Aizdomīgais deputāta kandidāts Grigalis no Sudrabas partijas – plaši pazīstams

Ingūnas Sudrabas vadītās partijas No sirds Latvijai Saeimas vēlēšanu listē iekļautā deputāta kandidāta Jāņa Grigaļa pretrunīgo darbību Valsts prezidentes komandā pirms 14 gadiem vairāk vai mazāk atceras ļoti plašs cilvēku loks, pārliecinājās Neatkarīgā.

Interesi par bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas krievu valodas tulka J. Grigaļa personību un viņa atbilstību Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. punktam, kurš liedz Saeimas vēlēšanās pieteikt ārvalstu izlūkdienestu un preizlūkošanas dienestu darbiniekus, kā arī bijušās PSRS specdienestu darbiniekus, uzjundīja Centrālās vēlēšanu komisijas publiskotā J. Grigaļa deputāta kandidāta anketa. Tajā viņš norādījis, ka mācījies un absolvējis Kara svešvalodu institūtu Maskavā. Publiskos avotos nepārprotami norādīts, ka šī augstskola agrāk darbojās PSRS, bet tagad darbojas Krievijas Bruņoto spēku Ģenerālštāba struktūrvienības - Galvenās izlūkošanas pārvaldes jeb GRU (Glavnoje razvedivaķeļnoje upravļeņije) – pilnīgā kontrolē. Tās studenti apgūst ne tikai dažādas valodas, tostarp eksotiskas (J. Grigalis, piemēram, ir suahili valodas speciālists), bet arī spiegu darbībai nepieciešamas zināšanas – operatīvo darbību, gūstekņu pratināšanas iemaņas u. tml.

Neatkarīgās aptaujātie drošības lietpratēji dažādi vērtēja J. Grigaļa pieteikšanos par Saeimas deputāta kandidātu. Bija tādi, kuri aizliegumu kandidēt PSRS izlūkdienestu darbiniekiem vērtēja kā absurdu, jo kopš PSRS sabrukuma ir pagājuši jau 24 gadi; citi turpretī bija pārliecināti, ka aizliegums ir ļoti pamatots, jo specdienestu darbiniekiem ir iemācīta pavisam cita domāšana, kas viņiem liek savu uzdevumu pēkšņi izpildīt arī pēc 24 gadiem un pat sirmā vecumā, tādējādi atpelnot izcilajā apmācībā ieguldīto valsts naudu.

Jāturas pa gabalu

Atmodas laiku darbinieks Andris Pauls-Pāvuls, kurš savulaik aktīvi piedalījās gan Pilsoņu kongresa, gan LNNK veidošanā, kā arī apvienības Tēvzemei un Brīvībai tapšanā, bet vēlāk darbojās Tautas partijā un tika uzskatīts par šīs partijas iekšējās drošības analītiķi, atminējās, ka pirmo reizi ar J. Grigaļa vārdu sastapies deviņdesmito gadu vidū: «Grigalis jau pirms divdesmit gadiem aktīvi grozījās ap politiķiem. Mūs no kontaktiem ar viņu brīdināja Zemessardzes G-2 dienests. Cik atminos, brīdināja tieši tādēļ, ka it kā viņš esot saistīts ar GRU. Tolaik Māris Grīnblats bija nominēts sastādīt Ministru kabinetu. Es biju tā persona, kura kontaktējās ar tiem, kuri vēlējās kontaktēties ar Māri Grīnblatu, un tad arī saņēmu brīdinājumu, ka no šā konkrētā cilvēka vajadzētu turēties pa gabalu.»

Runājot par specdienestu darbinieku un aģentu tēmu, A. Pauls-Pāvuls skaidroja, ka tā ir ļoti sarežģīta tematika. Nav izslēgti gadījumi, ka dažādu mērķu īstenošanai dažādu valstu izlūkdienesti rod kopēju valodu: «Tagad, raugoties uz divdesmit gadus veciem notikumiem, varu teikt, ka lielvaras savā starpā sadarbojas. Piemēram, savulaik man bija prātam neaptverami, kā Pasaules Brīvo latviešu apvienības pārstāvji var saplūst vienā politiskā organizācijā ar reformu komunistiem un uztaisīt partiju Latvijas ceļš. Ja kāds astoņdesmito gadu beigās būtu teicis, ka kaut kas tāds ir iespējams, es tam nekad nebūtu ticējis.»

