi veidot labākas attiecības ar opozīciju, ja paši būsim pozīcijā. Tad mēs nedarīsim tā, kā tas piekopts līdz šim - jebkura opozīcijas iniciatīva automātiski tiek iemesta papīrgrozā. Tas nav normāls darbs, tas indē arī galvaspilsētas dzīvi, kur Saskaņa ir pozīcijā un rīkojas spoguļattēlā - tieši tāpat nemaz neklausās, ko saka opozīcija. Ja kāda Saskaņas iniciatīva būs labākā un vietā, mēs to atbalstīsim. Nav labs virziens censties pilnībā degradēt opozīcijas lomu.

- Kas ir «tiesiskums», «tiesiska valsts»? Kā jūs saprotat šos jēdzienus?

- Manā izpratnē tiesiskums un tiesiska valsts sākas ar to, ka ikviens cilvēks var justies droši, ka nevar tikt represēts bez taisnīgas tiesas. Tiesiskā valstī nevar būt tā, ka operatīvu darbību ceļā iegūtas t.sk. privātas sarunas vai korespondence tiek nopludinātas publiskajā telpā un neviens par to nenes nekādu atbildību. Tas ir klajš Satversmē noteikto pamattiesību pārkāpums.

- Un tādi jēdzieni kā «atklātība», «caurspīdīgums»?

- Manuprāt, tas, kā ar šiem jēdzieniem ir pieņemts politikā manipulēt, dažkārt ir tiešā pretrunā ar demokrātijas būtību. Valsts prezidenta atklāta ievēlēšana patiesi veicinās demokrātiju? Tā nav atklātība un caurspīdīgums, bet populisms. Satversmes sapulces savulaik rūpīgi izsvērto Satversmes pantu tāpat vien ņem un pārgroza. Tas ir nonsenss. Nākamais solis tad ir Saeimas vēlēšanas padarīt atklātas.

- Bet tas, ko jūs sakāt, ir ļoti nepopulāri. 12. Saeimā beigās tikai trīs deputāti nesalūza un balsoja, ka nevajag Valsts prezidenta atklātu ievēlēšanu.

- Es nebaidīšos uzstāties ar nepopulāru viedokli un iestāties arī par nepopulāriem lēmumiem, ja uzskatīšu, ka tas ir labākais valstij. Ir nepārtraukti jāskaidro savi uzskati, jāpārliecina cilvēki par tiem. Politika ir pārliecināšanas māksla.