Saruna ar partijas No sirds Latvijai līderi Ingunu Sudrabu par partijas politiskajiem plāniem, priekšvēlēšanu sarežģījumiem, finanšu līdzekļu piesaisti un valsts vīziju.
– Kāda ir jūsu versija par notikumiem, kas saistās ar vairāku jūsu partijas biedru (Viestura Tamuža, Lienes Cipules u. c.) pēkšņo izstāšanos no partijas? Cipules gadījums ir pat bezprecedenta, jo partiju pametusi persona, kura ir jau apstiprināta kā partijas saraksta deputāta kandidāte.
– Pat veidojoties ģimenei, cilvēkiem ir jāpieslīpējas, jāsaradojas citam ar citu. Tam ir vajadzīgs zināms laiks sprīdis. Kur nu vēl, veidojot tautas kustību, kur sanāk kopā cilvēki ar dažādām interesēm, pat varbūt pretējiem viedokļiem atsevišķos jautājumos.
Šādā sadarbībā ir ļoti svarīgi, kas tiek stādīts augstāk – kopējie mērķi un intereses vai personīgās ambīcijas. Kad personīgās ambīcijas tiek stādītas augstāk par visu, tad kopīgie ceļi šķiras. Kustībā ir iesaistījušies jau 1200 cilvēki, mums ir bijis ļoti īss laika sprīdis – no maija, kurā izvētīt un saprast, kurš ir kurš. Protams, būtu bijis labāk, ja dabiskais atbirums būtu noticis, pirms tika iesniegti deputātu kandidātu saraksti. Bet kas noticis, tas noticis, mainīt vairs neko nevar. Katru kustību uz ceļa pavada putekļu mākonis, tas ir dabiski. Ja sanāk kopā cilvēki, lai veidotu sabiedrisku kustību, kuras mērķis ir vērst Latviju citādāku, labāku, tad vienmēr atradīsies tādi, kas liks sprunguļus ceļā, un būs cilvēki, kuriem ir divas dabas. Labāk, ka maskas nokrīt ātrāk. Mums arī šķiet, ka tā nav nejaušība, ka atsevišķi cilvēki šādi rīkojas – tā varētu būt organizēta akcija. Jo, ja vēl dienu iepriekš notiek darba grupas sēde, kurā ar Lieni Cipuli runājām par to, kā pilnveidojami materiāli par pārmaiņām veselības aprūpes jomā, un mūsu viedokļi šajā jomā bija ļoti saskanīgi, bet nākamajā dienā seko paziņojums par izstāšanos... Tad es domāju, ka tā ir organizēta darbība, kur varbūt šie cilvēki nerīkojas paši, varbūt ir kādi citi, kas šo situāciju mākslīgi veicinājuši... Man gan jāteic, ka atsevišķu partijas biedru aiziešana nav nekādi apstādinājusi citu cilvēku iestāšanos tajā – gluži pretēji – pagājušajā nedēļā uzņēmām 27 jaunus biedrus, vakar – astoņus.
– Ja jūs sakāt, ka šo partijas biedru aiziešana bija citu personu organizēta, kas tie varētu būt? Atminos, intervijā pirms kāda laika, jūs norādījāt uz specdienestu interesi par sevi, sarunu noklausīšanos. Vai notikumiem ar jūsu partijas biedru aiziešanu varētu būt līdzīgas saknes? Kurš tad būtu ieinteresēts iesūtīt Trojas zirgu jūsu partijā?
– Es varu izteikt pieņēmumu, ka ir spēki Latvijā, kas nevēlas, lai politikā ienāktu partija, kuras cilvēki līdz šim sevi apliecinājuši kā godīgi ļaudis. Tādu partiju tiek mēģināts diskreditēt. Bet šāda rīcība mūs tikai stiprina, jo cilvēki nav muļķi, viņi redz, ka tās ir tikai nomelnojošas akcijas, nevis patiesi fakti.
