Gluži nesen žurnālistu un citu notikumiem līdzi sekojošu personu interesi izraisīja ekonomikas zinātņu doktora, asociētā profesora Daiņa Zelmeņa izteiciens kādā priekšlasījumā: "Tāpat jau nebija vienkārši izlabot [Latvijas] ekonomikā pieļautās kļūdas, taču pēc šī [Starptautiskā valūtas fonda] aizņēmuma ņemšanas tas ir kļuvis praktiski neiespējami. Ja nu vienīgi Latvijai izdotos panākt šī aizdevuma atdošanas termiņu ievērojamu pagarināšanu vai vispār tā norakstīšanu."
Naigie žurnālisti šo prātulu nodēvēja par "iespēju eleganti neatdot parādu".
Kāda ir šodienas Latvijas ekonomikas īstenība uz "eleganti neatdodamā parāda" fona?
Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild profesors Dainis Zelmenis.
– Spriežot gan pēc minētā priekšlasījuma Latvijas ekonomikai ir nepieciešamas kardinālas reformas, gan pēc citām jūsu publiskajām aktivitātēm, var secināt, ka esat pamatīgi iedziļinājies Latvijas ekonomikas džungļu norisēs, un jūs – vismaz pats savai zināšanai – esat iezīmējis ceļu, pa kuru vajadzētu iet Latvijai. Vai kāds no valdības gudriniekiem, kas ik mirkli domā par valsts nākotni, ir konsultējies ar jums, varbūt – lūdzis padomu?
– Nē, neviens un nekad. Pirms vairākiem gadiem kādā konferencē LU ekonomikas profesorei Dubrai pajautāju: vai kāds jūs ir aicinājis konsultēt valdību ekonomikas jautājumos? Viņa atbildēja noliedzoši. Kāda sagadīšanās! Arī mani un manus kolēģus nav aicinājuši. Bet, iespējams, ir aicināti citi ekonomikas profesori. Nu, jūs jau pati labi zināt, kādi mums ir bijuši ekonomikas ministri.
– Jūsu izteikto tēzi, manuprāt, zina katrs pirmkursnieks: ekonomikas attīstības likumi vienmēr ir objektīvi; subjektīva ir valsts ekonomiskās politikas izvēle, kuru izdara attiecīgās valsts vadītāji.
– Mūsu pirmais ekonomiskais domātājs, jaunlatvietis Juris Alunāns savā vecišķajā latviešu valodā reiz pateica: "Katrs, kas nepareizi saimniekos, tas taps pie mantas sodīts." Tagad mēs to skaidri redzam, ka esam "pie mantas sodīti".
– Ir tāda sajūta, ka atjaunotās valsts vadītāji ir bijuši vientiesīgi, gan uzsākot patstāvīgas attīstības ceļu deviņdesmito gadu sākumā, gan iestājoties ES.
– Interesanta situācija bija 90. gadu sākumā. Toreizējais Polijas prezidents Lehs Valensa naivi ticēja, ka bagātie Rietumi varētu atkārtot to, ko tie darīja pēc Otrā pasaules kara, proti, Valensa sprieda, ka ir nobriedusi situācija otram Maršala plānam – lai Austrumeiropu paceltu līdz Rietumeiropas līmenim. Nekas tāds nenotika. Kāpēc gan lai kāda valsts palīdzētu svešai valstij? Lai vairotu konkurenci? Mēs, Austrumeiropas valstis, Rietumeiropu interesējam lielākoties kā noieta tirgus. Paga, es toreiz teicu: bet tad mums, nabagiem, ir jābūt līdzekļiem, lai iegādātos rietumvalstu preces – parūpējieties, lūdzu, lai mums šo līdzekļu ir pietiekami! Un viņi parūpējās: ar kredītiem! Pēkšņi visi kļuva maksātspējīgi, iegādājās patēriņa preces, automašīnas, dzīvokļus. Tagad, kā saka, esam atbraukuši... Kaut arī Eiropā nekaro, lielvalstu ģeopolitiskās intereses nekur nav pazudušas, un mēs esam šo interešu zonā, taču jārēķinās, ka mēs viņu acīs esam un paliksim nabadzīgie radinieki. Atjaunojot neatkarīgu valsti, mēs kā no dzīvas miesas rāvām ārā vēl darbojošās rūpnīcas, un daudzi bļāva: kam mums vajadzīgas tās krievu militāri rūpnieciskā kompleksa paliekas! Mīļie, nekas nevar būt labāks par militāri rūpniecisko kompleksu! Ja mūsu valstij ļautu piekļūt pie NATO treknā pīrāga, respektīvi, ja mums būtu ražošanas pasūtījumi, mēs ražotu un pelnītu atspērušies. Bet mūsu valdītāji ir bikli, lai prasītu no NATO. Mēs tikai spējam: jā, kungs, tūlīt, kungs... Tāpēc jau mūs arī neciena, ka spējam tikai savu biklumu izrādīt, tikai lienam un kalpojam.
