Juris Pūce: Samazināt PVN visām precēm ir aplams risinājums
 
©f64

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild partijas Latvijas attīstībai ģenerālsekretārs un šīs partijas premjerministra kandidāts Juris Pūce.

– Ierobežojumi tirdzniecībā ar Krieviju radīs zaudējumus Latvijas uzņēmumiem. Vai, jūsuprāt, valdības atbalsta pasākumi ir pietiekami?

– Pārtikas ražotājiem un zemniekiem šobrīd galvenā problēma ir apgrozāmo līdzekļu deficīts. Uzņēmums ir saražojis preces, lai tās saražotu, ir lietots darbaspēks, iepirktas izejvielas. Nauda par to jau ir iztērēta. Tā kā preci nevar pārdot, tad apgrozāmo līdzekļu sāk pietrūkt. Pat tad, ja uzņēmuma vadībai tagad ir idejas, kā diversificēt ražošanu un sākt darīt kaut ko citu, nepietiek apgrozāmo līdzekļu. Līdzekļus, kas ir iesaldēti uz Krieviju nenosūtītas precēs, kādu laiku atgūt nevarēs. Līdz ar to pirmais jautājums, kas bija jāizvirza, – garantijas zemniekiem un ražotājiem. Valdība tikai tagad sāk to risināt, bet apgrozāmos līdzekļus vajag tūlīt. Jau martā pilnīgi droši varēja prognozēt, kāda varētu būt Krievijas atbilde.

– Ekonomikas ministrs apgalvo, ka martā visai precīzas prognozes valdībai tika iesniegtas.

– Tad kāpēc pa šo laiku netika sagatavots garantiju mehānisms? Kāpēc noteikumi netika saskaņoti un apstiprināti? Kāpēc garantiju mehānisms tagad nestrādā? Kāpēc nav līgumu ar bankām? Kāpēc neviens no Ekonomikas ministrijas nav runājis ar ražotājiem?

Eksporta statistiku pa nozarēm var viegli noskaidrot. Dati, ko un cik daudz pārdod katru mēnesi, ir pieejami CSP.

– CSP publisko eksporta un importa datus uz visām valstīm vairāk nekā 6000 preču grupās.

– Šie dati ir pieejami. Valdības rīcībā ir dati par visiem uzņēmumiem, kas, ko un cik daudz eksportē uz Krieviju! Uzņēmumu skaits, kas ikdienā eksportē uz Krieviju nozīmīgu apjomu, ir nedaudz virs simta. Ar katru no uzņēmējiem kopš marta varēja satikties, varēja noskaidrot katra uzņēmuma īpatnības un problēmas. Laika bija pietiekami. Lielākā daļa no šiem uzņēmumiem attīstību ir balstījuši uz kredītiem. Līdz ar to ir divi veidi, kā palīdzēt šiem uzņēmumiem eksporta problēmu gadījumā. Pirmais – garantējot zināma apjoma kredīta nomaksu, ar iespēju atlikt maksājumus par garantēto daļu. Valdība to nav pat plānojusi darīt, un tas ir slikti. Otra pieeja ir izmantot nodokļu nomaksas atvieglojumus. Valdība jau sen eksistējošu nodokļu atvieglojumu formu piedāvā kā kaut ko jaunu, kas ir ieviesta īpaši šim gadījumam. Ikviens uzņēmums jebkurā brīdī neatkarīgi no tā, ir vai nav Krievijas sankcijas, kaut vai tādēļ, ka pasliktinājušies pārdošanas rezultāti, var informēt VID un uz termiņu līdz pat 12 mēnešiem samazināt vai pat pārtraukt uzņēmuma ienākuma nodokļa avansa maksājumus. VID var nepiemērot uzņēmuma ienākuma nodokļa avansa maksājumus, ja tiek prognozēta daudz mazāka peļņa vai pat zaudējumi.

– Avansa maksājumi jāveic pēc iepriekšējā gada rezultātiem.

