Ģenerālprokurora Jāņa Maizīša paziņojums par vēlmi atkārtoti kandidēt uz amatu bija kā ūdenī iemests akmens, kas izraisīja viļņošanos ap to.
Esošais Valsts prezidents un bijusī prezidente steidza paust atbalstu, nemaz nerunājot par J. Maizītim jau izseni simpatizējošiem politiskajiem spēkiem. Vai to nevar uzskatīt par spiedienu uz Augstākas tiesas (AT) priekšsēdētāju Ivaru Bičkoviču, kuram jāizvirza kandidāts? Par J. Maizīša paveikto Ģenerālprokuratūrā 10 gadu laikā Neatkarīgā uz diskusiju aicināja tieslietu ministru Mareku Segliņu (TP), Jaunā laika vadītāju, bijušo tieslietu ministri Solvitu Āboltiņu un ZZS Saeimas frakcijas vadītāju Augustu Brigmani.
– Likumdošana paredz, ka ģenerālprokurora amata kandidātu apstiprināšanai Saeimā izvirza AT priekšsēdētājs. Nu izskatās, ka Maizīša kungs ir pats sevi izvirzījis, vai varbūt pirms viņa jau to izdarījis JL, un sabiedriski politiskais spiediens, kas kumulējas ap to, I. Bičkoviču iedzen stūrī. Vai Ģenerālprokurora izraudzīšana netiek pārvērsta par farsu?
Solvita Āboltiņa: – Manuprāt, nē. Mēs labi apzināmies, ka tā, pirmkārt, ir AT kompetence, prokurors ir tuvāk tiesu sistēmai, tomēr deputāti pieņem galīgo lēmumu. Debates par ģenerālprokurora ievēlēšanu vienmēr ir bijušas, un, ja tā ir argumentēta, ja par to izsakās speciālisti, tas palīdz politiķiem pieņemt lēmumu. Neuzskatu, ka Maizīša kungs izvirzījis sevi pats. Žurnālisti Maizīša kungam, kurš amatā bijis jau divus termiņus, jautāja par nākotnes plāniem, un viņš apsolīja to pēc laika izlemt, tāpēc tas sākās. Bet JL pozīcija ir viennozīmīga, ka viņam darbs jāturpina.
Augusts Brigmanis: – Maizīša kunga paziņojums bija kā starta šāviens, kas dod iespēju jebkuram, kurš domā, ka var uzņemties šo amatu, publiski paust šo apņemšanos. Ja cilvēkam ir pietiekami lielas ambīcijas, vajag pieteikties potenciāli uzrunājamo cilvēku lokā.
– Pats ticat, ka šādā veidā kāds cilvēks pieteiksies?
A.B.: – Varbūt prakse un latviešu mentalitāte tāda nav.
Bet viennozīmīgi, Maizīša paziņojums ir spiediens uz AT priekšsēdētāju, jo Maizītis ir cilvēks, kam ir svars un vārds. Protams, Bičkovičs tādējādi varētu justies neērti.
M.S.: – Taisnība, ka Maizīša kungam decembrī jautāja, vai viņš būtu ar mieru kandidēt, un tagad viņš pateicis savu skaidru pozīciju. Ļoti labi saprotu arī Maizīti, kuram ir ierobežotas izvēles iespējas. Palikt prokuratūras sistēmā, neesot ģenerālprokuroram, pēc tam, kad 10 gadus par to būts, nav ceļš. Varētu kļūt par tiesnesi, kas varētu nebūt problemātiski, trešā iespēja – iet politikā, kas acīmredzot viņu nesaista. Tāpēc viņa vēlme turpināt strādāt ir saprotama.
– Būsim reāli! Jūs domājat, ka kāds nāks un pats piedāvāsies, jo īpaši, redzot politisko un sabiedrisko spiedienu, kas veidojas ap Maizīti?
A.B.: – Zināms spiediens tomēr uz sabiedrību, autoritāti ir. Un jautājums ir, kā tas atsauksies uz citām augstām amatpersonām, – tuvojas beigām arī Valsts prezidenta pilnvaru termiņš. Arī viņš neilgi pirms tam pateiks, ka ir gatavs atkārtoti ieņemt šo amatu?
M.S.: – Vaira Vīķe-Freiberga tā arī darīja!
A.B.: – Jā, precedenti jau ir. Bet kādu iespaidu tas atstāj uz cilvēkiem, kam par to būs jālemj? Es personīgi nemaz nedomāju, ka Maizītis varētu nestartēt!
