Sarmīte Ēlerte savulaik, kļūstot par laikraksta "Diena" galveno redaktori, žurnālistikā nonivelēja viedokļu daudzveidību, uzspiežot vienīgo pareizo, un patlaban ar to pašu attieksmi ienākusi politikā, jau nokļūstot pretrunā ar pašas sludināto liberālo politiku.
Šādu pārliecību portālā LA.lv publicētā intervijā pauž Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Sergejs Kruks. Vērtējot Ēlertes ienākšanu politikā un viņas domubiedru veidoto Meierovica biedrību, pētnieks norādīja, ka patlaban Ēlertes rīcība ir līdzīga kā iepriekš, stājoties "Dienas" priekšgalā, - citu viedokļu nepieņemšana.
"Ēlerte jau piedāvā ekspertīzi no 1992.gada beigām. Pateicoties arī "Dienas" politikai, šajos gados mēs esam tik dziļā krīzē. Pamatošu kāpēc. Proti, Ēlertes vadītā "Diena" faktiski nonivelēja viedokļu daudzveidību. Pirmais, kas tika izdarīts, tika izspiesti no darba bijušie žurnālisti, notika kadru maiņa. Tad ieviesa to, ko es saucu par boļševistisko stilu žurnālistikā. Ja jūs paskatīsieties vecās "Dienas" virsrakstus: viss ir debitīvā - valdībai ir jādara tā, prezidentam jālemj šitā, nedrīkst domāt tā un citādi. "Diena" nav veicinājusi kritisko attieksmi pret jebkurām idejām, fenomeniem, parādībām," pastāstīja Kruks.
Viņaprāt, šādu pašu attieksmi un rīcību Ēlerte nu ienesusi politikā. "Tas jau ir pārnests! Mēs ilgi nevarējām uzzināt ne vērtības, ne programmas, ne vārdus, kas īsti šajā biedrībā piedalās. Tā ka tas ir pretrunā ar šo liberālo politiku, ko viņa sludina, un liberālās politikas īstenošanas mehānismiem, procedūru," uzsvēra pētnieks.
Viņaprāt, šāda nostājas maiņa - esot vienā sabiedrības pusē, proti, žurnālistikā, prasīt no politikā esošajiem vienu, bet, kļūstot par politiķi, piedāvāt citu - "ir jautājums par to, kā šeit ir uzbūvēta iekšējā organizācijas komunikācija".
"Tās nav demokrātiskas horizontālās attiecības, bet vairāk vertikālas. Mums ir stiprs, stingrs vadītājs. Turklāt ļoti bieži šādās organizācijās ir nepieciešamas īpatnējas sieviešu psiholoģiskā tipa īpašības, lai šo organizāciju saturētu kopā," minēja Kruks. "Tas, ko sauc par histēriju. Tas ir, uzvilkta emocionalitāte, valdonīgums un ļoti bieža viedokļa maiņa. Tas, ka viņš maina viedokļus, notiek histēriķim nemanot."
Turklāt, lai arī patlaban Ēlerte it kā iestājas par pilsonisko aktivitāti, iepriekš ar pašas vadīto laikrakstu viņa nemaz šādus protestus nav atbalstījusi.
"Piemēram, esmu izpētījis avīžu publikācijas deviņdesmito gadu beigās un divtūkstošo gadu sākumā par sociāliem protestiem. Toreiz "Diena" bija pret visiem sociālajiem protestiem, pret skolotāju un citu sociālo grupu neapmierinātību, pret krievu protestiem. Tolaik tas negāja kopā ar neoliberālo politiku, jo vajadzēja savilkt jostas un noturēt bezdeficīta budžetu un noteiktā rāmī makroekonomiskos rādītājus. Tas tika panākts. Taču līdz ar to mēs ieguvām daudz lielākas problēmas, proti, cilvēki tagad vairs netic sociālajai kustībai, kopdarbībai un nejūt, ka ir tiesības izteikt savu viedokli un, piemēram, darīt to ar avīzes starpniecību. Vai, piemēram, uzrakstīt sūdzību Saeimai, deputātiem un, ja nav reakcijas, spert jau nākamo soli un piketēt pie Saeimas," klāstīja Kruks.
"Tātad, tolaik ne "Dienas", ne valdības politika neveicināja pilsonisko aktivitāti. Tur es saskatu ciešu saikni ar šodienu - kāpēc man kaut ko darīt? Ir jau pieredze pirms desmit gadiem, kad mēs, piemēram, skolotāji, mēģinājām kaut ko darīt," minēja pētnieks.