– Jā! Pēc tam būtu pārrēķins, atmaksa vai piemaksa. Tāds noteikumu punkts ir bijis un ir pieejams visiem. Manuprāt, daudz svarīgāk bija ļaut atlikt iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumus. Attiecībā uz sociālajiem maksājumiem atlikt maksājumus nevajadzētu, jo tas var radīt nepatīkamas sociālas sekas, bet attiecībā uz ienākuma nodokli maksājumus varēja atlikt. Valdība var piedāvāt noteikta apjoma pārskaitījuma summas atlikšanu proporcionāli eksporta zaudējumu apmēram. Tā būtu ļoti apsveicama rīcība. Taču, lai to izdarītu, bija jāveic analīze, izvērtējot uzņēmumu bilances, lai varētu piedāvāt vislabāko risinājumu katram uzņēmumam atkarība no tā vajadzībām.

Zemniekiem ir cita neatrisināta problēma. Lietuvas piena pārstrādātāji atļāvās tā vienkārši pārtraukt pirkt pienu no Latvijas zemniekiem, ar kuriem bija noslēgti līgumi. Piena iepirkšana tika pārtraukta, apgalvojot, ka tā ir nepārvarama vara. Tas ir ļoti diskutējami, vai notiekošo var traktēt kā nepārvaramu varu.

Manuprāt, tiesājoties par zaudējumu piedziņu, tiesu var uzvarēt, jo Lietuvas pārstrādātāji piena iepirkumus pārtrauca Latvijā, bet turpina Lietuvā.

– Tā izskatās pēc Latvijas lauksaimnieku diskriminācijas. Drīzāk būtu jāvēršas ES par diskrimināciju pēc valsts piederības.

– Jā! Gadījumā, ja līgumi tiek pildīti Lietuvā, bet tos pārtrauca pildīt Latvijā, tā nav nepārvarama vara, bet ir diskriminācija. Protams, nevar cerēt, ka katra lauku saimniecība no vairākiem simtiem cietušo algos starptautiska līmeņa juristu, lai tiesātos ar Lietuvas uzņēmumu, lai panāktu to, ka piena iepirkšana turpinātos kaut vai par zemāku cenu. Būtu normāli, ja valdība uzdotu Lauku konsultāciju centram apvienot prasības un veidot vienu kopēju prasību, vēršoties tiesā pret Lietuvas pārstrādātājiem, lai kompensētu kaut vai daļu no tiem izdevumiem, kas tagad jau ir jātērē valdībai, lai kompensētu lauksaimnieku zaudējumus.

– Varbūt vienkāršāk būtu informēt Latvijas pircējus par to, kuri Lietuvas uzņēmumi pārtrauca iepirkt pienu Latvijā, bet turpina iepirkt pienu Lietuvā, savukārt piena produkciju joprojām ved pārdot uz Latviju?

– Lietuvā attiecībā uz piena ražošanu ir liela koncentrācija – ir divi lieli kombināti un tikai vairāki nelieli pārstrādes uzņēmumi .

– Vai tagad ir īstais brīdis ieviest risinājumu, kuru savā priekšvēlēšanu runā izteica Ivars Godmanis un Jānis Dūklavs – samazināt PVN pārtikai visiem pārtikas ražotājiem? Varbūt šāds solis ir jāpataupa vēlākam laikam, jo konflikts jau nav noslēdzies.

– PVN samazināšana pārtikas precēm, lai atbalstītu ražotājus, ir laba ideja, un to vislabāk izmanto Polija. Polijā ir ļoti racionāli izveidota PVN likmju sistēma. Polijā ir trīs PVN likmes – pamatlikme 23% un divas pazeminātās likmes – septiņi un trīspadsmit procenti. Septiņu procentu likme tiek piemērota neapstrādātai gaļai, svaigam pienam, ka arī vietējiem augļiem un dārzeņiem. 13% likme tiek piemērota galvenokārt tām pašām precēm, bet jau apstrādātām. Visam pārējam PVN likme ir 23%. Arī Polijā ražotai kokakolai ir 23% PVN likme. Gāzētus un saldinātus dzērienus var ievest no jebkuras valsts, tos var uzglabāt gadiem ilgi. Šai preču grupai mainot PVN likmi, ir visai grūti regulēt vai ierobežot importu. Svaigai gaļai un pienam ir zināms dabisks realizācijas areāls. Ieviešot kaut ko līdzīgu Latvijā, mēs nevarēsim ierobežot Igauniju vai Lietuvas piena un gaļas ražotājus, bet tālākie piegādātāji tiks ierobežoti. Polijā šī sistēma strādā. Protams, ir aplami domāt, ka tā var novērst ārzemju pārtikas preču pirkšanu. Šādi tiek novienādoti konkurences apstākļi vietējiem ražotājiem un importam. Tiklīdz prece ir ievesta Latvijā (precīzāk izvesta no valsts) ārvalstu ražotājs savā zemē momentā saņem atpakaļ preču ražošanā iekļauto PVN. Savukārt tiklīdz Latvijas ražotājs piegādā savu preci vairumbāzei, viņam uzreiz ir jāsamaksā pilns PVN. Poļi ir rūpīgi izanalizējuši savu eksporta un importa bilanci, vietējo patēriņu, un PVN likmes ir zemas preču grupām ar augstu vietējo ražošanas un patēriņa īpatsvaru. Protams, šādi nav iespējams sniegt simtprocentīgu atbalstu vietējai ražošanai, bet Polijas sistēma atjauno vietējam ražotājam konkurētspēju pret importu, kas citādi ir daudz privileģētā situācijā.

