Saeimai maz iespēju atgūt ietekmi
Saeimai šobrīd, kad Latvija jau ir saņēmusi pusi starptautiskā aizdevuma, ir maz juridisko iespēju efektīvi ietekmēt valdības sarunas ar aizdevējiem. Kādu risinājumu parlaments izvēlēsies un vai vispār lems par pilnvarojumu valdībai ar Starptautisko valūtas fondu (SVF) un Eiropas Komisiju (EK) turpmāk vienoties tikai noteikta ierobežota mandāta ietvaros – vēl gaidāmas politiskas debates koalīcijā.
Tautas partija (TP), kas šo jautājumu iniciē, Saeimas pilnvarojumu gribētu izmantot, lai mandātā ierobežotu valdības iespējas piekrist atsevišķām aizdevēju prasībām, piemēram, nodokļu politikas jomā.
Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētājs Gunārs Kūtris atturas sīkāk komentēt, kā būtu jāinterpretē ST spriedumā pensiju lietā ietvertā kritika valdībai, ka tā nav prasījusi Saeimas pilnvarojumu, pirms slēgt vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem – SVF un EK. Noprotams, ka ST nevēlas paust viedokli, ko varētu interpretēt kā vērtējumu, vai vienošanās par starptautisko aizdevumu bijusi likumīga, jo nav izslēgts, ka tiesai par to vēl būs jālemj. Ar savas palīdzes Līnas Kovalevskas starpniecību ST priekšsēdētājs norāda, ka, atkārtojoties līdzīgai situācijai, Saeimai un valdībai jāņem vērā ST spriedumā ietvertā kritika par parlamenta pilnvarojumu.
Nav skaidrs, vai Saeimas pilnvarojums aktualizētos, ja Latvijai būtu jālemj par jauna aizdevuma ņemšanu, vai Saeimai būtu jādod pilnvarojums turpmākām valdības sarunām ar SVF un EK jau esošās aizdevuma programmas ietvaros. Premjers Valdis Dombrovskis (JL) iepriekš interpretējis, ka ST kritika attiecas uz pašu pirmo Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdības vienošanos ar aizdevējiem. Pēc tam bijuši vēl citi, tostarp V. Dombrovska un citu koalīcijas partiju līderu parakstīti, nodomu protokoli, kurā Latvija uzņemas saistības pret aizdevējiem.
Saeimai teorētiski ir divas iespējas, kā dot pilnvarojumu valdībai – pieņemot likumu vai nobalsojot par patstāvīgo priekšlikumu, ko var iesniegt vismaz desmit deputāti vai parlamenta komisija, skaidro Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš. Viņš sīkāk nevēlas komentēt, kā parlaments varētu rīkoties pēc ST sprieduma, un norāda, ka tā ir politiķu izšķiršanās. Abu šo metožu izvēle lielā mērā ir atkarīga no tā, kura ir vairāk piemērojama esošajai situācijai, jo Latvijas valdība jau ir parakstījusi vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem.
Likuma pieņemšana būtu juridiski saistoša, bet konstitucionālo tiesību eksperti uzskata, ka šāds risinājums vairāk atbilstu situācijai pirms vienošanās ar aizdevējiem. Tagad Latvija jau ir saņēmusi pusi aizdevuma summas un uzņēmusies saistības pret aizdevējiem.
2007. gada ziemā, iesaistot Saeimu, Aigara Kalvīša (TP) toreizējā valdība atrisināja problēmu ar Latvijas un Krievijas robežlīguma parakstīšanu. Premjers Saeimā caur parlamenta Ārlietu komisiju virzīja likumprojektu, kura pirmajā daļā tika atrunāti vēsturiskie un tiesiskie aspekti, bet otrajā Saeima deva pilnvarojumu valdībai parakstīt pretrunīgo robežlīgumu. Toreiz, apspriežot likumprojektu, Saeimā notika plašas debates vairāku stundu garumā.
Šobrīd, kad valdība vienošanos ar SVF un EK jau parakstījusi, ticamāk, varētu tikt izmantota otrā iespēja – iesniedzot patstāvīgo priekšlikumu. Bet tas būtu vairāk politiski, mazāk juridiski saistoši, Neatkarīgajai norādījuši konstitucionālo tiesību eksperti. Lielāka ietekme šādam dokumentam būtu, ja tas tiktu pieņemts ar koalīcijas partiju, arī premjera partijas balsīm, bet TP politiķi norādījuši, ka šo savu iniciatīvu varētu balstīt arī opozīcijas balsīs.
Pieredze rāda, ka Saeimas pieņemti deklaratīvi dokumenti valdībai pēc būtības nav saistoši. Piemēram, 2005. gada 12. maijā Saeima pēc vairāku stundu karstām debatēm pieņēma PSRS totalitārā komunisma noziegumu nosodījuma deklarāciju. Dokumentā Saeima norādīja, ka valdībai arī turpmāk būs jāuztur prasības pret Krieviju par okupācijas režīmā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu un izvesto arhīvu materiālu atdošanu Latvijai. Lai gan toreizējā A. Kalvīša valdība formāli izveidoja komisiju, lai aprēķinātu okupācijas režīma radītos zaudējumus, reāli sarunās ar Krieviju šāda prasība par zaudējumu segšanu netika uzturēta, gluži otrādi, abu valstu attiecībās notika atkusnis, kas vainagojās ar robežlīguma parakstīšanu.