Ivars Zariņš: Valsti nedrīkst būvēt kā Maxima lielveikalu
Veidojas jauna valdība, taču Saskaņas centru (SC) tajā neaicina. Kā norises politikā un sabiedrībā izskatās no malas – no opozīcijas skata punkta – par to Neatkarīgās intervija ar Saeimas SC frakcijas deputātu Ivaru Zariņu.
– Noslēdzas Valda Dombrovska valdīšanas laiks. Kā jūs to vērtējat?
– Tas aizvien vairāk atgādina Rūdolfa Blaumaņa noveli Nāves ēnā: zvejnieki aizrautīgi zvejo zivis, dala lomu un, aizrāvušies ar savu nodarbi, ignorē apkārt esošo realitāti, tā mūs visus ieraujot skarba likteņa skavās. Protams, tie, kuriem paredzēts izvilkt laimīgās lozes, sasēdīsies svešzemnieku padotajā laivā un dosies prom no ledus gabala, uz kura paliksim mēs, pārējie.
Jā, mums ir viens no straujākajiem IKP pieaugumiem Eiropā, pieaug eksports, esam izpildījuši visus fiskālos kritērijus, lai noķertu iecerēto sapņu zivi – eirozonu. Un daudziem šķiet, ka nu atliek tikai tā turpināt un mums būs pilnīgs «veiksmes stāsts». Diemžēl, ja paraudzīsimies plašāk uz notiekošo un pacentīsimies ieraudzīt dziļākas kopsakarības, tad aina, ko esam sev sarūpējuši ar šādu darbošanos, pavērsies pavisam cita – dramatiska un skarba.
– Kādēļ tādi secinājumi?
– Jo, raugi, uz kā rēķina tad ir panākts šis veiksmes stāsts, šie ārēji skaistie parametri? Savu izaugsmi mēs esam panākuši, cenšoties izmantot efektīvāk sev pieejamos resursus – kur vien var, apgriežot savas izmaksas, tādējādi ceļot savu konkurētspēju, iekarojot jaunus tirgus. Taču, ja izaugsme ir balstīta tikai uz to, tad šim «veiksmes stāstam» parādās medaļas otra puse – nabadzība un pieaugoša nevienlīdzība sabiedrībā. Jo, lai kāds varētu nopelnīt, tam ir jācenšas samaksāt citiem pēc iespējas mazāk, lai iegūtais produkts būtu pēc iespējas lētāks, konkurētspējīgāks tirgū. Salīdzinoši zemās darbaspēka izmaksas ir viena no izdevumu pozīcijām, ar ko tiek nodrošināta mūsu konkurētspēja. Tāpēc nabadzība un pieaugošā sociālā nevienlīdzība ir vienkārši loģisks un neizbēgams esošā ekonomiskā kursa rezultāts. Rezultāts ir arī nepietiekamie budžeta ieņēmumi, un līdz ar to ir šīs neparedzamās nodokļu izmaiņas pie katras budžeta pieņemšanas –
kā neveiksmīgi mēģinājumi pārraut šo pašu izveidoto nabadzības spirāli. No šejienes arī ēnu ekonomikas lielais īpatsvars – tas ir piespiedu veids, kā esošā ekonomiskā kursa ietvaros uzņēmējam nodrošināt savu konkurētspēju: nevis ieguldot cilvēkos un plānojot ilgtermiņa investīcijas, lai celtu savu produktivitāti, bet gan mazinot savas izmaksas visos iespējamos veidos, lai spētu ražot lētāk.
– Bet tagad taču valdošie saka, ka sāks rūpēties arī par sabiedrības interesēm, ka mazinās nevienlīdzību.