Samazināt PVN pilnīgi visām precēm ir aplams risinājums. Varbūt šādu metodi var izmantot ar sociālu mērķi, lai panāktu mazākas cenas pārtikas precēm. Mazāks PVN dod lielāku labumu tiem, kam patēriņš ir lielāks, turklāt samazināts PVN visām pārtikas precēm ievērojami, ļoti ievērojami samazinās valsts ienākumus un līdz ar to samazinās valsts iespējas pārdalīt ienākums par labu tiem, kam to visvairāk pietrūkst. Mazāks PVN visām pārtikas precēm īpaši izdevīgs ir tiem ražotājiem, kas ražo ilgstoši uzglabājamas preces, kuru aprite ir ļoti lēna, – alkoholisko, saldināto un gāzēto dzērienu, ka arī konservu ražotājiem.

Vai tagad ir īstais brīdis samazināt PVN? Manuprāt, tieši šobrīd tas nav pats svarīgākais. Pilnīgi vienāds PVN samazinājums visām precēm būs atbalsts visam pārtikas importam, bet mēs ļoti daudz patērējam importa pārtiku. Lai citu valstu pārtikas ražotājiem palīdz viņu valdības. Mums tas nav jādara. Tik nozīmīgs lēmums visai neskaidrā situācijā ir pārsteidzīgs, ražotāji no tā iegūs vismazāk. Galvenie ieguvēji būtu vairumtirgotāji.

– EM paziņoja, ka Eiropas regulatoru sadarbības aģentūra ir pieņēmusi lēmumu par izmaksu sadalījumu starp projekta dalībvalstīm, veicot starpsavienojuma gāzes vada izbūvi, kas savienos ES un Baltijas valstu gāzes cauruļvadu sistēmas. Vai šo lēmumu pasteidzināja Ukrainas notikumi?

– ES noteikumi par kopīgo dabasgāzes infrastruktūras projektu finanšu sadalījumu ir pieņemti. Tie nosaka, cik lielas saistības ir jāuzņemas katrai projekta dalībniecei. Iemesls, kāpēc tik svarīgs projekts kavējās, bija Lietuvas valdības nevēlēšanās pievērst pienācīgu uzmanību ES un Baltijas valstu gāzes cauruļvadu sistēmas savienojuma projektam. Lietuvas valdība maksimālu uzmanību pievērsa Klaipēdas sašķidrinātās gāzes termināļa (SGT) būvniecībai. Tas viņiem bija absolūti prioritārs projekts. Klaipēdas SGT un tam nepieciešamās infrastruktūras izveidi Lietuva īsteno par savu naudu bez ES līdzfinansējuma. Tāpēc viņiem starpsavienojums nebija primārs. Tagad, kad ir notikusi Krievijas agresija Ukrainā, Lietuva beidzot lēmumu ir pieņēmusi, un projektēšanas darbi ir izkustējušies no sastinguma. Poļi no savas puses projektu pabeidza jau pagājušā gada vidū. Lietuvā to vēl nesteidz pabeigt, lai gan Polijas posms ir daudz garāks. Trīs ceturtdaļas no visa gāzes vada garuma atrodas Polijas teritorijā.

