Grūtups: "Drīz būs revolucionāra situācija" [pilns intervijas teksts]

Par valstī notiekošo savās pārdomās dalās advokāts un rakstnieks Andris Grūtups.

– Nule iznākusi jūsu grāmata Observators – krieviski. Kāpēc tā izdomājāt?

– Ikvienam autoram gribas redzēt savu darbu ne tikai dzimtajā, bet arī citās valodās. Un, ne mirkli neliekuļojot, varu pateikt arī to, ka mana māte ir krieviete, tāpēc, visas savas grāmatas tulkojot krieviski, izjūtu gandarījumu. To daru arī mātes piemiņai.

– Jūs tomēr esat pazīstams kā nacionālists.

– Domāju, ka krieviem, īpaši jaunajai paaudzei, ir ļoti veselīgi palasīt šādas grāmatas – viņiem tomēr nav tik daudz sacerējumu par šāda veida represijām. Etniskajiem krieviem, protams, būs citas intereses, bet zināt to nekad nav par skādi. Vai tad es kļūšu nabadzīgāks vai vārgāks, piemēram, no tā, ja zināšu krievu šovinistu mērķus? Man būs skaidrs, ar ko man ir darīšana. Domāju, ir daudz vērtīgāk latviešu vēstures grāmatas izdot nevis angliski, bet gan krieviski, jo Krievija mums ir tieši blakus. Latvija tradicionāli bijusi krievu un vāciešu interešu zonā, mazāk – zviedru un poļu.

– Kā jūs domājat, vai pēdējā laikā Latvijā nepalielinās krievu un Krievijas itekme?

– Domāju, ka tā palielinās jau vairākus gadus. Šis nepareizais posms sākās tad, kad par Valsts prezidenti otrreiz tika iecelta Vaira Vīķe-Freiberga. Tieši iecelta, nevis ievēlēta. Tad viņa skaidri un gaiši pateica, ka priekšplānā tiek izvirzītas vispārcilvēciskās vērtības, bet nacionālās un patriotiskās – tās lai paliek... kaut kur. Toreiz valsts attīstībai tika izvirzīta nepareizā ideoloģiskā tēze. Mēs dzīvojam blakus valstij, kurai ir milzīgs, spēcīgs propagandas aparāts, un krievi redz, ka mums pašiem nav nekādas nacionālās valsts ideoloģijas, bet Vīķe-Freiberga nesaprata šādas ideoloģijas nepieciešamību, krieviem palīdzēja atcerēties par savu – par krievu – ideoloģiju. Ar to saistījās Vīķes-Freibergas 9. maija brauciens uz Maskavu, kamēr abu pārējo Baltijas valstu prezidenti atteicās uz turieni braukt. Viņa tur aizskrēja savas karjeras dēļ.

– Pirms tam 16. martā prokrieviskie spēki, ietērpušies cietumnieku drāniņās un izgreznojušies ar dzeltenām zvaigznēm, mēģināja sarīkot nekārtības, kad nacionāli noskaņotie jaunieši kopā ar latviešu leģionāriem gāja uz Brīvības pieminekli.

– Jā, un pēc gada 16. martā ap Brīvības pieminekli jau bija uzsliets žogs.

– Prezidente gan apgalvoja, ka tā neesot bijusi viņas pavēle, un pēc tam, 25. martā, kad cilvēki pie Brīvības pieminekļa pieminēja 1949. gada deportāciju upurus, viņa ar žestu izteiksmīgi parādīja, kas darās to cilvēku galvās, kuri domā pretējo.

