Štokenbergs: "Man nozaga svētku sajūtu" [pilns intervijas teksts]

Intervija ar Aigaru Štokenbergu, partijas Sabiedrība citai politikai (SCP) valdes locekli un vienu no partiju apvienības Vienotība dibinātājiem.

– Pirms gada – 13. janvārī – jūs kopā ar vairākām sabiedriskajām organizācijām saaicinājāt tautu uz protesta mītiņu, lai Valsts prezidentam pieprasītu Saeimas atlaišanu, kā arī taisnīgas, profesionālas un godīgas valsts pārvaldes ieviešanu. Atnāca ap 10 000 cilvēku. Kādi secinājumi radušies šā gada laikā?

– Pirmām kārtām – gandarījums par to, ka šis notikums atstājis kādu nospiedumu atmiņā. Pērnā gada 13. janvāris bija pirmā reize, kad mēs varējām runāt par solidaritāti. Pirms tam pensionāri atnāca – paši par sevi, pēc tam atnāca arodbiedrības, tad skolotāji, tad māmiņas – visi paši par sevi. Tam nebija nekādas jēgas. Ja katrs spēlēs pats par sevi, visticamāk, ka atradīsies kāds, kas spēlēs pretim. Tāpēc sapratu, ka jāprotestē kopīgi, tā, lai būtu rezultāts. Un tas sekoja tūlīt pat: Valdis Zatlers noreaģēja jau nākamajā dienā pēc 13. janvāra protesta mītiņa.

– Nevarēja gan īsti saprast, vai prezidents Zatlers reaģēja uz mītiņā izteiktajām prasībām vai uz grautiņu, kas notika pēc tam. Turklāt izteikt ultimātus parlamentam neietilpst viņa konstitucionālajās tiesībās.

– Mūsu stāsts jau bija par to, ka vajag atlaist Saeimu. Jautājums, protams, varēja būt par to, vai Satversme dod tiesības prezidentam sasaukt valdības sēdi. Manuprāt, vēl krietni veiksmīgāka bija akcija, ko pēc kāda mēneša sarīkoja zemnieki. Rezultāts bija nekavējošs: atkāpās zemkopības ministrs un zemniekiem tika piešķirtas subsīdijas. Vara saprata, ka tā nedrīkst darīt visu, kas ienāk prātā. Tas nozīmēja to, ka sabiedrība var arī sadusmoties. Latvieši jau ir tādi lēni, bet tad, kad viņi sadusmojas...

– Tiešām, visu pagājušo gadu valdība vienkārši ņirgājās par Latvijas iedzīvotājiem, uzkārdama viņu plecos arvien jaunas un arvien bezjēdzīgākas nodokļu sakas, taču sabiedrība neko neteica, vien klusi papurpināja. Tā ka lēnums laikam ir patoloģiska mūsu sabiedrības iezīme.

– Tad atkal jāmācās no vēstures un jācer, ka sabiedrība kādreiz kļūs solidāra. Lūk, pensionāru piemērs: viņi uzvarēja Satversmes tiesā. Un svarīgs bija arī sabiedrības spiediens, lai visiem būtu skaidrs, ko nozīmē tiesiskā paļāvība un tiesu vara.

– Sabiedrība jau sen vairs nav solidāra, jo acīmredzot mācās no valdošajām aprindām, kas pat neiedomājas, ka varētu būt solidāras ar to pašu sabiedrību. Varbūt tāpēc, pie Saeimas nama, arodbiedrību aicināti, pērnā gada nogalē protestēt ieradās tikai 500 cilvēki.

– Arodbiedrības varēja būt atraktīvākas savā sniegumā, kā tas bija, piemēram, ar zemniekiem, kas Rīgā ieradās ar lielo lauktehniku. Zemnieki savu panāca: Mārtiņš Roze demisionēja, un viņš nekad vairs nebūs zemkopības ministrs. Nepagāja ilgs laiks, kad krita arī visa Ivara Godmaņa valdība – visi tie ministri, no kuriem daudzus vairs neviens neatceras. Piemēram, vai atceraties tādu ministri Purni?

