Kāpēc Rīgas mēram Nilam Ušakovam jākļūst par partijas Saskaņa premjera kandidātu – saruna ar Rīgas mēru.
– Pirmā doma, uzzinot, ka jūs esat izvirzīts par Saskaņas kandidātu Ministru prezidenta amatam, bija tāda, ka, redz, kā Saskaņa dodas ZZS pēdās – izvirza par premjera kandidātu cilvēku, kuram ir augsts reitings un atpazīstamība, bet ļoti maz ticams, ka tiešām varētu kļūt par premjeru. Tā ir?
– Lēmums par manu izvirzīšanu premjera kandidātam man nebija pārsteigums, jo zināju par partijas biedru iekšējās aptaujas rezultātiem, kuri bija rekomendējuši izvirzīt mani.
Manis vadītā komanda pagājušajā gadā veiksmīgi startēja pašvaldību vēlēšanās, iegūstot gandrīz 60% balsu, un tagad sekmīgi strādā Rīgas domē. Taču visi mani panākumi ir bijuši iespējami, tikai pateicoties lielas komandas darbam. Ja komanda man šodien saka «tev tas ir jādara», man nevar ienākt pat galvā doma atbildēt – «es to nedarīšu». Es nevaru komandai pateikt – nē, es nebūšu premjera kandidāts, ja mani izvirza cilvēki, kas man uzticas.
Protams, par iespēju ieņemt premjera amatu pēc vēlēšanām ir jācīnās. Ja man būs tiešām tāda iespēja, tad – es uzsveru – arī rīdziniekiem, tāpat kā visiem citiem vēlētājiem, dotos solījumus būs krietni vieglāk izpildīt. Vieglāk tāpēc, ka tad izbeigsies nebeidzamā trīšanās starp Rīgu un centrālo varu.
Sanāks vai nesanāks? Pirmais nosacījums, lai tas sanāktu, – ir jādabū lielākais vēlētāju balsu skaits šajās vēlēšanās. Mums ir lielas ambīcijas, mums ir spēcīga komanda – lai uzvarētu, ir darīts viss.
– Otra doma, kas radās, uzzinot par jūsu nomināciju, bija, ka Saskaņai nav pietiekami jauno un perspektīvo kadru šim amatam. Saeimas deputāti Ivars Zariņš un Andrejs Elksniņš, kas labprāt pretendētu uz šo nomināciju, tika pabīdīti malā. Viņi nav apvainojušies?
– Es nepiekristu apgalvojumam, ka viņi ir pabīdīti malā. Šīs vēlēšanas viņiem būs ļoti liels izaicinājums, jo Ivars Zariņš ir Saskaņas kandidāts nr. 1 ļoti nozīmīgajā Vidzemes vēlēšanu apgabalā, kur stāsies pretī tik ievērojamai Vienotības kandidātei kā, piemēram, premjere Laimdota Straujuma. Andrejam Elksniņam, ņemot vērā to, ka viņš ir no Daugavpils, ir uzticēts pirmais numurs Latgales apgabalā. Tas ir vēl atbildīgāk, jo Latgales apgabalā Saskaņa negaida neko citu, kā vien uzvaru, turklāt ar pārliecinošu vairākumu.
Abiem maniem kolēģiem – gan Elksniņam, gan Zariņam – ir liela uzticība no partijas biedru puses.
– Daži jūsu kolēģi gan ir apvainojušies. Piemēram, Irina Cvetkova, kura Saskaņu pametusi. Un Nikolajs Kabanovs nekandidēs.
– Piemēram, mums ir bijušie kolēģi, kā Cvetkova, vai Bačinska, kuras nav tikušas izvirzītas kā kandidātes vēlēšanu sarakstam no partijas pirmorganizāciju puses. Vienīgais, ko es gribu pateikt – paldies par gudriem lēmumiem šīm partijas nodaļām. Jo, ja kāds cilvēks ir partijā tikai tāpēc, lai viņu virzītu par deputātu kandidātu Saeimas vēlēšanās, un, ja netiek sarakstā, tad uzreiz stājas no partijas ārā, tad labāk lai tāda biedra partijā nav.
– Kā jūs vērtējat potenciālos konkurentus vēlēšanās no kreisā flanga? No krievu alianses un tamlīdzīgiem sarakstiem?
– Konkurence ar kreiso flangu un galēji labējo flangu šoreiz, protams, būs lielāks izaicinājums. Ņemot vērā to fonu, kas notiek ārvalstīs, ir ļoti vienkārši un efektīvi šobrīd stāstīt stāstus par «krievi nāk», no vienas puses, un «latviešu fašistiem» – no otras. Mūsu pozīcija nav viegla. Bet mums Rīgā pagājušogad izdevās pierādīt, ka ir iespējama latviešu un nelatviešu sadarbība vienā sarakstā, iegūstot 59% balsu, un mēs šo ceļu iesim tālāk. Tas nav aprēķins un matemātika, bet mana dziļa pārliecība – nav jēgas darboties partijā, kur latvieši un nelatvieši nestrādā kopā. Es negribu būt partijā, kura tiek veidota pēc kādiem etniskās tīrības principiem. Un vēl – kreisie radikāļi konkurē ar mums katrās vēlēšanās. Lai tik konkurē.
