Par savu otro elpu politikā, politikas tikumiem laika gaitā, valdības maiņu un jaunās valdības iespējām Neatkarīgās intervija ar Aizsardzības ministrijas (AiM) parlamentāro sekretāru Andreju Panteļejevu, kurš pēc pasēdēšanas ierakumu otrā pusē – žurnālistikā – atgriezies aktīvajā politikā.
–Kā jūtaties, kad jūs dēvē par «politikas dinozauru»? Ar ko jaunā politiķu paaudze atšķiras no politiķiem, kas bija Latvijas ceļā (LC)?
– Nedomāju, ka ir radikāla atšķirība starp LC laika un tagadējiem politiķiem. Ir mainījušies apstākļi, ir cita situācija valstī, esam Eiropas Savienībā (ES) un NATO, ir citi izaicinājumi, un cits politiķu darbības saturs nosaka arī citādu politiķu darbību. Dziļākajā būtībā nejūtos kā dinozaurs jauno politiķu vidū, bet kā politiķis starp politiķiem, varbūt ar lielāku pieredzi.
– Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa žēlojusies par šo Saeimas sastāvu, kad pēc Valda Zatlera rīkojuma pacilāti politikā ienāca daudzi cilvēki bez politiskās pieredzes un sapratnes par politiku.
– Tādi slikti politiskie projekti, kāda bija Zatlera partija, ir bijuši arī iepriekš. Tāds bija Joahima Zīgerista projekts, Alberta Kaula projekts, kur arī nezin kādi cilvēki sanāca uzradās un pazuda. Savā ziņā līdzīgs projekts bija Demokrātiskā partija Saimnieks. Mēs ātri aizmirstam tos sliktos projektus. RP nav kaut kas šausmīgi oriģināls, tā ir mūsu Latvijas politiskās sistēmas hroniska vaina, kas turpinās jau 20 gadus, kad nav nostabilizējusies partiju sistēma un uz katrām vēlēšanām vai pusvēlēšanām, kādas bija šīs, uzrodas kas jauns, un cilvēki notic. Protams, cilvēki bez pieredzes sarežģī parlamenta darbu, mums arī bija ļoti sarežģīti strādāt ar Zīgeristu.
– Tā vienmēr ir bijis un vienmēr tā būs?
–Gribētu tomēr cerēt, ka pamazām partiju sistēma Latvijā stabilizēsies, neizskatās gan, ka jau šajās vēlēšanās. Ceru, ka cilvēki sāks saprast – ja viņiem kaut kas nepatīk, jāstājas esošajās partijās, kas viņiem ir tuvākas, un tur savas idejas jāpiesaka, nevis vienmēr jāmeklē kas jauns.
– Domājat – šajās vēlēšanās atkal kādam jaunam politiskajam veidojumam izdosies iekļūt Saeimā, varbūt pat ar solīdu pārstāvniecību?
– Vēl nezinām, kā sevi performēs Einara Repšes Attīstības biedrība. Mani ļoti interesētu, kas notiks, ja Repše ar savu partiju neiekļūs Saeimā.
– Visai reāli.
– Jā, reāli. Bet es noņemtu cepuri šo partijas veidotāju priekšā, ja šī partija, neiekļuvusi Saeimā, neizjuktu, turpinātu darboties, piesaistīt cilvēkus un domāt par startu nākamajās vēlēšanās. Ja tā pajuks, tas būs bija kārtējais projekts – viendienītis.
Vēl jautājums par Ingunu Sudrabu, ar ko viņa ies, nezinu, vai Aināra Šlesera Vienoti Latvijai varēs uzpumpēties. Bet varbūt tiešām būs tā, ka nākamās Saeimas vietas tiks sadalītas starp vairāk vai mazāk tradicionālajām partijām, tad zināmā mērā mūsu politiskajā sistēmā tas būtu solis uz priekšu.
– Jau labu laiku dažādu koalīciju partijas vicinājušas pretkorupcijas, oligarhu apkarošanas, tiesiskuma karogus – ir būtiski mainījusies politiskā vide, process vai arī politikas tikumi un netikumi paliek tie paši?
