Pēc aizsardzības ministra Arta Pabrika kandidatūras valdības veidošanai atkārtotas noraidīšanas citi izskanējušie Vienotības kandidāti – diplomāts Pēteris Vaivars un Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs partijas spicē nekad neesot uztverti kā nopietni pretendenti premjerministra amatam.
Abu vīriešu vārdi izmantoti, lai testētu sabiedrības un politisko partneru reakciju. Uzreiz pēc A. Pabrika izbrāķēšanas nostiprinājušās Laimdotas Straujumas pozīcijas.
Viedoklis Nacionālajai (NA) apvienībai par P. Vaivaru gan tika prasīts, un Vienotība saņēma noraidījumu. NA nebija pieņemams, ka P. Vaivars pagātnē bija aktīvi iesaistījies komjaunatnē, savukārt par J. Reira kandidatūru izvēlīgākie pašreizējās koalīcijas partneri vispār neesot iztaujāti, apliecina NA līdzpriekšsēdētājs Gaidis Bērziņš.
Arī Vienotības valdes pārstāvji atzīst, ka abu vīriešu vārdi premjerministra amata vakances kontekstā gan esot apspriesti, taču nodoms tos virzīt valdības veidošanai neesot bijis pietiekami nopietns, lai šīs kandidatūras izskatītu partijas valdē. Turklāt J. Reirs pats neesot bijis pārāk entuziastisks par šādu iespēju, bet pieredzējušais diplomāts P. Vaivars neesot vēlējies bojāt savu reputāciju ar vairāk nekā divdesmit gadu vecu notikumu cilāšanu.
Politologi šādus premjera kandidāta meklēšanas līkločus dēvē par demokrātijai normālu procesu, kurš ļauj pie varas esošajām partijām vingrināt un vēlētājiem demonstrēt savus muskuļus. Īpaši interesants šis process esot, ja jaunas valdības tiek veidotas īsi pirms vēlēšanām.
«Premjerministra nominēšanas process ir interesants ar to, ka parasti izskan vairāk nekā viens potenciālais kandidāts, jo tie, kas nominē, vienlaikus mēģina arī saprast, cik partneriem akceptējams ir tas vai cits kandidāts. [..] Katrs kandidāts ir reakcijas pārbaude, un tas ir normāls process. Tādā veidā partija var pierādīt, ka tai ir vairāki kandidāti, kurus tā var piedāvāt,» saka Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes (LU SZF) Politikas zinātņu nodaļas vadītāja Iveta Reinholde.
Jautāta, vai ierēdniecības pārstāvniecība Latvijas politikā nekļūst aizvien lielāka, tādējādi radot nelabvēlīgu vidi, politoloģe šādas aizdomas noraidīja, atzīstot šo parādību par interesantu tendenci. Pēc viņas domām, pārdomu vērts drīzāk ir jautājums, vai izbijušam politiķim ir vēlams atgriezties ierēdniecībā.
Arī LU SZF Politikas zinātņu nodaļas docents Ivars Ījabs atgādina, ka sabiedrības un partneru testēšana ar dažādiem pusoficiāliem kandidātiem ir vispārpieņemta, normāla prakse. Politologs stāsta, Vienotība par J. Reiru neesot spējusi vienoties pati savā starpā, bet P. Vaivars, visticamāk, nav vēlējies stīvēties ar NA, kas kompromitētu viņu ar aizvadītā gadsimta astoņdesmito gadu vēsturi.
«Viņu nav grūti saprast. Ir skaidrs, ka mēģināt pieredzējušam diplomātam uztiept sevi par premjerministru par spīti kaut kādiem pašpasludinātiem patriotiem, viņam no paša karjeras viedokļa nelikās sapratīgs gājiens,» saka politologs.
Viņš arī atklāj – pašreiz apšaubītais Vienotības apgalvojums, ka L. Straujumas uzņemšana partijā apsvērta jau ilgi pirms Valda Dombrovska demisionēšanas un nav iestudēta tikai tādēļ, lai viņu virzītu valdības veidošanai, atbilst patiesībai. Tas politologam zināms pavisam droši.