Krievija vēlas pārskatīt Eiropas karti
Intervija ar LR aizsardzības ministru Raimondu Vējoni (ZZS): par to, vai NATO steigsies mums palīgā, par 21. gadsimta Ribentropa – Molotova paktu, par obligāto karadienestu un sadarbību ar Drošības policiju.
– Krievijas – Ukrainas konflikts ir radījis dažādu runu un pieņēmumu gūzmu. Tā, piemēram, ir dzirdēta hipotēze, ka Baltijas valstis jau ir «pārdotas» un Latvijai iešot pāri frontes līnija, turklāt divas reizes, veidojot «īslaicīgu okupāciju». Kā komentēsiet šādu iespējamību?
– Kā ministram man ir grūti kaut ko tādu komentēt. Es šādus viedokļus vērtētu kā pārspīlējumus un spekulācijas. Taču nenoliedzami Ukrainas notikumi ir ieviesuši mūsu prātos bažas, jo Krievija ar militāru agresiju Krimā ir apliecinājusi vēlmi pārskatīt robežas Eiropas kartē. Tas nav pieņemami ne Eiropas Savienībai, ne NATO, jo Krievija, ignorējot starptautiskās normas, ir pilnībā sagrāvusi līdzšinējo drošības sistēmu Eiropas kontinentā, kas bija izveidojusies pēc aukstā kara. Krievijas rīcība faktiski apstiprina jaunu doktrīnu par «krievu pasaules» veidošanu, turklāt Krievija gatava to darīt ar militāru spēku, kas nozīmē draudus Eiropas mieram. Situācija Ukrainā apliecināja, ka Latvijas pievienošanās NATO ir svarīgākais ārpolitiskais lēmums Latvijas atjaunotās valsts vēsturē. ES, protams, ir būtiska loma, tomēr, no Latvijas aizsardzības un drošības viedokļa, mūsu dalība varenākajā militārajā aliansē pasaulē ir izšķiroša. Jāapzinās, ka mums līdzās atrodas liela valsts – gan ekonomiskajā, gan militārajā ziņā. Krievijas rīcība Ukrainā rāda: ja Krievija savu militāro varenību izmanto, lai pārzīmētu karti, kaimiņvalsts draudi nākotnē var pieaugt, savukārt tās vadītāju lēmumi var būtiski ietekmēt visu Eiropu. NATO ir paudusi stingru viedokli, ka līguma 5. pants darbojas un darbosies: ja pret Baltijas valstīm tiks izvērsta kāda militāra agresija, NATO steigsies palīgā.
– Vai tiešām tā notiks? Kas jums liek tā domāt?
– Ja NATO valstis nereaģēs uz iespējamo situācijas eskalāciju Baltijas valstīs, tad var teikt, ka NATO vairs neeksistē. Šī militārā alianse aprīlī svinēs 65 gadus kopš tās dibināšanas, un tas nebūtu iespējams, ka NATO vairs neeksistē. Šādu situāciju NATO nekad nepieļaus, tas būtu NATO sabrukums.
– 2010. gadā NATO pieņēma stratēģiju, nosaucot četrus galvenos draudus, pret kuriem jācīnās, un tie ir: globālais terorisms, kiberaizsardzība, energoresursu drošība un klimata globālās izmaiņas. Bet tas nozīmē, ka NATO militārajos plānos neietilpst aizsardzība pret karaspēka uzbrukumu konkrētā teritorijā. Kā tad būs ar to 5. pantu?
– Mazliet nepareizi skaidrota šī stratēģija.
NATO, nospraužot jauno izaicinājumu mērķus, nekad nav aizmirsusi par militārajiem jautājumiem. Kā jau teicu, neviens nevarēja iedomāties, ka viena valsts mūsdienās iedrošināsies okupēt svešu teritoriju, tāpēc 2010. gadā priekšplānā izvirzījās jūsu minētie mērķi. 2014. gada februāris ir ieviesis neatgriezeniskas korekcijas. Šobrīd NATO primārais uzdevums ir realizēt kolektīvo drošību. Mums jābūt gataviem atvairīt jebkuru militāru agresiju, kas diemžēl eksistē mūsdienu Eiropā, konkrēti – Krievijas personā.
– Nezin kāpēc ir sajūta, ka starp Krieviju un ASV notikusi tirgošanās, ticis noslēgts 21. gadsimta Ribentropa – Molotova pakts, kura rezultātā Ukraina ir sadalīta.
