Nopietnai kompānijai nepiedienīgi nenopietns projekts, kam ir ārkārtīgi maz izredžu Saeimas vēlēšanās pārkāpt izšķirošajai piecu procentu barjerai. Šādi lielākā daļa Neatkarīgās aptaujāto ekspertu raksturo partijas Vienoti Latvijai piedāvāto lokomotīvju sarakstu.
Ceturtdien savulaik par buldozeru dēvētais Ainārs Šlesers sabiedrībai oficiāli paziņoja, ka viņa vadītā Vienoti Latvijai izraudzījusies līderus vēlēšanu apgabalu kandidātu sarakstiem. Proti – pats A. Šlesers, bijušie premjeri Ivars Godmanis un Aigars Kalvītis, bijušais Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume un bijušais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns. Neskaitot viņu, visus šos kandidātus raksturo fakts, ka Latvijas politikas skatuvi viņi pameta publikas svilpienu, ne aplausu pavadīti.
Raksturojot šo komandu, I. Godmanis teic, ka tā ir vērā ņemamā pieredze politikā un valsts vadīšanā, kā arī neiedragājams patriotisms, bet partijas trīs pamatprincipi esot Latvijas dalība Eiropas Savienībā un NATO, atbalsts aktīvam darbam un sociālajam taisnīgumam, kā arī A. Šlesera jau iepriekš sludinātais nācijas izlīgums. Šī kombinācija partijas līdera A. Šlesera acīs ir pietiekami spēcīga, lai veiksmīgi konkurētu ar Vienotību. Tomēr šajā redzējumā viņam nav daudz sekotāju.
Piemēram, sociologs Arnis Kaktiņš atgādina, ka lielākā daļa šīs komandas biedru politiskajai karjerai uz brīdi ar roku atmeta tad, kad viņu reitingi bija sasnieguši maksimālo minimumu, kas dramatiski ietekmē saraksta izredzes tapt ievēlētam.
«Cerības ir vienmēr, bet man šķiet, ka šis ir gadījums, kad nebūtu pamata uzskatīt, ka tikai un vienīgi šo cilvēku piesaistīšana ir lielu panākumu garants. Kampaņas veidotājiem būs jāpieliek daudz pūļu un izdomas, lai vēlētājiem šādu sarakstu pārdotu,» saka A. Kaktiņš. Viņš gan piebilst, ka A. Šlesers kārtējo reizi sabiedrībai ir sagādājis izklaidi, kas Saeimas plenārsēžu pārtraukumā sasniegs pietiekamu lielu auditoriju.
Uz lokomotīvju savstarpēji konfliktējošajām politiskajām pagātnēm norāda politologs Jānis Ikstens, un tas, pēc viņa domām, sašaurina A. Šlesera saraksta elektorātu. «Var būt tā, ka ir cilvēki, kuriem patīk Kalvītis, bet nepatīk Jurkāns, un otrādi. Nav acīm redzams, ka viņiem būtu liels sekotāju pulks,» saka eksperts, gan piebilstot, ka «personīgo lojālistu» pulciņš ir katram no šiem kandidātiem.
Izteikti nesaudzīgs savā vērtējumā ir savulaik ietekmīgākajiem politiķiem pie labās rokas sēdējušais polittehnologs Mārcis Bendiks. Uzsākot sev raksturīgo aso kritiku, viņš gan piebilst: «Es personīgi visus piecus pazīstu, uzskatu, ka katrs savā laikā devis atbilstošu ieguldījumu gan politikā, gan valstī un katrs, atsevišķi ņemti, viņi ir gudri cilvēki,» saka polittehnologs.
Arī viņš norāda uz pretnostatījumu saraksta līderu vidū, jo uzskata, ka par bijušo LPP/LC un Tautas Saskaņas partijas biedru J. Jurkānu nespēs nobalsot J. Straumes atbalstītāji, un otrādi. Viņš šo politprojektu dēvē par konkurentiem nekaitīgu izklaidi, kam nav ne mazākās izredzes nonākt Saeimā, toties garantē materiālu neskaitāmiem humora šoviem. «Žēl, ka Krištopans [bijušais premjers Vilis] nepiedalās kampaņā, tas būtu vēl foršāk,» saka eksperts.
Pilnīgi bez atbalstītājiem A. Šlesera projekts gan nav. Daudzsološu komandu, kas Latvijai var sniegt darba vietas un Ukrainas notikumu kontekstā tik nepieciešamo «nācijas izlīgumu», Vienoti Latvijai saskata vēl viens bijušais premjers – Andris Bērziņš.
«Es tiešām reāli redzu, ka viņus nopietni satrauc, kas notiek un kā notiek valstī,» savu atbalstu pauž ekspremjers.