Faktiskais stāvoklis – nevardarbīgs genocīds
Vienpadsmitajā jūnijā notika partiju Demokrāti.lv, Ražotāja Latvija un Latvijas kustības Solidaritāte preses konference, kurā šo organizāciju vadītāji izteicās par galvenajiem Latvijas tautsaimniecības stabilizatoriem un iespējām radīt Latvijā modernu ekonomiku. Neatkarīgā intervē Demokrāti.lv valdes priekšsēdētāju Edgaru JANSONU.
– Jūs uzskatāt: "Latvijas iedzīvotāji no politiskajām partijām un apvienībām gaida nevis vārdus, bet maizi un darbu. Valsts ir jāvada cilvēkiem, kuri grib un māk strādāt, zina, kā izveidot biznesa vidi un radīt darbavietas šeit, nevis audzina eksportpreci – melnstrādniekus." Varbūt ar to var dabūt gabaliņu varas. Taču vara beidzot būtu arī jārealizē. Tāpēc gribētos dzirdēt, kāds jūsu pieteikumam segums? Kāpēc tas nav turams par kārtējo "tukšu gaisu un solījumu kā vilinošu indīgu konfekšu kārbiņu" (no paziņojuma par preses konferenci)?
– Tātad mēs runājam par to, ko iekļuvuši Saeimā, darīsim?
– Jā, bet arī par to, kur ņemsiet darīšanai pietiekamus resursus, instrumentus.
– Instrumentus mēs prezentācijā minējām. Tie ir finanšu avoti un aktīvi, kuri jau ir, un atliek tos tikai iedarbināt. Jādefinē tautsaimniecības prioritātes. Tās varētu būt: ražošana (mašīnbūve, metālapstrāde, pārtika, kokapstrāde, tekstils), tranzīts (ostas, dzelzceļš, autotransports, gaisa satiksme, telekomunikācijas), meža nozare, lauksaimniecība (arī zivsaimniecība un lopkopība), farmācija, izglītība, tūrisms. Mēs uzskatām, ka neviens no valsts uzņēmumiem (Latvenergo, Lattelecom, airBaltic, Rīgas siltums utt.) tuvāko četru gadu laikā nevar tikt privatizēts un nevar tikt pārdota kāda no to daļām. Domājam, ka ražojošo investoru piesaistīšanai vajadzīgs jauns Investīciju likums, kurš kalpotu par pamatu liela skaita darba vietu radīšanai. Izgudrojumu un patentu reģistrācijai un ieviešanai ražošanā nepieciešams valsts finansējums un kontrole. Ja neveic izmaiņas valsts pārvaldes aparātā, nodokļos, ES struktūrfondu apguves pieteikumu izskatīšanas kārtībā, būs grūti.
Tautsaimniecības finansēšanas instrumentu ir vairāk, bet seši galvenie ir šādi: Latvijas valsts budžets, ES struktūrfondi, nākotnē izveidotās Latvijas valsts komercbankas resursi, investoru ieguldījumi reālajā ekonomikā (ražotnes un pārstrādes uzņēmumi), pašvaldību naudas līdzekļi, lieli infrastruktūras uzņēmumi.
– Jauki, bet, ja jums nebūs vairākuma, varēsiet turēt savas idejas šūplādē.
– Dabiski, vajadzīgi partneri, ar kuriem nevajadzētu stīvēties, kurai nozarei dot naudu, kurai nedot. Vajadzīgi tādi partneri, kuri vienojas par konkrētu galamērķi. Konkrētais mērķis mūsu izpratnē ir tāds – šodien iekšzemes kopprodukts ir 11 miljardi. Uz vienu iedzīvotāju tas ir ap 4500 latu. Ir jāvienojas par to, kā nodrošināt visas nepieciešamās valsts funkcijas, lai aizietu līdz līmenim, kad iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir, pieņemsim, 10 000 latu. Šī vienošanās par mērķi arī būs dzinējs. Bet, ja kāds cilvēks pateiks: "Nē, mums nevajag 10 000 latu IKP uz vienu iedzīvotāju, mēs gribam palikt pie 4500", tad skaidrs, ka jāmeklē citi partneri, ar ko vienoties.