Es negribu izteikt pieņēmumus, vai šajā sakarībā darbojas viens vai otrs specdienests. Drīzāk tie ir politiskie spēki, kuri ir ilgstoši bijuši pie varas, kuri baidās zaudēt varu un baidās no partijas, kura būs citādāka, kura parādīs, ka Latvijas valsti var vadīt godīgi un visas sabiedrības interesēs. Man nav neviena konkrēta fakta, kurš kuram par ko samaksā un kā organizē. Taču man nav cita izskaidrojuma, kāpēc vienu dienu var notikt konstruktīva saruna par turpmāko sadarbību, bet otrā – seko izstāšanās no partijas, kā tikai tas, ka šie cilvēki ir bijuši instrumenti kāda cita rokās.
– Cita starpā, aizgājušie no partijas līdzīgi izsakās par jums – ka jūs esat instruments kāda cita rokās, norādot uz partijas finansēm....
– Anita, jūs, tāpat kā citi žurnālisti, sekojāt manam darbam Valsts kontrolē astoņus gadus. Jums tiešām radās iespaids, ka esmu cilvēks, kuru var vadīt, ietekmēt? Domāju, ka nevienu brīdi. Ja es esmu pierādījusi ar savu līdzšinējo dzīvi un darbu, ka visus lēmumus pieņemu pati, tad tieši tāpat es darbojos arī tagad. Man uzticas ļoti daudzi cilvēki, un tas, ka daži izsaka tamlīdzīgus minējumus, nebūs iemesls, lai cilvēki mainītu viedokli par mani.
– Kā jūs skaidrojat fenomenu, ka jūsu reitings ir 17 procenti, bet partijas – tikai 4%, kas nepārvar 5% barjeru iekļūšanai Saeimā?
– Pirmkārt, pēdējo socioloģisko aptauju dati liecina, ka partijas reitings ir jau ap 6%, tātad tā pārvar procentu barjeru. Bet, protams, sabiedrība mani pazīst jau daudzus gadus, savukārt partija ir izveidojusies tikai maijā, un tikai tagad sākas priekšvēlēšanu kampaņa, lai šo nosaukumu – No sirds Latvijai – parādītu: kādi ir mūsu mērķi, ko mēs spējam izdarīt, kādi cilvēki ir mūsu komandā.
– Vienīgais veids, ar kuru jūs varat informēt sabiedrību par saviem mērķiem, ir reklāma par to naudu, kas saziedota partijai?
– Priekšvēlēšanu perioda aģitācijas likumi ir zināmi, un, lai plašai auditorijai stāstītu par sevi, ir jābūt reklāmai radio, televīzijā, presē, un šādi pasākumi priekšvēlēšanu laikā ir par maksu. Bet tie nav vienīgie līdzekļi – es pati un citi kustības biedri ļoti daudz tiekamies ar vēlētājiem visā Latvijā.
Man jāteic, ka līdzšinējā varas attieksme pret tautu ir padarījusi sabiedrību ļoti vienaldzīgu. Nenosodot nevienu cilvēku, es gribu teikt, ka cilvēkiem ir ļoti grūti uzticēties politiķiem, tāpēc vajag daudz laika un spēka, lai pierādītu, ka ir iespējams vadīt valsti citādāk.
Gribēju arī piebilst, ka mums, jaunai partijai, uzrunāt plašu auditoriju ir iespējams teju tikai ar reklāmas starpniecību, jo mūsu rīcībā nav administratīvā resursa, kas ir varas partiju rīcībā, par kuru katru soli masu mediji ziņo katru dienu. Domāju, ka likumdošana ir apzināti izveidota tā, lai maksimāli ierobežotu jaunu politisko spēku iespējas informēt par saviem plāniem plašu auditoriju.
– Kā jūs skaidrojat skandālu ap to, ka dažu dienu laikā jūsu politiskajam spēkam bija saziedoti pāris simti tūkstošu eiro? Tā bija sakritība?
– Partija ir dibināta maijā, un sākotnēji mēs izveidojām savus programmatiskos dokumentus, lai varētu runāt ar cilvēkiem un iepazīstināt ar saviem mērķiem un plāniem. Neviens jau neko neziedos, ja tu vienkārši teiksi, ka esi labs cilvēks. Jāprot pierādīt, ka tavas ieceres ir nopietnas. Esmu pateicīga, ka ir tik daudz cilvēku, kas ir noticējuši, ka mēs spējam atnest pārmaiņas Latvijā. Šobrīd ir jau vairāk nekā 40 cilvēki, kas ir ziedojuši partijai.