– Kā jūs vērtējat to, ka Vienotība jūs apsteidz reitingā? Tā ir tikai Eiropas Parlamenta vēlēšanu panākumu vilkme?
– Gribu norādīt uz nelielu neprecizitāti jūsu laikraksta publikācijā – tā nebūt nav pirmā reize, kad Vienotība ir apsteigusi Saskaņas centru reitingā. Šāda situācija vienu vai divus mēnešus bija 2011. gadā un, šķiet, arī 2010. gadā. Tā ka situācija nav unikāla – svārstības notiek regulāri. Bet ko tur tik daudz par reitingiem – tūdaļ būs vēlēšanas, tās parādīs, cik par kuru nobalsos.
– Ja tomēr skatās uz reitingiem kopumā, tad viena tendence ir skaidra – tagadējās varas partijas veidos vairākumu arī nākamajā Saeimā. Kādi būs jūsu argumenti, lai pierunātu viņus veidot koalīciju ar Saskaņu?
– Pierunāt? Pierunāt mēs esam gatavi tikai savus vēlētājus, lai viņi atnāk un par mums nobalso. Es pieņemu, ka nākamajā Saeimā iekļūs četras, maksimāli piecas partijas. Kura varētu no jaunajām partijām iekļūt Saeimā – neņemos prognozēt. Mūsu galvenais arguments koalīcijai – ir spēcīga un strādātspējīga komanda. Bet, ja neizdodas iekļūt koalīcijā, esam gatavi arī kļūt par ļoti niknu opozīciju, kura izmantos visas demokrātijā pieejamās metodes, lai panāktu savu solījumu izpildi. Piemēram, par pievienotās vērtības nodokļa samazināšanu pārtikai, PVN apkurei atgriešanu pirmskrīzes līmenī. Tās ir ļoti būtiskas lietas visai Latvijas sabiedrībai.
– Jā, Saskaņas pirmsvēlēšanu programma tiešām paredz ļoti nozīmīgu nodokļu samazinājumu dažādās jomās. Zinot, ka finanšu ministrs Andris Vilks ir izteicis bažas par nodokļu ieņēmumu ieplūšanu Valsts kasē un runājis par nodokļu paaugstināšanu, VID sācis represīvas aktivitātes pret nodokļu nemaksātājiem, man šķiet visai apšaubāmi, ka nodokļu samazinājums būtu reāli iespējams.
– Jā, nav šaubu, ka ir problēmas ar nodokļu ieņēmumiem. To mēs ļoti labi redzam arī Rīgas nodokļu ieņēmumos. Rīgā nepildās Finanšu ministrijas sastādītais plāns par iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumiem, neraugoties uz to, ka nodarbināto skaits ir lielāks un nav pazīmju, ka būtu samazinājies strādājošo atalgojums. Tas diemžēl liecina tikai par vienu – esam atgriezušies pie situācijas, ka cilvēki saņem algu aploksnē. Aplokšņu algu īpatsvars ir palielinājies. Kā mēs zinām, aplokšņu algas Latvijā ir divu iemeslu dēļ: pirmkārt, aplokšņu algu saņēmējs neies sūdzēties par darba devēju, jo citādi viņu atlaidīs un viņš ilgi meklēs jaunu darbu. Otrkārt – cilvēki labprāt saņem algu aploksnēs, jo viņi neredz jēgu no samaksātajiem nodokļiem: pensija, visticamāk, būs niecīga, veselības aprūpe ir nepieejama un dārga, augstskolās budžeta vietu skaits ir minimāls. Tas nekādi neveicina nodokļu maksāšanu. Pēc pieticīgiem aprēķiniem, ēnu ekonomikas īpatsvars ir ap 25% no IKP. Tas ir milzīgs skaitlis, un tikai ar sodiem to samazināt nevarēs. Jā, VID ir jāpārbauda nozare pēc nozares, bet arī tad rezultāts varētu būt nepietiekams. Jāveido taisnīgāka nodokļu sistēma, jāparāda, ka par samaksātajiem nodokļiem viņiem tiešām tiek kaut kas labs.
Jāņem vērā, ka Latvijā ir viens no augstākajiem PVN pārtikai Eiropā un arī kopumā PVN likme nav tā pati zemākā. PVN samazināšana pārtikai būtu skaidrs signāls iedzīvotājiem – šie 20–30 eiro papildus jūsu budžetā apliecina valsts gatavību uzlabot jūsu situāciju ar nodokļu sistēmas palīdzību. Tas dod iespēju atkārtot vēlreiz un vēlreiz – lūdzu, maksājiet nodokļus, jo tas ir ne tikai pareizi, bet arī izdevīgi.
Tā ir bijusi arī Rīgas politika – parādīt, ka mēs par jūsu samaksātajiem nodokļiem arī dodam labumu pretī.
(Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas NRA)