– Kad jūs pieminat, tad atceros gan, bet visai miglaini. Roze vismaz izcēlās ar to, ka viņš fotografēja.

– Nē, Roze izcēlās ar to, ka viņš mīlēja sevi politikā. Pretēji Jānim Dūklavam, par kuru zemnieki izsakās visai pozitīvi.

– Atgriežamies pie 13. janvāra, kas latviešu tautai saistījies vismaz ar diviem nozīmīgiem notikumiem – 1905. gada un 1991. gada 13. janvāri. Tātad šo datumu neizvēlējāties nejauši, tas bija, kā mēdz teikt, cīņas gara stiprināšanai. Taču vienubrīd varēja redzēt, ka vairs nespējat valdīt pār situāciju.

– Nu, tur bija divas daļas. Atcerēsimies, ka internetā pirms tam bija lasāmi anonīmi aicinājumi gāzt valsts varu, un mums bija informācija no Drošības policijas, ka ir iespējamas provokācijas. Pasākuma laikā mēs nemitīgi sazinājāmies ar Drošības policijas pārstāvjiem, mēs beidzām mītiņu precīzi laikā, tad, kad pienāca ziņas, ka ir daudz tādu agresīvi noskaņotu cilvēku, kurus nav iespējams tā vienkārši izolēt. Aiz viena no nožogojumiem stāvēja bariņš cilvēku ar stiklainām acīm, un Agris Sūna (policistu arodbiedrības šefs – E. V.) kopā ar savējiem vairs nevarēja tikt ar viņiem galā. Beigās es aicināju visus izklīst, bet mums jau pienāca ziņas par osipoviešiem un barkašoviešiem. Vēlāk cilvēki man stāstīja, ka, dodoties uz saviem autobusiem, viņi redzējuši, ka pretim nāk jauniešu bariņi – visiem kapuces uz acīm. Laukumā jau sākotnēji bija kādi 30 šaubīgie tipi.

– Protams, daļa bija tādu, kas vienkārši pakļāvās prasmīgi organizētajai pūļa psihozei un devās demolēt Saeimas namu un veikalus.

– Pastāstīšu gadījumu. Man ir lauku mājas pie Kandavas, un es gandrīz ikkatru sestdienu uz turieni dodos. Reiz pa ceļam paņēmu kādu balsotāju – tas bija kāds vīrs mežinieka apģērbā. Esot Andža no Talsiem. Viņš pa ceļam man visu izstāstīja: kā viņam nemaksā algu, kā viņam naudu izsniedz aploksnē, izstāstīja arī, ka sieva atlaista no darba, ka puika mācījies arodskolā, no tās izmests, darbā nekur nav ņemts. Un šis puika arī bijis viens no tiem, kas metis akmeņus uz Saeimu. Grūti man bija viņam kaut ko pārmest. Ko man vajadzēja darīt? Teikt Andžam, ka viņam jāaudzina dēls tiesiskās kārtības un likumpaklausības garā?

– Nu, tad jau var attaisnot jebkura grautiņa sarīkošanu, sak, man riebjas, kā jūs strādājat (vai nestrādājat), tāpēc es izdauzīšu jūsu kantorim logus... Bet vai tagad jūs uzņemtos organizēt kaut ko līdzīgu, es domāju – mītiņu?

– Tas, ko mēs rīkojam šajos datumos šogad, ir konference par ekonomiku – ko darīt šobrīd? Bet es nedomāju, ka mums ik gadu konkrētos datumos vajadzētu rīkot Jauno vilni vai Eirovīziju ekonomikā. Taču piedāvājums ir vajadzīgs: ko darīt konkrēti šajā brīdī? Mana pārliecība ir: šī Saeima nav pelnījusi tālāku eksistenci. Daudzi analītiķi arī prognozē: ja šī valdība kritīs, Valdim Zatleram nāksies rosināt Saeimas atlaišanu un sludināt jaunas Saeimas vēlēšanas.