Jo lielāks mērķis (lielāks IKP per capita), jo vairāk funkciju tu vari atļauties. Gan izglītību apmaksāt, gan veselību apmaksāt, gan policiju apmaksāt... Ja mērķis ir mazāks, skaidrs, ka valsts ierēdņi glābj sevi, glābj budžetu, glābj it kā prestižu, bet neuztraucas vairs par perifēriju, kura saucas: tautsaimniecības nozares, kuras nevar pašas sevi atražot.
– Citā, plašākā, ziņā Latvijas perifērija tagad nebeidzas ne Valkā, ne Meitenē.
– Vēl viena lieta, par ko jāvienojas, – kādus sadarbības partnerus izvēlēties ārpus valsts. Ārējie, kas saucas donori, pieslēgušies pie Latvijas visādās jomās – politiskā jomā, ekonomiskā jomā, masu saziņas jomā (smadzeņu skalošana). Jautājums – vai mēs izvēlamies politiskos vai ekonomiskos partnerus? Starptautiskā valūtas fonda nauda ir politiska nauda. Tā nav ekonomiska nauda. Mums jāsaprot, ka politiskā nauda būs jāapmaina pret ekonomisko naudu. Ja tik tiešām būs nodefinēta tautsaimniecības politika un tās prioritātes, kuras tiks aizsargātas ar likumu, tad ekonomiskie partneri te guldīs naudu. Viņi neguldīs politiskā ietekmē. Tātad ir jāatrod ekonomiskie partneri.
– Kāds ir ekonomikas mērķis – peļņa vai labklājība?
– Ja runā par komersantiem, dabiski – peļņa. Ja runā par valsti, dabiski – labklājība. Bet labklājību nevar sasniegt ar aizdevumiem no Starptautiskā valūtas fonda.
– Nevar. Bet es tā jautāju tāpēc, ka, manuprāt, arī ar Labklājības ministrijas pabalstiem un partiju ekonomiskās labdarības paciņām labklājību nevar dabūt. Jūs sakāt – IKP uz galviņām. Bet tad tas IKP uz tām galviņām arī jājūt. Kā godīgi normālā sociālekonomiskā vidē saviem spēkiem nopelnīts. Nevis kā abstrahēta statistika.
– Ja runā par normālu vidi, Eiropa un Latvija atzīst, ka liberālā ekonomika jeb tā sauktā atklātā konkurence tirgū ir iegājusi defoltā. Kāpēc defoltā? Tāpēc, ka bijusi pārsātināta ar finanšu līdzekļiem, bijusi nevis reāla, bet papīra ekonomika. Nu viss ir sajucis tādā čupā, ka nevar vairs saprast, kā glābt reālo ekonomiku. Valsts palielina savus izdevumus un par budžeta naudu pērk kompānijas, bankrotējušus uzņēmumus. Es saprotu, ka labāk ir nopirkt bankrotējušu uzņēmumu un ļaut cilvēkiem strādāt, nevis dabūt trīsdesmitajiem gadiem raksturīgu bezdarbu un mafijas uzpirktas arodbiedrības. Esam nonākuši situācijā, kad par atklātu kapitālismu vai par atklātu tirgus ekonomiku mēs vairs runāt nevaram. Ekonomika tagad ir lokalizējusies.
– Kurš tad ekonomikas modelis bijis sterils?
– Nav bijis sterils, bet globalizācija uzstāja, ka jāiet ārpus savas valsts robežām. Tagad valstis glābj savus uzņēmumus un glābj savas valsts robežu. Mēs to nedarām. Ne glābjam uzņēmumus, ne savas valsts teritoriju. Gluži otrādi – ļaujam (p)ieslēgties sūkņiem, lai izsūc pēdējo.
– Jā, jūs raksturojat faktisko stāvokli kā nevardarbīgu genocīdu. Ko tas nozīmē?
– Tas nozīmē, ka ir apstākļu kopums, kas spiež cilvēkus pamest teritoriju. Tas ir genocīds. Iedzīvotāji brauc projām. Pamet Latviju. Bērni nedzimst, jo skaidrs, ka tu nevari atļauties viņus ne uzturēt, ne izskolot... Uzņēmēji, kuri kaut kādā mērā silda ekonomiku, nodrošina darba vietas, nav ieinteresēti neko darīt un meklē citas valstis, kur piereģistrēt uzņēmumus. Šodien latviešu uzņēmējam ir raksturīgi piereģistrēties Igaunijā. Es nemaz nerunāju par tiesībsargājošo iestāžu pārspīlētu uzmanību ļoti maziņiem noziegumiem. Lai arī līmenis, kādā šodien notiek valsts varas izmantošana par labu kaut kādām interešu grupām, neslēpjas mazos, bet gan lielos, daudz rafinētākos noziegumos.
