Ģenerālprokurors Jānis Maizītis intervijā Neatkarīgajai skaidro, kādēļ mainījis viedokli par palikšanu amatā uz trešo termiņu; atklāj, ka lēmumu par gatavību kandidēt apspriedis ar tuviem draugiem, kā arī rosina sākt diskusijas par atsevišķu noziegumu amnestiju. Ģenerālprokurors apliecina, ka ir ļoti cītīgs Neatkarīgās lasītājs.
– Tieslietu ministrs Mareks Segliņš nesenajā prokuroru sanāksmē solīja personīgi vērsties pret ģenerālprokurora amata kandidāta kritizētājiem. Kā jums izdevās panākt no Tautas partijas tik kvēlus uzticības apliecinājumus?
– Ar Segliņa kā ar ministru un Tautas partijas pārstāvi pāris mēnešus neesmu ticies. Arī ar Tautas partijas pārstāvjiem man nav bijušas tikšanās vai sarunas par atbalstu vai partijas vēlmi atbalstīt. Tas ir vienīgais, ko es šajā kontekstā varu komentēt.
– Augstākās tiesas priekšsēdētājs joprojām nav nosaucis ģenerālprokurora amata kandidātu, bet Jaunais laiks jau pērnā gada nogalē jūs izvirzīja šim amatam. Gada sākumā Vaira Vīķe-Freiberga deputātiem deva norādījumus, ka par jums jābalso atklātā balsojumā. Jūs atbalsta arī sorosiešu organizācijas un Valsts prezidents. Ko šie atbalstītāji no jūsu darbības ģenerālprokurora amatā gaida – tikai Aivara Lemberga un dažu citu politiķu neitralizēšanu vai vēl kaut ko?
– Es nepiedalos sanāksmēs vai tur, kur tiek runāts par manu kandidatūru vai par kādu citu kandidatūru. Par kandidēšanu Latvijas Televīzijai oktobra beigās un Latvijas Avīzei decembra vidū atbildēju uz jautājumu – kā būtu, ja būtu. Atbildēju ļoti izvairīgi. Visu laiku man žurnālisti jautāja, bet es atbildēju ļoti izvairīgi. Mēs, prokurori, parasti neatbildam uz jautājumiem kā būtu, ja būtu, jo ir lietas, kuras mēs varam ietekmēt, un ir lietas, kuras mēs nevaram ietekmēt. Tomēr man bija jāpauž pozīcija, vai es piekristu, ja man piedāvātu kandidēt. Tā ir neloģiska situācija – man jau neviens neko nav piedāvājis, bet es esmu pamatojis, kādēļ piekritīšu, ja man piedāvās kandidēt. Ja arī kļūšu par kandidātu, tas jau vēl nenozīmē, ka Saeima nobalsos par. Ir bijuši dažādi precedenti. Savu pozīciju es nesaskaņoju ne ar vienu politiķi. Politiķi pauž visdažādākos viedokļus arī par to, kā es esmu strādājis šajā amatā. Nav jau tikai atbalstošie viedokļi. Ir kardināli dažādi viedokļi. Brīdī, kad Augstākās tiesas priekšsēdētājs izvirza konkrētu kandidātu, sākas valsts politika, jo par izvirzīto kandidātu balso Saeima. Tas, kas notiek Saeimā, ir tā brīža valsts politika. Ja politiskam vairākumam ir pieņemams konkrētais kandidāts, tad deputātu vairākums nobalso par. Ja pret, tad arī tajā brīdī tā ir vistīrākā politika. Tas, kurā brīdī kurš politiķis pauž viedokli, tai skaitā par mani, par manu vēl neesošu kandidatūru, nav mans jautājums.
– Kurā brīdī, kādi apstākļi – draugi, paziņas, autoritātes, politiskie strāvojumi – jūs ietekmēja pieņemt pozitīvu lēmumu kandidēšanai?