– Šī Saeima un valdība tiešām ir sevi izsmēlušas.

– Ja jūs runājat par sadarbību ar Starptautisko valūtas fondu, tad esmu pārliecināts, ka jaunajā Saeimā un valdībā būtu kompetentāki cilvēki, jo ir grūti būt nekompetentākam, piemēram, par Ati Slakteri, bet, galvenokārt –, valdībai būtu stingrs mandāts kaut ko darīt. Patlaban tā nav.

– Vai šajā Saeimā ir atrodami daudzi cilvēki, kas spēj ekonomiski domāt?

– Šajā Saeimā ir kādi divarpus cilvēki, kam ir augstākā izglītība ekonomikā, juristi ir kādi seši vai septiņi. Ir, protams, cilvēki, kas ar laiku apgūst dažādas ekonomiskās likumsakarības, piemēram, Kārlis Leiškalns. Taču profesionāli ekonomisti, ja viņus aicina kļūt par deputātiem, atbild, ka politika ir tik netīra lieta, ka viņiem nenāk ne prātā tur iesaistīties.

– Izskatās, ka viņiem taisnība. Kāpēc izveidojāt SCP, Pilsoniskās savienības (PS) un Jaunā laika (JL) trīsvienību?

– Tāpēc, ka esmu pragmatisks cilvēks.

– Katram pragmatismam tomēr ir robežas. Domāju, ļoti daudziem nav skaidrs, kāpēc jūs – kā sakāt, pragmatisks cilvēks – vienojāties kopīgā dziesmā ar PS un JL. Pragmatiķis kopā ar paštaisnu narcisu un melīgu liekuli. Dīvaini. Turklāt savulaik jūs teicāt, ka Jaunajam laikam nav nekādu ekonomisko piedāvājumu. Tos neredz arī tagad. Ja nu vienīgi prātam neaptveramus prātuļojumus no valsts ekonomikas un finanšu pārvaldniekiem...

– Tik bēdīgi gan nav. Ja runājam par pragmatismu, esmu pārliecināts – ar labu priekšvēlēšanu kampaņu mēs – visas trīs partijas – tiksim iekšā. Varbūt ar vietām piecām, sešām, varbūt ar visām desmit. Bet pēc vēlēšanām mums tāpat nāksies sēsties pie viena galda un veidot koalīciju. Labāk ir izstrīdēties tagad, nevis zaudēt pusgadu pēc vēlēšanām, lai konstatētu, ka mēs esam dažādi. Man ir izdevies savus oponentus arī pārliecināt, piemēram, par pensiju likumu: Satversmes tiesā mēs taču vinnējām, kaut arī pirms tam notikušajā referendumā tauta nenobalsoja par mūsu priekšlikumiem.

– Referendumam bija mazliet citi uzsvari, turklāt, ja tauta šajā balsojumā teiktu "jā", pensiju sistēma sabruktu ātrāk nekā kāršu namiņš. To jūs nevarējāt nezināt. Kopumā vērtējot, jūsu partijas ideoloģija ir kreisa. Kā tas sabalsojas ar jūsu liberālajiem partneriem, kuri uzsver savu labiskumu?

– Tur ir mazliet citādi. JL vienmēr par sevi teic, ka viņi ir labēji, savukārt PS ekonomikas uzstādījumos ir jau tuvāki mums, tas ir, samērā kreisi, un viņus vēl atšķir tas, ka viņi ir nacionālkonservatīvi, tas ir tāds sociālkonservatīvs mikslis. Un tā arī nav nekāda mana iegriba – es gribu, lai mēs būtu kreisi, un mēs tādi būsim. Pasaules pieredze ir pierādījusi, ka vienmēr jāatrod līdzsvars starp dažādu grupu interesēm, turklāt Latvijā ir vismaz puse cilvēku, kuri gaida kaut kādu valsts atbalstu. Lai samaksātu pensijas, pabalstus un māmiņu algas, nepieciešams vairāk naudas pārdalīt caur budžetu, un tā ir mūžīgā problēma – kā to izdarīt? Veselības aprūpei pie mums tiek atvēlēti tikai 3,4%, kamēr Eiropā ir 6 līdz 7 procenti. Latvijā šobrīd pie varas ir ekstrēmi liberāļi, kuri nespēj tikt galā ar sociālajām problēmām.