Un ir otra galējība – nepievērst uzmanību muļķiem. Ir tik daudz neizglītotu cilvēku, kuri it kā nodarbojas ar tautsaimniecības (rakstisku) uzplaukumu, bet nesaprot, ka tas, ko viņi dara, ir investoru ideju kopēšana, kuri nedomā šeit ieguldīt naudu, lai pieliktu pievienoto vērtību. Šīs dienas investori un donori iegulda, lai savāktu izejas materiālu. Bet ne augstāk.
Uz ko mēs mudinām? Mums ir meži, zeme, darbaspēks... Mums ir kapitāls. Mums ir ražotāji, kas pretendē uz to, ka zina, kā ražot pievienoto vērtību. Mēs gribam atgriezt ekonomikas pamatus, apvienot spēkus, apvienot ekonomikas principus. Nevis teikt – mēs esam labie, kreisie vai centristi. Skaidrs ir viens: resursi, kas Latvijai ir – tie ir iekšējie resursi. Tie nav ārējie resursi. Tos mums nedos. Iekšējos mēs nosaucām. Tātad tie vienkārši jāsaliek kopā tādā veidā, lai darba ņēmējs un darba devējs var tiešām kvalificēti viens otram palīdzēt gan nodrošināt darbu, gan nodrošināt tautsaimniecības izaugsmi. Viss. Nekas cits nav jāizdomā. Ja kāds mēģina stāstīt, ka mēs tagad ievedīsim Rietumu vērtības un dzīvosim pēc Zviedrijas sociālā modeļa, es uzreiz varu tos cilvēkus nomierināt, sakot viņiem: "Nu, tad varbūt uzrakstiet Zviedrijas sociālās pamatvērtības un pasakiet, kā mēs tās sasniegsim?"
– Manā uztverē tā ir "labā cara" programma. Es tā neteiktu, ja būtu pārliecināts, ka sabiedrība ko līdzīgu vēlēsies transformēt pati savā rīcībā. Nez kāpēc man liekas, ka sabiedrība tā vietā, lai rīkotos, ir pati diezgan truli ļāvusies nevardarbīgam genocīdam.
– Es negribētu teikt, ka tauta ir notrulinājusies. Tā ir nogurusi un netic nevienam. Bet šo ticību var atgriezt kaut kāds plāns, ko tu vari iedot pataustīt, paskatīties. Protams, cilvēkiem, kas ar to nāk tautās, ir pašiem tam jātic un jāzina, kā ar to rīkoties un pasniegt.
– Labi, būs divreiz lielāks IKP uz deguna. Bet nez vai no tā te, piemēram, dzims divreiz vairāk bērnu.
– Eiropa pēdējās desmitgadēs dzīvojusi kā niere taukos un varējusi no pārbagātības domāt, ka vajag vairāk izklaidēties un mazāk bērnu. Arī mūsu politiķi dzer vīnu aiz Alpiem un uzvedas barokāli... Kad sasniegsim normālu IKP uz vienu iedzīvotāju, tad arī paskatīsimies, vai tas nostrādās par labu demogrāfiskās situācijas uzlabošanai visādās jomās vai arī daži tomēr pārskries pāri Alpiem dzert vīnu. Aizies šādu Rietumu vērtību virzienā. Pieļauju, ka ne. Jo tauta šeit tomēr ir izsalkusi. Nevis notrulināta, bet izsalkusi pēc jauniem sasniegumiem.
– Kā nacionālās prioritātes saistās ar nacionālajām vērtībām?
– Nacionālās vērtības nekur nepazudīs, ja cilvēki nebrauks prom un atļausies te nopelnīt naudu. Vērtības uzturēt var stabils ekonomikas pamats.
