Kas šo priekšvēlēšanu laiku atšķir no iepriekšējiem, kas šoreiz uzrunās un kas neuzrunās vēlētājus, vai Saskaņai beidzot ir izredzes nokļūt valdībā – Neatkarīgās diskusija ar politologu Aigaru Freimani un polittehnologu, Saskaņas konsultantu un kampaņas vadītāju Jurģi Liepnieku.
Neatkarīgā: – Jau trešās vēlēšanas pēc kārtas uz Saeimu kandidēs 13 partijas, iepriekš bija kuplāks skaits. Tam ir loģisks izskaidrojums? Stabilizējas mūsu partiju sistēma, nav vairs palikuši tik daudz Saeimā gribētāju, izsmelts resurss, emigrējuši, vīlušies...?
Aigars Freimanis: – Acīmredzot vairs nestrādā mītiskie priekšstati par to, ka pietiek sanākt kopā pāris cilvēkiem, uztaisīt partiju un cerēt, ka ievēlēs. Alus kompāniju vai ģimenes viesību partiju fenomens piedzīvo krīzi, jo visi saprot, ka nonākšanai politikā ir citi kritēriji. Arvien mazāk kļūst cilvēku, kas gatavi sevi asociēt ar politiku, partiju. Visām pāris pēdējos gados dibinātajām partijām ir bijušas problēmas ar minimāli nepieciešamo 200 dibinātāju savākšanu, kad dibinātājiem jāzvana mātēm, meitām, lai steidzīgi ierodas, jo kādi nav atnākuši. Šā cilvēkresursu trūkuma dēļ arī pieteikto partiju vidū manāmi visādi brīnumi, piemēram, aicinājumi programmā atgriezties pie Satversmes pamatvērtībām un atjaunot mažoritāro vēlēšanu sistēmu, kāda Latvijā nekad nav bijusi, priekšvēlēšanu diskusijās var redzēt kompetences trūkumu virknei cilvēku, kas pēkšņi izdomājuši iet politikā. Ir vēl atsevišķi cilvēki, kam kandidēšana ir kā performance, bet, piemēram, atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas mums lielie joki nav gājuši cauri, bet, piemēram, igauņu Rojālistu partija ar performancēm, komiķiem savulaik iekļuva parlamentā.
Jurģis Liepnieks: – Varas partijas ir daudz darījušas, lai paceltu ieejas maksu politikā, tās saņem lielu budžeta finansējumu (budžeta finansējumu no 2012. gada saņem visas partijas, kas Saeimas vēlēšanās ieguvušas vismaz 2% vēlētāju atbalsta (0,71 eiro gadā par katru nodoto balsi) un kurām nav finanšu pārkāpumu – B. L.), tām ir administratīvais resurss organizācijas stiprināšanai un sabiedrisko attiecību projektiem. Ar to virtuves projekts nespēj konkurēt.
– Ja paskatāmies partiju nosaukumus, piemēram, Vācijā, tie lielākoties atspoguļo pārstāvēto ideoloģiju – ir konservatīvās, sociāldemokrātiskās, liberālās, zaļo partijas, bet mums – daudz poētisku nosaukumu: Vienotība, Saskaņa, Vienoti Latvijai, No sirds Latvijai, Brīvs no naida... Kāpēc tā?
A. F.: – Pēckara periodā tradicionālās ideoloģiskās doktrīnas kļūst aizvien relatīvākas, vecajās demokrātijās veidojas lielās koalīcijas, sociāldemokrāti ar kristīgajiem demokrātiem, kas senāk nebija iedomājams. Mums liela daļa partiju veidojušās postpadomju posmā, kad ideoloģijas jau piedzīvoja krīzi un partijas cenšas izmantot visus ideoloģiju plusus un mīnusus, nevēloties skaidri ideoloģiski identificēties.
J. L.: – Ja nav nekādas ideoloģijas kā, piemēram, Vienotībai, tad ir ļoti ērti arī rīkoties fleksibli, kā konkrētā situācijā izdevīgāk, lai saglabātu varas resursus. Nav jārūpējas par to, lai partijā būtu vienādi domājoši cilvēki, var pievienot jebkuru, tostarp Reformu partiju. Partijas ideoloģiski nepozicionējas, jo arī sabiedrība tā nepozicionējas, nav šāda pieprasījuma.
– Tas nozīmē, ka balsoja un balsos arī turpmāk par sejām?
J. L.: – Jā, tā arī balso – pēc sejām, uzticības, emocionālām simpātijām.
(Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas NRA)