– Jūsu izcelsme gan ir tieši no liberālkonservatīvas partijas, proti, no TP, kurā jūs savulaik bijāt ekonomikas ministrs. Bet tagad jūs runājat par sociālajiem jautājumiem, kas nav raksturīgi liberālismam.

– 2004. gadā Aigars Kalvītis mani uzaicināja kļūt par savu ekonomikas padomnieku. Šis laiks ir uzskatāms par sākumu manai iešanai politikā, bet pirms tam – nesaistiet mani nedz ar Tautas, nedz ar kādu citu partiju. Starp citu, mana ekonomiskā domāšana patiešām atbilst liberālisma principiem, taču liberālismam vienmēr ir pietrūkusi sociālā atbildība un sociālo problēmu risināšana.

– Trīs partiju bloka nosaukums – Vienotība. Vai jums nešķiet, ka tas skan vismaz divdomīgi? Ļoti daudzi cilvēki taču atcerēsies, ka Latvijas Tautas frontes laikā Jedinstvo (vienotība – krievu val.) bija ienīstās interfrontes avīzes nosaukums. Igaunijā arī interfrontes kustība saucās Jedinstvo.

– Jā, tas bija viens no riskiem. Mēs analizējām nosaukumus, kuru bija vairāki simti. Taču vēlāk mēs to risku atmetām. Vai tad, piemēram, nosaukums Jaunais laiks jums tagad asociējas tikai ar Raini?

– Tikai un vienīgi. Es Raini pārāk cienu, lai spētu šo dzejoļa tēlu attiecināt uz kādu interešu grupu. Starp citu, kāda ir Sarmītes Ēlertes loma jūsu partiju apvienībā?

– Mēs tiekamies reizi pāris nedēļās, apspriežam politikas, ekonomikas un kultūras jautājumus. Viņa pieaicina savus ekspertus, mēs savējos. Atklāti sakot, es vēl nezinu, kurš no viņas cilvēkiem varētu iet mūsu vēlēšanu sarakstā.

– Pieņemsim, Saeimas vēlēšanās es gribētu balsot par Aigaru Štokenbergu un viņa sociālkonservatīvajām idejām. Taču tad man nāktos teikt jāvārdu arī PS un JL, kas man nešķiet simpātiski un atbalstāmi. Ko darīt?

– Bet kā es varu palīdzēt šajā situācijā?

– Nekā. Es vienkārši neņemtu šo sarakstu, tātad par to nebalsotu.

– Pieņemu, ka tādas situācijas būs. Taču pēdējās socioloģiskās aptaujas liecina, ka var parādīties krietni populistiskāki un radikālāki cilvēki. Un izrādās, ka 15% cilvēku ir gatavi nobalsot par vienu vienīgu lozungu – "Cietumā Karginu, Krasovicki un Godmani!". Tā būs alternatīva, un jums nāksies izvēlēties.

– Nē, nu kāpēc tikai tā. Es varēšu izvēlēties arī starp Šķēli, Lembergu un Šleseru.