– Jūs pati arī personīgi uzrunājāt ziedotājus?
– Protams, vairākus no šiem cilvēkiem pazīstu un ar virkni esmu tikusies personīgi. Vislabāk cilvēkus uzrunā personīga saruna, un tas pārliecina vislabāk. Daudzi vēlas tikties ar mani personīgi, un es arī tiekos un runāju. Mēs esam pateicīgi par jebkuru ziedojumu, ja pat tie būtu daži eiro, jo arī tas liecina par cilvēku atbalstu un uzticēšanos.
– Kā tiek koordinētas finanšu plūsmas starp biedrību un partiju No sirds Latvijai? Pieredze liecina, ka iepriekš dažām partijām un biedrībām šīs plūsmas sajūk, ņemot vērā reklamēšanās ierobežojumus.
– Šīs finanšu plūsmas ir strikti nodalītas. No organizatoriskās puses: vispirms tika veidota kustība No sirds Latvijai, un tā arī ir mūsu masveidīgākā organizācija. Arī saturiskā darbība – atbalsta grupās notiek kustības ietvaros. Tajā brīdī, kad kustības biedri redzēja, ka tā nevar realizēt politiskos mērķus, nedibinot partiju, tad tā tika dibināta. Partija darbojas kustības mērķu realizācijai. Bet finansiāli abas organizācijas ir nodalītas. Kurš cilvēks gan vairāk nekā es, kas visu savu darba mūžu valsts pārvaldē sekojusi likumības ievērošanai finanšu līdzekļu sadalē un tēriņos, ievēros likuma prasības?!
Jebkuras priekšvēlēšanu reklāmas aktivitātes tiek un tiks apmaksātas partijas līdzekļu ietvaros. Es nevēlos pieļaut nevienu, kaut mazāko kļūdu un likuma pārkāpumu priekšvēlēšanu aģitācijā.
– Vai tā nebija kļūda – veidot partiju tik neilgu laiku pirms vēlēšanām?
– Viss dzīvē notiek brīdī, kad tam jānotiek. Lēmumu par kustības dibināšanu es pieņēmu pagājušā gada rudenī, brīdī, kad sapratu, ka izveidojusies atbilstoša situācija. Laiku pagriezt atpakaļ nav iespējams. Es domāju, ka visi procesi norit pareizajā virzienā.
– Kurš uzrunā cilvēkus, kas tika iekļauti partijas vēlēšanu listē? Jūs pazīstat šos cilvēkus personīgi?
– Jā, protams. Liela daļa no tiem cilvēkiem, kas iekļauti sarakstā, ir darbojušies kustības darba grupās vai arī atbalsta grupās reģionos, vai arī ir šo aktīvistu ieteikti kā profesionāļi savā jomā.
– Mani kolēģi žurnālisti Uldis Dreiblats un Ritums Rozenbergs savās publikācijās Neatkarīgajā norādīja uz viena jūsu partijas deputāta kandidāta Jāņa Grigaļa biogrāfijas aizdomīgajām pusēm un iespējamo saistību ar padomju izlūkdienestiem. Kurš viņu ieteica ņemt vēlēšanu listē?
– Jānis Grigalis kustībā iesaistījās jau no pašiem pirmsākumiem un aktīvi darbojās iekšlietu un drošības grupā. Turklāt Jānis Grigalis vairākus gadus bija Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas padomnieks. Kur gan vēl, ja ne prezidenta kancelejā strādātu valstij lojāli un pārbaudīti cilvēki?! Tur taču nepieņem darbā kuru katru.
– Jūs piesakāt kā savu lozungu Laiks pārmaiņām. Ja likumdošanas jomā – tad kādām?
– Kā vienu no būtiskākajām likumdošanas izmaiņām, lai mazinātu plaisu starp varu un sabiedrību, mazinātu sabiedrības atsvešinātību no varas, mēs redzam tautas vēlēta Valsts prezidenta institūcijas ieviešanu. Jāpalielina turklāt sabiedrības iespējas rīkot referendumus, kā arī jāmaina vēlēšanu sistēma – dodot iespēju nobalsot ne vien par partiju listi, bet arī par individuāliem kandidātiem.