Turpinot sarunu par GRU tematiku, A. Pauls-Pāvuls ieteica vērsties pie Totalitārisma seku dokumentēšanas centra kādreizējā vadītāja Induļa Zālītes labās rokas Voldemāra Kārļa Markusa: «Viņš darbojās G-2 dienestā kopā ar Gunāru Kandi, un viņš ir arī viens no LNNK dibinātājiem, specdienestu arhivārs, kas viņam ir sirdslieta. Leģendārs cilvēks, kurš noorganizēja reālo VDK ēkas pārņemšanu, bija palīgs deputātam Odisejam Konstandam. Atminos 1991. gada augustu, slēgto Augstākās Padomes sēdi, kurā uzstājās VDK priekšsēdētājs Edmunds Johansons. V. K. Markuss bija sašutis, kāpēc sēde ir slēgta, un mēģinājis tajā iekļūt, taču no turienes izmests ārā. Viņš par to ļoti sadusmojās un devās uz VDK māju, pieklauvēja pie durvīm un teica: «Vse vihoģit, i ņikto ņe vhoģit» («Visi iznāk, un neviens neiet iekšā» – krievu val.). V. K. Markuss organizēja piketu pie ēkas durvīm un aizbāza čekas mājai skursteņus ar spilveniem, un atslēdza elektrību.»

Tabu tēma?

V. K. Markuss, vaicāts par J. Grigali un Ārzemju valodu kara institūtu, sāka stāstīt par visu ko, tikai ne par J. Grigali: par specdienestu darbinieku noslepenošanas metodēm; par VDK aģenta ar segvārdu «Pīlādzis» operatīvo lietu; par Maskavas Starptautisko attiecību institūtu, kurā mācījies «Pīlādža» dēls; par Jura Bojāra talantiem, strādājot LPSR VDK pretizlūkošanas daļā; par angļu izlūkdienesta veiksmīgo operāciju – PSRS VDK arhivāra Vasīlija Mitrohina arhīva jeb PSRS ārējā izlūkdienesta aģentūras lietu iegūšanu.

Likums diskriminē

Savukārt «Valsts aizsardzības fonda Lāčplēsis» prezidents Jānis Ivars Kasparsons nevairījās apspriest J. Grigaļa personību, norādot, ka gan Saeimas vēlēšanu likuma, gan citos likumos noteiktajiem ierobežojumiem, kas attiecas uz bijušajiem izlūkdienestu darbiniekiem, aģentiem un līdzstrādniekiem, nav jēgas: «Eksistē tāds jēdziens kā noilgums, kurš nav attiecināms tikai uz kara noziegumiem un masu slepkavībām. Pagājuši jau divdesmit četri gadi. Ko šis cilvēks vairs var ietekmēt? Aizliegums ir stulbums, un šā likuma norma joprojām ir spēkā tikai tāpēc, ka latvietis latvietim ir gardākais ēdiens. Ja runājam par Grigali – viņš jau savā būtībā ir ļoti labs cilvēks. Katram ir savas ambīcijas. Varbūt vienu otru reizi viņš ir ass un lecīgs, bet viņš ir labsirdīgs cilvēks. Pazīstu viņu ļoti sen. Ja vaicāsiet, kāpēc V. Vīķe-Freiberga turēja Grigali, tad jājautā, ko mēs par pašu Vairu zinām? Kādēļ viņa Vīnē skrēja ar Putinu bučoties? Padomju laikos šie cilvēciņi no tā dīķa malas uz šejieni tā vienkārši nebrauca. Lai tiktu uz šejieni, viņiem vajadzēja iziet caur čekas durvīm. Tāpat kā mūsējiem vajadzēja iziet cauri čekas durvīm, lai tiktu uz ārzemēm. Visur izlūkdienesti vienādi strādā. Kā tad Saeimas deputāts Atis Lejiņš varēja darboties Afganistānā? Kā tad varēja kandidēt uz amatu bijušais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Kažociņš? Vai tad toreiz uz viņu likuma ierobežojumi neattiecās? Vai tad Guntim Ulmanim «maisos» nebija kartīte? Kuram tad bija segvārds «Hugo»?

Tas likums ir diskriminējošs. Man nekas nav iebilstams pret to, ja Juris Savickis sēdētu Saeimā. Viņš daudz ko vairāk izdarīs, nekā viens otrs tur sēdošais jampampiņš.

Mums trūkst vadoņa, kurš varētu šīm nejēdzībām pielikt punktu. 1991. gadā kuri pirmie tika klāt pie čekas maisiem, tie izņēma ārā savas kartītes, un pēc tam citi kliedza, ka maisos ir falšas kartītes. Čeka falši nestrādāja. Kāda starpība, ka viņš ir bijis čekists? Tie, kuri mauca nagus, ir notiesāti un nomiruši – kā Semjons Šustins un Alfons Noviks.»