– Sāksim ar Andri Šķēli. Laiks darījis savu: Šķēle savos ekonomiskajos spriedumos ir kļuvis ārkārtīgi paviršs. Ja cilvēks savā programmatiskajā runā spēj pateikt tikai ābeces līmeņa patiesības, ja viņam nav nekāda piedāvājuma... Vai jūs ņemsiet Tautas partijas lapiņu tāpēc, ka Šķēle varētu būt labākais premjers? Ar ko? Ar to, ka viņa partija – labākajā gadījumā – saņems sešus procentus balsu? Tā, Šlesers. Brīnišķīgs partijas priekšsēdētājs. Bet ko viņš tirgos šajā reizē? Vēl vienus 50 000 darbavietu? Kāds būs viņa piedāvājums? Izcila lidosta un nepārspējams dzelzceļš? Viņš jau neko citu nezina. Pelnošs Latvijas pasts varbūt? Pajautājiet pastniekiem, cik viņiem laba dzīve. Pajautājiet laukos, kāda tur ir sabiedriskā transporta satiksme! Gada laikā autobusu pārvadājumi samazinājušies par 200 miljoniem pasažieru. Ar Lembergu savukārt mums ir interesanta pieredze reģionālās reformas sakarā. Viņam bija viedoklis, ka vajag saglabāt rajonus, bet mēs domājām, ka dažus rajonus vajag sadalīt uz pusēm. Tur mēs bijām sabiedrotie. Taču viņam ir slikti ar to tiesu, viņš nervozē.

– Jebkurš tādā situācijā nervozētu.

– Viņam Ventspilī ir normāla komanda – Blumbergs, Vītoliņš. Mani samulsināja viņa intervija Neatkarīgajā, kur viņš cita starpā klāstīja par Čaka ielas meitenēm. ("Ja Štokenbergs ir "jauns spēks", tad Čaka ielas meitenes ir nevainīgas," intervijā laikrakstam Neatkarīgā 2009. gada 26. novembrī teica Aivars Lembergs – E. V.). Nu, ja tas ir vienīgais, ko spēj pateikt cilvēks, kurš pretendē uz premjera krēslu... Ir taču kaut kādi standarti, ko vēlamies sagaidīt no valsts vadītāja!

– Ko sagaidāt no Latvijas tālākās attīstības? Pagrimumu? Celšanos?

– Domāju, ka uz vasaras pusi būs labāk. Uzlabojas eksporta rādītāji. Dieva dāvana mums ir Ignalinas atomelektrostacijas slēgšana: mēs leišiem pārdodam apmēram 200 megavatus elektrības dienā. Domāju, ka lietuviešiem būs lielākas problēmas nekā mums, un viņiem var nākties devalvēt litu. Bet tas var paraut līdzi arī mūs un igauņus. Ja kāds runā par ekonomikas sildīšanu – atslābstiet. Vajag izdarīt konkrētas lietas, kādas, piemēram, izdarīja mežu nozarē: tika atjaunoti eksporta apjomi, kādi bija pirms krīzes. Uzņēmējiem vajag dot eksporta garantijas. Vajag pārdot Parex banku.

– Vai tad pircēji rindā stāv?

– Ir jautājums par pircēja izvēli – kurš mums šobrīd būtu visizdevīgākais pircējs? Skandināvijas pircēju mums nevajag – viņiem jau ir monopols. Ja pircējs nāktu no Itālijas vai Austrijas, tas būtu vislabākais variants. Viss atkarīgs no cenas.

– Parex banka no valsts atkal grasās prasīt naudu – nieka 100 miljoniņus. Tiešām veselīgāk būtu tikt vaļā no šīs ēdelīgās iestādes.

– Bet sākotnēji sindicēto kredītu atdošanai bija vajadzīgi kādi 750 miljoni. Lielākā daļa jau ir atdoti, arī daļa slikto kredītu atgūti, bet tas nozīmē, ka tie nieka 100 miljoni pārvēršas par bankas veiksmes stāstu!

– Jums tiešām ir īsta pozitīvista skats uz bezcerīgām situācijām. Vai tāds jums bija arī tad, kad pēc 13. janvāra mītiņa vērojāt grautiņu Vecrīgā? Kāda jums toreiz bija sajūta?

– Man bija nozagtu svētku sajūta. Mēs ar brāļiem Kokariem un Juri Kulakovu sēdējām virtuvē, runājām par to, cik jauks bija pasākums, kad pirmo reizi savācām kopā māmiņas, pensionārus, skolotājus, zemniekus. Bet kuru tas vairs interesēja? Visi tikai skaitīja, cik logu izdauzīts un cik veikalu izlaupīts.