– Ekonomikas ministrs prognozē, ka projekts tiks pabeigts 2018. gadā.

– Būvēšana aizņems kādus divus gadus. Pirms sākt būvēt, ir jāapstiprina projekts un jāpabeidz ietekmes uz vidi novērtējums, arī darbi. Polijas puse visu ir izdarījusi, bet Lietuvas puse ne. 2018. gads kā Lietuvas – Polijas gāzes vadu starpsavienojuma pirmās kārtas pabeigšanas laiks ir ļoti optimistisks vērtējums. Ja Lietuva turpmāk projektu apzināti nekavēs, tad drīzāk ir jārunā par 2019. gadu.

– Tad jau sanāk, ka Polija nebija galvenais kavēklis?

– Gandrīz visu Baltijas valstu kopējo enerģētikas projektu galvenais kavēklis ir Lietuva. Tā ir patiesība. Visaginas AES projektu sagrāva Lietuva. Polijas – Lietuvas gāzes sistēmu starpsavienojumu kavē Lietuva. Laikā, kamēr es biju Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs, Latviju vismaz sešas reizes apmeklēja Polijas gāzes tīklu operatora OGP Gaz-System vadītājs Jans Hadams. Viņa galvenais motīvs bija panākt kopēju rīcību, lai piedabūtu Lietuvas vadību uz aktīvāku rīcību gāzes projekta īstenošanā.

– Starpsavienojums padarīs nedzīvotspējīgu Klaipēdas SGT biznesa plānu, jo tas ļaus piegādāt gāzi Baltijai arī no Polijas SGT termināla!

– Ja dabas gāzes piegādes no Krievijas pārtrūks, tad noslodze visiem būs pietiekama. Drīzāk jaudu būs par maz. Savukārt, ja gāzes blokādes nebūs, tad jautājums, vai būs pietiekama noslodze Klaipēdas SGT un Polijas sašķidrinātās gāzes termināļiem Svinoujscē ir neviennozīmīgs. Tāpēc arī Lietuvas valdība, pieņemot lēmumu celt Klaipēdas SGT, starpsavienojuma izbūvei īpašu uzmanību nepievērsa.

Mums ir visai bēdīga pieredze sadarbībā ar Lietuvu. Igauniju un Somiju tūdaļ savienos divi elektrības kabeļi. Otrais kabelis tūdaļ tiks nodots ekspluatācijā. Abi kabeļi tika pabeigti ātrāk par prognozēto laiku. Ar Lietuvu pieredze ir pretēja. Kopīgs kabelis uz Zviedriju vēl nav uzbūvēts. Bija plānots, ka tas tiks pabeigts 2014. gadā. Pašlaik tiek runāts, ka to varētu pabeigt 2016., varbūt 2017. gadā.

– Ja 2018. gadā vai 2019. gadā tiks atklāts Lietuvas – Polijas gāzes vadu starpsavienojums, tad tas iznīcina jebkuras komerciālas idejas par sašķidrinātās gāzes termināļiem Latvijā vai Igaunijā. Tam nav komerciālas jēgas. Tad kapacitāte būs stipri lielāka pat tādam gadījumam, ja Krievija pārtrauks gāzes piegādes pavisam.

– Latvijas interesēs ir uzturēt lielāku kapacitāti savienojumiem vai piegādes iespējām no ārpuses. Tas ir nodrošinājums pret jebkuriem riskiem. Protams, neviens no šādiem projektiem nav komerciāls. Tie ir apgādes drošības projekti. Tie ir politiski projekti, un tieši tāpēc tos līdzfinansē no publiskiem finanšu resursiem, tostarp ES fondiem.

– Kad elektrības tirgus tiks atvērts mājsaimniecībām?