Bet ir arī tāda nacionāla vērtība kā kapitāls. Ja neaizsargās nacionālā kapitāla vērtību, mēs būsim kā rezervātos sadzīti indiāņi. Kapitāla kā nacionālas vērtības jautājums šodien ir ļoti degradēts un deģenerēts tikai Latvijā. Pirmkārt, ļaužu attieksmē ikviens, varbūt es pārspīlēju, kas pacēlies virs 500 vai 1000 latu robežas, te jau ir korumpants pēc definīcijas. Otrkārt, piemēram, Zviedrijā nacionālā kapitāla pārstāvji visi ir zināmi. Kādreiz nacionālais kapitāls tur veidoja līdz 50% ekonomikas īpatsvara, tagad 30–35%. Bet neviens neuzdrošinās teikt, ka Volvo – tas ir slikti, ka Scania ir slikti, ka SAAB ir slikti... Varbūt Zviedrijā nacionālā kapitālisma ideja ir pat ar likumu aizsargāta. Latvijas uzņēmums Laval Investment, kas cēla tur skolu, pārliecinājās, ko nozīmē nacionālās intereses Zviedrijā. Vistiešākajā veidā. Dabūja pa zobiem.
Mums Latvijā, manuprāt, ir tikai viens uzņēmums, kuram varētu piemērot nacionālā kapitālisma plus patriotisma tēlu. Lido. Nacionālā kapitālisma simboli ir jānodefinē. Amerikāņi to ir izdarījuši, zviedri to ir izdarījuši... Mēs diemžēl neesam. Nacionālā kapitālisma ideja ir – būt lojāliem tiem brendiem, kas nodrošina iedzīvotājus, profesionāļus šeit ar darbu. Kas tur stāv aizmugurē – tas ir cits jautājums. Vēl šodien visi atceras zīmolu VEF, bet aiz šā zīmola bija nīstā kompartija un politbirojs!
– Jūs domājat, ka ES struktūrfondu orientācija nav pareiza. Kas jāpārskata?
– Ja turamies pie Napoleona teiciena: "Jebkuras valsts stratēģiju nosaka tās ģeogrāfiskais stāvoklis", tad ir vienkāršs piemērs. Mēs esam pie jūras. Nez kāpēc citi, kas arī ir pie jūras, – dāņi, norvēģi, islandieši... kļuvuši par nozvejas lielvalstīm Eiropā. Zivsaimniecība ir Eiropas Savienības prioritāte. Latvijas iespējas pašai atjaunot savu zivsaimniecību ir diezgan niecīgas. Jābrauc uz Briseli, jāsaka, ka mēs gribam atgriezt kvotas, mēs gribam atgriezt iespēju finansēt kuģus, mēs gribam atjaunot pārstrādes rūpnīcas. Latvijā mēs finansējam saldētavas Atlantijas zivīm. Noliktavas princips. Atved un aizved tālāk uz Krieviju. Pieliktā vērtība – nulle. Noliktavas princips nenozīmē, ka profita centrs ir šeit Latvijā. Tas nozīmē, ka profita centrs ir tirdzniecībā. Idiotiska situācija. Esam pie jūras, kuģus sazāģējām, pie kvotām netiekam, zvejniecības arods faktiski ir pazudis. Iedzīvotāji palikuši daudz vecāki un nespēj šo arodu atjaunot. Vajadzīgi jauni izglītoti kadri, kas ietu jūrā.
Uzskatu, ja zivsaimniecības nozari var pacelt Norvēģija, to var arī Latvija. Lobistiem, kas sēž tur – Eiropas Savienībā, jāprot pateikt – ziniet, mēs gribam atjaunot zivsaimniecības nozari, mēs gribam atgriezt ienākumus, mums vajag 200 miljonus, lai atjaunotu floti un dabūtu atpakaļ kvotas. Varbūt tā ir liela nauda, bet mēs atgriezīsim to arodu un nodarbinātību. Ar cukura nozari – tieši tas pats. Mums varbūt vajag vienu fabriku, lai ražotu Latvijai. Ja varēsim ražot citām valstīm, uzcelsim vēl vienu fabriku. Tad – vēl vienu... Cukura nozari no ES līdzekļiem šodien ir aizliegts finansēt. Lūk, tā!
– Kāpēc tad mēs, zinot, ko teicis Napoleons, līdz šim neesam diskutējuši ar fondu turētājiem tādā līmenī?
