Kāpēc Rīgas mēram Nilam Ušakovam bija jākļūst par Saskaņas premjera kandidātu un Saeimas vēlēšanu kampaņas seju, saruna ar Neatkarīgo Rīta Avīzi.
Ušakovs: «Pierunāt gribam tikai vēlētājus»
Anita DAUKŠTE
Kāpēc Rīgas mēram Nilam Ušakovam jākļūst par partijas Saskaņa premjera kandidātu – saruna ar Rīgas mēru.
– Pirmā doma, uzzinot, ka jūs esat izvirzīts par Saskaņas kandidātu Ministru prezidenta amatam, bija tāda, ka, redz, kā Saskaņa dodas ZZS pēdās – izvirza par premjera kandidātu cilvēku, kuram ir augsts reitings un atpazīstamība, bet ļoti maz ticams, ka tiešām varētu kļūt par premjeru. Tā ir?
– Lēmums par manu izvirzīšanu premjera kandidātam man nebija pārsteigums, jo zināju par partijas biedru iekšējās aptaujas rezultātiem, kuri bija rekomendējuši izvirzīt mani.
Manis vadītā komanda pagājušajā gadā veiksmīgi startēja pašvaldību vēlēšanās, iegūstot gandrīz 60% balsu, un tagad sekmīgi strādā Rīgas domē. Taču visi mani panākumi ir bijuši iespējami, tikai pateicoties lielas komandas darbam. Ja komanda man šodien saka «tev tas ir jādara», man nevar ienākt pat galvā doma atbildēt – «es to nedarīšu». Es nevaru komandai pateikt – nē, es nebūšu premjera kandidāts, ja mani izvirza cilvēki, kas man uzticas.
Protams, par iespēju ieņemt premjera amatu pēc vēlēšanām ir jācīnās. Ja man būs tiešām tāda iespēja, tad – es uzsveru – arī rīdziniekiem, tāpat kā visiem citiem vēlētājiem, dotos solījumus būs krietni vieglāk izpildīt. Vieglāk tāpēc, ka tad izbeigsies nebeidzamā trīšanās starp Rīgu un centrālo varu.
Sanāks vai nesanāks? Pirmais nosacījums, lai tas sanāktu, – ir jādabū lielākais vēlētāju balsu skaits šajās vēlēšanās. Mums ir lielas ambīcijas, mums ir spēcīga komanda – lai uzvarētu, ir darīts viss.
– Otra doma, kas radās, uzzinot par jūsu nomināciju, bija, ka Saskaņai nav pietiekami jauno un perspektīvo kadru šim amatam. Saeimas deputāti Ivars Zariņš un Andrejs Elksniņš, kas labprāt pretendētu uz šo nomināciju, tika pabīdīti malā. Viņi nav apvainojušies?
– Es nepiekristu apgalvojumam, ka viņi ir pabīdīti malā. Šīs vēlēšanas viņiem būs ļoti liels izaicinājums, jo Ivars Zariņš ir Saskaņas kandidāts nr. 1 ļoti nozīmīgajā Vidzemes vēlēšanu apgabalā, kur stāsies pretī tik ievērojamai Vienotības kandidātei kā, piemēram, premjere Laimdota Straujuma. Andrejam Elksniņam, ņemot vērā to, ka viņš ir no Daugavpils, ir uzticēts pirmais numurs Latgales apgabalā. Tas ir vēl atbildīgāk, jo Latgales apgabalā Saskaņa negaida neko citu, kā vien uzvaru, turklāt ar pārliecinošu vairākumu.
Abiem maniem kolēģiem – gan Elksniņam, gan Zariņam – ir liela uzticība no partijas biedru puses.
– Daži jūsu kolēģi gan ir apvainojušies. Piemēram, Irina Cvetkova, kura Saskaņu pametusi. Un Nikolajs Kabanovs nekandidēs.
– Piemēram, mums ir bijušie kolēģi, kā Cvetkova, vai Bačinska, kuras nav tikušas izvirzītas kā kandidātes vēlēšanu sarakstam no partijas pirmorganizāciju puses. Vienīgais, ko es gribu pateikt – paldies par gudriem lēmumiem šīm partijas nodaļām. Jo, ja kāds cilvēks ir partijā tikai tāpēc, lai viņu virzītu par deputātu kandidātu Saeimas vēlēšanās, un, ja netiek sarakstā, tad uzreiz stājas no partijas ārā, tad labāk lai tāda biedra partijā nav.
– Kā jūs vērtējat potenciālos konkurentus vēlēšanās no kreisā flanga? No krievu alianses un tamlīdzīgiem sarakstiem?
– Konkurence ar kreiso flangu un galēji labējo flangu šoreiz, protams, būs lielāks izaicinājums. Ņemot vērā to fonu, kas notiek ārvalstīs, ir ļoti vienkārši un efektīvi šobrīd stāstīt stāstus par «krievi nāk», no vienas puses, un «latviešu fašistiem» – no otras. Mūsu pozīcija nav viegla. Bet mums Rīgā pagājušogad izdevās pierādīt, ka ir iespējama latviešu un nelatviešu sadarbība vienā sarakstā, iegūstot 59% balsu, un mēs šo ceļu iesim tālāk. Tas nav aprēķins un matemātika, bet mana dziļa pārliecība – nav jēgas darboties partijā, kur latvieši un nelatvieši nestrādā kopā. Es negribu būt partijā, kura tiek veidota pēc kādiem etniskās tīrības principiem. Un vēl – kreisie radikāļi konkurē ar mums katrās vēlēšanās. Lai tik konkurē.