– Šādi paziņojumi skan amizanti. Valdošie politiķi ar nopietnu sejas izteiksmi pauž sabiedrībai gatavību stingri turpināt uzsākto ekonomisko kursu un vienlaikus mazināt sociālo nevienlīdzību un nabadzību. Tas nav iespējams, jo tieši šis kurss jau arī ir nevienlīdzības un nabadzības cēlonis. Topošā premjerministre Laimdota Straujuma Vienotības kongresā paziņoja, ka «jaunajai valdībai jāturpina līdzšinējā Ministru prezidenta Valda Dombrovska valdību uzņemtais kurss un arvien vairāk jādomā, kā izaugsmi makroekonomiskā līmenī pārnest uz katru ģimeni». Tas ir uzskatāms pašapliecinājums, ka koalīcijas politiķiem nav sajēgas, ko tagad darīt – viņi tagad par to tikai domās!
– Jūs protat kritizēt. Bet kas būtu jādara?
– Ja tiešām vēlamies situāciju mainīt, nevis tikai nevarīgi cīnīties ar samilstošajām šā ekonomiskā kursa sekām, ir jāveic nopietnas kursa korekcijas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvijas gadījumā esošais ekonomiskais kurss ved iznīcinošā strupceļā, lai arī cik tas skaisti tagad izskatītos.
– Kas būtu jādara, lai mums būtu īsts veiksmes stāsts?
–Patiesa veiksmes stāsta pamats ir cilvēks – radošs un uzņēmīgs, nevis «uzķemmēti» skaisti fiskālie rādītāji.
Mums pašiem mērķtiecīgi ir jāiegulda savas valsts attīstībā, cilvēkos – tieši tāpēc es ieteicu veidot attīstības banku. Kad valdība vienkārši paaugstināja pensionēšanās vecumu, lai mazāk vajadzētu maksāt pensijās, es ieteicu citu risinājumu – novirzīt mūsu uzkrātos pensiju fondus no ārvalstu vērtspapīriem uz savas tautsaimniecības attīstību – tas celtu valsts ienākumus un dotu iespēju maksāt arī lielākas pensijas.
Savukārt mūsu «veiksmes stāsts» ir veidots, rīkojoties tieši pretēji! Lai iegūtu skaistos fiskālos rādītājus, mērķtiecīgi ir ticis apgriezts finansējums valsts attīstībai, cilvēkkapitāla veidošanai – izglītībai, zinātnei, veselībai, kultūrai un arī visai valsts infrastruktūrai, kā rezultātā mums pamazām brūk viss, kas var sabrukt, Brāļu kapus ieskaitot. Piekoptā «veiksmes stāsta» dēļ Latvija ir zaudējusi vairāk iedzīvotāju nekā II pasaules karā un visos diktatoru režīmos kopā ņemot. Ne velti šo «veiksmes stāstu» neviens cits netaisās atkārtot.
– Bet visi taču mūs tā slavē par to un rāda kā krīzes pārvarēšanas piemēru!
– Jā, citi to slavē, bet vai jūs esat ievērojuši svarīgu niansi – visi to slavē un liek par piemēru citiem, nevis paši sev! Paši sev to nenovēl neviens!
Izskaidrojums ir vienkāršs: visi mēs esam konkurenti viens otram un cīnāmies par uzvarām pasaules tirgos, līdzīgi kā sportisti uz skrejceliņa cīnās par pjedestāla vietām, un īstenot šādu mūsu «veiksmes stāstu» ir kā iešaut sev pašam kājā – ko sāncenši viens otram arī novēl, lai tikmēr paši var netraucētāk auļot pretī iekārotajām medaļām – tirgiem, kuros var radīt un pārdot preces ar visaugstāko pievienoto vērtību, tātad nopelnīt vislabāk. Savukārt klibajiem pamuļķīšiem atliek cīnīties par zemākajām vietām un saņemt augstās publikas aplausus par savu varonīgo cīņu un dažam varbūt arī kādu amatu, kas valstij neradīs jaunas iespējas, spiedīs vien konkurēt zemas pievienotās vērtības preču tirgos vai pat izpārdot savus resursus. Jo iespējas radīt vērtīgas preces un konkurēt ar tām ir ļoti ierobežotas – nav tam ne cilvēku, ne zināšanu, ne nepieciešamās infrastruktūras.