– Tie no ārpuses ir palikuši glancētāki, bet ne dziļākajā būtībā savādāki. Salīdzinot ar LC laiku, ir cita likumdošana pretkorupcijas jomā, ir tā vai citādi funkcionējošas uzraugošās institūcijas, kas politiķiem liek daudz vairāk piedomāt pie savām darbībām, tāpēc tās lietas kļūst glancētākas.
Jautājums arī, kādas būtiskas pārmaiņas mēs gaidām. Šķiet, dažkārt ieslīgstam naivumā. Arī Rietumeiropā pastāv lobiju, lielo biznesa haizivju ietekme uz politiku, bet mēs gribam būt svētāki par svētākajiem un iedomājamies, ka biznesa ietekme uz politiku ir tikai Latvijas politikas problēma. Cita lieta, ka mums nav noregulēti spēles noteikumi, bet arī ar tiem pat ilgās demokrātijas valstīs tās āža kājas, partiju, politiķu finanšu skandāli izlien ārā.
Ir lietas, pēc kurām var tiekties, bet svarīgi vismaz veidot vienādus, saprotamus spēles noteikumus ekonomisko interešu pārstāvēšanai politikā. Ja noliedzam jebkuru veidu to pārstāvēšanai, tad tiek meklēti pavisam tumši veidi. Lobisma likumdošana, kas pašlaik ir uzkārusies, kaut kā tomēr jāvirza uz priekšu.
– Kad stājāties ZP, zinājāt vai nojautāt, ka Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) būs pie varas vēl šajā sasaukumā un radīsiet sev pielietojumu aktīvajā politikā?
– Pilnīgi nē! Biju domājis daudz mierīgāk pavadīt laiku. Protams, gāju ZP ar domu startēt Saeimas vēlēšanās, bet nebija ne jausmas, ka valdība kritīs un ZZS ieies valdībā.
– Kādu laiku pievērsāties žurnālistikai, bet kas jūs velk atpakaļ politikā, no kurienes aiziedami citi sakās esam laimīgi?
– Ilgu laiku biju politikā, tad biju pie politikas – valdības struktūrās, Satversmes aizsardzības birojā, savulaik – premjera Induļa Emša padomnieks, tad kļuvu par Dienas komentētāju. Ir cilvēki, kas ir dzimuši teātra kritiķi un cilvēki – aktieri un režisori. Viena lieta ir komentēt, ko citi dara, no malas pamācīt, cita – pašam darīt. Man labāk gribas pašam darīt. Ko tad es līdz pensijai – 10 gadus – komentēšu? Vēl kādus izaicinājumus vajadzētu!
– Kas jums politikā ir izaicinājums? Esat bijis Saeimas frakcijas vadītājs, komisijas vadītājs, padomnieks premjeram, bet pats nekad neesat bijis ministrs? Gribētu būt?
– Tieši tā – mans izaicinājums tomēr ir būt izpildvarā. Savulaik gandrīz kļuvu par ministru, bet partija nolēma, ka labāk lai vadu frakciju un risinu starpfrakciju jautājumus.
Uzskatu, ka uz augstāko izpildvaru – ministru, premjera – amatiem ir jāiet caur vēlēšanām, jebkurš cits ceļš ir drusku šķērss.
– Kāpēc iestājāties tieši ZP, nevis, piemēram, Latvijas Zemnieku savienībā? Tradicionāli Eiropā zaļie tiek uzskatīti par kreisas ideoloģijas pārstāvjiem, jūs savulaik bijāt liberālisma pionieris Latvijā, lai gan vēlāk jau LC laikā arī sākāt runāt par sociālo, kreiso liberālismu. Esat apmetis ideoloģisku kūleni vai uzskatu ģenēze, sekojot izmaiņām sabiedrībā?