– Tā bija tīri personiska mana izšķiršanās un apstākļi, kuri ir saistīti ar maniem principiem, arī varbūt ar atsevišķu man tuvu un draudzīgu cilvēku viedokļiem, bet viņu vidū nav politiķu. Sperot tādu soli, es savu dzīvi neatviegloju, es to tikai sarežģīju. Līdz ar to tas bija tīri personisks lēmums. Protams, man ir svarīgi, kas turpmāk vadīs prokuratūru. Likumā ir ļoti pareizi noregulēta gan AT priekšsēdētāja loma, izvēloties ģenerālprokurora kandidatūru, gan parlamenta loma, balsojot par to. Likumā nekas nav teikts par termiņiem ģenerālprokurora amatā. Man rūp, lai pēc 11. maija Ģenerālprokuratūrai būtu vadītājs. Ja Ģenerālprokuratūra paliek bez vadītāja, tad Augstākās tiesas priekšsēdētājam jānozīmē pildīt ģenerālprokurora pienākumus kāds no Ģenerālprokuratūras departamentu vadītājiem. Ja Augstākās tiesas priekšsēdētājs neatrod kandidātu vai politiķi pēc tam par atrasto kandidātu nevar nobalsot, jautājums netiks atrisināts līdz pat rudenim, jo Saeima aizies vasaras brīvdienās. Tikmēr apsūdzošajai iestādei nebūs vadītāja. Ieceltais vietas izpildītājs, zinot, ka viņš nebūs ģenerālprokurors, nekad nejutīsies pilntiesīgs vadītājs. Ja viņam būs cerības kļūt par ģenerālprokuroru, tad viņš varbūt rīkosies pilnasinīgi. Bez šādām garantijām var izveidoties bīstamas situācijas.
– Varat nosaukt cilvēkus, ar kuriem to pārrunājāt?
– Tie ir man tuvi cilvēki un draugi.
– Vai jūs bieži radikāli maināt viedokli?
– Ir teiciens, ka tikai muļķis nemaina viedokli. Es sevi par muļķi neuzskatu. Ir situācijas, kad, veidojoties pieredzei, uzkrājoties praksei un zināšanām, esmu mainījis viedokli. Esmu teicis, ka ģenerālprokuroram nevajadzētu būt amatā ilgāk par desmit gadiem. To es esmu teicis pirms pieciem gadiem, kad bija runa par manu kandidēšanu otro reizi. Esmu runājis par virsprokuroru rotācijām, ka virsprokurori nevarētu būt amatā ilgāk par desmit gadiem. Atestācijā prasu saviem kolēģiem – vai, esot vienā amatā vairāk par desmit gadiem, nav sevi izsmēluši un vai varēs savus pienākumus turpināt pildīt. Padomju laikā bija tādas tradīcijas – ne ilgāk par desmit gadiem vienā rajonā. Pēc desmit gadiem bija jābrauc uz citu rajonu. Nesaku, ka no tā jāatkāpjas, bet dzīve izdara savas korekcijas. Ikviens no mums pieņem lēmumus konkrētā brīdī, balstoties uz savu pieredzi. Es nebaidos mainīt viedokli, ja man ir argumenti, lai pateiktu, kādēļ šo viedokli esmu mainījis.
– Tādēļ jau arī iepriekš jums vaicāju par apstākļiem, kuri ietekmējuši jūsu lēmumu. Vēl pirms pusotra gada, 2008. gada oktobrī, intervijā žurnālam Rīgas Laiks jūs esat teicis: "Arī ģenerālprokuroram divi termiņi ir daudz, 10 gadi vienā šādā amatā. Tur var zust paškritiskums. Dievs vien zina, kas var notikt." Kas jums lika tik radikāli mainīt viedokli?
– Nepadarītie darbi, kurus es neesmu paspējis izdarīt. Arī manu kolēģu viedoklis un bažas, kas būs prokuratūras vadītājs un vai prokuratūras vadītājs ievēros prokuroru procesuālo patstāvību. Varat aptaujāt manus kolēģus par to, vai kādam esmu uzspiedis kādu juridisku lēmumu. Esmu procesuāli respektējis to, ka prokurori kriminālprocesā ir patstāvīgi, un ļoti daudz esmu dabūjis punus un saņēmis kritiku arī par manu kolēģu procesuālajiem lēmumiem, par kuriem lemjot es personīgi būtu lēmis citādi. Taču es esmu respektējis prokuroru neatkarības principu, un tas šai iestādei ir ļoti svarīgi.
– Vai Jāņa Maizīša darbības ģenerālprokurora amatā trešajā termiņā atšķirsies no darbībām pirmajos divos termiņos?
– Man ir desmit gadu pieredze šādas lielas iestādes vadīšanā un arī mazāka pieredze, vadot rajona prokuratūru. Līdzekļi šīs iestādes uzturēšanai ir pamatīgi samazināti. Algas prokuroriem, kuriem bija piemaksas, samazinātas vairāk nekā par 30%. Arī ģenerālprokurora alga ar 1. janvāri, salīdzinot ar 2009. gada algu, ir ievērojami samazināta – aptuveni tūkstotis latu mazāk.
