Valsts prezidents Andris Bērziņš, viesojoties Krāslavas un Dagdas novadu 12. grāmatu svētkos, nācis klajā ar paziņojumu, kas stipri vien samulsinājis ārpolitikas lietpratējus.
Atbildot uz vietējās iedzīvotājas Ināras Dzalbes jautājumu par labāko dāvanu Latvijai tās 95. dzimšanas dienā, prezidents netieši licis saprast, ka par tādu uzskatītu atteikšanos no nevajadzīgiem tēriņiem valsts pārvaldē un arī Latvijas prezidentūras Eiropas Savienībā (ES), nosaucot to par «butaforisku darbošanos». «Uzskatu, ka arī Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā ir nevajadzīga naudas tērēšana. Neviens man nav spējis pateikt kaut ko loģisku un reālu, kāda jēga no tās būs Latvijai,» tiekoties ar iedzīvotājiem, sacīja prezidents, un vakar to nopublicēja Latvijas Avīze.
Prezidenta nostāja ir radikāli pretēja tai, ko jau labu laiku popularizē pārējie valsts vadītāji un ietekmīgākie politiķi – prezidentūra Eiropas Padomē ir ne vien pienākums, bet arī izdevība Latvijai, proti, iespēja virzīt ES dienaskārtībā tieši mūs interesējošus jautājumus. Tiesa gan, par aptuveni 200 augsta līmeņa sanāksmju un vēl daudz vairāk mazu sanāksmju organizēšanu, kā arī 25 tūkstošu ārzemju ierēdņu klātbūtni jāmaksā valstij, kurā šīs aktivitātes notiek. Tāda ir vienošanās. Latvijas gadījumā paredzamo tēriņu griesti pusotram gadam noteikti 71,6 miljonu latu apmērā.
Prezidentūras sekretariāta pārstāve Linda Jākobsone skaidro, ka summa vēl var mainīties, jo pie 2015. gada budžeta darbs nemaz vēl nav sākts. Tēriņi būšot caurspīdīgi, iepirkumi centralizēti – piemēram, tulku pakalpojumiem. Turklāt Latvija patiešām šķirojot iespējas, jo Latīņamerikas un Karību valstu tikšanās pārspēlēta Luksemburgai, kamēr Latvijā notiks Austrumu partnerības samits. Taču jebkurā gadījumā prezidentūra ir katras ES dalībvalsts neapspriežams pienākums.
Prezidents Bērziņš ir pirmais, kurš apšaubījis tās lietderību. Tiesa gan, viņa izteikumi neliecina par kopīgās valsts nostājas maiņu attiecībās ar ES. Premjera Valda Dombrovska pārstāvis Mārtiņš Panke apliecina, ka premjera un valdības pozīcija paliek nemainīga: «No mūsu puses nav šaubu par šā pasākuma nozīmību un lietderību.» Arī Ārlietu ministrija prezidentūru atzīst par absolūti nepieciešamu un politiski izdevīgu pasākumu. Ārlietu ministrijas vēstnieks preses sekretārs Kārlis Eihenbaums uzsver, ka pusgadu mēs būsim Eiropas uzmanības centrā. Tāpēc Ārlietu ministrijai labpatīk domāt, ka ar preses starpniecību noticis kāds pārpratums, prezidenta izteikumu interpretācija. Taču A. Bērziņa teiktais ir citāts, un klātienē to dzirdēja arī Krāslavas pašvaldības darbiniece I. Dzalbe, uz kuras jautājumu prezidents atbildēja. Viņa sapratusi, ka atbildes jēga bijusi – mums vajadzīgi darbi, nevis pompozas ārišķības.
Tomēr prezidenta izteikums, lai kā arī ticis domāts, ir neveiksmīgs. Globālās komunikācijas eksperts profesors Ojārs Skudra spriež, ka to var tulkot kā aicinājumu izstāties no ES, «ka Latvijai Eiropas Savienībā vairs nav ko meklēt». Taču valstu prezidentūrai ir stingri noteikta kārtība, tā tiek īstenota pēc trio principa. Latvija prezidentūras darba programmu veido kopā ar Itāliju un Luksemburgu, un tas ir dalībvalstu pienākums, nevis brīva izvēle. «Nevar būt, ka prezidents Bērziņš to nezina!» spriež profesors O. Skudra. Savukārt prezidenta raizes par sagaidāmajiem tēriņiem viņš vērtē kā «skopa saimnieka domāšanu»: «Tā varētu teikt kāds Krāslavas novada zemnieks, kurš nesaņem Eiropas maksājumus par apstrādāto teritoriju.» Un nevis ES dalībvalsts prezidents.