– Tieši pēc tam 9. maijs – tā saucamā uzvaras diena – kļuva par krievu galvenajiem rituālajiem svētkiem. Līdz ar to pieauga krievu valodas ietekme. Taču eksprezidentes ideoloģija ir cietusi krahu – cilvēki sāka braukt ārā no Latvijas, kad vēl nebija nekādas krīzes, toties Vaira Vīķe-Freiberga bija valsts galva. Akcentējot vispārcilvēciskās vērtības, zuda patriotisko un nacionālo vērtību svars, cilvēkos šīs vērtības neradīja nekādu atbalsi, līdz ar to kļuva vienkārši pamest dzimteni. Šajā situācijā es lielā mērā vainoju bijušo valsts prezidenti. Kādreiz bija svarīgs tāds teiciens: nedrīkst savas personiskās intereses likt augstāk par valsts interesēm. Taču Freibergas kundze savu karjeru vienmēr ir likusi augstāk par valsts interesēm. Paskatieties, savulaik viņai gribējās kļūt par ANO ģenerālsekretāri. Nesanāca. Pēc tam gribēja kļūt par Eiropas Savienības prezidenti. Arī nesanāca. Jēdziena karjera vietā viņa lieto vārdu izaicinājums. Tāds moderns vārds. Personisko iegribu piepildīšana ir šā cilvēka būtība. Neko citu es neredzu. Protams, viņai ir ļoti raita valoda, kas gan maz ko izsaka, bet faktiski mēs esam sastapušies ar vienu kosmopolītisku cilvēku, kuru interesē tikai personiskā karjera. Kā viņa kādreiz teica: ņemiet to labāko un dārgāko! Viņa arī centās tā darīt – katru ceturto dienu ārzemēs un tamlīdzīgi. Arī viņa tērējās uz velna paraušanu. Tā ka Freibergas kundzei arī jāuzņemas daļa no atbildības par valsts grimšanu. Esmu sapratis, kas viņa par cilvēku, un nevairos to atklāti teikt.

– Nebaidāties?

– Kad Vīķe-Freiberga bija prezidente, es viņu kritizēju jau tad. No kā tad man tagad baidīties? Mums tagad ļoti aktīvi jādiskutē par tautas vēlētu prezidentu, to, kādam jābūt valsts prezidentam. Un kā tas varēja notikt, ka par valsts prezidentu bija iecelts cilvēks, kam pagātnē bijuši tik aktīvi kontakti ar Valsts drošības komiteju?

– Par ko jūs konkrēti domājat?

– Par Vairu Vīķi-Freibergu. Es savulaik, rakstīdams grāmatu Ešafots, daudz runāju ar VDK virsniekiem, un viens no viņiem, atrunājies, ka neko daudz par četrdesmitajiem gadiem neatceras, sāka man stāstīt par čekas darbību vēlākos gados, par to, kā vākuši ziņas, kā viss noticis. Tostarp viņš pastāstīja arī par Vīķi-Freibergu. Es nejautāju viņam, vai uz saistību raksta bija viņas paraksts vai nebija, bet man bija tikai viens jautājums: kāpēc gan viņa tik intensīvi tikās ar tiem čekistiem? Kāpēc viņa tā izaicināja likteni? Acīmredzot atkal tas karjeras velniņš dīdīja. Un tagad tiem cilvēkiem, kas atplestām mutēm skatās uz Vīķi-Freibergu, jārēķinās ar to, ka, piemēram, Krievijas TV raidījums Soveršenno sekretno (pilnīgi slepeni – krievu val.) var parādīt padomju gados nofilmēto rullīti, kurā redzamas Vairas tikšanās ar čekistiem. Zinot Valsts drošības komitejas darba metodes, esmu pārliecināts, ka visas viņas tikšanās ir rūpīgi nofilmētas un filmlentes – saglabātas. Nu un ko tad teiks tie cilvēki, kas par Freibergas kundzi ir svētā sajūsmā?

– Vai jūs gribat teikt, ka Vaira Vīķe-Freiberga, piedodiet, sadarbojās ar čeku?

– Gribu būt precīzs. Tā kā viņa pati nav noliegusi savus kontaktus ar čeku, tikai teikusi, ka nav līdz galam savervēta, es arī nevēlos apgalvot, ka viņa būtu aģente. Man neviens arī nav atnesis papīru, kur būtu viņas paraksts. Mani tikai mulsina tie ārkārtīgi intensīvie kontakti ar VDK darbiniekiem. Kāpēc viņai vajadzēja skriet pie čekistiem?

– Cik zinu, nākamā prezidente Latvijā pētīja tautasdziesmas.

– Viņa gan apgalvo, ka gribējusi būt informēta. Sakari viņai bija tādi, kas nav nekādā veidā saistīti ar tautasdziesmām.

– Taču tieši ar latvju dainu palīdzību viņa emocionāli pārliecināja tautu par saviem labajiem nodomiem.

– Jā, viņa to panāca ar veiklu valodu, kam piepalīdzēja mūsu pašu cilvēku muļķība un lētticība...

– Viņa arī tagad to turpina darīt. Lūk, cik jauki eksprezidente uzstājās dziedošo ģimeņu šovā – gan runāšana, gan dziedāšana bija gluži uz tādas pašas nots kā brāļu Kaudzīšu romānā Mērnieku laiki, kur Oļiņiete nekur negāja, ja Dieva vārds nebija mutē paņemts. Šajā gadījumā tā bija tautasdziesma.