– Par to šobrīd pāragri spriest. Pērn notika Krievijas militārās mācības Zapad 2013, un Latvija, kā arī pārējās ES valstis, ir izdarījušas secinājumus, ka šo mācību scenāriji tiek izspēlēti kā iespējamie agresijas akti pret kādu no Eiropas valstīm. Praksē to redzējām ar Ukrainu. Tāpēc NATO pārskata savus operacionālos plānus. Personīgi tiekoties ar NATO Apvienoto spēku pavēlniecības Brunsumā komandieri ģenerāli Hansu Lotāru Domrozi, viņš mani pārliecināja, ka patlaban notiek minēto Krievijas mācību izvērtēšana. Lai arī ES joprojām uzskata, ka nav izsmelti diplomātiskie līdzekļi Ukrainas saspīlējuma risināšanai, lielā mērā pakāpeniski pār Eiropu nolaižas dzelzs priekškars.
– Ja Ukraina jau būtu iestājusies NATO un Krievija veiktu agresiju, sāktos karš?
– Domāju, ka nē, jo, ja Ukraina būtu NATO, Krievija nemēģinātu izspēlēt Krimas scenāriju. Līdz šim bija spēku līdzsvars. Krievija izteikti nevēlas, lai Ukraina pēc notikumiem Kijevā veiktu izvēli par labu Eiropas Savienībai un NATO. Krievijas interesēs ir ilgstoši uzturēt neatrisinātu situāciju Ukrainā, tādēļ Ukrainai ir ļoti ierobežotas iespējas iestāties NATO vai ES, jo ir neatrisināti robežu jautājumi. Neviens neuzņems Ukrainu NATO vai ES, kamēr Ukrainas teritorijā atrodas agresorvalsts – Krievijas – karaspēks.
– Vai Latvijā varētu izveidoties pastāvīgas NATO bāzes?
– Kad sākās Ukrainas krīze, viens no pirmajiem jautājumiem, ko aktualizēja Latvija, bija – kā nodrošināt lielāku NATO spēku klātbūtni Baltijas reģionā. Steidzamības kārtā tika pieņemti daudzi lēmumi, un vienu no tiem sajutām uzreiz: cita pēc citas NATO dalībvalstis nosūtīja papildu iznīcinātājus gaisa telpas patrulēšanai. Līdz 1. maijam gaisa telpu patrulēs ASV, pēc tam – Polija. Arī Lielbritānija, Francija, Vācija, Dānija un Portugāle ir izteikušas gatavību nosūtīt papildu iznīcinātājus. NATO valstu ārlietu ministri kopīgi vienojušies, ka NATO militārā pavēlniecība izstrādās plānus, lai veiktu papildu praktiskus pasākumus NATO un Austrumeiropas partneru sadarbības stiprināšanai. NATO dalībvalstis ir apliecinājušas, ka tiks palielināta NATO spēku līdzdalība militārajās mācībās, kas notiek Baltijas reģionā. Tātad šeit būs skaitliski lielāks militārais kontingents ar atbilstošu militāro tehniku. Patlaban notiek viedokļu saskaņošana par to, kā rotācijas kārtībā Baltijas valstīs varētu dislocēties NATO bruņoto spēku kontingents. Tas nozīmē, ka Baltijas valstīs noteiktu laika periodu uzturēsies konkrēta bruņoto spēku elementa kontingents. Tie var būt simti, iespējams, pat tūkstoši karavīru. Viņi šeit veiks savas ikdienas apmācības un, iespējams, iesaistīsies apmācībās kopā ar konkrētās valsts bruņotajiem spēkiem. Es gribu uzsvērt: jebkura Latvijas armijas bāze arī ir NATO bāze. Vienlaikus, kad Latvijas iedzīvotāji runā par NATO bāzēm, viņi domā amerikāņu kareivjus. Mēs patiešām esam ieinteresēti, lai Latvijā NATO bāzes būtu tādā izpratnē, kā to vēlas iedzīvotāji – lai te pastāvīgi atrastos ASV, Vācijas vai kādas citas NATO valsts bruņotie spēki. Bet šādu bāzu izvietošana ir NATO valstu kopīgs lēmums.
– Baltijas valstis ir saistītas ar Krieviju ne tikai vēsturiski, bet arī ģeogrāfiski.
– Protams. ASV plānoja samazināt sava kontingenta klātbūtni Eiropā, taču Ukrainas notikumi liek šo lēmumu nopietni pārvērtēt. Ja Latvijā atradīsies NATO spēki, iedzīvotāju pārliecība, ka 5. panta izpilde tiks nodrošināta, jūtami pieaugs, jo cilvēki lielākoties tic tam, ko redz. Tomēr es gribu kārtējo reizi apliecināt, NATO īstenais spēks un varenība ir tajā, ka neviens pasaulē nav uzdrošinājies pārbaudīt, vai Ziemeļatlantijas līguma 5. pants darbojas un cik efektīvi tas darbojas. Mums ir pamats justies drošībā.