– Kā jūs domājat: kāpēc Ivars Godmanis, pirmoreiz kļūdams par LR premjeru, bez jebkādām diskusijām pieņēma ekonomiskā liberālisma modeli tā visradikālākajā formā? Tā bija īsta šoka terapija. Ja nemaldos, to ieteica eksperti no Starptautiskā valūtas fonda (SVF), turklāt ne tikai Latvijai, bet arī citām postsociālisma valstīm. To, ko vecās valstis spēja izdarīt gadu desmitos vai pat simtos, mums vajadzēja paveikt pāris gados. Grūti pat izvērtēt, kas bija šis ieteikums – tālejoša avantūra vai prasts stulbums.
– Ivars Godmanis savulaik sēdēja auditorijā, un es viņam mācīju ekonomikas pamatprincipus. Ko viņš toreiz saprata – nezinu. Man gribētos ticēt, ka liberālisma modeļa izvēle bija Ivara godīga maldīšanās. Atceros, viņš pēc pirmās premjerēšanas aizbrauca uz Vāciju stažēties, un, atgriezies 1993. gadā, viņš kādā TV pārraidē atzinās, ka tikai tagad esot sapratis, cik vājas viņam bijušas ekonomiskās zināšanas. Taču tas viņam toreiz netraucēja ķerties pie Latvijas ekonomikas reformēšanas, respektīvi – sagraušanas. Ir simtiem neatbildētu jautājumu: kāpēc sagrāva to, to vai to, kāpēc mēs neražojam to vai citu produktu? Mums, piemēram, ir kolosāls Organiskās sintēzes institūts ar fantastisku zinātnisko potenciālu, bet man ir sāpīgi klausīties, ka Latvijā radīts vienreizējs preparāts – taču ne par Latvijas valsts naudu, bet tas nozīmē, ka radītāji kādu miljonu saņēma, tomēr tā ir sīknauda, salīdzinot ar to, ko turpmākajos gados pelnīs preparāta pasūtītāji. Kāpēc to nevarēja ražot Grindex vai Olainfarm?
– Iespējams, tāpēc, ka mēs esam vientieši. Kā ir citās bijušajās PSRS republikās, piemēram, Baltkrievijā?
– Lukašenko, protams, ir diktators. Bet viņš savulaik saprata vienu lietu: ja tiks iznīcināta rūpniecība, no kā tad valsts pārtiks? Un šobrīd traktorus Baltkrievijā ražo joprojām, kravas auto – tāpat, televizorus un ledusskapjus – arī. Kāpēc Lukašenko kļuva par Rietumu masu mediju visnīstāko varoni? Tāpēc, ka viņš pateica: mīlīši, mēs darīsim tā, kā mēs paši nolemsim, nevis tā, kā jūs mums pavēlēsiet. Pirms tam, kad Latvijā iznīcināja cukura ražošanu, ES cukura pārprodukcijas apstākļos centās noskaidrot, kurā no ES valstīm cukura rūpniecībā ir viszemākais darba ražīgums. Mūsu bāleliņi pat necentās pierādīt, ka pie mums tas nav zemākais. Izrādījās, ka Dānijā ir zemāks nekā Latvijā un Lietuvā. Mūsējie izvēlējās rūpnīcas aizklapēt ciet, lietuvieši izvēlējās rekonstrukciju – pārveidoja cukura rūpnīcas par eļļas ekstrakcijas rūpnīcām un tagad ar valsts investīciju palīdzību būvē rapšu eļļas termināli Klaipēdā. Toties pie mums viss ir novests, kā saka, līdz kliņķim. Ja pie varas nāks cilvēki, kuriem patiešām rūp Latvijas valsts liktenis, tad varbūt kaut kas mainīsies, bet arī tad vajadzēs lielus līdzekļus un ilgu laiku. Taču pagaidām valdošajā politiskajā elitē nav neviena, kurš pateiktu, kādā virzienā ejam, nemaz nerunājot par to, vai vispār ejam pareizā virzienā. Pagaidām neviens neredz tālāk par savu kabatu.