– Kā jūs vērtējat to, ka Vienotība jūs apsteidz reitingā? Tā ir tikai Eiropas Parlamenta vēlēšanu panākumu vilkme?
– Gribu norādīt uz nelielu neprecizitāti jūsu laikraksta publikācijā – tā nebūt nav pirmā reize, kad Vienotība ir apsteigusi Saskaņas centru reitingā. Šāda situācija vienu vai divus mēnešus bija 2011. gadā un, šķiet, arī 2010. gadā. Tā ka situācija nav unikāla – svārstības notiek regulāri. Bet ko tur tik daudz par reitingiem – tūdaļ būs vēlēšanas, tās parādīs, cik par kuru nobalsos.
– Ja tomēr skatās uz reitingiem kopumā, tad viena tendence ir skaidra – tagadējās varas partijas veidos vairākumu arī nākamajā Saeimā. Kādi būs jūsu argumenti, lai pierunātu viņus veidot koalīciju ar Saskaņu?
– Pierunāt? Pierunāt mēs esam gatavi tikai savus vēlētājus, lai viņi atnāk un par mums nobalso. Es pieņemu, ka nākamajā Saeimā iekļūs četras, maksimāli piecas partijas. Kura varētu no jaunajām partijām iekļūt Saeimā – neņemos prognozēt. Mūsu galvenais arguments koalīcijai – ir spēcīga un strādātspējīga komanda. Bet, ja neizdodas iekļūt koalīcijā, esam gatavi arī kļūt par ļoti niknu opozīciju, kura izmantos visas demokrātijā pieejamās metodes, lai panāktu savu solījumu izpildi. Piemēram, par pievienotās vērtības nodokļa samazināšanu pārtikai, PVN apkurei atgriešanu pirmskrīzes līmenī. Tās ir ļoti būtiskas lietas visai Latvijas sabiedrībai.
– Jā, Saskaņas pirmsvēlēšanu programma tiešām paredz ļoti nozīmīgu nodokļu samazinājumu dažādās jomās. Zinot, ka finanšu ministrs Andris Vilks ir izteicis bažas par nodokļu ieņēmumu ieplūšanu Valsts kasē un runājis par nodokļu paaugstināšanu, VID sācis represīvas aktivitātes pret nodokļu nemaksātājiem, man šķiet visai apšaubāmi, ka nodokļu samazinājums būtu reāli iespējams.
– Jā, nav šaubu, ka ir problēmas ar nodokļu ieņēmumiem. To mēs ļoti labi redzam arī Rīgas nodokļu ieņēmumos. Rīgā nepildās Finanšu ministrijas sastādītais plāns par iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumiem, neraugoties uz to, ka nodarbināto skaits ir lielāks un nav pazīmju, ka būtu samazinājies strādājošo atalgojums. Tas diemžēl liecina tikai par vienu – esam atgriezušies pie situācijas, ka cilvēki saņem algu aploksnē. Aplokšņu algu īpatsvars ir palielinājies. Kā mēs zinām, aplokšņu algas Latvijā ir divu iemeslu dēļ: pirmkārt, aplokšņu algu saņēmējs neies sūdzēties par darba devēju, jo citādi viņu atlaidīs un viņš ilgi meklēs jaunu darbu. Otrkārt – cilvēki labprāt saņem algu aploksnēs, jo viņi neredz jēgu no samaksātajiem nodokļiem: pensija, visticamāk, būs niecīga, veselības aprūpe ir nepieejama un dārga, augstskolās budžeta vietu skaits ir minimāls. Tas nekādi neveicina nodokļu maksāšanu. Pēc pieticīgiem aprēķiniem, ēnu ekonomikas īpatsvars ir ap 25% no IKP. Tas ir milzīgs skaitlis, un tikai ar sodiem to samazināt nevarēs. Jā, VID ir jāpārbauda nozare pēc nozares, bet arī tad rezultāts varētu būt nepietiekams. Jāveido taisnīgāka nodokļu sistēma, jāparāda, ka par samaksātajiem nodokļiem viņiem tiešām tiek kaut kas labs.
Jāņem vērā, ka Latvijā ir viens no augstākajiem PVN pārtikai Eiropā un arī kopumā PVN likme nav tā pati zemākā. PVN samazināšana pārtikai būtu skaidrs signāls iedzīvotājiem – šie 20–30 eiro papildus jūsu budžetā apliecina valsts gatavību uzlabot jūsu situāciju ar nodokļu sistēmas palīdzību. Tas dod iespēju atkārtot vēlreiz un vēlreiz – lūdzu, maksājiet nodokļus, jo tas ir ne tikai pareizi, bet arī izdevīgi.