– Dīvaini, bet es ar vecumu kļūstu kreisāks, lai gan parasti ar vecumu cilvēki kļūst labējāki. Runājot par zaļajiem, jāskatās, ko viņi konkrēti piedāvā Latvijā. Man tiešām patika viņu programma un līdzsvarotība tajā. Zaļā filozofija ir ļoti ilgtspējīga, tā nav partija, kurai ir viens uzdevums, kā, piemēram, LC – iestāties ES un NATO, kuruizpildījām un izčākstējām. Bija arī cilvēciski faktori – pazinu daudzus cilvēkus no šīs partijas, vēl pirms Tautas frontes universitātē biju pievērsies vides aizsardzības un ekoloģijas jautājumiem, organizējām demonstrācijas pret metro būvniecību Rīgā, sadarbojāmies ar Vides aizsardzības klubu, biju strādājis birojā pie Induļa Emša kā premjera. Man patīk zaļo komanda, pasaules skatījums, zaļo iestāšanās pret vienu no lielākajām Rietumu pasaules nelaimēm – patēriņa kultu. ZP saka, ka ne jau svarīgākais ir, par cik pieaug IKP, ko mērām kā aptrakuši, ne tas, cik materiāli esam saražojuši, apēduši un, atvainojos, izkakājuši, – ne tas veido vērtības.
– Kombinācijā ar LZS šī zaļā ideoloģija Latvijā arī reāli tiek realizēta?
– Tas ir virziens, ko vēl jādomā, kā iedzīvināt. ZP tiek apspriesta jauna programma un pamatprincipi, par ko 22. marta kongresā runāsim.
Neesmu tik ilgi partijas biedrs, lai apspriestu nianses, bet, manuprāt, šobrīd šī taktiskā savienība ar LZS attaisnojas. Vai tā ir stratēģiska savienība uz mūžu, nezinu, katrā ziņā gan ZP, gan LZS jau ir pierādījušas, ka nav viendieņu partijas.
– Raugoties no ideoloģiskā aspekta, nezinu, tagad laikam vairāk no jūsu kreisā skatpunkta, kā vērtējama energotirgus atvēršana? Lietuvai gāzes tirgus atvēršana maksāja ar dārgāku gāzi, Igaunijā brīvais elektrības tirgus devis +30% cenas pieaugumu mājsaimniecībām, Latvijā koalīcija pēkšņi attapusies, ka elektroenerģijas tirgus liberalizācija arī radīs līdz pat 40% izmaksu pieauguma mājsaimniecībām. Jādod vaļa liberālisma, brīvā tirgus dabiskajai cenu regulācijai vai arī valstij jāiejaucas ar saviem amortizācijas instrumentiem?
– No zaļo viedokļa, pirmkārt, ir jāmazina enerģijas patēriņš un jādomā par to, kā mazināt mūsu energoatkarību no viena avota. Stratēģiskais uzstādījums ir pareizs, bet – te izlien ārā mans kreisums – negribu, lai par to maksā trūcīgi cilvēki, tāpēc valstij jāiejaucas. Absurda un no zaļo viedokļa ačgārna ir pieeja – jo mazāk es tērēju, jo vairāk maksāju.
Un, kad dzirdu politiķu atklāsmes, ka vajadzētu pārcelt elektroenerģijas tirgus liberalizāciju vēl uz gadu: kukū! Atbraucām! Kad jau sākuši reklamēties, kā pāries uz jauno situāciju, kādi būs jaunie piedāvājumi! Man sāk rasties zināmas aizdomas, kāpēc Laimdota Straujuma negribēja valdībā Danielu Pavļutu.
– Un, piemēram, attiecībā uz mazākumtautību izglītību – atbalstāt šīs valdības koalīcijas līguma pielikumā ierakstīto apņemšanos sagatavot pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā valsts finansētajās skolās?
– Neviens līdz šim to īsti nav izskaidrojis, dzirdu dažādas versijas par to, ko īsti nozīmē šis ieraksts koalīcijas līgumā.
– Līguma pielikumā, turklāt deklarācijā tas nav minēts.
