Plāno noteikt termiņu, kādā var saņemt garantēto atlīdzību noguldījumu nepieejamības gadījumā

Saeima šodien nodeva izskatīšanai komisijās grozījumus Noguldījumu garantiju likumā, paredzot noteikt termiņu, kādā noguldītājs ir tiesīgs saņemt garantēto atlīdzību pēc noguldījumu nepieejamības iestāšanās.

Patlaban Noguldījumu garantiju likums neparedz konkrētu termiņu, kādā noguldītājs ir tiesīgs saņemt garantēto atlīdzību. Tādējādi, ievērojot Kredītiestāžu likumā noteikto, prezumējams, ka noguldītājs ir tiesīgs saņemt garantēto atlīdzību 60 gadus pēc noguldījumu nepieejamības iestāšanās, kas ir nesamērīgi ilgs termiņš, iepriekš norādīja Finanšu ministrija (FM).

Līdz ar to FM rosina Noguldījumu garantiju likumā noteikt: "Noguldītājs zaudē prasījuma tiesības pret noguldījumu garantiju fondu par garantētās atlīdzības izmaksu dienā, kad pabeigts noguldījumu piesaistītāja likvidācijas process, bet ne vēlāk kā piecus gadus pēc dienas, kad iestājusies noguldījumu nepieejamība."

Saskaņā ar likumu garantētais noguldījumu apmērs ir 100 000 eiro (70 000 latu).

Patlaban aptuveni 100 000 likvidējamās AS "Latvijas Krājbanka" klientu vairāk nekā divus gadus pēc bankas darbības apturēšanas nav izņēmuši valsts garantēto atlīdzību par kopējo summu vairāk nekā 5,75 miljoni latu. Līdz šim "Latvijas Krājbankas" klienti izņēmuši 98% no kopējās garantēto atlīdzību summas - garantētās atlīdzības izmaksātas aptuveni 330,6 miljonu latu apmērā. Savukārt 99 971 klients jeb 45% noguldītāju vēl nav pieteikušies garantēto atlīdzību saņemšanai, no tiem 1% bankā palikuši līdzekļi virs 1000 latu kopā par aptuveni 3,7 miljoniem latu. Lielākajai daļai - 82 065 klientiem - noguldījumu atlikums ir salīdzinoši neliels - no viena santīma līdz 10 latiem.

Likumā sagatavoti arī citi grozījumi. Piemēram, paredzēta kārtība, kādā izmaksājama garantētā atlīdzība, ja Valsts ieņēmumu dienests pieņēmis lēmumu par norēķinu operāciju apturēšanu vai vērsis piedziņu pret noguldītāja līdzekļiem. Tādējādi likuma grozījumi arī precizēs pašas garantētās atlīdzības definīciju, norādot, ka tajā ietverami uzkrātie procenti, izņemot visas prasības, kuras vērstas pret noguldītāja naudas līdzekļiem.

Vienlaikus arī garantētā noguldījuma definīcija tiks grozīta atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, nosakot, ka tajā ietverti noguldījumu piesaistītāja emitēti parāda vērtspapīri. Šī direktīva paredz dalībvalsts izvēles tiesības iekļaut izņēmumu, kad netiek izmaksāta garantētā atlīdzība par kredītiestādes emitētiem parāda vērtspapīriem. Likuma grozījumi paredz, ka garantēto atlīdzību neizmaksā par noguldījumu piesaistītāja emitētiem parāda vērtspapīriem, kuru sākotnējais dzēšanas termiņš pārsniedz vienu gadu. Tādējādi izstrādāts regulējums, kas novērš iespējamību, ka noguldījumu piesaistītāji, izmantojot īstermiņa obligāciju instrumentu, izvairās no iemaksu veikšanas noguldījumu garantiju fondā, skaidro FM.

Tiks precizēti pārējie gadījumi, kad garantētā atlīdzība netiek izmaksāta. Vienlaikus likums tiks papildināts ar gadījumiem, kad noguldījumu piesaistītājam nav jāveic iemaksas noguldījumu garantiju fondā.

Grozījumi likumā precizēs arī ārvalstu banku filiāļu sākotnējās iemaksas noguldījumu garantiju fondā summas apmēru. Paredzēts noteikt: "Banka mēneša laikā pēc tam, kad saņēmusi atļauju (licenci) kredītiestādes darbībai, izdara noguldījumu garantiju fondā vienreizēju sākotnējo iemaksu latos 1,5 procentu apmērā no sākotnējā kapitāla, ārvalsts bankas filiāle mēneša laikā pēc tam, kad saņēmusi atļauju (licenci) kredītiestādes darbībai, izdara noguldījumu garantiju fondā vienreizēju sākotnējo iemaksu 142 300 eiro (100 000 latu) apmērā, bet krājaizdevu sabiedrība mēneša laikā pēc tam, kad saņēmusi atļauju (licenci) krājaizdevu sabiedrības darbībai, izdara noguldījumu garantiju fondā vienreizēju sākotnējo iemaksu 142 eiro (100 latu) apmērā."

Likumā tiks precizēta sūdzību izskatīšanas kārtība un tiks paredzēts, ka garantētās atlīdzības pārmaksas gadījumā administratoram vai likvidatoram ir pienākums celt prasību pret noguldītāju par pārmaksāto līdzekļu atmaksu noguldījumu garantiju fondam. Šāds grozījums sagatavots, jo patlaban Noguldījumu garantiju likums paredz vispārīgu normu, ka garantētās atlīdzības pārmaksas gadījumā Finanšu un kapitāla tirgus komisijai, noguldījumu piesaistītājam, tā pilnvarniekam, administratoram vai likvidatoram ir pienākums celt prasību par minēto līdzekļu atmaksu. Taču nav noteikta kārtība, kad katram no minētajiem subjektiem rodas pienākums celt prasību un kādā veidā notiek šī pienākuma sadale, skaidroja FM.

Lai normatīvajā regulējumā tiktu ieviesta Eiropas Centrālās bankas rekomendācija, saskaņā ar kuru gadījumā, ja noguldījumu garantiju fondam nepietiek līdzekļu garantēto atlīdzību izmaksai, jābūt iespējai meklēt citus valstij alternatīvus resursus, priekšlikums paredz kārtību, kādā notiek aizņemšanās no finanšu un kapitāla tirgus dalībniekiem un kurā gadījumā tomēr finanšu līdzekļi tiek piesaistīti no valsts budžeta.

Nolūkā precizēt Noguldījumu garantiju likuma normas par lēmumu par garantētās atlīdzības izmaksas vietu, laiku un kārtību priekšlikums paredz ietvert normā Finanšu un kapitāla tirgus komisijas tiesības noteikt, ka noguldījumu piesaistītājs, kurā iestājusies noguldījumu nepieejamība, var veikt daļēju vai pilnīgu garantētās atlīdzības izmaksu, ja ir konstatēts, ka noguldījumu piesaistītājam ir pietiekami finanšu līdzekļi.