M.S.: – Es gan par to nebiju tik pārliecināts. Es vienā amatā esmu bijis, ilgākais, četrus gadus: pirmais gads ir ļoti interesants, bet trešajā, ceturtajā gadā jau ir sajūta, ka viss iet pa apli, viss atkārtojas. Arī Maizīša kungs pats izteicies, ka 10 gadi vienā amatā ir daudz. Un jebkuram cilvēkam 10 gadi patiešām ir ļoti daudz, lai neiestātos rutīna un cilvēks spētu sevī rast motivāciju kaut ko uzlabot. Vai pēc 10 gadu darba tas ir iespējams? Varbūt.
– Šo vai citu iemeslu dēļ Valsts prezidentam un virknei citu augstu amatpersonu, izņemot AT priekšsēdētāju, ir ierobežojums amatu ieņemt ne vairāk kā divreiz pēc kārtas. Vai uz ģenerālprokuroru šī loģika neattiecas?
M.S.: – Piekrītu, mums likumdošanā ir nekonsekvences. Valsts prezidentu ievēlē uz četriem gadiem ne vairāk kā divas reizes, valsts kontrolieri tāpat. Ja Saeimu ievēlē uz četriem gadiem, manuprāt, būtu pareizi, ka parlamentārā valstī parlamentam ir tiesības vienreiz tā pilnvaru laikā ievēlēt vai pārskatīt katras augstās amatpersonas darbību. Piemēram, nākamā Saeima ģenerālprokuroru nemaz nevēlēs, bet to darīs aiznākamā Saeima īsi pēc apstiprināšanas. Taču tā nav Maizīša, bet likumdevēja vaina, ka šī lieta nav iestrādāta.
S.Ā.: – Piekrītu, ka nav konsekvences. Bet varbūt nepieciešams atšķirīgs skatījums uz katru no šīm amatpersonām, tajā skaitā tiesu sistēmā. Par to, ka AT priekšsēdētājam arī nav iecelšanas reižu ierobežojuma, jau debatējām, pieņemot Tiesu iekārtas likumu, bet tiesu sistēma tai nebija gana atsaucīga. Pieņemu, ka būtu ieviešama vienota sistēma un, protams, amatpersonas ir vērtējamas. Tām nedrīkst iestāties sajūta, ka amats ir uz mūžu.
A.B.: – Tiešām – augsto amatpersonu ievēlēšanas vai pārvēlēšanas kalendārs jātaisa tā, lai katra Saeima vismaz reizi par viņiem lemj, izvērtē.
– Bet kāds termiņu skaits būtu optimāls tieši ģenerālprokuroram?
M.S.: – Kad ielikām valsts kontrolierim termiņu – četri gadi un ne vairāk kā divas reizes, Juridiskajā komisijā, ko tolaik vadīju, bija debates par to, ka vajag dot iespēju katrai Saeimai ikvienu amatpersonu vērtēt. Bet kaut kā tas viss palika. Tagad to mainīt būtu nepareizi, jo tas nozīmētu, ka likums tiek pieskaņots vienam konkrētam gadījumam. Bet ir sistēmiska kļūda!
– Sakāt, ka nav pareizi piedzīt likumu amatpersonai, bet vai tieši uz to neaicina eksprezidente V. Vīķe-Freiberga, iestājoties par Maizīti un rosinot par viņu Saeimā balsot atklāti?
A.B.: – Likuma piemērošana konkrētai amatpersonai nav pareiza. Un tā jau nav pirmā reize, kad līdzīgi aicinājumi parādās, vēlot konkrētas amatpersonas, lai dabūtu kādus pluspunktus sabiedrības acīs!
M.S.: – Par represīvo institūciju vadītājiem ir pilnīgi pamatoti balsot aizklāti. Arī ģenerālprokuroram ir ļoti liela vara, un nevar izslēgt, ka kāds vadītājs varētu būt atriebīgs un ne tik stabils savā tiesiskuma izpratnē. Tādēļ arī par tiesnešiem ir aizklāts balsojums, lai izslēgtu jebkādu subjektīvismu šīs amatpersonas tālākajā darbībā un arī lēmumos pret tiem, kas par viņu balsoja.