– Vēsture klusē par to, kurš kuru pirmais uzrunāja: Latvija Starptautisko valūtas fondu vai fonds – Latviju. Bet rezultāts ir viens: veiksmīgi esam kļuvuši par SVF protektorātu. Galu galā – kas tas SVF ir: labdaris vai ļaundaris? Manuprāt, SVF vienkārši ir izracis kapu Latvijas ekonomikai un līdz ar to arī valstij.
– SVF ekspertu grupa, ko pazīstam ar nosaukumu Vašingtonas konsenss, tiešām ieteica mūsu valstij sekot ortodoksālā liberālisma principiem, kas valsti noveda līdz kraham. Viens no konsensa grupas dalībniekiem, amerikāņu ekonomists Džefrijs Sakss, šodien atzīst, ka, ieteikdams postsociālisma valstīm sekot šiem principiem, ir smagi kļūdījies. Pēdējā laikā savu neapmierinātību ar SVF darbību ir publiski pauduši gan bijušais ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers, gan ekonomists, Nobela prēmijas laureāts Džozefs Stiglics, kas pats, starp citu, kādu laiku ir strādājis SVF par galveno ekonomistu, bet savas kritiskās attieksmes dēļ bijis spiests atgriezties akadēmiskajā vidē, gan arī vairāki Āfrikas valstu vadītāji. Henrijs Kisindžers uzskata, ka no SVF šodien ir vairāk ļaunuma nekā labuma, jo tas ir kļuvis par ārstu, kuram somā ir tikai viena tablete visām kaitēm, proti, līdzekļu visstingrākā ekonomija, bet tas neizbēgami noved pie dzīves līmeņa krasas pazemināšanās un nabadzības pieaugšanas. Kisindžers uzskata, ka SVF neredz vai izliekas neredzam savu lēmumu sekas un ka tas būtībā spēlē pokeru ar daudzmiljardu kredītiem, kuri dara bagātus visus citus, tikai ne tos, kam tie ir domāti. Jāatceras, ka ekonomiskais liberālisms ir derīgs tikai stiprajiem spēlētājiem – ASV, Francijai, Lielbritānijai, Vācijai un Japānai, un tieši šīm valstīm ir savi pārstāvji SVF rīkotājdirektoru padomē. Mūsu valsts vadītāji nedz tagad, nedz toreiz, 90. gadu sākumā, nav bijuši gatavi diskusijām ar SVF, bez jebkādas kritikas un analīzes pieņemot SVF ekspertu "ieteikumus" kā patiesību pēdējā instancē. Turklāt man nav skaidrs, kāpēc šāds dokuments, proti, vienošanās ar SVF, kas būtiski skar Latvijas ekonomiku uz gadu desmitiem, ir bijis slepens? Kāpēc tas nav izdebatēts nedz Saeimā, nedz sabiedrībā? Mums šobrīd ir tādas svaru bumbas pie kājām piesietas, ka mēs ar tām nevaram pat soli paspert, kur nu iet uz priekšu.
– Vai tas, ka neievēro šādu intelektuāļu ieteikumus, neliecina par politizētu attieksmi pret viņiem?
– Kad Andris Šķēle tikko bija kļuvis par premjeru, viņš, no Saeimas tribīnes runādams, pateica, ka no vecajiem profesoriem nākot naftalīna smaka. Sapratu, ka no manis arī. Taču es esmu mēģinājis ar publikācijām izraisīt diskusijas, jo uzskatu, ka kolektīvais saprāts tomēr ir spēcīgs ierocis. Pārfrazējot Ņekrasova dzejoli Komu na Rusi žitj horošo? (Kam Krievzemē dzīvo labi? – krievu val.), gribu vaicāt: kas Latvijā labi dzīvo? Sanāk, ka tikai finanšu spekulanti. Tā, piemēram, no Parex bankas bijušo īpašnieku personiskās mantas taču nav pazudis neviens santīms! Viņi pazudināja banku ar savu avantūristisko rīcību, valsts tajā ieguldīja teju miljardu latu, bet kur ir Kargina un Krasovicka atbildība? Kādā TV raidījumā dzirdēju Sandras Kalnietes apgalvojumu, ka valdības un bankas īpašnieku sarunas par to, ko darīt ar Parex banku, notika nevis Ivara Godmaņa kabinetā, bet Krasovicka kunga savrupnamā Villa Marta. Ja kaut kas tāds būtu noticis, piemēram, Zviedrijā, premjeram nākamajā dienā būtu jāatkāpjas.