– Nujā, redzēju to raidījumu. Viņas acīs bija naids, rezignācija un neapmierinātība ar savu personisko karjeru. Briesmīga neapmierinātība! Jāatceras, ka Latvijas tauta agri vai vēlu vēlēs savu prezidentu, tāpēc ir tik svarīgi novērtēt visus savus pagātnes prezidentus un izsvērt, kādam ir jābūt nākamajam prezidentam.

– Pavērtējiet, jums patlaban ir iespēja to darīt. Vairu Vīķi-Freibergu jūs jau novērtējāt.

– Tā kā biju Gunta Ulmaņa ārštata padomnieks, man nebūtu ētiski viņu vērtēt. Vienīgais, ko varu pateikt – viņš prata ieklausīties citos un ar katru gadu progresēja. Par Valdi Zatleru piebildīšu vienīgi to, ka esam zaudējuši ļoti labu ķirurgu un esam ieguvuši – neko. Tukšu vietu...

– Vai redzat Latvijā kādu cilvēku, kas varētu pretendēt uz harismātiska līdera, varbūt pat valsts prezidenta godu?

– Protams, redzu, un tādi ir vairāki. Krievi droši vien izvirzīs Nilu Ušakovu.

– Viņam jāsagaida 40 gadu vecums.

– Labi, tad izvirzīs nākamajā gājienā. Šobrīd kandidāti, kas spēj ieņemt harismātiskā līdera vietu, ir Aivars Lembergs, Andris Šķēle, Ainārs Šlesers. Viņi var patikt, var nepatikt, taču līderi viņi ir noteikti.

– Šķēles atgriešanās politikā bija satricinoša. Vieni satrūkās, otri spļaudījās, trešie gavilēja. Tautas partijas reitings sāka strauji augt. Auga arī partijas sponsoru dāsnums. Kā vērtējat šos notikumus?

– Pēc Latvijas Tautas frontes neesmu stājies nevienā partijā, arī Tautas partijā ne. Neesmu bijis šīs partijas organizatoriskās sapulcēs vai kongresos, tāpēc īpaši smalki par to nevaru izteikties. Taču, runājot par Andri Šķēli, zinu, ka viņš šajā partijā ir patstāvīga vērtība un viņa atgriešanās Tautas partijai lielā mērā būs kā atpestīšana – pēc pēdējo gadu dramatiskā popularitātes krituma. Domāju, ka Šķēle ir vismaz trīs galvastiesas pārāks par ikvienu Tautas partijas biedru.

– Bet Andrim Šķēlem velkas līdzi nepatīkamā šleife – Krievijas uzņēmējiem pārdotie Latvijas uzņēmumi un tamlīdzīgi.

– Zināt, mēs visi esam izgājuši cauri mežonīgā kapitālisma fāzei, arī Šķēle. Tagad notiek Lemberga prāva. Vienīgais čekists mums ilgu laiku bija Juris Bojārs. Vienīgais komunists – Alfrēds Rubiks. Un tagad vienīgais kapitālists, kuru nu tiesā ar tādu aizgrābtību, ir Aivars Lembergs. Viņam vienam pašam jāatbild par to trako laiku, kad tika izdarītas daudzas labas lietas, bet bija arī daudz kļūdu. Jau sen vajadzēja pieņemt likumu par amnestiju un visas 90. gadu sākuma mežonīgā kapitālisma radītās lietas izbeigt. Runājot par Andri Šķēli – cilvēki mainās, viņi izdara secinājumus, labo savas kļūdas. Es taču nesaku, ka Šķēle bijis nekļūdīgs. Vajag viņam dot iespēju, lai viņš šīs kļūdas labo. Turklāt viņš ir mainījies – nevar taču salīdzināt 90. gadu sākuma Šķēli un šodienas Šķēli. 90. gadu sākumā pie mums tika pasludinātas liberālās vērtības un iepludināta iedzīvošanās psiholoģija, un īpašumu pasludināja par dievu. Vai mēs tagad pārmetīsim vienam pašam Šķēlem, kurš izmantoja to laiku?

– Kāpēc jūs domājat, ka Šķēle varētu būt tieši līderis – prezidents? Varbūt tomēr labāk premjers? Viņam ir ekonomiska domāšana, turklāt prezidentālais institūts mūsu valstī ir vairāk kā dekoratīvs elements.