– Akadēmiķis Tālavs Jundzis intervijā Neatkarīgajai izteicās, ka Latvijas armijai tiek iepirktas vairāk nekā simts lietotas bruņumašīnas, kuras pārdod Lielbritānija. Vai tad mums jau nebija pietiekami sāpīga mācība ar ārzemēs iepirktiem lietotiem un nekvalitatīviem ieročiem un automašīnām?
– Mums ir NBS attīstības plāns. Bruņumašīnu pirkums sadalās divās daļās: lietotas kāpurķēžu bruņumašīnas un jaunas riteņu bruņumašīnas. Mūsu bruņotajiem spēkiem tiešām sākotnēji tiks iepirktas 120 mazlietotas bruņumašīnas, jo tās vajadzīgas mūsu karavīru aizsardzībai: kaujas apstākļos tās nodrošina efektīvu aizsardzību. Turklāt mūsu bruņoto spēku karavīri piedalās starptautiskajās militārajās misijās, tādēļ viņiem jābūt atbilstoši aprīkotiem, un to prasa, pirmkārt, viņu drošība. Otrkārt, minētās bruņumašīnas būs aprīkotas ar moderniem ieročiem, kas nodrošina noteiktas kaujasspējas. Ieroči, sakaru un navigācijas sistēmas, ar kurām būs aprīkotas šīs mašīnas, būs vismodernākās, kādas vien pieejamas. Pēdējos 20 gados esam krietni atpalikuši tieši šā komponenta attīstībā. Tāpēc mehanizācijas projekts ir vajadzīgs. Var jautāt, kāpēc mēs pērkam lietotu tehniku. Bet viss atkarīgs no tā, cik lielu budžetu valsts spējīga dot aizsardzības vajadzībām. Diemžēl līdzekļi aizsardzības jomai ir bijuši nepietiekami, tāpēc nevaram runāt par NBS strauju attīstību. Ir rūpīgi jāvērtē prioritātes, kurām novirzīt budžeta naudu.
– Aizsardzības jomai šobrīd atvēlēts nepilns viens procents no valsts budžeta, kamēr visi militārās jomas speciālisti vienā balsī sauc pēc diviem procentiem.
– Patlaban ir 0,91%, nākamgad plānojas 0,87%, aiznākamgad – 0,81%... Šie skaitļi ir ielikti Saeimā apstiprinātajā triju gadu budžetā.
– Jūs par to balsojāt?
– Nē, es par to nebalsoju. Taču, vērtējot reāli, mums būs jāatrod papildu nauda aizsardzības budžetam, realizējot mērķi, ko nospraudusi Saeima: 2020. gadā aizsardzības jomai jābūt novirzītiem 2% no IKP. Esmu sagatavojis likumprojektu, ko virzīšu pieņemšanai Saeimā. Tā pamatideja ir pakāpenisks aizsardzības budžeta pieaugums, lai 2020. gadā tiktu sasniegti 2% no IKP. Saskaņā ar likumprojektu aizsardzībai nākamgad jāizdala 1% no IKP, bet nākamajos gados pieaugums jākāpina pa 0,2% no IKP. Teorētiski 2% no IKP var sasniegt arī ātrāk, bet tas atkarīgs no valsts attīstības tempiem. Atklāti runājot, ja patlaban aizsardzības jomai tiktu piešķirti minētie 2% no IKP, mēs nespētu šo naudu apgūt, jo aizsardzības jomā – tāpat kā jebkur – ir jārīko konkursi. Ir konkursa rezultātu pārsūdzības un tamlīdzīga kavēšanās, bet nauda tiek dota no 1. janvāra līdz 31. decembrim, un ne vienmēr ir reāli šo naudu apgūt. Tāpēc naudas pielikumam jābūt pakāpeniskam, lai neparādītos nepareizas naudas novirzīšanas iespējas, lai tiktu nodrošināta maksimāla transparence un mērķu atbilstība bruņoto spēku attīstības plānam.
– Vai esat domājuši par to, ka vajadzētu atgriezties pie obligātā karadienesta?