– Domāju – arī tagad viņi negribēs piekrist, ka Napoleons ir viņu produkts. Arī šodien Eiropa dara to pašu, ko darīja Napoleons. Nosaka stratēģiju citās valstīs. Tā ir korporatīva attieksme pret "mazāko brāli". Nolūkā vairot savu valstu ģeopolitisko stabilitāti. Ar prioritātēm, kas tiek atņemtas mazākām valstīm. Viņi definē tirgus lielumu ar politiskiem instrumentiem. Uz mums atņemto nozvejas kvotu rēķina kāds cits ir saražojis kuģus. Mums kuģi nez kāpēc neražojās. Un arī darba vietas pazuda. Tā ka jābrauc un jārunā par to, ko mēs gribam atgūt. Ja to nedarīsim, nonāksim līdz tam, ka nevarēs vairs iedarbināt nevienu tautsaimniecības nozari. Tad sēžam un gaidām vakaru.
– Viena no jūsu tēzēm paredz valsts uzņēmumu dalību valsts parāda apkalpošanā.
– Kas šeit noticis? Latvijas valsts paņēma SVF kredītu budžeta stabilizācijai. Šā kredīta atdošanas avoti ir visi Latvijas nodokļu maksātāji. Pret manu gribu mani nodokļi finansē kaut kādu kreditoru intereses, kurš nu paātrinājis kredīta atdošanas termiņu ar gaismas ātrumu, tā vietā, lai iedotu uz 40 gadiem. Nodrošinājums ir visu iedzīvotāju ienākumi. Valstij bija cita iespēja. Nevis ieguldīt budžetā, bet izlaist vērtspapīrus.
Tad tas nebūtu kredīts pret budžetu, tas būtu kredīts pret valsts parādzīmi. Ar kaut kādu dzēšanas termiņu. Teiksim, līdz 2040. gadam. Līdz ar to samazinātos riski, ko rada izspiešana, kas tagad notiek caur budžetu, – no tautsaimniecības, no uzņēmējiem, no iedzīvotājiem.
Nebūtu riska, kas saucas: nodrošinājums – Latvijas valsts aktīvi. Latvijas valsts aktīvi ir arī Latvijas valsts uzņēmumi. Bet, ja šie aktīvi valstij vēl ir, tad tiem te ir jāpiedalās. Ko tas nozīmē? Brīvos naudas līdzekļus lieciet nevis pamatlīdzekļu bāzes radīšanā, bet, lūdzu, piedalieties šajā te konsolidācijas procesā un arī maksājiet SVF. Ja jau valda pieņēmums, ka nekādi nevaram aizņēmumu pārcelt no valsts budžeta uz valsts parādzīmēm... Taču valsts uzņēmumi arī sūknē naudu no iedzīvotājiem. Un iegulda pamatlīdzekļos. Bet šodien nav pareizais laiks guldīt pamatlīdzekļos. Lejupskrejošā ekonomikā nedrīkst radīt jaunu pamatlīdzekļu bāzi. Tas uzreiz palielina amortizāciju, palielina naudas atlikumu kompānijās un samazina peļņu. Ir jānodrošina maksātspēja valstī kopumā nevis atsevišķos uzņēmumos, kuriem tiek klāt tikai politiski pietuvināti indivīdi. Maksātspēju var nodrošināt tikai ar naudas avotiem. Nu tad apkalpojiet to valūtas fondu no brīvajiem naudas līdzekļiem, kuri tik un tā pieder valsts iedzīvotājiem galu galā! Un papildus tam SVF tomēr ir jāpiekrīt iegādāties Latvijas valsts parādzīmes. Bez sekundārā tirgus. Lai mēs ar savām parādzīmēm pēkšņi nebūtu Kremļa rokās. Tā var notikt. Tāpēc – nopirkāt, gaidiet, kad mēs nodzēsīsim.
– Jūs gribat "reālu atbildību par tīšu nodevību pret valsts iedzīvotājiem". Kā to klasificēt?
– Viens piemērs. Jebkura Amerikas valsts uzņēmuma vai uzņēmuma, kurā ir valsts līdzdalības kapitāls, prezidents zvēr Kongresa priekšā. Es nezinu zvēresta tekstu, bet tam jābūt kā sakramentam, kuru pārkāpjot rodas problēmas. Otrs. Ieviest deputātu imperatīvo mandātu, kurā teikts – ja es nepildu, ko solīju, es atkāpjos. Trešais. Saeimā saskaņā ar Satversmi dodamais zvērests jāpapildina ar zināmu atbildību. Sankcijas var noteikt stingrākas nekā tukši vārdi.