Tā paša iemesla dēļ, kādēļ sabruka Maxima un tagad brūk visa valsts – viss ir caurausts ar mazspējīgu bezatbildīgumu. Lēmumi, kuri ir jāpie
ņem – netiek pieņemti. Sakustas kāds tikai tad, kad kaut kas jau sāk brukt. Un arī tad vēl parasti skrien kaut kur ar kādu saskaņot. Jo pie varas ir cilvēki, kas lielāko tiesu nekad nav paši pieņēmuši nevienu atbildīgu lēmumu, vienkārši ir bijuši paklausīgi izpildītāji – uzņēmība un atbildība viņiem ir kaut kas nesaprotams un nedabisks. Un lieks. Un atbilstoši tam tad arī tiek kārtota visa valsts sistēma: lai pašiem būtu mazāk ko lemt, par ko atbildēt – tāpat kā nespējīgs jātnieks, lai tas varētu nosēdēt uz zirga, tur grožus stingri savilktus, lai zirgs nesāktu rikšot uz priekšu. Jo tad visi ieraudzītu jātnieka nespēju to vadīt – bet mums tas tiek pasniegts kā stabilitāte, kas jānotur.
Savukārt paklausīgi izpildīt pat pašus nežēlīgākos ieteikumus, ja tie uz saviem pleciem ir jāiznes citiem – tas gan tiks izdarīts ar nesatricināmu mieru, lai arī kādas sekas tas radītu. Tādu «stingro» pieeju īstenojot, rodas ilūzija par savu lemtspēju, lai gan mums dzīve uzskatāmi pierāda pretējo – tieši, kad jālemj ir pašiem un nav no kurienes saņemt instrukcijas, viss saiet pilnīgā ķīselī un garām: Liepājas metalurgs, airBaltic, vilcienu iepirkums, Hipotēku un zemes bankas saplosīšana, Parex, Ķemeru sanatorija utt. – viens vienīgs «veiksmes stāsts». Bet reāli tie ir miljonu miljoni, ko mēs maksājam par katru šādu lēmumu vai nepieņemtu lēmumu. Un neviens par to neatbild! Un viss tas, kas notiek, skaitās normāli un tiesiski. Savādāk kā gan tie, kas, piemēram, bija iesaistīti Liepājas metalurga sāgā, tagad atkal var mierīgi pretendēt uz amatiem? Mūsu varas sistēma mērķtiecīgi tiek konstruēta un sapīta tā, lai tajā varētu saimniekot bezatbildīgi un lai nevajadzētu pašiem pieņemt nekādus lēmumus, par kuriem varētu būt kādas raizes – un, ja tam nevar izmantot kādu priekšrakstu vai saņemt instrukciju «no augšas», tad to sagatavošana tiek atdota «konsultantiem». Advokātiem un baņķieriem tiek maksāti miljoni valsts naudas par padomiem, kurus īstenojot tiek zaudēti vēl vairāk miljonu. Bet pārmest varasvīriem par to neviens nevarēs neko – «pēc papīriem» viss būs kārtībā. Un var rullēt tālāk! Varbūt tad jēdzīgāk un valstij izdevīgāk būtu par tiem bezjēdzīgi tērētajiem miljoniem noalgot valsts darbā uzņēmīgus, gudrus speciālistus, kuri būtu gatavi ar pašaizliedzību kalpot savai tautai un valstij? Līdzīgi kā to dara Singapūrā, kas ir nenoliedzams veiksmes stāsts visas pasaules mērogā nu jau vairākus gadu desmitus un vairojis savas tautas labklājību daudzkārt! Atšķirībā no mūsējā.
– Un kāda tad ir izeja, lai valsts nebūtu kā Maxima?