Tā ir bijusi arī Rīgas politika – parādīt, ka mēs par jūsu samaksātajiem nodokļiem arī dodam labumu pretī.
– Rīgā nepietiekamu nodokļu ieņēmumu problēmu jūs gan risināt, pārdodot Lucavsalu.
– Ja runājam par Rīgas īpašumiem, tad šeit runa ir nevis par pārdošanu, bet par sakārtošanu. Minēšu piemērus: Bērnu poliklīnika, kas bija Vecrīgā, tika pārvietota uz Rīgas 1. slimnīcas teritoriju. Vecrīgā šai poliklīnikai nebija īstā vietā, tur ir grūti piebraukt, nav kur atstāt mašīnu, ja stāvvietas arī ir, tad tās ir tomēr par maksu, kā jau pilsētas centrā. Savukārt par šīs Vecrīgas ēkas pārdošanas līdzekļiem mēs varam izremontēt telpas citā, poliklīnikai daudz piemērotākā, vietā, izveidojot modernāko bērnu poliklīniku Latvijā, un vēl ieguldīt līdzekļus citu pašvaldības ēku remontos, kuras daudz vairāk ir vajadzīgas pilsētas iedzīvotājiem. Otrs piemērs – Herdera vidusskola Skolas ielā. Tur klases bija izvietotas bijušajos komunālajos dzīvokļos, skolai nebija sporta laukuma. Nevar būt skola bez sava sporta laukuma, bez pagalma! Līdz ar to – skola tiek izvietota citās skolas telpās, kas būs viena no modernākajām skolas ēkām Latvijā. Rīgas domei, protams, nav vajadzīga ēka Skolas ielā, jo tur nevar izvietot, teiksim, sociālos dzīvokļus, tas nebūtu ne loģiski, ne pareizi. Savukārt par šīs ēkas pārdošanas līdzekļiem pašvaldība varēs savest kārtībā gan skolu, gan paliks nauda citiem vajadzīgiem remontiem pašvaldības ēkās.
Lucavsalā ir 100 ha zemes – bez elektrības, bez gāzes, bez ūdensvada un kanalizācijas, bez infrastruktūras un ielu tīkla, kuru, būsim reālisti, pilsēta nevarēs par saviem līdzekļiem savest kārtībā pat 200 gadu laikā. Bet vienlaikus tas ir pats pilsētas centrs. Vēl pirms daudziem gadiem pieņemts plāns, ka Lucavsalā varētu būt daudzstāvu apbūve. Tā varētu būt tāds pats attīstības centrs kā tagad Skanstes ielas rajons, kur agrāk arī bija mazdārziņi, kur arī bija lieli protesti par to likvidēšanu. Savukārt tagad Skanstes ielas apkaime jau ir tāds pilsētas rajons, kuru nav kauns pat ārzemniekiem rādīt – te ir augstceltnes, Arēna Rīga, biroju ēkas, bankas, jauna dzīvojamā apbūve.
Pilsētai ir izdevīgi Lucavsalu pārdot izsolē, lai privātais investors to sakārto un attīsta – ierīko ielas, uzceļ mājas, izveido jauno rajonu pilsētas infrastruktūrā. Bet šo atklātā izolē iegūto naudu vēl izmantot arī citu pilsētas īpašumu sakārtošanai.
– Skaists pamatojums Lucavsalas pārdošanai. Bet, pēc analoģijas – kāpēc tad jūs kritizējat valdības gatavību pārdot banku Citadele? No pārdošanas arī būs līdzekļi valsts budžetā.
– Šeit ir liela atšķirība – mēs pārdodam tikai tos īpašumus, kuros neko nevaram izdarīt vai ar tiem pelnīt. Bet banka?! Tas būtu tas pats, ka mēs pateiktu – pārdodam Rīgas satiksmi, uzņēmumu, kas nodrošina pašvaldības atbildību par sabiedriskā transporta pieejamību, par braukšanas biļešu cenu pieejamību.
Banka ir instruments, kā palīdzēt valstij attīstīt ekonomiku un, no otras puses, – atgūt tos līdzekļus, kas šajā bankā ir ieguldīti. Starpība starp pārdošanas cenu un valsts ieguldījumiem šajā bankā ir milzīga un liecina par pārdošanas neizdevīgumu valstij. Rīgas domes gadījumā īpašumu pārdošana vienmēr ir ar plusa zīmi. Šeit ir otrādi. Bet šeit – ne bankas, ne naudas, ne funkciju!
– Un kur valstij ņemt tos miljonus, kuri būs jāatmaksā Eiropas Centrālajai bankai par Citadeles akcijām, ja valdība līdz gada beigām Citadeli nepārdos?
– Jebkurā variantā būtu izdevīgāk šobrīd Citadeles banku nepārdot.
– Jūs zaudējāt tiesā žurnālam Ir , kas jūs vainoja kleptokrātijā. Jūs tas satrauc?
– Žurnāls Ir ir partijisks izdevums. Ja tiesa uzskata, ka partijiski izdevumi var rakstīt, ko grib, tad lai tik raksta.