– Zinot Latvijas situāciju un Latvijas specdienestu rīcību, var jau tauta ievēlēt prezidentu – bet viņam netiks iedota pielaide valsts noslēpumam... Tā faktiski liedzot iespēju strādāt.
– Mēs apspriedīsim partijas darba grupā un izvērtēsim starptautisko praksi šajā jomā, vai būtu rosināmas izmaiņas pielaižu piešķiršanā. Latvija ir NATO dalībvalsts, tāpēc domāju, ka pastāv taču kādi vispārēji kritēriji, saskaņā ar kuriem drošības iestādes darbojas. Mums jau nav iespējas pārliecināties, kādu iemeslu dēļ pielaides nav tikušas dotas Brokas kundzei un Naudiņa kungam.
Es arī domāju, ka specdienestiem būtu izdevīgāk noņemt no sevis aizdomu ēnu, ka ar viņiem iespējams manipulēt politiskās interesēs. Nevajadzīga slepenība tikai padara sabiedrību vēl vairāk atsvešinātu no varas.
– Kuras politiskās partijas jūs redzat kā potenciālos sadarbības partnerus?
– Pirmkārt, uzsvēršu svarīgāko – mūsu partija uzskata, ka politiķiem jāstrādā sabiedrības vairākuma interesēs, tāpēc mēs neatzīstam tādus veidojumus kā koalīcijas līgums un uzskatām to par antikonstitucionālu. Esot Saeimā, mēs neslēgsim koalīcijas līgumu ne ar Saskaņas centru, ko mums jau piedēvē, ne arī kādu citu partiju. Mēs atzīsim un realizēsim tādu politiku, meklējot atbalstu un sadarbību katrā konkrētā jautājumā, lai risinājums atbilstu sabiedrības vairākuma interesēm. Piemēram, sadarbojoties likuma izstrādē par tautas vēlēta prezidenta institūciju. Manuprāt, ir jāatjauno Saeimas darbs, atklāta sadarbība tās ietvaros ar citiem politiskajiem spēkiem. Koalīcijas līgums ir tikai vienošanās starp dažiem grupējumiem par kaut kādu jautājumu atrisināšanu. Tas, mūsuprāt, ir antikonstitucionāli.
– Jūs šādi nenolemjat sevi politiskai izolācijai parlamentā? Nedomāju, ka citas partijas vēlēsies lauzt koalīcijas līgumu tradīciju.
– Nevar citādāk pārliecināt sabiedrību, ka vara darbojas tās interesēs, nevis tiek realizēti vien šaurā lokā slēgti līgumi. Sabiedrība šobrīd uzzina tikai par lēmumu sekām, nevis par to, kāpēc tie tapuši – uzzinām, ka jauni vilcieni netiks pirkti, ka bijuši vērienīgi galvojumi Liepājas metalurgam un tamlīdzīgi – airBaltic, Krājbanka, Citadeles pārdošana... Maz, ka nav nekādas atbildības par šiem lēmumiem, tad nav jau arī nekāds skaidrojums, kāpēc noticis tā vai citādi. Kāpēc par to nevar atklāti diskutēt parlamentā? Labi, ja lēmumi jāpieņem ātri, tad kāpēc nevar pēc tam izskaidrot publiski, kā šie lēmumi ietekmēs sabiedrības dzīvi? Atklātība un sabiedrības līdzdalība ir ļoti svarīga šajos procesos.
– Einars Repše, kļūdams par Ministru prezidentu savulaik, līdzīgas motivācijas vadīts, ieviesa atklātas valdības sēdes. Galu galā tas izvērtās par farsu, un lēmumi tāpat tika pieņemti aiz slēgtām durvīm.
– Tas ir primitīvs atklātības process. Atceros deviņdesmito gadu sākumu, kad parlamentā strādāja caurām naktīm, lai diskusijās pieņemtu pareizākos lēmumus. Tikai tā ir iespējams – atklāti uzklausot visas puses, nodrošināt labāko risinājumu. Tas ļautu sabiedrībai just līdzdalību varas procesos, mazinātu vienaldzību pret varu un politiku. Sabiedrības uzklausīšana nav nekāda utopija, tā ir realitāte, un kustības No sirds Latvijai veidošanas laikā es to ieraudzīju ļoti labi – cilvēki nāk un grib iesaistīties, jo viņiem ir ko teikt un ir risinājumi, ko piedāvāt.