– Parlamentārā demokrātija šobrīd irst pa visām šuvēm. Domāju, ka agrāk vai vēlāk, drīzāk gan agrāk, pati tauta pieprasīs prezidentālu iekārtu, un tādā iekārtā viss izpildaparāts ir tieši pakļauts prezidentam. Pirmā persona un lēmējs ir prezidents, un pirmais izpildītājs ir premjers. Šādā situācijā galvenā loma tiešām ir tādiem harismātiskiem cilvēkiem kā Šķēle, Lembergs un Šlesers. Cik tad ilgi mēs tā varam dzīvot – vienai partijai tā ministrija, otrai – tā? Nu nepārvarēsim mēs krīzi ar tādu valsts pārvaldes formu, kāda ir tagad. Tāpēc vajadzīga cita forma. Citu ceļu es neredzu. Es nepiederu nevienai partijai, tāpēc droši varu par to runāt. Un man ir vienalga, kas būs virsotnē – Šķēle, Lembergs vai vēl kāds. Man galvenais ir tas, lai šis līderis būtu ar nacionālu stāju un saimniecisku tvērienu.

– Tautas vēlēts prezidents – tad ir jāmaina Satversme. Diez vai gada laikā tas ir izdarāms.

– Izeja – referendums. Ir cilvēki, kas par to domā un virza šo jautājumu. Par to vēlētāji ļoti aktīvi diskutē. Pēdējā laikā es daudz braucu pa Latviju, tiekos ar cilvēkiem. Jūtu, ka ļaudis ir noskaņoti radikāli. Lielākā daļa atbalsta Aivaru Lembergu. Pēc tam seko Andris Šķēle.

– Bet var taču gadīties, ka prezidenta vēlēšanās nostrādā kārtējais grābekļa efekts un tauta ievēlē to, kas skaļāk bļauj vai smukāk izskatās.

– Domāju, ka tauta ir izgājusi smagu dzīves skolu, tāpēc tādi varianti varētu būt izslēgti. Nākamajam prezidenta amata kandidātam būs jābraukā pa Latviju, jāatbild uz daudziem nepatīkamiem iedzīvotāju uzdotajiem jautājumiem, un tad visiem būs skaidrs, kāds ir šis vai cits kandidāts. Var kandidātam uzdot, piemēram, šādu jautājumu: kāda ir jūsu attieksme pret ebreju kompensācijas lietu? Jūs to atbalstāt vai ne? Jebkura atbilde liecinās par kandidātu.

– Patlaban aktuāls jautājums ir ģenerālprokurora vēlēšanas. Ar neapbruņotu aci saskatāms, ka esošo prokuroru lobē eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

– Negribu vērtēt – Maizītis labs vai slikts. Bet paanalizējiet šo situāciju: viena sieviete, lai nokārtotu savas attiecības ar politisko oponentu – Aivaru Lembergu, iesaka atstāt ģenerālprokurora amatā Jāni Maizīti. Tas pats par sevi jau izskatās dīvaini. Vai Maizītis ir kāds ierocis eksprezidentes rokās? Viens no demokrātijas pamatprincipiem ir: nav neaizvietojamu cilvēku. Bet tad kādā intervijā izlasīju – Maizītim jāpaliek tāpēc, ka viņam jānoved līdz galam kaut kādas lietas! Ja viņai tas Lembergs tāds naidnieks, lai taču viņa ņemas ar viņu pati, nevis izmanto ģenerālprokuroru. Tā vietā, lai eksprezidente mudinātu visus domāt par saimnieciskās dzīves aktivizēšanu, viņa mūs ved vecu intrigu pasaulē.

– Kā vērtējat šā brīža valdības titānisko darbu?

– Šī valdība nodarbojas tikai ar grāmatvedību – cik samazināt un ko atņemt. Daži labi politiskie līderi nodarbojas ar intrigu dzīšanu. Nedomāju, ka viņi sapratīs – intrigas jābeidz, jo vajag konsolidēt nāciju. Vērtēt budžeta pieņemšanu? Tam nav nekādas vērtības. Tas, ka iedzīvotāju protesti pagaidām vārgi, ne par ko neliecina – lielie protesti, manuprāt, vairs nav aiz kalniem. Jāteic, ka lielākā daļa politiķu tomēr dzīvo ilūzijās, ka pēc gada situācija būs tieši tāda pati kā tagad. Tomēr es domāju, ka būs revolucionāra situācija. Un visai drīz.