– Skatījos deklarācijā. Jūsu alga bijusi aptuveni 3400 latu.
– Tā bija, skaitot kopā ar atvaļinājuma pabalstu, kas bija vēl viena alga. Vidēji uz rokas saņēmu pāri par diviem tūkstošiem latu mēnesī. Tagad es saņemu tūkstoš divsimt latu. Man ir jādomā, kā dzīvot. Cilvēks ātri pierod pie izdevumiem. Arī man tagad jādomā, kā tērēju naudu. Pilnīgi jau cilvēks nevar izmainīties. Kāds es esmu, tāds es arī būšu.
– Vai jūs nevarētu sīkāk pastāstīt par nepabeigtajiem darbiem?
– No tā, kāds turpmāk būs finansējums, jādomā par optimālākām struktūrām iestādē. Struktūrvienības jāapvieno ne jau apvienošanas pēc vai jāizveido jaunas struktūras ne jau veidošanas pēc. Tas jādara tikai tad, ja no tā var gūt labākus rezultātus. Šīs lietas es neesmu paspējis izdarīt. Prokuratūrā nav vienkārša situācija ar kadriem. Vairāki virsprokurori dodas pensijā vai meklē citus darbus. Situācija būs jārisina kopumā. Ģenerālprokurora atbalsts nepieciešams arī atsevišķu krimināllietu virzībai un izmeklēšanai. Neesmu gatavs runāt par konkrētām lietām. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ esmu gatavs turpināt šo darbu.
– Latvijā ģenerālprokurors ir kā Dievs, par ģenerālprokurora lēmumiem nav kam sūdzēties.
– Nav tik traki. Pēc jaunā Kriminālprocesa likuma ieviešanas daudzi procesuālie jautājumi līdz ģenerālprokuroram vairs nenonāk. Pie ģenerālprokurora procesuāli nonāk tikai tie lēmumi, ja lietas izmeklē Ģenerālprokuratūras prokurori. Bet arī daļa no tā var apstāties pie Krimināltiesiskā departamenta. Runas par ģenerālprokurora milzīgajām pilnvarām ir pārspīlētas. Protams, ir lēmumi, kurus pieņem tikai pats ģenerālprokurors, bet tur ir paredzēta arī pārsūdzība Augstākās tiesas Senātā. Protams, ir lēmumi, kuri skar pielaidi valsts noslēpumam. Tur ģenerālprokurora lēmums ir pēdējais. Ir Satversmes tiesas spriedums, kādēļ tas ir iespējams. Protams, ja lēmumu ir pieņēmis Sevišķi svarīgu lietu nodaļas virsprokurors, tad ģenerālprokurora lēmums ir pēdējais. Šādas situācijas ir, bet tā nav prokuratūras ikdiena.
– Par novērotām jaunām tendencēm prokuroru darbā. Prokurori arestē mantu. Parasti ar mantu tika saprastas daudzmaz taustāmas lietas – nauda, dārglietas, dokumenti, akcijas, kapitāldaļas utt. Tagad prokurori sākuši arestēt "patiesā labuma gūšanas tiesības", kas faktiski ir tukšs gaiss vai teorētiska iespēja. Ko tas nozīmē?
– Arī es esmu ļoti cītīgs Neatkarīgās lasītājs un ļoti labi saprotu šā uzdotā jautājuma kontekstu. Tā ir konkrēta situācija, kura ir konkrēti procesuāli jārisina. Ir runa par to, ka konkrētā krimināllieta atrodas tiesā. Tiesā arī šie jautājumi ir jārisina, un tagad ģenerālprokurora teorētiskās pārdomas, neskatoties konkrēto lēmumu – tas noteikti neveicinās jebkādu krimināltiesisko attiecību noregulējumu.
– Bet pirms ieviest šādu praksi, jūs noteikti ar prokuroriem to esat apsprieduši un nolēmuši, ka tā ir pareizi?
– Lieta atrodas tiesā. Tas jautājums saistīts ar konkrētā prokurora lēmumu. Es publiski nekomentēšu savas pārdomas. Es neesmu procesa virzītājs, lai lemtu par jelkādu juridisku risinājumu.
– Ir vēl kāda krimināllieta tiesā vai pirmstiesas izmeklēšanā, kuras izmeklēšanā un apsūdzības celšanā iesaistīti vairāk par 16 prokuroriem?
– Kur jūs to saskaitījāt?