– V. Vīķe-Freiberga savu aicinājumu pamatoja ar to, ka tas "būtu viens veids, kā parādīt tautai, kur katrs stāv". Nopietna Maizīša kunga veikuma analīze nav bijusi, tajā pašā laikā jau iepriekš tiek proponēts – tie, kas balso par viņu, ir labie, kas pret – sliktie!
A.B.: – Presē lielā mērā uzlikts zīmogs, ka ZZS noteikti balsošot pret Maizīti, lai gan neesam par to lēmuši, tas mums nav darba kārtībā.
S.Ā.: – Ir jābūt noteiktai sistēmai, kā ievēlē amatpersonas, nevis sistēma jāpielāgo amatpersonām. Bet arī šīs sistēmas pasaulē ir dažādas, piemēram, Igaunijā ģenerālprokuroru ievēlē atklāti, arī Lietuvā, kur gan viņu izvirza prezidents, bet, ja to rosina atcelt no amata, tad balsojums ir aizklāts.
– Vai varam pavērtēt Maizīša kunga paveikto 10 gadu laikā? Maizītis pats nav augstu vērtējis ekonomisko noziegumu izmeklēšanu, no darba prokuratūrā aizgājuši vairāki cilvēki. Viņš atzinis, ka prokurori ne vienmēr ir ar pietiekami lielu pieredzi, lai stātos pretī pieredzējušiem advokātiem, bet advokāts Linards Muciņš pat sacījis, ka apsūdzību kvalitāte esot slikta un tiesa glābjot prokurorus, bildis par nelikumīgi noklausītām telefonsarunām. Medijos atgādināts par neatklātajām skaļajām amatpersonu – tiesneša Jāņa Laukrozes un VID Ludzas rajona nodaļas direktora Vjačeslava Liscova – slepkavībām, Mangaļsalas kontrabandas lietu, kur tikai "mazākie blēži" saņēma simboliskus sodus, izgāšanos Jāņa Mottes dzīvokļu dalīšanas lietā, par Jūrmalgeitu, kurā aiz restēm sēž viens Juris Hlevickis, bet ne shēmas autori...
M.S.: – Tiesneši ir tie cilvēki, kas ļoti labi redz prokurorus darbībā, cik kvalitatīvi sagatavotas apsūdzības u.tml., un ceru, ka viņi to arī savā starpā, ne jau viens pats Bičkovičs nakts melnumā izdomā, ko virza.
– Bet balsojums būs Saeimā! Vai politķi ies runāt ar tiesnešiem, prasīs viņu vērtējumu?
S.Ā.: – Ģenerālprokurors ik gadu sniedz atskaites par savu darbību, tās ir publiski pieejamas un vērtējamas, ko JL arī dara. Ne mazvarīgs aspekts ir arī tas, ka saskaņā ar aptaujām sabiedrība uzticas Maizītim.
– Bet sabiedrības viedoklis jau vairāk veidojas no izpausmēm publiskajā telpā, no Ģenerālprokuratūras darbības politiskās interpretācijas, nevis no lietu materiālu, darba kvalitātes analīzes.
M.S.: – Jāvērtē prokuratūras darbs kopumā, jo Maizītis pats jau neizmeklē konkrētas lietas.
S.Ā.: – Tieši tā.
A.B.: – Šī diskusija būtu bez sāls, ja nerunātu par Aivara Lemberga lietu, kas arī raksturo prokuratūras darba kvalitāti. Kāpēc krimināllietu pret Lembergu ierosināja tieši īsi pirms šīs Saeimas vēlēšanām, tikko bijām viņu nosaukuši par savu premjera amata kandidātu, tikko sākās vēlēšanu kampaņa, lai gan materiāli krājās ilgāku laiku? Jau trīs gadi pagājuši, taču notiesājoša sprieduma nav! Momentā sekoja V. Vīķes-Freibergas paziņojums pirms vēlēšanām, ka viņa Lembergu par premjeru nekad nenominēs, signalizējot, ka par šo sarakstu nav jēgas balsot. Šobrīd esam ieguvuši trīs attaisnojošus spriedumus – Grinbergu lietā, par amatpersonas deklarāciju un par drošības policista spiegošanu it kā Lemberga interesēs. Citas tiesas joprojām velkas. Nezinu, kā būs pirms šīm vēlēšanām, atkal viņš būs premjera amata kandidāts.