– Var, protams, diskutēt par to, vai vajadzētu atgriezties pie obligātā militārā dienesta. Mans uzskats – nevajag. Redzat, profesionāla armija ir modelis, ko šodien, 21. gadsimtā, izvēlas lielākā daļa pasaules valstu savas aizsardzības un drošības uzturēšanai. Šāds bruņoto spēku modelis pastāv nospiedošā vairākumā NATO valstu. Šim modelim ir virkne atzītu priekšrocību. Katrs Latvijas iedzīvotājs var iesaistīties Zemessardzē, mācīties un kļūt par profesionālu kareivi – šī sistēma normāli darbojas. To nevajag lauzt. Ja tomēr kāds vēlēsies ieviest obligāto militāro dienestu, tad vajadzēs rēķināties ar daudz lielāku budžetu aizsardzības jomai, proti, jauniesaucamos vajadzēs apgādāt ar apģērbu, šaujamieročiem, mītnēm, viņus vajadzēs paēdināt un apmācīt, vajadzēs papildu komandējošo sastāvu. Bet pēc viena gada karavīri beigs savu dienestu, nāks jaunie, kuri atkal būs jāapmāca un jāapģērbj. Otrā problēma: ļoti daudzi konkrētajā gadā dzimušie jaunieši devušies prom no valsts, mēs atrodamies demogrāfiskajā bedrē. Bet iesaukt ik gadu vajadzētu ap 7000 jauniešu.
– Ar drošību saistīts arī jautājums par 5. kolonnas esamību Latvijā. Manuprāt, tā nav maza. To parādīja valodu referendums, kā arī Ukrainas krīzes atbalsis Latvijā. Ko par to domājat?
– Ukrainas krīzes situācijā skaidri redzējām, kā strādā Krievijas propagandas mašīna, kādus klajus, bet pārliecinošus melus tā ģenerēja un kā uz tiem reaģēja lasītāji un skatītāji. Šajā ziņā mūsu mediji ievērojami atpaliek no Krievijas medijiem. Tas ir jautājums, kas ilgus gadus nav risināts: kādā veidā Latvija piepilda savu informatīvo telpu, lai iedzīvotājus veidotu par savas valsts patriotiem, kas būtu gatavi aizstāvēt savu valsti. Tas ir jautājums par TV kanālu saturu, par to, kā mēs audzinām savus jauniešus. Tas ir jautājums arī par to, kādā veidā nodrošināt sabiedriskās TV translāciju visā Latvijas teritorijā, jo Krievijas pierobežā, kā zināms, LTV nav īpaši populārs kanāls, maigi sakot. Jāstrādā pie TV satura uzlabošanas risinājumiem. Šobrīd, kad nav izvēles, ko skatīties, cilvēki vēro dažādus Krievijas TV kanālus, kuros ir klaja demagoģija un meli, tā nevilšus vairojot ja ne 5. kolonnu, tad to cilvēku masu, kas noskaņojas pret Latvijas valsti. Tiekoties ar pašvaldību vadītājiem, esmu uzzinājis, ka cilvēki labprāt skatītos LTV, kas savu saturu pēdējā laikā, manuprāt, ir uzlabojusi. Vēl viena lieta: no likumdošanas aspekta mums jāvēršas skaudrāk pret nemieru cēlājiem. Protams, esam demokrātiska valsts, kurā tiek respektētas iedzīvotāju tiesības brīvi paust viedokļus par dažādiem jautājumiem, bet, ja šajos viedokļu paušanas pasākumos ir vēršanās pret Latvijas valsti, tās brīvību un neatkarību, tad šādas lietas jāizskauž jau saknē. Tas ir likumdošanas jautājums, jo mūsu iekšlietu struktūras var rīkoties tikai likuma rāmjos.
– Publiskajā vidē nepārtraukti parādās klaji pret Latviju vērsti izlēcieni. Arī tas ir drošības jautājums. Vai Aizsardzības ministrija šajā jomā sadarbojas ar Drošības policiju?
– Jā, mēs sadarbojamies ar visām drošības struktūrām. Runājot par Drošības policiju, tā monitorē procesus, tiek ierosinātas lietas. Bet ne visas situācijas likumdošanā ir aprakstītas. Turklāt tieslietu sistēma ne vienmēr ir gatava risināt šādas lietas, jo pierādīšana ir sarežģīta. Tiesneši nereti baidās pieņemt bargākus lēmumus, un nesodāmības sajūta paliek daļā sabiedrības – gan tajos, kas pārkāpj likumu, gan tajos, kas redz, ka pārkāpuma veicējs netiek adekvāti sodīts. Šī situācija ir jārisina, jo nākotnē šos procesus kontrolēt var izrādīties grūtāk.