– Krimināllietā pret Lembergu iesaistīti vismaz 16 prokurori!
– Jūs taču sekojat līdzi šim procesam un redzat, kādi ir krimināllietas apjomi. Tik apjomīgas lietas ir ļoti retas.
– Vai ir vēl kādas krimināllietas, kur uz tiesu dodas četri prokurori – valsts apsūdzības uzturētāji?
– Četri prokurori. Bet cik ir advokātu? Tas viss atkarīgs no lietas apjoma. Ja tiek veidota izmeklēšanas grupa, tad katram prokuroram šai lietā ir noteikts izmeklēšanas virziens. Esmu aicinājis kolēģus – prokurors, kurš izmeklē lietu un ceļ apsūdzību, pats iet uz tiesu un aizstāv savu viedokli. Tādējādi tiek garantēta arī prokuroru patstāvība.
– Krimināllietā pret Aivaru Lembergu tiek tērēti milzīgi resursi. Vai mērķis attaisnos ieguldītos līdzekļus?
– Tas ir likuma jautājums. Izmeklētāja alga, prokurora alga, iestāžu uzturēšanas izmaksas, tiesnešu algas un tiesu uzturēšanas izmaksas. Ja tas viss tiek iztērēts viena lata zādzībai no lielveikala, jebkurš varēs teikt – kāpēc par manu nodokļos samaksāto naudu tagad jāizmeklē lieta par šo vienu latu. Mēs baidāmies kopējo aprēķinu izdarīt, un nav arī likumdošanā kritērija, kā to izdarīt. Es zinu, ka ir valstis, kurās pasaka, ka tiks izmeklētas tikai noteiktas krimināllietas. Arī bagātākas valstis par Latviju domā par šiem jautājumiem. Likumā jānosaka, ar kādu noziegumu izmeklēšanas veidiem mēs nenodarbosimies vai arī nodarbosimies ļoti vienkāršotā formā. Ja runājam par lieliem ekonomiskiem noziegumiem, ir jāizlemj, cik tālu valsts ar to nodarbojas. Varam runāt par noteiktu noziegumu amnestiju. Par to iepriekš esmu runājis. Tajā pašā Finanšu policijā krājas neizmeklētas lietas par izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Aicināju arī Saeimas deputātus domāt, vai nevajag izdot konkrētu likumu, ko valsts var atļauties izmeklēt un ko nevar.
– Kā jūs izprotat šo amnestiju?
– Ļoti politisks un sabiedriski jutīgs ir jautājums – vai sabiedrība ir gatava pieņemt to, ka ir jebkāda veida amnestija. Es nekad nebūšu gatavs runāt par vardarbīgu noziegumu amnestiju. Amnestiju varētu attiecināt uz to nodarījumu daļu, kur sabiedrība redz, ka, tos izmeklējot, līdzekļi tiek tērēti nelietderīgi, pa tukšo. Tai būtu jābūt sabiedriski politiskai diskusijai. Juristiem būtu jāizdiskutē, ko var un ko nevar amnestēt. Piemēri, kurus var attiecināt uz amnestiju, var būt dažādi. 90. gadu vidū varēja izbeigt krimināllietu, ja nozieguma sabiedriskā bīstamība nav tik liela. Bija uzkrājušās krimināllietas par 1994. un 1995. gadu, un, pamatojoties uz šo normu, kriminālprocesi tika izbeigti. Ja valsts ar saviem resursiem ar kaut kādiem nodarījumiem nav spējusi tikt galā, tad valstij tas jāpasaka likumā. Prokurors vienmēr strādās līdz pēdējam.
– Diskusijas jau parasti ne no kā nerodas. Jūs būtu gatavs nākt klajā ar konkrētu priekšlikumu?
– Es būtu gatavs piedalīties šādās diskusijās. Arī kriminālprocesa likuma rakstīšanas pirmsākumos tika runāts, ka valstij savi resursi jātērē adekvāti, jo visus noziegumus nevar izmeklēt neviena valsts.
– Publiskā telpā izskanēja prokurora Jura Jurisa stāsts par viņa izsekošanu un draudu īsziņu. Lai arī šāda īsziņa esot saņemta pērnā gada novembrī, prokurors par to publiski pavēstīja tikai tagad. Vai tādējādi nenotiek sabiedriskās domas gatavošana, lai atkal arestētu Lembergu?