– Tas ir nopietns jautājums – par Ģenerālprokuratūras politisko neitralitāti. Vai Grinbergu lieta nebija tīri politiska, ja tā iestājas par vienu – JL ministru, kurš vienkārši iecirtās, nevēlēdamies atzīt savu kļūdu? Turklāt prokuratūra tērēja lielus resursus, virzot lietu nevis administratīvā, bet kriminālprocesa ceļā. Runājot par politizāciju, arī L. Muciņš minējis piemēru, ka prāvā pret Lembergu tiesas zālē sēž četri prokurori, bet uzņēmējas Ellas Ivanovas slepkavības lietā tikai viena trīsdesmit gadus veca prokurore, tāpat Rēzeknes burtnīciņas lietā nekas netika panākts, bet pati burtnīciņa atdota atpakaļ.
A.B.: – Grinberga personas koda lieta tika pārvērsta par valsts nozīmes, par politisku lietu, jo, sitot pa Lembergu, sita pa ZZS.
S.Ā.: – Man nav nekāda pamata domāt, ka tas būtu kaut kā politiski ietekmēts. Process droši vien jāvērtē tiesībzinātniekiem. Tur bija iesaistīts prokurors, tiesa, un nav pamata šo procesu uzskatīt par politizētu. Protams, tā kā tur bija iesaistīti politiķi no abām pusēm, tam ir politiska nokrāsa. Bet tas, ka Lemberga kungs šajā procesā uzvarēja, apliecina, ka politiskās ietekmējamības nav.
– Lēmumu jau pieņēma tiesa, nevis Ģenerālprokuratūra – jautājums ir par tās politisko neitralitāti.
S.Ā.: – Kā tas notiek tiesiskā valstī, lieta tika izvērtēta un lēmums pieņemts.
– Ja tas nebija politiski motivēts, tad varbūt ļoti zemas kvalitātes?
M.S.: – Prokurora profesionalitāti raksturo arī spēja atsaukt apsūdzību vai neiztiesāt lietu, ja redz, ka apsūdzību nav cerības pierādīt. Tā kā Grinberga lietā apsūdzību tiesa pilnībā noraidīja, tas nozīmē, ka prokurors bija slikti padarījis savu darbu. Tur bija pilnīgi skaidrs, ka taisnība bija Lemberga pusē. Kāpēc bija jāiecērtas ekonomikas ministram, kāpēc nevarēja labot kļūdas?
Ļoti gribētu, lai prokurors ar lietu uz tiesu neaiziet uz dullo. Ja viņš tomēr redz, ka cilvēks nav vainīgs, ka nav pierādījumu, nevajag nogrūst atbildību uz tiesu. Nerunāju ne par vienu lietu konkrēti, bet vispār.
– Bet jūs nevērtējat konkrēti Ģenerālprokuratūras veikumu Maizīša kunga vadībā!
M.S.: – Lai to vērtētu, ir jāizlasa lietas materiāli.
– Bet, pirms balsot, deputāti taču tos nelasīs!
S.Ā.: – Ir Maizīša kunga atskaites, savulaik kā tieslietu ministre esmu ar viņu risinājusi virkni jautājumu, arī Segliņa kungs tiekas. Es šos 10 Maizīša darba gadus vērtēju, raugoties uz sistēmu kopumā, un tajā izdarīto vērtēju pozitīvi.
M.S.: – Ir viens objektīvs kritērijs: attaisnojošie spriedumi – jo to ir vairāk, jo prokuratūras darbs bijis nekvalitatīvāks. Man pašlaik nav šo konkrēto datu, bet tie ir pieejami. Jāvērtē arī ģenerālprokurora personiskās īpašības, kur pozitīvi ir tas, ka atšķirībā no viena otra cita iestādes vadītāja, kurš mīl pagozēties kameru priekšā, vai ik nedēļu paziņo par šausmīgām lietām...
A.B.: – Un brauc ar trolejbusu...
M.S.: – …bet valdības sēdēs klusē, Maizītis šajā ziņā vienmēr bijis ļoti korekts. Ja žurnālisti mēģinājuši pavilkt uz kādiem skaļiem paziņojumiem, viņš vienmēr ir bijis ļoti ieturēts un piesardzīgs.
– Intervijas ir viena lieta, bet vai ir normāli, ka atsevišķos medijos varam lasīt citātus no krimināllietām, kas vēl nav nonākušas līdz tiesai?