– Kad prasa kaut ko konkrētāk, atbilde ir: «Pie tā ir jāstrādā!» Tā kā tas ir ļoti sensitīvs jautājums, vajadzētu otrādi: vispirms politiķi paši saprot, par kādu modeli ir runa, vienojas, tad sāk par to runāt publiski. Tagad ir otrādi: tiek pateikts, ka kaut kas būs 2018. gadā, bet, jautājot, kas konkrēti: piestrādāsim. Nezinu, vai bija jākacina cilvēki ar to, par ko paši vēl īsti nezina.
– Jūsuprāt, Valda Dombrovskademisija bija atvieglojums Latvijas politikas veidotājiem, ņemot vērā to, ka koalīcija jau šķīda pa vīlēm ārā, reformas buksēja, vai lielāks tomēr būs zaudējums no, kā saka Straujuma, «izcilākā Latvijas premjera» aiziešanas, iespējams, no politikas Latvijā ja ne pavisam, tad uz ilgu laiku?
– Skaidrs, ka koalīcija vairs nespēja funkcionēt, un tomēr gaidāmas nopietnas lietas, kaut vai Eiropas prezidentūra, kas jāgatavo jau šajā pusgadā, jārisina elektrības, gāzes tirgus lietas un citas. Es negribētu Dombrovskim pārmest atkāpšanos, jo viņš komandu vairs nevarēja saturēt. Savulaik man pārmeta, ka pierunāju Vili Krištopanu atkāpties no premjera amata, tur arī bija lielas problēmas ar TB/LNNK. No rīta viņš vēl bija pamodies ar domu, ka neatkāpsies, pirms iešanas uz radio ar viņu parunājām, viņš aizgāja un pateica, ka atkāpjas. Jārēķinās, ka katra jauna kombinācija rada jaunas problēmas.
– Pirms gada, būdams Dienas komentētājs, rakstījāt, ka koalīcija nav izrunājusi, kā risināt virkni problēmu, piemēram, izglītības jomā, pašvaldību reformu, etnisko attiecību, nodokļu, sociālajā jomā, acīmredzot «vēlēšanās iesēsties ministru krēslos ir lielāka par vēlēšanos saprast, ko šajos krēslos darīt». Šajā koalīcijā ir savādāk?
– Šī tomēr ir pagaidu koalīcija, un tas ierobežo darāmo. Tā kā vairs neesmu komentētājs, bet šīs valdības amatpersona, teikšu: ceru, ka tomēr ministri piedomā pie tā, ko viņi šajos deviņos mēnešos varēs izdarīt. Deklarācijā uzrakstītais nav kritērijs, redzēsim, kas tiks izdarīts pirmajos mēnešos.
– Raimonds Vējonis saprot, ko darīt aizsardzības ministra krēslā?
– Vējonis ļoti ātri mācās, viņš nebaidās pat savu padoto priekšā atklāt, ka kādu jautājumu nezina, un paprasīt, lai izskaidro. Tas ir ļoti labi, jo ir redzēti ministri, kas atnāk no citas jomas, iesēžas kā pūšļi un izliekas, ka visu zina.
– Vai, domājot par valsts drošību, mūsdienās nav jādomā tik daudz par militārajām tehnoloģijām, bruņotajiem spēkiem, cik par citu valstu dažādu «maigo varu» izpausmēm, ekonomisko neatkarību vai vismaz tiekšanos uz to un tamlīdzīgām lietām?
– Drošība ir diezgan plašs jēdziens, un AiM nesedz visu lauku, gandrīz katrā no ministrijām ir kāds drošības jautājuma fragments. Protams, militārais drauds nav aktuālākais Latvijā, bet vienmēr jābūt gataviem mobilizēties, ja situācija strauji mainās.
– Kas ir mūsu lielākais drauds?
– Globālajā pasaules telpā, kur esam, tas ir starptautiskais terorisms, ar ko, paldies Dievam, neesam saskārušies. Otrs lielākais drauds saistīts ar enerģētisko neatkarību, kā arī kiberdrošība un vides apdraudējumi.
– Bailes bieži netiek kultivētas politiskā kapitāla vārdā?