– Nu nē. (Smejas.) Es varu apstiprināt, ka par šīm situācijām prokurors mani informēja. Tā kā man bija jāreaģē, es arī reaģēju. Prokurors savos komentāros nesaistīja notikušo ar Lemberga lietu. Arī manā rīcībā nav pierādījumu, ka tas būtu saistīts ar Aivaru Lembergu vai apcietināšanām.
– Nesen intervijā Dienā minējāt savulaik plaši apspriesto likumu, kuru mēs saucam par stukaču likumu...
– Bet latviešu valoda? Jūs meistarīgi esat atraduši veidu, kā cīņu ar noziedzību sasaistīt ar konkrētām vēsturiskām negatīvām atmiņām.
– Par Pavļiku Morozovu?
– Apmēram tā. Es nekad neesmu domājis tādās kategorijās. Norma ir sena, ļoti maz praksē piemērota. Tā norma varēja nostrādāt. Vajadzēja paplašināt noziedzīgo nodarījumu loku, uz ko to normu attiecināt. Divu gadu diskusija par to izmeklēšanai nenāca par labu. Vai tas nākotnē dos reālu ieguldījumu, rādīs laiks. Šobrīd šī norma vēl nav devusi redzamus rezultātus.
– Pieminētajā intervijā jūs teicāt – ja šī norma būtu agrāk ieviesta, dažus kriminālprocesus izdotos ātrāk pavirzīt. Varat nosaukt šos kriminālprocesus?
– Par sadarbību es nekad nerunāšu, arī par procesiem. Ja kāda persona sadarbojas ar izmeklētājiem un prokuroriem, tad ir jāgarantē šīs personas aizsardzība.
– Prokurori atklātā tiesas sēdē nesen publiskoja noklausītas divu Latvijas plašsaziņas līdzekļu vadītāju telefona sarunas. Kā jūs vērtējat prokuroru praksi publiskot plašsaziņas līdzekļu vadītāju telefona sarunas?
– Respektēju žurnālistu tiesības iegūt avotus, sargāt avotus, viņu tiesības informēt sabiedrību par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Šeit svarīgs ir līdzsvara princips – kas jāzina sabiedrībai katrā konkrētajā situācijā un cik tas aizskar konkrētās iesaistītās puses privāto dzīvi un konkrētās personas intereses. Nav vienotas atbildes šādām situācijām. Jautājums ir par samērību.
– Salīdzināju jūsu deklarāciju ar datiem par banku uzraudzības iestāžu darbinieku ieņēmumiem. Secināju, ka uz šā fona jūs esat trūcīgs cilvēks. Banku uzraudzības iestādē strādājošie, pat saņemot tik lielu atalgojumu, nespēja laikus novērst problēmas ar Parex banku. Vai tiek izvērtēta šo amatpersonu darbības atbilstība likumam?
– Kriminālprocesā par Parex pārņemšanu tiek strādāts vairākos virzienos, tai skaitā pētīta gan politiķu, gan amatpersonu rīcība bankas pārņemšanas procesā, arī pašu Parex bankas vadošo personu rīcība, pirms banku pārņēma valsts. Daļa no šis izmeklēšanas saistīta ar kredītiestāžu noslēpumu. Tādēļ maz ko varu teikt publiski. Ne jau prokurors nosaka algas banku uzraugiem un politiķiem. Ja lielā alga likumīgi bijusi noteikta, jāskatās, kas šo likumību ir noteicis. Tā būs vai nu izpildvara, vai likumdošana. Ja pārkāpta likumdošana, varam reaģēt.
– Samazinot algu, pieaug riski. Vai uzticaties saviem prokuroriem? Vaicāju vērotā iespaidā par neizskaidrojamām prokuroru darbībām saistībā ar mantas arestiem.
– Varu galvot par savu rīcību katrā konkrētā situācijā. Esmu pārliecināts, ka pamatā prokuratūrā strādā godprātīgi prokurori. Ir riski. Prokurori tāpat kā citi sabiedrības locekļi ir ņēmuši kredītus. Viss atkarīgs no godaprāta. Ja cilvēks ir godīgs, viņš atradīs izeju, kā rīkoties arī materiāli sarežģītās situācijās.
– Kāda bijusi jūsu lielākā vilšanās divu termiņu laikā ģenerālprokurora amatā?
– Strādājot Cēsīs, pat iedomāties nevarēju, kādas situācijas valstī var risināties. Strādājot šai amatā, esmu saskāries ar ļoti daudziem meliem. Meli ir mana vilšanās. Tagad zinu, ko nozīmē melu loma, diemžēl arī valsts dzīvē.