M.S.: – Tas nedrīkstētu notikt. Ir ļoti slikti, ja tas notiek pirms kriminālprocesuālās stadijas, kad lietas materiāli tiek izdalīti. Bet, kad lietas materiāli jau ir pieejami plašākam lokam, nevar vairs nokontrolēt, no kurienes tie ir noplūdināti. Taču ir bijuši gadījumi, kad informācija noplūdusi vēl pirms šā mirkļa, un tas nu gan ir slikti! Tā nu gan ir prokurora kompetence.
S.Ā.: – Saskaņā ar jauno likumu vienā brīdī tie materiāli kļūst ļoti pieejami.
A.B.: – Ir atsevišķi TV raidījumi vai laikraksti, kuros bieži vien parādās ierobežotas pieejamības informācija no lietām.
M.S.: – Ļoti slikts gadījums bija, kad tika atskaņota saruna starp žurnālisti Ilzi Jaunalksni un Ģenerālprokuratūras toreizējo preses sekretāri Dzintru Vītoliņu, kurā viņa zvana un saka: "Nu, tad, Ilzīt, mēs rīt darām to, un jūs tad laižiet gaisā!" Tur prokuratūra saspēlē publiskās attiecības ar konkrētu žurnālistu, un tas ir kliedzoši, tas nedrīkstētu atkārtoties! Tad var uzskatīt, ka viens medijs palīdz uzturēt apsūdzību un izdarīt spiedienu uz tiesnesi.
– Kāpēc tieši par tiesībsargājošo struktūru vadību notiek tādas politiskas cīņas? Jezgu ap KNAB vadītājiem ne reizi vien, SAB, VID...
M.S.: – Viņiem ir ļoti liela vara. SAB ir pupu mizas, salīdzinot ar Ģenerālprokuratūru.
– Tas nozīmē, ka šo varu izmanto politiskos nolūkos?
S.Ā.: – Normālā demokrātiskā sabiedrībā šīm personām jābūt politiski neitrālām un profesionālām. Ņemot vērā Latvijas politisko sistēmu, kurā cilvēki, kas ir politikā un aiz tās, vēlas ietekmi arī caur represīvajām institūcijām, debate notiek, vai konkrētā persona būs politiski ietekmējama vai ne.
A.B.: – Represīvo iestāžu vadītājiem jāsekmē, lai politisko pasūtījumu nebūtu, bet mums vienmēr ir bažas par to, vai augstās amatpersonas šajās iestādēs – SAB, KNAB, ĢP, VID – būs pietiekami neitrālas un spēcīgas, lai ne pats, ne iestādes darbinieki nevarētu pagriezt darbību šā vai tā pret politiskajiem konkurentiem. Piemēram, uzlaist VID pārbaudes tikai konkrētiem uzņēmumiem. Visus pārbaudīt nevar, bet dažus var pārbaudīt īpaši. Vai KNAB – visas partijas līdz pēdējai vīlītei pārbaudīt nevar, bet dažas varbūt var ļoti īpaši pētīt un par tām ziņot tieši īsi pirms atbildīgā momenta, vai otrādi – par kādu citu ziņot pēc tam, pēc vēlēšanām. Mēs ar to bieži esam saskārušies, tāpēc ir piesardzība, izsakoties par kādu konkrētu kandidatūru.
– Kādas jums ir prognozes – ievēlēs Maizīša kungu vai kādu citu?
A.B.: – Tas ir neprognozējami. 50:50, ka tas būs Maizītis.
– Bet, ja I. Bičkovičs nosauc kādu citu, vai JL balsos pret tāpēc, ka tas nav Maizītis?
S.Ā.: – Uzskatām, ka Maizītis ir labākais kandidāts, viņam ir pieredze, iesākti darbi, bet, ja tiks izvirzīts cits, mēs vērtēsim. Pašlaik citi nav zināmi. Es arī piekritīšu Brigmaņa kungam, ka šis process ir pietiekami sarežģīts.
– Valdības stabilitāti tas arī varētu ietekmēt?
A.B.: – Manuprāt, nē.
S.Ā.: – Domāju, ka nē, tā ir parlamenta kompetence, kā lems, tā būs.
M.S.: – Es gan savu naudiņu uzliktu uz to, ka ievēlēs Maizīti. Jo Maizīti ievēlēt visiem ir vieglāk nekā kādu citu – vieglāk Bičkovičam, politiķiem, lai gan prokuratūras sistēmā, tāpat kā ikvienā citā, ir cilvēki arī bez pirmās personas, kas tikpat labi varētu šo pienākumu pildīt, nav tikai viens ar nimbu ap galvu.