– No sākuma pamēģiniet sev atbildēt – kāpēc varas partijas tik izmisīgi cenšas nepieļaut SC ienākšanu valsts varā? Tās vēl nav spējušas izveidot valdību, bet jau ir paguvušas pasludināt, ka vienotā frontē ir gatavas cīnīties, lai nepieļautu SC nākšanu pie varas pēc vēlēšanām. Iemesls ir vienkāršs un saprotams – tiklīdz notiks varas maiņa, tiem zudīs iespēja pamatot savu varas visatļautību ar briesmu stāstiem par SC. Jo visi tad varēs spiest pēc reāli padarītajiem darbiem un sākt tos salīdzināt – cik tad patiesībā kurš ir spējīgs parūpēties par savas sabiedrības un valsts interesēm. Tas savukārt nozīmēs, ka politiskā konkurence sāks darboties pa visu spēles laukumu un nevienam vairs nebūs varas monopola tiesību. Visiem būs «jārukā»!
– Vienotības kongresā tika uzvērts, ka ar SC nenotiek sadarbība, lai netiktu pazaudēta Latvijas ģeopolitiskā orientācija.
– Labi, pieņemsim absurdu, ka SC, esot pie varas, vēlētos īstenot kaut ko tādu – nu kā tad vispār to ir iespējams izdarīt? Vai mums ir iespējams ņemt un izstāties no
NATO vai no eirozonas? Kaut vai atteikties kaut no viena principa, kas mums ir jāievēro, esot šajās, un ne tikai šajās, organizācijās? Nu blēņas pilnīgas! Tie, kam patīk gvelzt šos blēņu stāstus, labāk lai uztraucas, ka nepazaudē paši savu personīgo orientāciju, braukājot apkārt pa svešām zemēm.
Tiem, kam tā patīk apsaukāt SC par «Kremļa roku» un baidīt citus, es ieteiktu aizdomāties par savu izteikumu loģiskumu un konsekvenci – apgalvot kaut ko tādu par likumīgi valstī darbojošos politisko spēku, kurš turklāt ir plaši pārstāvēts arī visaugstākajā valsts pārvaldes līme
nī – tas nozīmē apgalvot, ka mūsu drošības struktūras ir angažētas – strādā Kremļa labā un piesedz tā intereses! Jo kā gan citādi tās pieļauj kaut ko tādu? Jā, un kas tad pārrauga šīs drošības struktūras – tās ir mūsu valsts augstākās amatpersonas. Tad sanāk, ka tās ir ielikti Kremļa aģenti? Paklau, varbūt tad tāpēc patiesībā atkāpās Dombrovskis?
Skan nejēdzīgi, vai ne tā? Bet ar šādiem apgalvojumiem pastāvīgi tiek iebarota sabiedrība, lai tā neaizdomātos līdz patiesajām savu problēmu saknēm, lai būtu aizņemta ar badīšanos savā starpā un tikmēr to varētu ērti turpināt cirpt.
Nenoliedzami, veidot pragmatiskas attiecības ar mūsu austrumu kaimiņiem ir svarīgi, jo tas Latvijai ir izdevīgi. Diemžēl līdz šim šīs attiecības ne vienmēr ir bijušas veidotas uz pragmatisma un abpusējas cieņas un izpratnes pamatiem. Šeit, manuprāt, visvairāk traucē tas, ka Latvija joprojām nav atbrīvojusies no sava vasaļvalsts kompleksa pret Krieviju. Un tā pirmām kārtām ir mūsu pašu, nevis Krievijas vaina – mēs esam pārāk čakli nīcinājuši ārā savu nacionālo pašapziņu, par augstāku tikumu uzskatot iztapīgu klanīšanos citu priekšā. Bet kalpa dvēselei dzīvot blakus daudz lielākam un varenākam kaimiņam ir grūti – visu laiku šķiet, ka kaimiņš grasās darīt pāri. Celt savu nacionālo pašapziņu, lai spētu vairāk cienīt sevi un veidot cieņpilnas attiecības ar citiem – tā ir tā ģeopolitiskā korekcija, ko mums vajadzētu īstenot. Tad daudz kas sastāsies savās vietās, arī iekšpolitiski. Labs piemērs tam ir Somija.