– Vai jūs varat sniegt publisku apliecinājumu, ka aiz jums stāv sabiedrība, kustība, nevis Jūlija Krūmiņa, Jura Savicka vai Andra Šķēles nauda un intereses?
– No minētajiem kungiem tikai viens palīdz ar savu padomu un līdzdalību – tas ir Jūlijs Krūmiņš. Kā viņš pats saka – viņš vēlas, lai Latvija būtu tāda valsts, kurā atgrieztos viņa mazbērni, kas dzīvo Austrālijā, un lai viņa mazbērniem šeit ir nākotne. Es ticu, ka viņš arī uzrunā citus uzņēmējus, lai tie ar ziedojumiem palīdz partijas darbam priekšvēlēšanu laikā. Ar diviem citiem kungiem gadiem neesmu tikusies.
– Ja atgriežamies pie pārmaiņu tēmas – ja jūs šobrīd būtu Straujumas kundzes vietā – ko jūs iesāktu situācijā, kad Krievija torpedējusi Latvijas pārtikas nozari?
– Es jau būtu rīkojusies citādi no paša sākuma – pirmkārt, izveidojusi valsts attīstības plānu ar izpratni par sasniedzamajiem rezultātiem un atbildības pakāpi par mērķu sasniegšanu. Tas nozīmē, ka jau pirms Krievijas sankciju ieviešanas būtu bijis skaidrs, kura nozare ir visievainojamākā un kā jau savlaicīgi diversificēt riskus, kas saistās ar darbību Krievijas tirgū. Ja valdība paziņo, ka tai ir rīcības plāns, bet brīdī, kad iestājas x stunda, tad izrādās, ka nekāda plāna nav, tā ir nepieļaujama situācija. Uzskatu, ka jābūt nopietnai valsts palīdzībai uzņēmumiem tirgus risku diversifikācijā. Jābūt valsts palīdzībai, lai uzņēmumi neorientētos tikai uz vienu tirgu un arī lielās zemnieku saimniecības neorientētos tikai uz viena produkta ražošanu.
Gribētu uzsvērt vēl vienu aspektu – pieņemot politiskus lēmumus, ir jāizvērtē to ekonomiskās sekas. Mēs neviens neesam bijuši klāt, kad Eiropas Savienība lēma par sankcijām pret Krieviju, un tāpēc man būtu interesanti zināt, cik Latvija bija aktīva, prasot izvērtēt tās ekonomiskās sekas sankciju ieviešanai, cik lielā mērā tā prasīja, lai lēmuma ekonomiskās sekas tiktu sadalītas solidāri starp ES dalībvalstīm. Visi taču saprot, ka valstīm, kuras ir Krievijas kaimiņos, ir viens seku apjoms, bet Grieķijai vai Maltai – pavisam cits.
Mums ir svarīgi, lai ES solidāri rīkotos šajā situācijā un IKP kritums sadalītos vienādi. Tas nozīmē, ka valstīm, kur sankciju kara ietekme ir lielāka, ir jāsaņem adekvātas kompensācijas.
– Valdība taču sola nodokļu brīvdienas uzņēmumiem, kas cieš no Krievijas rīcības sekām.
– Tas nav pietiekams solis. Ražošana notiek pastāvīgi, un valdībai būtu jāsaprot, ka svarīgākais ir uzņēmumu darbības nepārtrauktības nodrošināšana. Ar nodokļu brīvdienām nebūs līdzēts, ja piena pārstrādes uzņēmumiem un zemniekiem vienkārši nāksies pienu liet zemē. Ja nav produkcijas noieta, apstājas arī ieņēmumu plūsma, un ieņēmumi jau neiet tikai nodokļos, tie ir arī paredzēti algām un citiem saistītiem uzņēmumiem un maksājumiem, tā ka valdības pienākums būtu palīdzēt jaunu realizācijas tirgu atrašanā. Var būt, ka tas varētu notikt caur Baltkrievijas tirgu, kas ir aktīvs produkcijas piegādātājs Krievijai, vai caur Kazahstānu, kas arī neatbalsta Krievijas embargo ES pārtikas precēm.