– Protams, tiek ekspluatētas. Draudi jāizvērtē, bet nav jādzīvo pastāvīgās bailēs – ne tāpēc mēs stājāmies ES un NATO, lai turpinātu dzīvot nemitīgās bailēs no Krievijas.
– Šai valdībai nav daudz laika patētisku, vispārīgu darbu solīšanai, deklarētajiem darbiem vajadzētu būt maksimāli konkrētiem. Redzat, ka tādi tie ir valdības deklarācijā?
– Lielākais darbs ir pareizi paņemt, sadalīt un nepalaist garām ES finansējumu. Ļoti labi, ka ZZS ir valdībā, uzskatu, ka ZZS, jo īpaši LZS šobrīd ir vienīgā reālā pašvaldību un reģionu partija, kas pārstāvēta Saeimā. Pašreizējā sadalījuma modelī Rīgā uz vienu iedzīvotāju ir sešreiz vairāk Eiropas investīciju nekā reģionos. Tas ir nav godīgi, tas ir jāmaina, tas arī neatbilst Latvija 2020 attīstības plānam, kur nav runa par tukšu Latviju, pārpildītu Rīgu un varbūt vēl divām trim normāli apdzīvotām pilsētām.
– Redzat, ka reāli pastāv, bet nav tikuši izmantoti mehānismi politikas veicinātajai lauku iztukšošanās apturēšanai?
– Tas ir jādara, arī no zaļo filozofijas viedokļa. Nevajag visus cilvēkus sadzīt pilsētās vai uz Īriju. Manuprāt, šobrīd svarīgāk ir nevis atsaukt atpakaļ aizbraukušos, bet apturēt tos, kas vēl varbūt grasās braukt prom.
– Atceltas vienas partijas veto tiesības Straujumas valdībā – var pieņemt lēmumu bez vienas vai citas koalīcijas partijas. Lēmumu nevienprātīga pieņemšana koalīcijā ir veselīga?
– Tāda prakse jau ir bijusi. Ja atstātu veto tiesības, drīz varētu nonākt pie līdzīgas situācijas, kāda bija pirms Dombrovska demisijas ar vienas partijas ultimātiem. Deviņiem mēnešiem šis modelis ir piemērots. Vai uz četriem gadiem – tas ir cits jautājums.
– Ko tas mainīs partiju uzvedībā priekšvēlēšanu laikā?
– Partiju uzvedība ir uz katras partijas sirdsapziņas, katrai būs sava taktika vēlēšanās, bet valdība kopumā varēs nostrādāt šos deviņus mēnešus. ZZS uzstādījums nav šajā laikā eksponēties uz citu partiju rēķina, mums ir savas atbildības jomas, bet arī mēģināsim ietekmēt kopējo politiku.
– Vai ZZS vairāk elektorāta neiegūtu, paliekot opozīcijā? Vai svarīgāk tomēr iebāzt kāju nākamās koalīcijas durvju spraugā? Šis ir ģenerālmēģinājums nākamajai valdībai?
– Vienkāršoti skatoties, ZZS būtu izdevīgāk palikt opozīcijā, kritizēt un nākt kā nevainīgai lapai uz vēlēšanām. No otras puses, uzskatu – ir labi, ka ZP ir aizsardzības ministrs, jo viens no partijas uzdevumiem ir parādīt, ka neesam viena resora jautājuma partija, ka ZZP kaut kad var kļūt par normālu varas partiju, kas spēj uzņemties atbildību par jebkuru nozari. Nu, ir gan bijis zaļais premjers Indulis Emsis, bet tas drīzāk bija negadījuma pēc.
– Jo īpaši, ņemot vērā to, kā tas beidzās.
– Jā. Uzskatu, ka ZP izaugsmei šī situācija ir laba. Bet ne visi ZP domā tāpat.
– Bet līdz ārlietu ministram zaļie vēl tad nebija izauguši, no kura atteicās, jo neesot kompetences.
– Ja situācija būtu nonākusi tik tālu, būtu uzņēmušies, – uzskatījām, ka šis ir māņu gājiens, jo Edgaru Rinkēviču neviens nenoņems no ārlietu ministra amata.