– Neatkarīgi no tā, kas uzvarēs vēlēšanās, elektroenerģijas tirgus mājsaimniecībām tiks atvērts līdz gada beigām. Valdības izvēle atlikt šo lēmumu uz pēcvēlēšanu laiku nozīmēja aizbiedēt vienu vai divus potenciālos tirgotājus. Atlikt atvēršanu divus mēnešus pirms izsludinātā datuma bija lēmums, kas grauj uzticību valdībai un rada aizdomas, ka jebkurā jautājamā valdība var rīkoties līdzīgi. Atlikšana bija īpaši netaisnīga pret Baltkom. Privāts uzņēmums bija iztērējis naudu, sagatavojis priekšlikumu un pat noslēdzis līgumus, bet divus mēnešus pirms atvēršanas tiek paziņots, ka atvēršana nenotiks. Ir vajadzīga stabilitāte. Valdība ieguva priekšvēlēšanu laiku bez cenu kāpuma, bet mazāku konkurenci elektrības tirgū nākamgad.

– Kas tas par tirgu, ja tirgotājs no Latvenergo nopērk elektrību par zemu cenu un tad ar lielu peļņu to pārdod tiem pašiem lietotajiem. Tie, kas zina, kā motivēt Latvenergo vadību, varēs dalīt ļoti lielu peļņu. Tā ir plika starpniecība, kas nerada nekādu konkurenci.

– No šī gada gandrīz viss Latvijā saražotais elektroenerģijas apjoms tiek pārdots caur biržu. Pie lieliem apgrozījumiem ir starpība starp vairumtirgu un mazumtirgu. Nosacījumi, lai Latvijā funkcionētu elektrības mazumtirgus, ir pietiekami. Problēma ir tā, ka obligāta iepirkuma komponente ir tiktāl samilzusi, ka padara ekonomiku nekonkurētspējīgu. Dēļ tā nerodas jaunas darbavietas un netiek paceltas algas. Tas ir jāmaina. Process ir sācies, bet tas ir pārāk lēns.

– Kurās jomās jūs kaut ko darītu atšķirīgi nekā esošā valdība?

– Šī valdība raksturojama ar frāzi «nekā nedarīšana».

Pilnīgi citādi bija jāveic pārmaiņas veselības aprūpes sistēmā. Jāpāriet uz apdrošināšanas modeli, kāds darbojas Nīderlandē. Nīderlandē valdība apmaksā apdrošināšanas polisi. Valdība nopērk bāzes apdrošināšanas polisi visiem. Pensionāriem un bērniem apdrošināšanas polisei ir lielāks limits. Ikviens var piemaksāt klāt, paaugstinot savas apdrošināšanas polises limitu. Tad visiem būtu pieejami bāzes pakalpojumi, nevis tā kā tagad – tikai neatliekamā medicīniskā palīdzība.

Otra lieta ir izglītības sistēma, kas ir neatrisinātu problēmu murskulis. Lai pedagogs saņemtu 700 eiro, viņam jāstrādā 60–70 stundas nedēļā. No skolas tiek izdzīta kvalitāte. Skolotāji ir jāatbrīvo no birokrātijas, un katru gadu skolotāju atalgojums jāpalielina par 30 miljoniem eiro, tad jau 2018. gadā skolotāju vidējās algas būs 1100 eiro mēnesī.

Trešais. Jāsāk palielināt darba algas. Darba algu līmenis Latvijā ir ļoti zems. Tieši tas padzen cilvēkus no Latvijas. Vienīgais objektīvais veids, kā kāpināt darba algas, ir stimulēt uzņēmējus veikt investīcijas savos uzņēmumos. Uzņēmējiem ir jāinvestē vairāk. Pie pašreizējā režīma, kad sešas reizes gadā tiek mainītas nodokļu likmes, nekas nebūs.

– Jums ir vīzija, ka apturēt masveida aizbraukšanu?

– Mēs zinām, kāpēc brauc prom. Tās nav sliktās skolas vai sliktie ceļi. Cilvēki brauc prom tāpēc, ka alga ir par mazu vai vispār nav darba. Ir jādara viss, lai ar saprātīgu politiku atbalstītu investīcijas. Mūsu priekšlikums ir izveidot Ražošanas attīstības fondu. Ikvienai bijušā rajona centra pilsētai (21 plus 9 modelim) mēs par fonda naudu piedāvāsim izveidot konkrētas specializācijas infrastruktūru, nodrošinot elektrības, gāzes un ūdens pieeju. Piesaistot privātā sektora līdzekļus, tiktu radītas ražotnes katrā reģionā, ārpus Rīgas reģionā. Šādā veidā varētu izveidot līdz pat 40 000 darba vietu.