– Kā jums šķiet: vai ar mums kāds eksperimentē?
– Kādreiz bija doma, ka postsociālisma valstis ielēks pasaules attīstīto valstu ekonomikas vilciena pēdējā vagonā un trauksies līdzi attīstītajām valstīm. Bet tas, ko mēs tagad darām ar savu medicīnisko aprūpi, izglītību un zinātni, liecina, ka esam jau izkrituši no vagona. Es saprastu, ja kāds no valdītājiem uzkāptu uz tribīnes un teiktu: valstij grūti laiki, es pirmais savelku jostu. Bet jūs taču redzat, ka nekas tāds nenotiek, un politiskās elites cinisms ir bezgalīgs. Latvijā ir ap 220 valsts aģentūru un valstij tieši pakļautu iestāžu, kurās strādā 9600 cilvēku, un viņu algošanai valsts gadā iztērē 195,5 miljonus latu. Man nav skaidrs, ko dara ministriju klerki, aģentūras un citi piestiprinājumi. Ko labu Latvijas valstij tie ir izdarījuši?
– Izskatās, ka Latvijas valsts vairs neeksistē.
– Formāli, protams, eksistē. Bet SVF mums diktē itin visu. Tādu varas aroganci, kādu mums tagad demonstrē valdība, ir pat grūti iedomāties. Taču ar latviešu tautu nedrīkst jokot: 1905. gadā latvieši nodedzināja pusi muižu. Tā, protams, bija destruktīva rīcība, bet tad, kad mērs ir pilns... Šogad 13. janvārī cilvēki dauzīja logus Vecrīgā, un to nosauca par grautiņu. Bet tas jau nav nekāds grautiņš! Grautiņš, kā apgalvo vārdnīca, ir vēršanās pret kādu etnisko grupu ar vardarbīgiem līdzekļiem. Vai tur bija vēršanās pret etnisko grupu? Ne vella! Tā bija vēršanās pret Latvijas varas augstāko simbolu – Saeimas ēku. Ja vara ir kurla un akla, tautai ir tiesības kliegt tik skaļi, lai to beidzot sadzirdētu.
– Diezin vai šajā kurlo valstībā kas mainīsies.
– Lūzuma punkts ir tuvu: domāju, drīz nomainīsies politiskā elite. Mūsu vidējā vēlētāja politisko kultūru gan varētu vēlēties augstāku: pateicoties apdullinošai reklāmai, vēlētāji uz grābekļiem kāpj ar apskaužamu regularitāti. Kaut kam jāmainās, jo Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas pie varas ir bijušas dažādās kombinācijās tikai un vienīgi labējās partijas, kas ir parūpējušās, lai nodokļu nasta kapitālam un ienākumiem no tā būtu pēc iespējas mazāka. Tāpēc Latvijā ir lēti būt bagātam, bet dārgi būt nabagam, jo ienākumu nodokļu sistēma ir ļoti netaisnīga.
– Pēc kritikas jānāk ierosinājumiem. Jums ir?
– Jā. Steidzami jāorganizē Latvijas ekonomikas forums. Uz to ir jāuzaicina Latvijas ekonomiskās inteliģences elite – akadēmiķi, profesori, ekonomikas zinātņu doktori un veiksmīgie Latvijas uzņēmēji. Ir nepieciešama "prāta vētra" turpmākās Latvijas ekonomiskas attīstības stratēģijas izstrādāšanai, jo līdzšinējā stratēģija ir bankrotējusi. No foruma dalībniekiem ir jāizveido kolēģija Ekonomikas ministrijā, kurā ar padomdevēja tiesībām pastāvīgi kā eksperti darbotos Latvijā atzītas autoritātes ekonomikas zinātnes jomā. Ja nekas netiks darīts, atjaunotā Latvijas valsts tiešām var aiziet bojā, nesagaidot kārtējo divdesmitgadi.